Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

No loterijas līdz pirmajiem kazino

PIETIEK, S. Metuzāls
05.02.2011.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Traģiskā laupīšana Jēkabpils spēļu zālē pēkšņi atvērusi budžeta konsolidētājiem acis un likusi pamanīt, ka azartspēļu nozarei atšķirībā no pārējām pēdējos gados nodokļi nav paaugstināti. Un tūlīt sekoja budžeta konsolidācijas darba grupas ierosinājums pievērst lielāku uzmanību azartspēļu jomai - gan paaugstināt nodokļus, gan uzlabot to iekasēšanu. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) arī izteicies, ka Jēkabpils laupīšanas gadījums radījis „nopietnu pamatu” pieņēmumam, ka azartspēļu jomā, iespējams, izmanto „dubultās kases”. Starp citu, par to, ka azartspēlēm vispār vajag uzlikt nodokļus, mūsu valstsvīri iedomājās tieši tad, kad valsts budžetā svilpoja caurvējš, proti, 1993.gadā. Par to, kā azartspēļu industrija izpletās Latvijā, stāsta Pietiek šodien publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

Vidusmēra padomju pilsonim formāli nekādu īpašu iespēju ļauties azartspēļu vilinājumam nebija. Lielākais, ko viņš varēja atļauties – uzspēlēt pagalmā ar kaimiņiem domino uz aliņu vai zolīti ar draugiem uz desmit kapeikām punktā.

Tiesa, bija gan arī augstāka lidojuma putni, kuri ar kāršu spēli pelnīja naudu iztikai, turklāt ļoti pieklājīgai iztikai. Nelegāli, protams, jo oficiāli Padomju Savienībā nekādas azartspēles nebija atļautas. Tādēļ nedaudzie profesionālie kāršu spēlmaņi darbojās pagrīdē. Šādos apstākļos viņi rīkoja mačus, kuros apgrozījās iespaidīgas naudas summas – vinnesti un zaudējumi tika skaitīti tūkstošos rubļu. Viens no slavenākajiem šādiem kartjožņikiem bija kungs ar iesauku Saša Zverjs, kura privātmājā Ķengaragā pat notikuši nelegāli kāršu spēlmaņu čempionāti, uz kuriem sabraukuši meistari no visas padomju valsts. Vai spēle vienmēr bija godīga? Diez vai, jo starp profesionālajiem kartjožņikiem netrūka vīru, kuru roku veiklību apskaustu pat cirka burvju mākslinieks.

Tā kāds prestiža padomjlaiku restorāna oficiants vēl daudzus gadus vēlāk nebeidza sajūsmināties par vienu šādu meistaru, kurš savas spējas demonstrējis, maksājot rēķinu. Proti, 200 rubļu lielo rēķinu spēlmanis maksājis, demonstratīvi uz galda vienu pēc otra liekot 25 rubļu naudaszīmes. Kad obers savācis naudiņu un gribējis iet prom, kartjožņiks viņu aizturējis: „Vecīt, tu labāk pārskaiti, cik es tev iedevu!” Pēc pārskaitīšanas oficiants ar pārsteigumu konstatējis, ka divu banknošu trūkst un 200 rubļu vietā ir tikai 150. Spēlmanis numuru ar naudas skaitīšanu atkārtojis vēlreiz, bet arī tad viesmīlis, kurš nu jau meistaram uz rokām skatījies ļoti uzmanīgi, tik un tā nav spējis piefiksēt, kurā brīdī divas naudiņas pazūd. Skaidrs, ka parastam kāršu spēlmanim sacensties ar šādas klases kartjožņiku bija bezcerīgi.

