Neskatieties uz maniem darbiem, bet klausieties manos vārdos!
Ringolds Balodis28.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šādi senos laikos esot atbildējis kāds mācītājs, kad viņam baznīcēni pamatoti aizrādīja, ka viņa pesteļošana no baznīcas kanceles par tikumīgu dzīvi absolūti nesakrīt ar viņa paša rīcību. Vērojot ceturtdienas Saeimas sēdi, man šī vecā anekdote uzausa atmiņā. Kāpēc gan? Tāpēc, ka jau ar pirmo divu likumprojektu[1] un lēmumprojekta[2] izskatīšanu 14.Saeimas vairākums turpina izmantot aizgājušās 13.Saeimā metodes: „steidzamību + īsus priekšlikumu termiņus” un jebkādu parlamentāru debašu „norakšanu” jau saknē. Nu, bet kur šai parlamentārajā šļurā es saskatu divkosīgo mācītāju? Teikšu, ka visur, jo publiskā retorika no Apvienotā saraksta ir diametrāli pretēja tam, kas tiek solīts gan sabiedrībai, gan deputātiem.
Svinīgajā 18. novembra Saeimas sēdē enerģijas pilnais Saeimas priekšsēdētājs teica izcilu runu, kuru, starp citu, noslēdza ar ikvienam latvietim skaistajiem vārdiem „Dievs, svētī Latviju!”. Šai runā Edvards Smiltēns pacilāti no tribīnes sēdes dalībniekiem klāstīja, ka „parlamentārā demokrātija nozīmē ieklausīšanos un diskusijas”, ka „saīsināts diskusiju posms” neesot pieļaujams un, ka „lēmumu pieņemšana šaurā lokā ir apšaubāms ceļš”.[3]
Līdzīgus Smiltēna izteikumus varēja dzirdēt arī pagājušonedēļ, kad sēdes sākumā, izmantojot sēdes vadītāja priekšrocības, viņš aicināja deputātiem ievērot politisko kultūru un tradīcijas. Pozīcijai ir jādod iespēja opozīcijai, nākt un kritizēt: -”[…] Ja iesniedzēji iesnieguši ir, kādu likumprojektu vai lēmumprojektu un ir iespēja runāt tikai „par/pret” tad oponenti dod iesniedzējiem tiesību/iespēju atnākt un argumentēt sabiedrībai.” Tā vajadzēšot strādāt turpmākos četrus gadus…
Hmmm, SOLĪTIE ČETRI GADI IZRĀDĪJĀS TĀDS FILOZOFISKI NENOTEIKTS JĒDZIENS, KAS „BEIDZĀS” JAU PĒC DIVDESMIT PIECĀM MINŪTĒM, kad bija jālemj par ZZS (opozīcijas) iesniegtā lēmumprojekta iekļaušanu sēdē. Dokumenta iesniedzēji, kuru vidū ir gan bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, gan eksministri un pat Saeimas ekspriekšsēdētājs, lūdza Saeimu sēdē iekļaut jautājumu padebatēt (runa ir par pabalstiem apkures sadārdzinājuma sakarā).[4]
Piemirstot par saviem skaistajiem vārdiem, šai pašā sēdē sēdes vadītājs lūgumu par lēmumprojekta iekļaušanu tekošajā sēdē izlēma, liekot Saeimai priekšā nobalsot par lēmumprojekta neiekļaušanu nākamā sēdē. Jaunveidojamā koalīcija ar 53 balsīm atbalstīja E.Smiltēna priekšlikumu, tādējādi opozīcijas lēmumprojekts tika noraidīts, neļaujot par to pat parunāt. Jo, ja nav sēdes darba kārtībā, tad par to nevar arī runāt.
Interesanti, ka pats Smiltēns (koalīcijas 54. deputāts) pat nepieskārās balsošanas iekārtai un vispār nebalsoja. Laikam pašam sametās kauns… Vismaz gribētos tā domāt. Nu, kā te nesaredzēt par līdzību ar mācītāju, kas aicināja neskatīties uz viņa darbiem, bet ieteica klausāties tikai vārdos!
Atsevišķa stāsta vērta ir arī likumprojektu virzība, kad par spīti Saeimas specializētās komisijas – Juridiskās komisijas lēmumam tos neatbalstīt tiek uzspļauts uz komisiju specializāciju, gan uz komisijas atzinumiem. Atcerēsimies, ka iepriekšējā 13.Saeimā bieži par atbildīgo par neviennozīmīgi vērtējamu likumprojektiem (piemēram, ebreju kopienas kompensācijas) noteica Budžeta komisiju, jo to vadīja koalīcijas balsts – „atsaucīgais” Mārtiņš Bondars.
Šāda Saeimas vairākuma rīcība vēl pirms valdības izveidošanas atklāj tās PATIESO SEJU. Var jau pie baltiem galdautiem klārēt par „citādu pieeju”, bet, ja praksē tiek turpināta „vecā stratēģija” ar brutālu Saeimas mazākuma apspiešanu, tad tā ir vien tāda „KĀZU RUNA”. Citādi kā par liekulīgu izrunāšanos to nosaukt nevar. Kā savulaik, šķiet, teica Andris Šķēle, „ja vecai pufaikai piešuj briljanta pogu, tā tik un tā paliek tā pati pufaika”. Ar smukām runām var aizmālēt acis vēstniekiem, kas atnāk izrādīt cieņu mūsu valstij, bet no debašu apspiešanas jau diskusija un sadarbība neveidojas.
LATVIJAS PARLAMENTĀRĀ PRAKSE OTRAJĀ NEATKARĪBAS LAIKĀ NELIECINA KA POZĪCIJA GRIB IEKLAUSĪTIES OPOZĪCIJĀ, KUR NU VĒL DISKUTĒT VAI UZKLAUSĪT ARGUMENTUS. Tieši „saīsināts diskusiju posms” un „lēmumu pieņemšana šaurā lokā” ir mūsu realitāte. Ne „Jaunajai Vienotībai”, ne Nacionālajai apvienībai pārmest nevar – viņi neliekuļo. Viņi bija pagājušās koalīcijas kodols, kas piekopa to, ko Edvards Smiltēns mutiski nosoda. Taču, gods kam gods, abi politiskie spēki tomēr neko nesola uzlabot parlamentārās diskusijas jomā, un tāpēc tie vismaz neliekuļo. Viņi skolmeistariski nepamāca kolēģus parlamentārisma ētikā un tad nepazemina debates līdz grīdas līstes līmenim…
[1] Ir runa par likumprojektiem grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Ministru kabineta iekārtas likumā, kas attiecīgi saistās ar jaunveidojamās ’’brīnumministrijas’’ un ministra biedra ieviešanu. Skat. https://titania.saeima.lv/LIVS14/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=6b1c1b63-4232-4a8b-86dc-f1e819384155
[2] https://titania.saeima.lv/LIVS14/saeimalivs_lmp.nsf/0/754C5459D3DD7149C225890200426FEA?OpenDocument
[3] No Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna svinīgās uzrunas Saeimai (18.11.2022.) Latvijas Republikas 14. Saeimas rudens sesijas ceturtā (svinīgā) sēde https://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/2419
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
