Iesaki rakstu: 
Divi amerikāņi, Deivids Randels (David H. Rundell) un Maikls Gfelers (Michael Gfoeller), nedēļrakstā Newsweek publicēja rakstu “ASV pilsoņu kara mācības rāda, kāpēc Ukraina nevar uzvarēt” (Lessons From the U. S. Civil War Show Why Ukraine Can’t Win).
Deivids Randels ir bijušais ASV vēstnieks Saūda Arābijā, grāmatas “Redzējums vai mirāža: Saūda Arābija krustcelēs” (Vision Or Mirage: Saudi Arabia at the Crossroads) autors. Maikls Gfelers ir bijušais ASV Centrālās pavēlniecības (USCENTCOM) bijušais politiskais padomnieks. 15 gadus dienējis Austrumeiropā un bijušās PSRS valstīs.
Rakstu var izlasīt angļu valodā: https://www.newsweek.com/lessons-us-civil-war-show-why-ukraine-cant-win-opinion-1764992?fbclid=IwAR2_vWVMD_s6-l-vMiqf8NvMfJNT3Z6r1-uGB0RXT_F3LCiwLQJky8PdxGA vai krievu tulkojumā: https://inosmi.ru/20221208/ukraina-258629620.html
Es sev uzdodu jautājumu: ja autori būtu Latvijas iedzīvotāji, cik gadus viņi pavadītu cietumā? Vai tomēr tiktu cauri ar nosacītu sodu, naudas sodu vai sabiedriskajiem darbiem?
Sākšu ar virsrakstu. Pilnīgi acīmredzami, ka tas ir ieturēts Krievijas propagandas stilā: it kā Ukraina nevarētu uzvarēt. Kā viņi uzdrīkstas šādi domāt!... Un piedevām vēl rakstīt. Tā ir tieša Krievijas agresijas atbalstīšana.
Autori salīdzina Krievijas un Ukrainas karu ar 19. gadsimtā notikušo ASV pilsoņu karu starp Ziemeļiem un Dienvidiem.
“Armijai ir vajadzīgi dzelzceļi, un, tāpat kā Šērmans sistemātiski postīja ceļus uz Atlantu, tā arī Surovikins posta Ukrainas elektrotīklus, kas ir Ukrainas dzelzceļu enerģijas avots. Rezultātā Ukrainas pilsētas ir iegrimušas aukstumā un tumsā, bet izskatās, ka Surovikins piekrīt ģenerālim Šērmanam tādā ziņā, ka karš ir nežēlība, ko nav iespējams padarīt cildenāku.”
Aplūkosim šo citātu ar Latvijas Valsts drošības dienesta (VDD) izmeklētāja acīm.
Pirmkārt, salīdzinādami iebrukumu suverēnajā valstī ar iekšējo pilsonisko konfliktu, autori līdz ar to attaisno vai pat noliedz Krievijas agresiju (jo pilsoņu karš nevar būt “agresija”).
Otrkārt, atsaucoties uz ASV vēsturi, autori attaisno vai pat slavina Krievijas armijas praktizētās nežēlīgās karošanas metodes.
Secinājums: Deivids Randels un Maikls Gfelers jāsauc pie kriminālatbildības pēc 74.1 panta “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana”.
Vēl viena iespaidīga rindkopa:
“Daži ir izteikušies par šo konfliktu kā par ētiski didaktisku drāmu starp labo un ļauno, bet īstenība ir daudz komplicētāka. Ukraina nav plaukstoša demokrātija. Tā ir nabadzīga, korumpēta vienpartijas valsts ar bargu cenzūru, kurā ir slēgtas opozīcijas avīzes un politiskās partijas. Pirms kara ASV Kongress kategoriski nosodīja ultralabējos Ukrainas nacionālistu grupējumus, piemēram, bataljonu “Azov”. Apņēmīgā pret krievu valodu vērstā Kijevas kampaņa ir analoģiska Kanādas valdības mēģinājumiem aizliegt franču valodu Kvebekā. Ukrainas šāviņi ir nogalinājuši simtiem Donbasa civiliedzīvotāju, un parādās ziņojumi par Ukrainas kara noziegumiem. Patiesi morāla rīcība būtu pabeigt šo karu ar pārrunām, nevis paildzināt Ukrainas tautas ciešanas...”
Šeit autori ir pavisam sevi atmaskojuši. Faktiski viņi apgalvo, ka katrai no konflikta pusēm ir sava taisnība. Viņi dēvē Mariupoles aizstāvjus par “ultralabēju grupējumu”, šādi attaisnojot Kremļa izteicienus par nepieciešamību “denacificēt Ukrainu”.
Autori piedēvē Ukrainas armijai kara noziegumus. Un ierosina uzsākt pārrunas, droši vien ar Krievijas nosacījumiem...
74.1 pants iegūst vēl vienu nozīmīgu pastiprinājumu. Pie viena, ņemot vērā to, ka Ukrainas vārds vairākkārt tiek lietots negatīvā kontekstā (“Ukrainas šāviņi ir nogalinājuši”, “nosodīja Ukrainas grupējumus”), nāk prātā arī 78. pants – “nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana”.
Es nemaz nepārspīlēju. Par izteicieniem, kas ir līdzīgi manis citētajiem, Latvijā pēc šiem pantiem ir uzsākti vairāk nekā 20 kriminālprocesi.
Savienotās Valstis savu aktīvo piedalīšanos Krievijas un Ukrainas konfrontācijā neuzskata par pietiekamu iemeslu, lai iznīcinātu savā valstī vārda brīvību.
Neviens nav apcietinājis Īlonu Masku par viņa miera regulējuma plānu, kas iekļauj Krimas atzīšanu par Krievijas teritoriju.
Brīvībā ir arī Donalds Tramps jaunākais, kas savos ierakstos tviterī regulāri dzēlīgi kritizē Zelenski un Baidena administrācijas sniegto militāro palīdzību Ukrainai.
Youtube var noskatīties video, kur bijušie ASV specdienestu virsnieki saplosa lupatu lēveros ASV administrācijas proukrainisko politiku. Turpina uzstāties Takers Karlsons Fox News TV kanālā.
Latvijā vārda brīvība ir tikusi upurēta. Jebkāds viedoklis par Krievijas un Ukrainas konfliktu, kas atšķiras no oficiālā, var kļūt par pamatu, lai sauktu pie kriminālatbildības.
“Vārda brīvība attiecas ne tikai uz informāciju un idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par neaizskarošām, bet arī uz tām, kas aizskar, šokē vai traucē.” Šī frāze ir no Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra lēmuma lietā Observer and Guardian v. the United Kingdom. Tā ir aktuāla arī mūsdienu Latvijā.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