Parasti cilvēki gan arī nemēģināja spēlēt kārtis ar profesionāļiem, jo nemaz nezināja, kur tādus sameklēt. Ja nu ārkārtīgi gribējās kaut kādu azartspēļu surogātu, tad nācās iztikt ar gādīgās valsts organizētajām izpriecām – dažādām loterijām. Teiksim, ikmēneša naudas un mantu laimestu izlozi, kurā varēja vinnēt pat automašīnu Volga! Padomju pilsonis pasta nodaļā iegādājās loterijas biļeti un tad gaidīja brīdi, kad avīzes publicēja laimējušo biļešu numurus un laimēto mantu sarakstus. Šajā patiesības brīdī tad varēja uzzināt, ko esi vinnējis – mašīnu, 100 rubļus, Straumes kafijas dzirnaviņas, rubli vai, kā parasti, neko.

Nepacietīgākiem biedriem bija domātas Sportloto izlozes – tās notika katru nedēļu. Princips tikpat vienkāršs kā mantu loterijai, tikai šajā gadījumā spēlētājs varēja justies kā pats savas laimes kalējs – tieši viņš bija tas, kurš ar krustiņiem atzīmēja piecus vai sešus cipariņus no 36 vai 49. Pēc tam atlika vien svētdienas rītā apsēsties pie televizora ar biļetes pusīti rokā (otra puse bija jāiemet kastē, kas atradās pastā) un gaidīt, vai no bunduļa, kurā virpuļoja numurētas bumbiņas, neizkritīs tās, uz kurām būs viņa izvēlētie cipariņi. Kāds tam visam sakars ar loterijas nosaukumā piesaukto sportu? Tikai tāds, ka katram cipariņam atbilda kāds noteikts sporta veids. Un tas, ka teorētiski daļa naudas tika novirzīta sporta attīstībai. Vai teorija sakrita ar praksi – kas to lai zina.

Astoņdesmito gadu vidū Sportloto parādījās jaunākā māsiņa ar nosaukumu Sport-prognoz – būtībā primitīvs totalizators, kura dalībniekiem jāuzmin sporta spēļu rezultāti (parasti PSRS futbola vai hokeja čempionātu mači), jāieraksta tie īpašā kartiņā un jāgaida iznākums. Laimesta apmērs, gluži tāpat kā Sportloto, bija atkarīgs no uzminēto rezultātu un laimētāju skaita. Netrūka gadījumu, kad laimīgais vinnētājs smagi pievīlās, cerot uz bagātību. Piemēram, kāds skolotājs, uzzinājis, ka ir uzminējis visus PSRS kausa futbolā spēļu rezultātus (tajā sākuma stadijā sacentās vājākās komandas ar stiprākajām, tādēļ uzminēt nebija īpaši grūti), aiz priekiem uzsauca kolēģiem vakaru krogā – tā uz rubļiem 300. Paģiras bija smagas ne tikai fiziskajā ziņā vien – atverot avīzi, gaviļnieks secināja, ka visus rezultātus ir uzminējuši vairāki simti cilvēku, tādēļ viņa laimesta daļa ir akurāt septiņi rubļi un 20 kapeikas...

Savukārt pavisam nepacietīgiem pilsoņiem padomju varas pēdējos gados bija domāta momentloterija Sprints – kioskā par 50 kapeikām vai rubli varēja nopirkt salocītu biļeti, ko turpat uz vietas atplēšot bija skaidrs, ko esi vinnējis: rubli, piecus rubļus, 25 rubļus vai pat mašīnu.

Perestroikai pieņemoties spēkā, parādījās jauna azartspēle – ievērojami nervus kutinošāka par loterijas biļešu numuru pētīšanu laikrakstā Cīņa. Stacijas tunelī un Centrāltirgū, vēlāk arī Čiekurkalna tirgū, kas bija kļuvis par īstu kooperatoru paradīzi, uzradās veikli tumsnēji vīriņi, kuri garāmgājējiem piedāvāja aizraujošu sacensību – uzmini, zem kura trauciņa ir bumbiņa! Ja uzminēsi – desmitnieks tavs! Ja ne – atdosi savu naudiņu mums! Par spīti tam, ka avīzes drīz vien sāka publicēt brīdinošus rakstiņus par blēžiem, sauktiem par napjorstočņikiem, tik un tā atradās lētticīgi ļaudis, kas mēģināja atrast bumbiņu, kuras patiesībā tur nemaz nebija.

