Neredzu, ka kāds labprātīgi izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā
Nils Sakss-Konstantinovs01.04.2025.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Mašīna uz ilgāku laiku remontā, tādēļ iemēģināju sabiedriskā transporta alternatīvas. Ar domu – varbūt pāriet pavisam. Būtu lētāk, videi draudzīgāk, ātrāk. Rezultāti šādi:
– Vivi. Vilciens okej, vietas tikai nedaudz šaurākas nekā Ryanairā. Atšķirībā no vecajiem vilcieniem tagad gaismas pietiekami, var palasīt grāmatu – tas liels bonuss. Taču – pusotras nedēļas laikā vilciens neatnāca divas reizes. Saskaitot nokavētās konsultācijas stundas likmi un maksu par CityBee īres mašīnu no Jūrmalas, man katrs šis Vivi piegājiens izmaksāja ap 100 eiro. Diemžēl nevaru to atļauties, bet varbūt brīvdienās, kad nav nekur jāsteidzas vai jānokļūst laikā, vilciens var būt variants.
– Rīgas Satiksme. Divas problēmas. Viena – braucot pāri pilsētai, ar to ir lēnāk nekā ar mašīnu. Turklāt jāstāv lietū, vējā bez nojumes. Otra – pēc brauciena spiežoties pārpildīgajā salonā, ir sajūta, it kā būtu pārdzīvota seksuāla varmācība. Liela daļa braucēju arī nav apguvuši elementāras sociālās prasmes – piemēram, spēju palūgt ceļu, lai izkāptu no transporta. Tādēļ viņi grūžas virsū ar savu ķermeni vai klapē pa muguru.
Jāpiezīmē, ka lielai daļai transporta klientu pieklibo ne tikai sociālie, bet arī higiēnas standarti – smaržas un smakas pavada vēl ilgi pēc brauciena noslēguma. Kādā dvēseles stāvoklī šāds brauciens varētu šķist patīkams, es tiešām nezinu.
Bet, ja vien cilvēks nav nepilngadīgs vai ļoti trūcīgs, neredzu, ka labprātīgi kāds izvēlētos pārsēsties no privātās mašīnas trolejbusā. Pat, ja tas izmaksātu reizes trīs vai piecas dārgāk.
Noslēdzot – daudz runā par autocentrisko Rīgu un to, kā pārvilināt cilvēkus no mašīnām uz sabiedrisko. Arī man šķiet, ka Rīgā mašīnu ir daudz par daudz, un gribētos zaļāku, gājējiem draudzīgāku pilsētu. Taču tagad to ļoti labu saprotu. Šis ir “low hanging fruit” piemērs – biju pozitīvi noskaņots, gatavs pāriet kaut uzreiz, ja vien alternatīva būtu kaut attāli līdzvērtīga. Šobrīd to vairs neizskatu kā ideju.
Pat, ja par iebraukšanu Rīgā prasītu 5 eiro, tas vienalga būtu finansiāli izdevīgāk, nemaz nerunājot par jebkādu ērtību. Jebkuras sarunas par auto mazināšanu pilsētā būs bezjēdzīgas, kamēr transports nebūs tīrāks, ātrāks un uzticamāks. Tikmēr – vairāk patīkamu braucienu nozīmē vairāk braucienu ar mašīnu.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
