Iesaki rakstu: 
Jaunā grāmata „Viltvārdis” pietiekami skaidri liek manīt, ka notikumi pirms Levitu ģimenes izbraukšanas no PSRS (neskaitāmās pretrunas biogrāfijās, kas liek domāt par slikti sacerētu „leģendu”, paraugpieķeršana melos, izlaišana no PSRS pie acīmredzami fiktīvas radinieces) liecina – jautājums ir tikai tas, kuru no ģimenes savervēja VDK. Taču jāatceras, ka pirms „Viltvārža” bija Andra Grūtupa grāmata „Observators”, kas tapa laikā, kad Egils Levits tikai pavisam, pavisam paklusām cierēja uz valsts prezidenta amatu. Domāju, šajā fragmentā, kas uzrakstīts tipiskajā Andra Grūtupa stiliņā, neredzamiem, bet lieliem burtiem ir rakstīts – sadarbojās, un varbūt ne ar vienu „dziļās urbšanas kantori” vien.
Fragments no Andra Grūtupa grāmatas „Observators”:
„Visus izbraucējus sadalīja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: „vaļutčiki", pagrīdes miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucē kārtību. Tos izmeta pašus... Visus „optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucē dzīvot.
Otrā grupa – inteliģence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un citi garīgā darba strādnieki. Tos laida negribīgi. Taču ko darīsi? Nav labi ar citām zemēm attiecības bojāt! Lai brauc, ja jau izlēmuši!
Trešie - paši svarīgākie. Tos sūtīja uz Maskavu. Vervēja, apmācīja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegāļu kodolu. Pirks ārzemēs īpašumus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidīs, līdz dzimtene tos sauks... Tad vēl kāda īpašā grupa - disidenti. „Otkazņikus" centās izmantot. Piedāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pēc zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. Svarīgi disidentu kustībai „nocirst galvu”... Izlaist no valsts kūdītājus un gaisa jaucējus.
No Rīgas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tūkstošiem ebreju. Gandrīz puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudēja daudz talantīgu un spējīgu cilvēku. Vismaz tā to deklarēja paši aizbraucēji.
Tajos gados no Rīgas izbrauca arī Levitu ģimene: tēvs Ionas Moisejevičs, māte - Ingeborga Janovna un vēlāk pats Egils Levits. Toreiz domāja - uz neatgriešanos. Taču dzīve izrīkojās citādi.
Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. Šķiet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarīgs vīrs. Ačeles vien šaudījās un zibēja. Ne velti viņu nokristīja par komitejas „galveno rabīnu". Majors strādāja ar daudziem izbraucējiem. Vervēja uz nebēdu. Tikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.
Izbraucēju liktenis grūts. Arī ārzemes neslinkoja. Izlūkdienestiem rūpe viena – aģenti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerģiski jāmeklē un jāvervē. Tāda, lūk, dzīves filozofija.
Arī izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucējiem skaitījās pat vairāku slepeno dienestu aģents... Visu dzīvi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrīnot.
Bija arī tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... Cilvēkus mocīja un spīdzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja - augstākā Rīgā... No tās pagrabiem Sibīrija redzama!
Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valodas. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.
Visu viņa ģimeni palaida... Bet šo, nē! Dzīvo viens pa Rīgu un raksta sūdzības. Apmeklē visus disidentu saietus. Cilvēks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslēgumus!
Pēc īpaša Longina Avdjukeviča norīkojuma Edelmana dzīvoklī uzstādīja noklausīšanās aparatūru. No augšas kaimiņa dzīvokļa ieurbās griestos un klausījās. Ko viņi tur gribēja dzirdēt, grūti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklausīšanās viena vienīga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopūtas.
Tad vēl kāda īpaša grupa ebreju! Tie paši negribēja braukt. Visā valstī veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. Arī Rīgā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trīdspadsmitajā martā Latvijas televīzijā uzstājās virkne ebreju. Visi „pareizie”... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mēs pilnībā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!”
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
