No kurienes nāk ideja likt sankciju sarakstā pašiem savas valsts politiķus un savas valsts iestādes? Izrādās, no Kremļa darbībām
Imants Liepiņš24.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Apritot diviem gadiem kopš Jaunās konservatīvās partijas līderu brauciena uz Vašingtonu izlūgties sankcijas pašiem pret savas valsts brīvostas pārvaldi un savu politisko konkurentu, kļūst redzams, no kurienes aizgūtas šādas idejas — un pirmsākums tām saskatāms nekur citur kā Kremļa politikā.
Lai izprastu šādu “iniciatīvu” saknes, mums jāiepazīstas ar vīru, kurš Latvijas iedzīvotājiem varētu būt zināms labi ja tikai savu ražoto pārtikas produktu dēļ — daudzos Latvijas veikalos nopērkami konservēti dārzeņi no Ukrainas firmas BEPEC. Šī uzņēmuma īpašnieks ir Vadims Novinskis — Ukrainas miljardieris (kolāžā — pa kreisi), kurš nopelnījis bagātību kuģubūves un metalurģijas nozarēs, bet vēlāk diversificējies lauksaimniecībā, pārtikas pārstrādē, gāzes ieguvē, nekustamajā īpašumā un citās nozarēs, šīgada Forbes miljardieru sarakstā ieņemot astoto vietu Ukrainā un 2141. vietu pasaulē.
Dzimis armēņu ģimenē Krievijā, Vadims Novinskis ieguva aviācijas inženiera izglītību un jaunībā nonāca Ukrainā, kur sasniedza panākumus biznesā, vienlaikus saglabājot prokrieviskus uzskatus. Tikai 2012. gadā, kad pie varas Ukrainā bija Kremļa draugs Viktors Janukovičs, “par nopelniem valsts labā” Vadimam Novinskim beidzot piešķīra Ukrainas pilsonību. Viņš nekavējoties iesaistījās politikā, piedaloties Augstākās Radas vēlēšanās ar prokrievisku platformu, kandidējot no galvenokārt krievu apdzīvotās Sevastopoles, iekļūstot parlamentā un pievienojoties Viktora Janukoviča bēdīgi slavenajai Reģionu partijai.
Kad Janukoviču 2014. gadā izsludināja meklēšanā par protestētāju apšaušanu un kad viņš aizbēga no valsts, Vadims Novinskis deputāta amatu nepameta, kopā ar pārējiem Reģionu partijas biedriem nosaucās par “Opozīcijas bloku” un jau divas reizes ticis pārvēlēts Augstākajā Radā, paliekot viens no nedaudzajiem, kas joprojām ietur demonstratīvi prokremlisku darbību, pārstāvot Doņeckas apgabala vēlētājus. Ārpus politikas ir aktīvs Maskavas patriarhāta dalībnieks un finansētājs Ukrainā, ieguvis diakona pakāpi un savureiz aktīvi protestēja pret Kijivas patriarhāta, Ukrainas Autokefālās pareizticīgo baznīcas, uniātu un citu pareizticīgo draudžu apvienošanos Ukrainas Pareizticīgajā Baznīcā, jo tā pēc sava statusa tagad nostājusies vienā līmenī ar Krievijas pareizticību.
Kādā veidā Kremlis atalgoja šo savu nerimstošo atbalstītāju? Kremlis ielika Vadimu Novinski Krievijas sankciju sarakstā.
2018. gada decembrī toreizējais Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs parakstīja papildināto sankciju sarakstu, ar kuru liedza iebraukšanu, uzņēmējdarbību un citas iespējas Krievijā vairākiem simtiem Ukrainas pilsoņu, tajā skaitā politiskajiem un sabiedriskajiem līderiem, kā arī viņu dibinātām firmām. Blakus Ukrainas ekspremjeriem Arsēnijam Jaceņukam, Jūlijai Timošenko un (kā to jau varēja sagaidīt) dažādiem nacionālistiem sankcijas tika vērstas pret Kremļa intereses lobējošo Vadimu Novinski.
“Lai ienaidnieki baidītos, jāsāk sist savus draugus”
2020. gada aprīlī Krievija pamainīja sankciju sarakstu un Vadimu Novinski no tā izņēma. Taču 2021. gada augustā Krievija ieviesa sankcijas pret vēl vienu savu sabiedroto — patlaban lielākās Ukrainā aktīvās prokrieviskās partijas “Опозиційна платформа — За життя” (OPZŽ) izpildkomitejas priekšnieku Serhiju Ļovočkinu, agrāko Viktora Janukoviča laiku prezidenta administrācijas galvu, kurš arvien ir Augstākās Radas deputāts un ietur nemainīgi prokrievisku politiku.
Analītiķi mēģināja izskaidrot, ko varētu nozīmēt šāda rīcība — Kremlis liek sankciju sarakstos pats savus redzamākos draugus: vienubrīd izveidojās paradokss, ka Krievijas sabiedrotais miljardieris Novinskis Krievijā bija sankciju sarakstā, kamēr Eiropā viņš bija starp Ukrainas delegātiem Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā.
Izrādījās, ka arvien vairāk sarūkošo prokrievisko elektorātu Ukrainā pārstāvošā partija OPZŽ it kā sastāv no diviem iekšienē savstarpēji konkurējošiem blokiem — ir ar gāzes ieguves un tirdzniecības nozari saistītie Boiko, Ļovočkins un viņu sabiedrotie, bet vēl ir arī deputātu grupa, kuras galvgalī ir Viktors Medvedčuks līdz ar Ukrainas politikas nemainīgo pīlāru — Rabinoviču no Odesas. Un abas šīs ietekmes grupas cīnās par kontroli partijas iekšienē.
Ekonomists Ļovočkins var gūt panākumus gāzes biznesā, parlamenta vēlēšanās un zinātnē, taču tas viņu nepasargās no Krievijas sankcijām, ja iekšējam sāncensim Viktoram Medvečukam (kolāžā — centrā) ir trumpis, kuru pārsist nav iespējams: uz ukraiņu ģimenē dzimušā, taču Krievijā milzu biznesu izvērsušā Medvedčuka meitiņas kristībām 2004. gadā ieradies pats Vladimirs Putins, tādā veidā — saskaņā ar slāvu tradīcijām — kļūstot par Medvedčuku ģimenes “kūmu”.
Karma apgājusi pilnu apli
Kad pēc ilgāka pārtraukuma Viktors Medvedčuks atgriezās politikā un 2019. gadā tika ievēlēts parlamentā, Ukraina bija izmainījusies. Tauta tagad pievērsa uzmanību visam, ko viņš kādreiz darījis — sākot jau no jurista darbības astoņdesmitajos, kad viņam tika uzdots tiesā aizstāvēt dažādus pretpadomju disidentus un kad šis “sabiedriskais aizstāvis” (pret kuru paši disidenti skaļi iebilda) aizstāvēja nevis savus klientus, bet gan PSRS un VDK intereses, piebalsojot prokuroriem. Viens no disidentiem — dzejnieks un tulkotājs, pedagogs Vasils Stuss — cietumā mira, savukārt jau šajos laikos Viktors Medvedčuks filmā par Vasilu Stusu nospēlēja pats sevi, kameras priekšā atkārtojot savu uzvedību PSRS laiku tiesā, palīdzot prokuroriem pierādīt dzejnieka vainu. Cits disidents Kuncevičs, kurš cietumā palika dzīvs, tagad saka: “Toreiz advokāts Medvedčuks uzlēja netīrumus man vēl vairāk nekā prokurors!”
Turpretī, kad vēsturnieks Vahtangs Kipiani nesen publicēja akadēmiski izsvērtu, nepolitisku grāmatu par Stusa tiesas prāvu, Medvedčuks caur tiesu mēģināja grāmatu aizliegt un uz īsu brīdi to pat arī panāca; iznākumā Medvedčuka ainas no filmas izgrieza, savukārt saceltā ažiotāža grāmatu padarīja par gada lielāko bestselleru — citu starpā Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, apmeklēdams ikgadējo grāmatu izstādi, demonstratīvi nopirka tieši šo grāmatu.
Visu tamlīdzīgo darbību rezultātā Viktors Medvedčuks bija ukraiņu sabiedrības vairākumam tiktāl apriebies, ka viņu izslēdza no trīspusējās kontaktgrupas Minskā, kur viņš nez kā bija iekļuvis kā Ukrainas (nevis Krievijas!) pārstāvis, un par dažādiem pārkāpumiem aizvēra viņam piederošus TV kanālus — piemēram, par valsts valodas nelietošanu. Atklājās, ka deviņdesmitajos gados nelikumīgi privatizēts naftas vads Aizkarpatos nonācis Medvedčuka firmas īpašumā — to atdeva atpakaļ valstij. Visbeidzot pret pašu “Putina kūmu” ierosināja krimināllietu, un šobrīd viņš atrodas mājas arestā.
Šādos apstākļos, lai nezaudētu ietekmi partijas OPZŽ iekšienē, viņam nekas cits nav atlicis kā panākt pašam savu (un līdz ar to Kremļa) politisko sabiedroto iekļaušanu Krievijas sankciju sarakstā, lai novērstu viņu ietekmes pieaugumu Ukrainas iekšpolitikā — tā spriež analītiķi.
Turklāt drīz vien tā kļuva par sistēmu, nevis nejaušību: līdzās Ļovočkinam un tā māsai sankciju sarakstā Kremlis iekļāva vēl citus redzamus prokrieviskus deputātus — agrākos Ukrainas prezidenta amata kandidātus Vilkulu un Murajevu. Zem Krievijas sankcijām nonāca pat Koļesņikovs, kurš savulaik bija panācis krievu valodai “reģionālo” statusu Ukrainā (tas tagad atcelts). Vienīgais no zināmākajiem “krievvalodīgā elektorāta interešu pārstāvjiem”, kas nav Kremļa sankciju sarakstā — tas pats Rabinovičs no Odesas.
Ko darīs Amerika?
Paralēli šim procesam tieši tas pats noticis ar pretējā politiskā spektra pārstāvjiem. 2014. gada pavasarī, kad Krievija jau bija anektējusi Krimu, kad Donbasā ārdījās separātistu grupējumi un kad tie centās ieņemt arvien jaunas teritorijas, par Dņipropetrovskas apgabala gubernatoru valsts vidienē iecēla Ihoru Kolomoiski — vietējo miljardieri, visvairāk pazīstamu kā “Privatbank” grupas dibinātāju.
Izsviedis no apgabala administrācijas visas Janukoviča laiku paliekas un demonstratīvi uzvilcis sarkanmelno ukraiņu nacionālās pretošanās kustības OUN-UPA karogu pie apgabala iestāžu durvīm, viņš par savu naudu saformēja Nacionālās gvardes bataljonus “Dņipro” ar numuriem no 1 līdz 12, kas apturēja separātistu virzīšanos uz priekšu, kā arī finansēja humāno palīdzību civiliedzīvotājiem. (Cita starpā tas iemūžināts arī latviešu režisora Jāņa Vingra dokumentālajā filmā “Volontieri”.)
Vienlaikus “Privatbank” brīvprātīgajiem izmaksāja 10 tūkstošus dolāru par katra bruņota separātista noķeršanu. Divu dienu laikā visi “separi” pilsētā bija izķerti, tāpēc nacionālisti sāka braukt peļņā uz Mariupoli, ķēra turienes bandformējumu dalībniekus un bagāžniekā veda atdot Kolomoiskim, lai saņemtu savus desmit tūkstošus.
Gadu vēlāk, kad visas terorisma briesmas Dņipro apkārtnē bija novērstas, prezidents Petro Porošenko padzina Kolomoiski no gubernatora amata un nacionalizēja “Privatbank” ar aizbildinājumu, ka tā tūlīt bankrotēšot. Izrādījās pavisam pretēji: banka bija un ir pelnoša. Kad ar tiesvedībām Londonā nesekmējās Kolomoiski nogremdēt, tad šogad Vašingtona ielika Kolomoiski vienā no saviem sankciju sarakstiem. Tāpat kā visos iepriekšminētajos gadījumos tika publicētas frāzes bez konkrētiem faktiem.
Paradokss ir tāds, ka tagadējais Ukrainas prezidents Zelenskis popularitāti ieguva, veidojot humora šovus Kolomoiska TV kanālā “1+1”, arī viņa partija “Tautas kalps” nosaukta vispopulārākā politiskās satīras seriāla vārdā, taču ASV liek savus nominālos sabiedrotos sankciju sarakstā tikpat cītīgi, cik Kremlis liek savus sabiedrotos Krievijas sankciju sarakstā.
Kolomoiska gadījums nav nejaušība — zem Vašingtonas sankcijām nonācis pieredzējušais ekonomikas žurnālists Aleksandrs Dubinskis pēc tam, kad iesaistījās politikā un no Zelenska partijas iekļuva parlamentā ar rietumniecisku politisko platformu. Vašingtonā viņu apvainojuši… mēģinājumos ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanas, pie kam Krievijas interesēs (!).
Vispirms ieliek sankciju sarakstā, pēc tam izspiež naudu par izņemšanu no tā
Tādus notikumus redzot attīstāmies vairāku gadu garumā, arī Ukrainā tika ieviests savs sankciju saraksts, taču tajā drīz vien bez visādiem separātistiem, Krimas aneksijas veicinātājiem, Kremļa līdzskrējējiem, organizētās noziedzības līderiem un citiem valsts drošību apdraudošiem elementiem sāka iekļaut arī… pašu valsts pilsoņus.
Kā tas ir iespējams un kam tas ir izdevīgi, drīz vien kļuva skaidrs: daži korumpanti policijā bija nolēmuši ar to nopelnīt. “Tautas kalpu” lielākās frakcijas līderis Dāvids Arahamija zināja teikt, ka vismaz 108 Ukrainā uz vietas dzīvojoši pilsoņi vispirms ielikti sankciju sarakstā tajā sadaļā, kurā uzskaitīti uz ārzemēm aizbēguši “likumīgie zagļi”, kriminālās autoritātes, kaujinieku vadoņi un vardarbības propagandētāji. Tad pie šiem prettiesiski apvainotajiem cilvēkiem, kas sarakstā iekļauti bez nekāda pamatojuma, ieradušies starpnieki un piedāvājuši par samaksu 100 līdz 300 tūkstošu dolāru apmērā “izlabot šo nepatīkamo kļūdiņu”. Kad tas nāca gaismā, dažu nedēļu laikā saraksts tika iztīrīts, bet no policijas patrieca visu Stratēģiskās izmeklēšanas departamenta vadību.
Šāds ir starptautiskais fons demokrātiskā valstī agrāk neiedomājamai situācijai, kurā Latvijas tieslietu ministrs kopā ar savu parlamentāro sekretāru brauc uz Vašingtonu izlūgties sankciju uzlikšanu pašu valsts iestādei — Ventspils brīvostas pārvaldei, kā arī savam politiskajam oponentam Aivaram Lembergam. Izrādās, ka citās valstīs tamlīdzīgi gadījumi jau bija konstatējami, un ekonomisko sankciju pielietošanas “pionieris” šajā veidā — izmantot sankcijas politiskā nozīmē, lai ar to palīdzību kārtotu iekšpolitiskās lietas jebkādas valsts iekšienē — ir Kremlis. Vienlaikus skaidrs arī, ka starptautisko sankciju jēga un nozīme, ja tās piemēro politiskajiem oponentiem vai vienkārši sāk tirgot to uzlikšanu un atcelšanu par maksu, patlaban degradē pašu ekonomisko sankciju kā starptautisko tiesību institūta būtību.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
