No kovida zeķubiksēm līdz dāvanu nodoklim. Nu jau gan pietiks...
Armands Puče25.10.2023.
Komentāri (47)
Pēc tam, kad atklātībā parādījās – un uzreiz nozuda! – Finanšu ministrijas sagatavotais un Ministru kabinetam iesmērētais nu jau bēdīgi slavenais 100 eiro dāvanu nodoklis, pārdomas par COVID laika zeķubiksēm un citiem vājprātiem, kas arī ir minētās ministrijas rokdarbu lādītē, nebūt nešķiet kā neveikls misēklis vai nelaimīgu apstākļu sakritība.
Ienākuma nodokļa deklarēšanas likuma projekta pēdējo piedegušo pankūku premjere kopā ar finanšu ministru atsauca, lai “novērstu iedzīvotāju apgrūtināšanu ar nevajadzīgu birokrātiju”. It kā pirms virzīšanas uz Ministru kabinetu to nevarēja saprast? Tajā dienā pati Evika Siliņa nemaz neesot bijusi pie ruļļiem, tātad atliek vien secināt, ka vai nu citi ministri vispār neiedziļinās jautājumos, vai – kāds mēģina tāpat sarīkot peļu treniņnometni uz lielā kabineta galda. Dokumentus sagatavo ministrija, tas nozīmē, ka nekur tālāk par valsts sekretāri un vietniekiem nav jāskatās.
Nekur tālāk par Finanšu ministrijas ilggadējām darbiniecēm arī nevajag meklēt – valsts sekretāre Baiba Bāne (attēlā) un viņas vietniece finanšu politikas jautājumos Līga Kļaviņa. Tieši šo divu dāmu varonība arī nosaka Finanšu ministrijas dokumentu un jautājumu sagatavošanu un apriti, tai skaitā jau minētos neveiklos piemērus.
Tās ir tās pašas meitenes, kas, strādājot valsts pārvaldē, desmit gados algā saņēmušas teju vienu miljonu eiro. Katra. Nav žēl, neskauž – ja ir labi darbinieki, viņi ir pelnījuši labu atalgojumu. Ar vienu seklu piezīmi – ja darbam ir kvalitāte. Bet – tā nav…
Iespējams, ka abas minētās ierēdnes, kuras var droši saukt par valsts finanšu kora diriģentēm, darba dunā sevi sadala pa citiem koridoriem, jo abām vēl ir papildu darbiņi un pienākumi pie dažādām valsts kapitālsabiedrībām – tad jau neko, tad jau vien būs jāsamierinās ar esošo stāvokli un likteni. Tad jau arī neizdarības savā tiešajā postenī var attaisnot, vienīgi – kāpēc par to visu maksāt citiem?
Kad savulaik Līga Kļaviņa strādāja par ceļu policijas inspektori, viņa taču centās uz ceļiem noķert likuma pārkāpējus? Acīmredzot labi centās, jo karjeras kāpnes veda tālāk – kā jau čaklai pelnrušķītei pienākas. Tad kāpēc Finanšu ministrijā šī centība ir iegrozījusies mazliet samocītā formā, turklāt – nav saprotams, vai tas tiek darīts speciāli, vai cilvēkam vienkārši nesanāk? Tā var būt, ka nesanāk. Bet tad nevajag tur strādāt… Neviens taču ar varu nespiež.
Viņdien satieku pašreizējo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri (VARAM) Ingu Bērziņu un prasu, kāpēc pašvaldību izlīdzināšanas fondā nevar īsti saskatīt Latvijas valsts izvirzīto prioritāti par drošību. Proti, tie novadi, kas atrodas Krievijas un Baltkrievijas tuvumā, būtu tā kā pelnījuši papildinvestīcijas, jo tur nav viegli – gan dīvaino kaimiņu sakarā, kas plāno un realizē diversijas, gan uz vietām kā tādām, kas prasās pēc jaunas kārtības, attiecīgi – pēc lielākiem ieguldījumiem ar perspektīvu.
Ministre godīgi atbild, ka izlīdzināšanas fonda formulu jau sen kā laiks mainīt, bet esošo budžeta projektu par 2024. gadu viņa nevar vairs ietekmēt – tas nāk no iepriekšējās valdības. Nu, vispār iepriekšējā valdība bija tās pašas partijas kontrolē, kas esošā, – arī pati Inga Bēziņa ir no tā paša koka un materiāla. Arī finanšu ministrs ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā iepriekšējais… Tāpat nav liels noslēpums, ka arī iepriekšējai valdībai valsts drošība bija galvenā prioritāte.
Tad kuram te vienkārši ir rokas nolaidušās, vai tās vēl nav pacēlušās darbam? Tā kā VARAM naudu administrē un pieskata Finanšu ministrija, nekas cits neatliek kā pārlasīt iepriekšējo rindkopu par ierēdnēm, kas… NEVAR. Politiķi nāk un iet, ierēdņi paliek. Viņi ir atbildīgi par valsts nosprausto mērķu sagatavošanu un realizēšanu, jo – kam tad par godu ir izveidots tāds postenis kā valsts sekretāra vietnieks finanšu politikas jautājumos? Ar uzsvaru uz vārdu – politikas. Ar liiiiiiiiiieeeeeeelu baru padoto piekabē?