Ilgi gan napjorstočņiku bizness neturpinājās – drīz vien viņus diezgan nopietni sāka trenkāt miliči, bet vēl pēc laiciņa viņa zaudēja konkurences cīņu ar īsto azartspēļu biznesu. Proti, 1990. gada vasarā Rīgā tika atklāts pirmais kazino. Varētu pat teikt, ka tā atvēršana bija dziļi simboliska, jo spēļu elle (kurā par lietu pārvaldnieku, starp citu, tika pieņemts vēlākais Admirāļu kluba saimnieks un miljonārs Jānis Dāvis) iekārtojās telpās, ko pirms tam bija apdzīvojis kinoteātris ar nosaukumu Komjaunietis. Arī dibinātāju sastāvs bija diezgan zīmīgs – ar komjaunatnes komitejas svētību tapušais Latvijas eksperimentālais jaunatnes centrs Forums un austriešu kompānija Casinos Austria International. Skaidrs, ka sākumā sabiedrības lielum lielais vairums uz kazino skatījās kā uz visu iespējamo netikumu perēkli – galu galā, gadu desmitiem taču mums bija borēts, ka pie ruletes un pokera galda var sēdēt tikai resni un pretīgi kapitālisti, kas notriec darbaļaudīm izkrāptos kapitālus.

Tādēļ Foruma šefam Gunāram Slavinskim nācās veikt presē izskaidrošanas darbu: „Kazino ir kā klubs. Cilvēki var satikties, parunāties un atrast sev līdzīgos – tas taču ir tik svarīgi!” Īpaši tika uzsvērts, ka daļa peļņas tiek atdota organizācijai Glābiet bērnus. Tiesa, vidusmēra pilsonim gan kazino tolaik nebija ko meklēt, jo visas likmes tur bija tikai brīvi konvertējamā valūtā, par ko sabiedrības vairākums varēja vien sapņot. Piedevām vēl par ieeju bija jāmaksā tiem laikiem barga nauda – veseli seši dolāri! Toties bija nelielas cerības, ka ar laimestu varbūt izdosies aizkļūt līdz mājām un neviens tevi pa ceļam neaplaupīs – jau kazino atklāšanas brīdī īpaši tika uzsvērts, ka par drošību tajā gādās ne tikai milicijas, bet arī Valsts drošības komitejas darbinieki. Un patiesi, nekādi neglīti krimināla rakstura incidenti kazino darbības pirmos mēnešus neapēnoja. Pirmais patiešām nepatīkamais starpgadījums tika fiksēts vien gadu vēlāk, un arī tad nevis Rīgā, bet Liepājā, kur tobrīd jau darbojās firmas Latshop spēļu zāle. Jau tās pirmajā darba nedēļā kāds ostas strādnieks nospēlēja aizņemtos 1000 dolārus (tiem laikiem iespaidīgu summu) un, nespējot pārdzīvot zaudējumu, pakārās.

