No akmeņiem pie kājas atbrīvojas. Krišjānis Kariņš ir kļuvis par tādu akmeni

Pats Kariņš un viņa tuvākā apkārtne drudžaini meklē tos, kuri pasūtījuši un noorganizējuši viņa “nomelnošanas kampaņu”, taču tā ir pilnīgi bezjēdzīga nodarbe. Tikpat labi Krištianu Ronaldu vai Lionels Mesi varētu meklēt “vainīgos”, kāpēc viņi vairs nespēlē ekstra klases klubos. Laiks ir nepielūdzams. Turklāt atšķirībā no abiem pieminētajiem futbola ģēnijiem Kariņš ne tuvu nebija politiskais ģēnijs. Apstākļu sakritības dēļ viņš tika uznests pašā virsotnē. Apstākļiem pamainoties, gluži likumsakarīgi sekoja kritiens.

Var iebilst, ka Kariņa nedienām ir pavisam konkrēts iemesls - viņa privāto lidmašīnu nepamatotas izmantošanas skandāls, bet šādi skandāli uzplaukst, ja tie gulstas sastrādātā augsnē. Tad, kad Kariņš bija zirgā, tad viņa kritiķi varēja līdz apnikumam stāstīt par viņa saistību ar šaubīgo Skolas ielas 2 mājas pirkšanas/pārdošanas darījumu, bet nevienu, izņemot dedzīgus gobzemiešus, tas neinteresēja.

Ja tajā laikā parādītos tās pašas ziņas par Kariņa lidojumiem, tad tās kā parādītos, tā arī pazustu kopējā informatīvajā plūsmā. Nu, lidoja. Nu un? Visi lido, kā nu var. Vai tad labāk būtu bijis, ja mūsu valsts nebūtu pārstāvēta pie lielā galda? Vai labāk būtu bijis, ja tur sēdētu Gobzems?

Apmēram tādā stilā. Tieši tas, ka tagad reakcija uz Kariņa darbībām ir gluži atšķirīga no tās, kāda bija viņa slavas zenīta laikos, pašam Kariņam ir tik negaidīti nepatīkami, ka viņš meklē pasūtītājus, organizētājus, nodevējus. Viņš bija tik ļoti pieradis pie savas izredzētības, ka nespēj pieņemt: esmu tāds pats politiķis kā visi. Uz mani attiecas tie paši politiskās dzīves likumi. Bet tie ir tādi paši dabas likumi kā fizika vai ķīmija. Cilvēkiem labāk saprotamā valodā tie aprakstīti tādās pasaulslavenās grāmatās kā Radjerda Kiplinga “Džungļu grāmata” un Mario Pjuzo “Krusttēvs”.

Galvenais likums, kas reglamentē vadoņa statusu: vadonim jānodrošina savai tuvākajai apkārtnei maksimāls labums. Ja vadonis ar savu esību palīdz galmam dzīvot arvien labāk, tad viņš tiek atbalstīts, par viņu gatavi stāvēt un krist. Ja viņš sāk pieļaut kļūdas, sāk uzvesties nesaprātīgi, rīkojas tā, ka apkārtne sāk ciest, tad viss. Vadonis jāmaina. Kā teikts “Džungļu grāmatā”: Akela aizlēca garām.

Kariņš aizlēca garām pērnvasar, kad pēc prezidenta vēlēšanām sāka koalīcijas maiņas jampadraci, nevēloties mainīt pats savu valdību. Viss šis pasākums izskatījās tik samocīts un neveikls, ka agrākā Kariņa harisma (kāda nu viņam bija) izgaisa. Teflona kārtiņa atlupa, un, kā tādās reizēs mēdz gadīties, sāka piedegt pilnīgi viss. Tagad katrs Kariņa izteikums, kurš vēl gadu iepriekš būtu aizgājis uz urrā, izraisa sarkastisku smīnu. “Laiks vēl parādīs, no kurienes pūš vējš,” Kariņš draud, cenšoties pateikt, ka viņa “nomelnošanas” vēji tiek “pūsti” no kaut kādiem tumšiem ļaunu spēku kambariem. Pats Kariņš pat neapjēdz, ka šādi izteikumi vēl vairāk ielej eļļu ugunī un vakardienas draugiem liek rīkoties.

Iepriekšējā rindkopā teikto implementēsim politiskajā realitātē. Līdz pagājušā gada vasarai Kariņš “Vienotības” biedriem palīdzēja tikt uz priekšu, noturēties amatos un būt pie varas. Galvenokārt pateicoties Kariņam (viņš bija premjerministra kandidāts un nepārprotams pirmais numurs), 2022. gada vēlēšanās “Vienotības” rezultāts bija ievērojami labāks nekā pirms četriem gadiem. Daudzi “Vienotības” biedri varēja izjust gluži personisku pateicību Kariņam par sagādāto “labo dzīvi”. Taču pēc pērnvasaras politiskajiem kūleņiem situācija ir radikāli mainījusies. Kariņš no vilcēja kļuvis par bremzi.

Šis ir ārkārtīgi grūts un atbildīgs brīdis arī jaunajam vadonim. Tāpat aiziet malā vecais tīģeris netaisās. To var padzīt tikai jaunais līderis. Šobrīd uz šo lomu pretendē Evika Siliņa. Ir pienākusi viņas iniciācijas stunda. Liktenīgais uznāciens. Visu skatieni ir pievērsti viņai. Siliņai jāizdara izšķirošais lēciens un jāpadzen no bara vecais, spēkus zaudējušais barvedis. Viņai jāpierāda, ka jaunā vadoņa tvēriens ir stingrs, neatlaidīgs un arī nežēlīgs.

Pagaidām baram (“Vienotībai”), kas nolūkojas šajā cīņā par troni, vēl nav izkristalizējusies noteikta pozīcija. Visi šie Ašeradeni un Patmalnieki stāv maliņā un nogaida. Viņi nesteidzas notikumiem pa priekšu. Tas nepieder pie labā toņa. Siliņai pašai jātiek galā ar savu nebūt ne vieglo uzdevumu: aizdzīt veco vadoni kaut kur tālāk prom uz Romu, Briseli vai Vašingtonu. Tad, kad tas būs izdarīts, tad arī viņi visi, kā nu katrs prot, nāks un apliecinās savu uzticību jaunajai vadonei.

Tiesa, viss nav tik vienkārši. Ir jau apstiprināti Eiroparlamenta vēlēšanu deputātu kandidātu saraksti. Tur Kariņa profils vīd blakus divām pārējām triumvirāta sejām - Valdim Dombrovskim un Sandrai Kalnietei. Tagad kampaņas vidū degradēt vienu no līderu trijotnes nozīmē... Jā, ko gan tas nozīmē? Atbilde nav viennozīmīga. Tas var nozīmēt gan vēl tālāku “Vienotības” kritienu, gan arī gaisa balona pacelšanos augstāk pēc balasta nomešanas.

No valstiskā viedokļa, protams, labāk būtu, ja neskaidrības vadošās partijas galvgalī beigtos un būtu pilnīga skaidrība par valsts politisko līderību. Jo ilgāk šajā jautājumā saglabājas “stratēģiskā nenoteiktība”, jo sliktāk Latvijai. To “Vienotībai”, ja tā grib sevi uzskatīt par valstiski domājošu spēku, nevajadzētu aizmirst.

Novērtē šo rakstu: