Iesaki rakstu: 
Domāju, ne tikai mani vien interesētu atbilde uz jautājumu – ar ko izskaidrojamas „galma advokāta” Romualda Vonsoviča pārsteidzošās aktivitātes saistībā ar izsludināto, bet neviena vēl neredzēto grāmatu „Kolaborants”.
Pat grūti saprast, ka tā ir realitāte - Vonsovičs raksta uz visām malām vēstules, brīdinot, ka nav pieļaujams, lai viņam veltītas grāmatas reklāmā tiktu parādīts viņa portrets un pieminēts viņa vārds un uzvārds. Un raksta un rīkojas tik enerģiski, rausta tik dažādus pavedienus, ka "zem" viņa jau ir "pagūlusies" ne tikai nekaitīgā Latvijas Grāmatizdevēju asociācija, bet arī Latvijas radio un Latvijas televīzija...
Mani māc aizdomas - tik liela aktivitāte var būt tikai tad, ja kungam tiešām ir, ko slēpt. Un viņš naktīs tagad nevar gulēt, domādams, kādām lietām kāds ir ticis klāt.
Ko mēs par viņu līdz šim esam zinājuši? Nu, labi, bija viņš kolaborants, konjunktūrists, karjerists - un? Viņa līdzinieki mudž visapkārt gan no tās paaudzes, gan arī no jaunajām.
Ja nekā vairāk arī nebūtu, tad loģiskākā taktika būtu izturēties ar vienaldzību - lai tak pūlas, neko par mani nepierādīs, es ar saviem miljoniem, saviem kontaktiem un savu stāvokli sabiedrībā stāvu tam pāri. Un ar tādu pašu nicinošu nevērību izturēties arī pret tām lietām, kas grāmatā ir uzraktas.
Es pilnīgi spēju iztēloties advokāta runu, kura tajā grāmatā uzrakstīto vismaz pa lielākai daļai iztēlo kā mazsvarīgu. Ziniet, jūs nemaz nezināt, kādas tās lietas bija patiesībā un kā tas viss izskatījās tiesas zālē. Kaut kā tā.
Bet var būt lietas (ar tiem pašiem nāvessodiem vai ar kādu īpaši niknu padomju ideoloģijas sargāšanu, cīņu pret disidentismu), kurām arī šodien nav viegli uzšķaudīt, ja vien ir uzrakts vairāk. Tā reakcija ir tāda, ka ļautiņš notrūcies.
Kaut gan es varbūt pārāk labi par viņu domāju. Varbūt viņš vienkārši ir tādā varas apziņā, ka nevar iedomāties, ka pret viņu jebkādā lietā kāds drīkstētu vērsties. Un tagad vienkārši ir nepārejošā šokā…
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