Ap 1993. gadu azartspēļu nozare Latvijā jau bija gana kupli sazēlusi, - un pat visvalstiskāk noskaņotie mediji neko sliktu tajā nesaskatīja. Tieši otrādi – drīzāk jau jūsmoja. Pat tolaik jau Sarmītes Ēlertes vadītā Diena publicēja veselu reportāžu par redzēto „svaigākajā Rīgas „spēļu ellītē”” - kazino NIKS, kurā, lūk, esot „metāliskie un magnetizētie čipi no pašas Lasvegasas – pēdējais modes kliedziens no pagājušās vasaras” un kura vispār esot Latvijā „pirmā vieta, kur var uzspēlēt arī svaigākās spēļu paaudzes pokeru”. Tāpat no Dienas varēja uzzināt, ka „vienā vakarā apmeklētākajos Latvijas kazino, piemēram, Gerkena&Co kazino, varot laimēt pat 750 - 1000 latu (150 - 200 tūkstošus LVR), taču vienreizējās likmes pie Monte Carlo ruletes galda mēdzot sasniegt pat līdz 900 latu (180 000 LVR) vienā spēlē. Vakara laikā kasē nonākot pat ap 2500 latu (500 tūkstoši LVR)”. Rīgā vien bija prāvs kazino pulks – nopietnākie bija Admirāļu klubs, NIKS Casino, Casinos Latvia, Gerkens&Co, klubs Paradiso un Casino West. Turklāt spēļu ellītēs varēja laimēt tiešām vērā ņemamu naudu – tas pats J. Dāvis vēlāk presei atminējās: „Trīs cilvēki, spēlēdami Black Jack, vinnēja trīs dienās 35 tūkstošus latu. Uz pokera spēles automātiem viens pavisam nesen vinnēja 5000 latu. Pusotru tūkstoti lieli laimesti gadās apmēram divreiz nedēļā.”

Jau tolaik saistībā ar spēļu zālēm netrūka arī dažādu ekscesu: piemēram, Raimonda Gerkena (kurš tolaik nodarbojās ne tikai ar lētu mantu tirgošanu vien) uzņēmuma Gerkens&Co kazino direktoru Aivaru Zablacki kā Jūrmalas kazino Kaugurciems direktoru bija kārtīgi iebukņījuši policijas darbinieki, - konflikts bija sācies ar to, ka A. Zablackis bija atteicies uzrādīt finanšu inspektorei datus par katra klienta paspēlēto naudas summu. Savukārt par kopējo ekscesu skaitu datu nebija vienkārša iemesla dēļ, - neviens Latvijā 1993. gadā nezināja, cik vispār valstī ir spēļu zāļu. Līdz tam licences azartspēļu uzņēmumu atvēršanai izsniedza Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta atļauju un licenču daļa, taču tad situācija mainījās – licenču un atļauju izsniegšana tika nodota vietējām pašvaldībām, kuras nebūt necentās ziņas par atļaujām nodot kādai valsts iestādei. Lieki teikt, ka arī valstij no azartspēļu nozares nebija faktiski nekāda labuma, jo gada licences cena spēļu zālei bija gana nožēlojami divarpus tūkstoši latu. Līdz pat 1995. gada sākumam azartspēļu uzņēmumiem bija jāmaksā tikai parastais peļņas nodoklis, un, tā kā spēļu ellītēm oficiāli nebija peļņas, tās lieliski iztika arī bez nodokļiem.

Nedaudz dīvainā „vienroču bandītu” ierobežošana

Tā, protams, nevarēja turpināties mūžīgi. 1993. gada septembrī Finanšu ministrijā tika izveidots Vērtspapīru departaments, kurā bija arī Loteriju un spēļu licencēšanas nodaļa, savukārt 1994. gadā beidzot tika pieņemti nozares likumi, ko Casino Montecarlo direktors un īpašnieks Ojārs Nudiņš presē sveica ar vārdiem: „Saeima pat pilsonības debašu karstumā atrada brīdi, lai pieņemtu likumus „Par izlozēm un azartspēlēm” un „Par izložu un azartspēļu nodevu un nodokļiem”. Ir acīm redzami, ka, sakārtojot azartspēļu nozari, Latvijas valsts patukšais budžets varētu gūt miljoniem dolāru gadā.” Un šie vārdi nebija bez pamata, - par spēļu nama licenci nu pieprasīja jau 40 tūkstošus latu gadā. Savukārt nākamajos gados Latvijas valsts tomēr iemanījās iegūt no azartspēļu nozares pietiekami nopietnus līdzekļus: 1995. gadā tie bija 1,7 miljoni latu, 1997. gadā – 2,5 miljoni latu, bet 1999. gadā – jau 4,2 miljoni latu. Turklāt zvērīgi auga arī pati nozare, kuru no 1998. gada sāka uzraudzīt Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija: 1997. gadā Latvijas izložu un azartspēļu uzņēmumu kopējais oficiālais apgrozījums bija nieka 19,56 miljoni latu, 2005. gadā – 102,33 miljoni latu.

