Neredzu, ka kāds labprātīgi izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā
Nils Sakss-Konstantinovs01.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Mašīna uz ilgāku laiku remontā, tādēļ iemēģināju sabiedriskā transporta alternatīvas. Ar domu – varbūt pāriet pavisam. Būtu lētāk, videi draudzīgāk, ātrāk. Rezultāti šādi:
– Vivi. Vilciens okej, vietas tikai nedaudz šaurākas nekā Ryanairā. Atšķirībā no vecajiem vilcieniem tagad gaismas pietiekami, var palasīt grāmatu – tas liels bonuss. Taču – pusotras nedēļas laikā vilciens neatnāca divas reizes. Saskaitot nokavētās konsultācijas stundas likmi un maksu par CityBee īres mašīnu no Jūrmalas, man katrs šis Vivi piegājiens izmaksāja ap 100 eiro. Diemžēl nevaru to atļauties, bet varbūt brīvdienās, kad nav nekur jāsteidzas vai jānokļūst laikā, vilciens var būt variants.
– Rīgas Satiksme. Divas problēmas. Viena – braucot pāri pilsētai, ar to ir lēnāk nekā ar mašīnu. Turklāt jāstāv lietū, vējā bez nojumes. Otra – pēc brauciena spiežoties pārpildīgajā salonā, ir sajūta, it kā būtu pārdzīvota seksuāla varmācība. Liela daļa braucēju arī nav apguvuši elementāras sociālās prasmes – piemēram, spēju palūgt ceļu, lai izkāptu no transporta. Tādēļ viņi grūžas virsū ar savu ķermeni vai klapē pa muguru.
Jāpiezīmē, ka lielai daļai transporta klientu pieklibo ne tikai sociālie, bet arī higiēnas standarti – smaržas un smakas pavada vēl ilgi pēc brauciena noslēguma. Kādā dvēseles stāvoklī šāds brauciens varētu šķist patīkams, es tiešām nezinu.
Bet, ja vien cilvēks nav nepilngadīgs vai ļoti trūcīgs, neredzu, ka labprātīgi kāds izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā. Pat, ja tas izmaksātu reizes trīs vai piecas dārgāk.
Noslēdzot – daudz runā par autocentrisko Rīgu un to, kā pārvilināt cilvēkus no mašīnām uz sabiedrisko. Arī man šķiet, ka Rīgā mašīnu ir daudz par daudz, un gribētos zaļāku, gājējiem draudzīgāku pilsētu. Taču tagad to ļoti labu saprotu. Šis ir “low hanging fruit” piemērs – biju pozitīvi noskaņots, gatavs pāriet kaut uzreiz, ja vien alternatīva būtu kaut attāli līdzvērtīga. Šobrīd to vairs neizskatu kā ideju.
Pat, ja par iebraukšanu Rīgā prasītu 5 eiro, tas vienalga būtu finansiāli izdevīgāk, nemaz nerunājot par jebkādu ērtību. Jebkuras sarunas par auto mazināšanu pilsētā būs bezjēdzīgas, kamēr transports nebūs tīrāks, ātrāks un uzticamāks. Tikmēr – vairāk patīkamu braucienu nozīmē vairāk braucienu ar mašīnu.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
