Iesaki rakstu: 
Kādreizējā padomju laiku prokurora, tagad zvērināta advokāta Egona Rusanova vietnēs Meta un Pietiek.com publicētais raksts par profesoru Uldi Krastiņu veltīja uzmanību tam, cik normāli ir mainīties – un cik bīstami kļūst mantot vai aizbildināt cilvēkus, kuru pagātne ir sakņojusies padomju okupācijas režīmā, kas tiesāja netaisni.
Metafora par Maugli un Akelu nemanāmi pārvēršas par attaisnojumu: pārmetumi profesoram Uldim Krastiņam šķietami kļūst par pārspīlējumu pret „vēsturiskās apziņas mainību”. Taču tas aizmirst – robežšķirtne, ko profesors novilka ar saviem spriedumiem, nav tikai pagātnes epizode. Tā ir simbola forma.
Politiska prāva nav tikai tiesiska procedūra. Tā ir sabiedrības morāles instruments. Kad tiesnesis iesaistās totalitāri motivētā sistēmā un izpilda aparāta vēlamās rīcības – piemēram, piespriež nāves sodus īpaši politiski motivētās lietās – viņš vairs nav tikai jurists. Viņš ir režīma instruments. Necilvēks, kurš pārkāpis robežšķirtni. Kolaborants. Par noziegumiem pret cilvēci tiesājams bez noilguma.
Publiskā telpā zināmie fakti:
2010. gada 13. oktobrī profesors Uldis Krastiņš saņēma Latvijas valsts Atzinības krusta IV šķiras ordeni.
2025. gada jūlijā Ordeņu kapituls šo ordeni atcēla, norādot uz agrāku darbību, kas “nav savienojama ar valsts apbalvojumu statusu” (avots).
Arī iepriekš dokumentēti fakti liecina, ka U. Krastiņš kā Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis 1980. gados:
piesprieda nāves sodu pieciem cilvēkiem t.s. „Sulu lietā” (kurai bija izteikti politisks fons),
aizmuguriski tiesāja disidentu Pēteri Lazdu, piespriežot piespiedu psihiatrisko ārstēšanu – tolaik izmantotu kā represijas pret režīma pretiniekiem.
Kāpēc tas viss nav tikai “evolūcija”?
1. Izvēlei ir svinīgums. Pat ja cilvēka apziņa vēlāk mainās, tas neatceļ faktu, ka viņš apzināti ieņēma lomu režīma tiesu sistēmā.
2. Piedošana prasa atzīšanu. Līdz šim nav zināms, ka Krastiņš būtu publiski izteicis nožēlu par konkrēto lomu vai lēmumiem padomju represīvajā sistēmā.
3. Ordenis ir sabiedrības vērtējuma simbols. Tā atņemšana nav nejauša, bet skaidri pamatota – ne ar “revanšismu”, bet ar nepieciešamību saskaņot vēsturi ar sirdsapziņu.
Ko tas nozīmē mums?
Krastiņa lieta nav tikai par viņu. Tā ir:
mūsu sabiedrības spēja skatīties patiesībai acīs,
mūsu brieduma pārbaude – vai esam gatavi atšķirt profesionālu veikumu no morālas izvēles sekām,
mūsu uzdevums – nest sirdsapziņu pāri režīmiem, nevis apbalvot tās pielāgošanos.
Jā, Egon – es piekrītu, ka cilvēcība ir vajadzīga. Bet cilvēcība bez patiesības kļūst par sentimentālu tukšvārdu. Piedošana nedzimst tur, kur nav nožēlas. Un sabiedrība, kas aizmirst, ko nozīmē izvēles režīmā, ir sabiedrība, kas atkārtos savu vēsturi.
Es aicinu nevis uz raganu medībām, bet uz godīgumu. Nevis uz nicinājumu, bet uz vēsturisku skaidrību.
Jo kā tautai mums nevajag vairāk goda piešķīrumu – mums vajag vairāk godaprāta.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