Savukārt to, ka azartspēles varbūt arī nav nekāda labā lieta, mediji un apzinīgā sabiedrība atskārta tikai ap 1996. gadu, kad, piemēram, Valsts kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Aloizs Blonskis publiski paziņoja: „Liela daļa no pusaudžu izdarītajiem noziegumiem sākas tieši pie spēļu automātiem. Vispirms tiek nospēlēta vecāku pusdienām dotā nauda. Kad ar to nepietiek, bērni sāk no mājām iznest un pārdot dažādas mantas. Spēles savaņģotos pusaudžus ātri vien noskata un savos darījumos iesaista noziedzīgās pasaules pārstāvji.”

Ap azartspēļu zālēm aizvien biežāk tika novērotas dažādas kriminālas aktivitātes. Tā, piemēram, 1998. gadā ar vairākiem šāvieniem pie sporta nama Daugava Rīgā tika nogalināts šajā sporta namā un arī Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā uzstādīto spēļu automātu saimnieks, kompānijas Lat–belli īpašnieks Vladimirs Ulasēvičs, savukārt gadu vēlāk azartspēļu kompānijas Bliks spēļu zāles Aladins bija iecienījuši spridzināšanas draudu anonīmi izteicēji.

Tikmēr azartspēļu zāļu tīkli tikai izpletās un izpletās: 1997. gadā Latvijā oficiāli bija jau 5269 spēļu automāti, 24 ruletes galdi un 61 kāršu spēļu galds, gadu vēlāk – jau 7804 spēļu automāti. 2001. gadā atklājās, ka spēļu automāti iespraukušies pat Iekšlietu ministrijas Sardzes pulka teritorijā, un šajā laikā prese jau bija pārliecināta, ka Latvijā ir tūkstoši cilvēku, kuri iekrituši īstā atkarībā no azartspēlēm un pie „vienročiem bandītiem” zaudējuši pilnīgi visu. Jau tika minēti arī konkrēti „saslimušie” – piemēram, Rīgas domes Labklājības departamenta direktora Valda Nagobada dēls un Baltijas Tranzītu bankas Liepājas filiāles Inkasācijas daļas vadītājs, kurš tiesā jau atklāti atzina, ka no banka seifa nozagtā nauda bijusi nepieciešama parādu segšanai un azartspēlēm. Vēl trīs gadus vēlāk Saeimas deputāts narkologs Jānis Strazdiņš jau publiski runāja par tūkstošiem no azartspēlēm atkarīgu cilvēku (kaut nekādu drošu statistikas datu nebija).

Līdz pat šim laikam azartspēļu biznesmeņi gan bija aizņemti nevis ar sabiedrības noskaņojumu, bet gan iekaroto pozīciju aizstāvēšanu un arī savstarpēju konkurenci, izmantojot visdažādākos līdzekļus. Īpaši asa bija cīņa ap ideju aizliegt azartspēļu automātu izvietošanu pagrabos (kā arī bāros un kafejnīcās, ja tiem nebija atvēlēta atsevišķa telpa). Saeima šādu aizliegumu 1997. gada pavasarī pieņēma un palika pie sava, neraugoties uz Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa prasību pārskatīt šo lēmumu.

