Iesaki rakstu: 
Jaunā grāmata „Viltvārdis” pietiekami skaidri liek manīt, ka notikumi pirms Levitu ģimenes izbraukšanas no PSRS (neskaitāmās pretrunas biogrāfijās, kas liek domāt par slikti sacerētu „leģendu”, paraugpieķeršana melos, izlaišana no PSRS pie acīmredzami fiktīvas radinieces) liecina – jautājums ir tikai tas, kuru no ģimenes savervēja VDK. Taču jāatceras, ka pirms „Viltvārža” bija Andra Grūtupa grāmata „Observators”, kas tapa laikā, kad Egils Levits tikai pavisam, pavisam paklusām cierēja uz valsts prezidenta amatu. Domāju, šajā fragmentā, kas uzrakstīts tipiskajā Andra Grūtupa stiliņā, neredzamiem, bet lieliem burtiem ir rakstīts – sadarbojās, un varbūt ne ar vienu „dziļās urbšanas kantori” vien.
Fragments no Andra Grūtupa grāmatas „Observators”:
„Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: „vaļutčiki", pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus... Visus „optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.
Otrā grupa – inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!
Trešie - paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegāļu kodolu. Pirks ārzemēs īpašumus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks... Tad vēl kāda īpašā grupa - disidenti. „Otkazņikus" centās izmantot. Piedāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai „nocirst galvu”... Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.
No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju. Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to deklarēja paši aizbraucēji.
Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte - Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits. Toreiz domāja - uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.
Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas „galveno rabīnu". Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu. Tikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.
Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena – aģenti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.
Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents... Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.
Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja - augstākā Rīgā... No tās pagrabiem Sibīrija redzama!
Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valodas. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.
Visu viņa ģimeni palaida... Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un raksta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēgumus!
Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norīkojuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklausīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas.
Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā valstī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīdspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi „pareizie”... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pilnībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!”
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