Vēl cits gadījums par azartspēlēm, kas arī neliecina par attbildīgo ministriju spēju kaut ko vadīt vai pieskatīt. Runa ir par totalizatoriem, kam it kā no jaunā gada nebūšot vairs tik lielas reklamēšanās brīvības kā līdz šim, kas nozīmējot – sporta nozarei vairs neienākšot sponsoru naudas. Tie, kas līdz šim uz saviem krekliem un biksēm lika šādus un tādus “betus”, būšot spiesti palikt bešā, bet valsts citu līdzekļu kompensējošo mehānismu nepiedāvā.
Sāksim ar to, ka Latvijā šobrīd skaitās visstingrāk regulētais totalizatoru jeb likmju uzņēmumu ietvars Eiropā. Skaitās. Jo, ja vien neesat izklaidīgs un aizmidzis, jums digitālajās platformās nāk virsū azartspēļnieki kā lapsenes uz puvušiem āboliem.
Pilsētā ir bāri, kas viltīgi nosaukti totiņu rīkotāju vārdos, ievelkošajās reklāmās tiek izmantoti jauni, pavītuši un pat bezcerīgi sporta vides personāži, kas ar atkarīga teļa acīm aicina citus kaut ko uzspēlēt jeb – atdot naudu. Azarstpēļnieku kairinājumi ir visur, kur vien viņi grib atrasties. Un tas saucas – stingrais regulējums?
Saprotams, ka kaut kāda uzraudzība jau notiek, bet totalizatoru uzņēmumus jau nevada bānes un kļaviņas, tur pretī iznāk cilvēki, kas meklē un atrod likumdošanā robus, šķirbas, caurumus. Bet ko ierēdniecība? Nespējot sakārot vai pieskatīt esošo modeli, tā fantazē par jaunām skrūvspīlēm.
Skaidrs, ka azartspēles ir tāda pati atkarība kā narkotikas un alkoholisms, skaidrs, ka muļķīši, kas tur ieraujas, nav sapratuši, ka viņi nekad neuzvarēs šajā nosacītajā kazino, jo pretējā gadījumā tādu biznesu neviens netaisītu. Bet – ja reiz valstī šāda uzņēmējdarbības forma vispār ir atļauta, tad jāmeklē vai jāpiedāvā veidi, kā ar šo sadzīvot, kā ar to var pie reizes apmierināt sabiedrības sociālās un citas vajadzības. Kāds labums no tā visa normāliem cilvēkiem? Piemēram, nosakiet gana godīgus naudas apjomus nodokļu formā, kas jāmaksā šī biznesa pārstāvjiem, lai šo iekasēto summu novirzītu sporta nozares vajadzībām kā mērķdotāciju.
Izdomājiet sociāli atbildīgus vai praktiski skaudrus reklamēšanas nosacījumus, kas ir jāievēro – ja ir uztraukums par atkarības veicināšanu un jauno smadzeņu skalošanu. Beigu galā – citās valstīs ir tendences un pieredze, no kā var pasmelties, aizdomāties, paņemt. Kaut vai to, kāpēc pasaules lielākās futbola līgas nolēmušas vairs nelikt totalizatoru zīmolus uz saviem spēļu krekliem, vai to, kāpēc virknē valstu tā sauktajām slavenībām neatļauj piedalīties totalizatoru popularizēšanas akcijās ar saviem ģīmjiem.. Bet pats galvenais, kas būtu valsts ierēdņiem jāizdara – izpildiet to, kas jau ir atrunāts kā šī biznesa spēles noteikumi, caur visādiem normatīvajiem aktiem un inspekcijām. Ja tas nesanāk – nevainojiet nozari, nevainojiet uzņēmējus. Vainojiet spoguli, tajā ieskatoties.
Pagājušajā nedēļā Finanšu ministrijas ierēdņi, gatavojot priekšlikumus valsts budžeta projektam, cita starpā vienā no ekseļu rāmjiem ielika arī šādu teikumu: “Nostiprināt sistēmisku dizaina domāšanas (jaunrades) metodes izmantošanu revīzijas pakalpojuma kvalitātes uzraudzības procesā, veidojot valsts pārvaldes profesionāļu inovētspēju.”
Tas nav akls mākslīgais intelekts vai kāds piedzēries aktieris, kas kaut ko šādu piedāvā – tie ir konkrēti valsts pārvaldes cilvēki, ar labu izglītību, ar pieredzi, ar konkurētspējīgu atalgojumu, ar apmaksātām darba virsstundām un n-tajām piemaksām… Un pats galvenais – viņiem nekas par šāda veida murgiem nedraud. Nekas.
Viņiem pat neliek nolasīt vai iztulkot to ko viņi ir sagudrojuši, jo viņi laikam zina, ka vairums no mūsu politiķiem ir tieši tik stulbi, cik stulbas ir tās citētās rindas… Bet, ja nu to visu tomēr pamainīt?
Tad mēs VARAM vai NEVARAM?