Ar ko bija izskaidrojama deputātu ciešā pārliecība? Viena versija bija saistīta ar to, ka šādu priekšlikumu izteikušās Demokrātiskās partijas Saimnieks sarakstā pašvaldību vēlēšanās bija kandidējis arī uzņēmuma Admirāļu klubs – viena no diviem, kam aizliegums nenodarīja gandrīz nekādu postu, - līdzīpašnieks Jānis Zuzāns, turklāt gadu iepriekš Admirāļu klubs partijai bija atvēlējis veselus 8500 latus. Tiesa, pats J. Zuzāns norādīja, ka arī Admirāļu klubam aizliegums likšot slēgt divpadsmit spēļu vietas, un tāpat atradās deputāti, kuriem aizdomīga likās tieši G. Ulmaņa rīcība, aizstāvot pagrabu spēļu ellītes (piemēram, Jānis Mauliņš pieļāva, ka aiz prezidenta stāvot kāda organizācija, kas viņu koriģējot).

Līdzīgi – ne ar ko – beidzās arī nākamie skaļie skandāli saistībā ar neapšaubāmi naudīgās azartspēļu nozares ietekmi uz likumdevēju rīcību. Tā 2003. gadā tas pats J. Strazdiņš iesniedza Saeimā priekšlikumus par minimālajiem kazino „izmēriem”, kuri aizdomīgi precīzi sakrita ar Admirāļu kluba priekšlikumiem (ko atzina arī J. Dāvis). Tai pašā 2003. gadā Saeimas opozīcija kopā ar Latvijas Pirmo partiju panāca Admirāļu kluba interesēs esošu lēmumu, ar kuru tiem spēļu automātiem, kas atrodas ārpus kazino spēļu zālēm, tika noteikts gandrīz divas reizes lielāks nodoklis. Savukārt divus gadus vēlāk Saeimas deputāti negaidīti nobalsoja par Tautas partijas pārstāvja Mihaila Pietkeviča (uzskatīta par kaut ko līdzīgu Andra Šķēles „pastniekam”) oficiāli iesniegto priekšlikumu turpmāk vairs nedot pašvaldībām nekādu teikšanu par to teritorijā esošajām azartspēļu vietām, - un, lai gan J. Dāvis publiski apgalvoja, ka „nevienam neko neesot maksājis”, presē tika pieminēts, ka šāds lēmums varētu būt izmaksājis pat miljonu latu lielu kukuli. Versija neizklausījās neticama, ņemot vērā, ka uzņēmējs atļāvās publiski paziņot: „Man tāpat ir 55 balsis Saeimā.”

Tomēr Saeimas balsu skaits gadu gaitā nepalīdzēja ne J. Dāvim, ne visai azartspēļu nozarei kļūt sabiedrības mīlētiem. Tieši otrādi: kopš 2002.-2003. gada azartspēles ik gadu piemeklēja vismaz viens mediju nepatikas vilnis, kam, protams, sekoja arī skarbi politiķu izteikumi. Līdz tam, ka vajadzētu aizliegt azartspēles kā šķiru, gan neaizgāja, taču visādu citādu ierobežošanas iniciatīvu gan netrūka. Piemēram, Aināra Šlesera Latvijas Pirmā partija ierosināja, ka kazino drīkst izvietot tikai viesnīcās ar vairāk nekā simt guļvietām un ka azartspēles aizliegts rīkot ēkās, kuras atrodas tuvāk par puskilometru no izglītības iestādēm, baznīcām un kulta celtnēm.

Taču vērīgākas acis gandrīz aiz katra ierobežošanas ierosinājuma pamanīja kādas savtīgas intereses vai vienkārši muļķību, - piemēram, ierosinājums par viesnīcām izrādījās cieši saistīts ar Daugavas salu apbūves attīstītāju interesēm, savukārt ideja par puskilometru no izglītības iestādēm, izsakoties Latvijas Spēļu biznesa asociācijas direktora Ģirta Ludeka vārdiem, nozīmēja, ka līdz ar to azartspēles „varēs rīkot varbūt vienīgi Spilves pļavās, jo kur gan Rīgā var atrast vietu, kurai tuvumā nebūtu kāda skola vai baznīca”. Rīgas mērs Gundars Bojārs 2004. gada rudenī gan izsludināja moratoriju, aizliedzot galvaspilsētā atvērt jaunas spēļu zāles, taču tas, izsakoties nākamā mēra Aivara Aksenoka vārdiem, izrādījās nepamatots, prettiesisks un populistisks, līdz ar ko jau 2005. gada aprīlī tika atcelts.

Tāpat arī visas citas azartspēļu biznesu ierobežojošās likumdevēju un citu amatpersonu aktivitātes gan ieviesa reāli stingrākas normas šī biznesa organizētājiem un arī pašiem spēlmaņiem (no identitātes uzrādīšanas kazino apmeklētājiem līdz kategoriskam – un azartspēļu biznesmeņu tiešām ievērotam – liegumam spēļu ellēs spert kaut kāju nepilngadīgajiem), taču spēļu vietu un automātu skaits kopumā tikai turpināja pieaugt: 2005. gadā Latvijā darbojās jau aptuveni 13 tūkstoši spēļu automātu un seši simti spēļu zāļu, bet 2004. gadā kopumā cauri Latvijas azartspēļu vietām – spēļu automātiem, kazino, totalizatoru pieņemšanas punktiem, utt. – bija izripojuši 450 miljoni latu. Galu azartspēļu šķietami neapturamajam uzvaras gājienam pielika vienīgi ekonomikas krīze, līdz kurai gan bija palikuši vēl trīs gadi.

Novērtē šo rakstu:

1
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Gudrie mācās no citu kļūdām, „gobzemieši” — no savējām: COVID-19 Krievijā

FotoŠoreiz būs stāsts nevis par sen jau visiem apnikušo Aldi Gobzemu, Ciekura muļķībām, Pļaviņa folijas cepurītēm vai Jeremejeva paranoju, bet gan par COVID-19 nāves izkapti darbībā Krievijas plašajos laukos.
Lasīt visu...

12

Par tomiem lūšiem un citiem alkoholiķiem – baznīcas vajātājiem

FotoNesen zināmās aprindās pazīstamās cehs.lv radošais direktors Toms Lūsis atbilstoši savai „humora” izjūtai „izjokoja” baznīcas darbību ierobežojumu laikā, kas saistīti ar Covid19. Citiem vārdiem sakot, Toms uzsāka nodarboties ar ļoti ienesīgu un šodien ļoti populāru darbību - baznīcas vajāšanu.
Lasīt visu...

21

Maskēt kopējo atbildību

FotoAizvakar Ministru kabinets vienojās, ka par mutes un deguna aizsegu nelietošanu sabiedriskās vietās varēs piemērot sodu līdz 50 eiro apmērā. Lai šīs izmaiņas varētu stāties spēkā, Saeimai jāapstiprina grozījumi COVID-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Likumprojekts skatīšanai Saeimā tika virzīts steidzamības kārtā, un par tā nodošanu komisijām nobalsojām šorīt. Līdz šim visi ar pandēmijas ierobežošanu saistītie priekšlikumi Saeimā tika izskatīti patiešām steidzamības kārtā — tajā pašā dienā, apzinoties, ka runa ir par sabiedrības veselību un kavēšanās šeit neder.
Lasīt visu...

21

Kurš pēdējais izslēgs gaismu nelielajās pašvaldībās?

FotoRudens tradicionāli ir laiks, kad zemnieka sētā apcirkņi tiek pildīti ar vasaras sezonā sarūpēto. Ja gads ir bijis labs, tad saimnieks uz gaidāmo ziemu raugās ar zināmu optimismu, ja slikts – savelk jostu ciešāk. Pavisam sliktā jākar zobi vadzī. Savukārt pašvaldībām lapkritis ir laiks, kad jāatsāk ikgadējā cīkstēšanās par tām atvēlēto finansējumu.
Lasīt visu...

12

“Ganāmpulkam” pieaugot, aug pieprasījums pēc “ganītājiem”

FotoKoronavīruss ir izraisījis ne mazums diskusiju un viedokļu sadursmju gan speciālistu aprindās, gan sabiedrībā. Taču arvien biežāk parādās atsevišķi eksperti visās jomās, kas nevis iepazīstina sabiedrību ar dažādiem viedokļiem un cenšas paskaidrot, ap ko tad īsti diskusijas griežas, bet izmanto situāciju savu reitingu un popularitātes celšanai. Tā vien šķiet, ka rajonā līderu pozīcijās izvirzījies jauns sabiedriskās domas “ganītājs”. Aldis Gobzems pēdējo nedēļu laikā “spridzina” ar turbo jaudu. Viņš ne vien aicina ignorēt drošības pasākumus COVID-19 ierobežošanai, bet arī mudina lūgties.
Lasīt visu...

12

Jautājums – kāda ir C19 Pasakas morāle? Kāds ir Lāsts?

FotoUz kādas vientuļas salas vārdā Pasaule dzīvoja 100 ciltis (Valstis), kuras vadīja Valdnieki, un viens Burvis (baņķieris). Burvis bija vienīgais, kas prata radīt naudu no gaisa, viņš to radīja, lai aizdotu tiem Valdniekiem, kas Burvi spēja pārliecināt, ka viņi spēs naudu ar procentiem atdot noteiktā laikā. Tā Burvis izgudroja naudu, pār kuru valdīja Valdnieki, savstarpēji norēķinoties ar citiem Valdniekiem.
Lasīt visu...

21

Signāls

FotoVai maskas lietošana pēc koloniālās pārvaldes lēmuma ir medicīniski pamatota? Drīzāk nē nekā jā. Kādēļ tad cilvēki liek uz sejas to? Jo viņiem ir bailes. Bailes tikt izsēdinātiem no transporta, bailes tikt administratīvi sodītiem. Tās ir bailes no varas.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Maskai nav nekāda sakara ar valdības gāšanu

Reāli fakti - Covid19 ir lipīgs, paaugstinās temperatūra, pazūd oža, bezspēks utt. Iespējams, daudzi jau ir pārslimojuši bez acīmredzamiem...

Foto

Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību

Šogad ir apritējuši 10 gadi, kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu...

Foto

Krīzes brīdī pacientus šķiros…

Tātad Latvija tagad ieviesīs praksi, kādu it kā pielieto daudzās pasaules valstīs, kad krīzes apstākļos šķiro pacientus – kurus ir vērts ārstēt,...

Foto

Priekšlikumi Latvijas Republikas Ministru prezidentam K.A. Kariņam: ierosinu pilnībā pārtraukt jaunu klientu ievietošanu valsts sociālās aprūpes centros

Viena no tiesībsarga funkcijām ir veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību...

Foto

Nevis masku nēsāšana, bet gan C19 pneimonija ierobežo tavu brīvību

Vai man ir pazīstamie, kuri slimo vai ir miruši no C19** infekcijas? Vai tas, ka es...

Foto

Covid19 spilgti izgaismojis melnus plankumus Latvijas medicīnā, bet, iespējams, krīze Baltkrievijā pavēra ceļu to lāpīšanai

Kaut arī no 3. jūnija oficiāli ir pieejami visi valsts apmaksātie...

Foto

Krievijas KDLO dienas ir skaitītas: Putina 5. pants nedarbojas

Nav noslēpums, ka Kaukāzs vienmēr ir bijis ne visai sagremojams kumoss ne tikai cara laiku Kremlim, bet...

Foto

Taksometru sektorā ēnu ekonomika zeļ un plaukst

Kurš gan nav pieradis, ka politiķi sola, pēc tam atkal sola un tad jau politiķi mainās – pirmo solītāju...

Foto

Satversmes tiesa lēmusi atcelt iepriekšējo praksi, piedzenot parādus un kompensācijas par bojātiem dabasgāzes skaitītājiem

Jau šī gada martā sabiedrība tika informēta par spriedumu, kurā Satversmes tiesa...