Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ne vienā dienā mēs nonācām pie idejas par Latvijas neatkarības atjaunošanu – pirms tam ilgi runājām par padomju tautu konfederāciju un republiku suverenitāti. Bet, kad bijām tikuši pie neatkarības, tad sākām meklēt iespēju iestāties citā savienībā. Par to - šis fragments no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas, S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 - 2005.

Tautas frontes pirmā programma

Kaut gan par neatkarības ideju sākumpunktu parasti uzskata slaveno 1988. gada Radošo savienību plēnumu, tomēr patiesībā tajā par izstāšanos no Padomju Savienības neviens vēl i neiepīkstējās. Plēnuma rezolūcijā atrodamās frāzes vēl bija diezgan miglainas, aprobežojoties ar suverenitātes pieminēšanu. „Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija – latvieši – paši savā etnogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti,” – šādiem vārdiem rezolūcijā tika pausts uztraukums par PSRS īstenoto migrācijas politiku.

Cita rezolūcijas tēze gan bija jau konkrētāka un ļauj tiešām domāt par kaut kādiem neatkarības idejas aizmetņiem: „Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdību un PSRS valdību aktīvi realizēt tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss praksē ļautu starptautiski atzīt Latviju par suverēnu un nacionālu valsti padomju federācijā.”

Kā tik divdomīgs statuss izpaustos praksē, to gan tobrīd diez vai izprata pat paši rezolūcijas autori. Taču, lai izvairītos no pārmetumiem par graujošu pretpadomju darbību, viņi rezolūcijas tekstā veikli iepina atsauces uz kompartijas vēsturiskajiem lēmumiem. Sak, viss ir likumīgi, ja jau reiz pat biedrs Mihails Gorbačovs Maskavā atbalsta šādas pārmaiņas: „Visu to realizējot, praktiski balstīties uz domu, kas izteikta PSKP CK tēzēs partijas XIX Vissavienības konferencei: „Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietējiem orgāniem pilnā mērā attiecas uz visām mūsu nacionālā valstiskuma un autonomijas formām.””

Arī jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte savas darbības pirmajos mēnešos par neatkarību vēl neteica ne vārda. Tā vietā tika spriests par padomju konfederāciju, kurā katrai republikai būtu veto tiesības. Bet pirms konfederācijas izveidošanas būtu nepieciešams pārskatīt PSRS likumus, noskaidrotu, vai tie apmierina visas republikas. Pēc tam tad arī varētu parakstīt savienības līgumu, protams, ievērojot katras republikas vēlmes. Protams, arī par izstāšanos no PSRS vēl netika nopietni spriests, pārsvarā LTF līderi runāja tikai par politisko un ekonomisko suverenitāti uz savienības līguma bāzes. Tika gan domāts arī par LPSR pilsonības nodibināšanu, kurai būtu prioritāte pār PSRS pilsonību.

Interesanti, ka vēlākā Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora (un vēl vēlāk no šī amata atlaistā) Māra Pļavnieka vadītā LTF migrācijas problēmu komisija tolaik aicināja samazināt strādājošo skaitu uzņēmumos, uzskatot, ka tas ļaus samazināt migrāciju. Tomēr tik un tā LTF 1. kongresā pieņemtajā programmā vēl bija rodamas arī īsteni sociālistiskas rindas: „Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai.” Šī nav vienīgā vieta, kur LTF programmā pieminēts ļeņinisms. Mazliet tālāk varam lasīt: „LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.” Kā redzams, ja kāds arī tobrīd sapņoja par īstu neatkarību, tad par labāku tomēr atzina skaļi nebļaustīties un apmierināties ar izplūdušām runām par pašnoteikšanos ļeņinisma garā.

Tiesa, tajā pašā LTF programmā gan pavīdēja arī daži punkti, kas mazliet kontrastēja ar runām par draudzīgo tautu savienību. Piemēram, ekonomikas sadaļā varam lasīt, lūk, ko: „Ekonomiski suverēnas republikas kompetencē ir organizēt banku darbību un naudas apriti, ieviest pašai savu valūtu.” Tepat gan piebilsts, ka kopīgā PSRS valūta tomēr ir un paliek rubļi. Jāņem arī vērā, ka tolaik savu valūtu vairāk uzskatīja par ieroci, ar kura palīdzību padarīt deficītās preces nepieejamas pircējiem no citām republikām, nevis par neatkarīgas valsts simbolu. Diezgan skaidri savas valūtas ieviešanas mērķus tolaik izskaidroja Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis: „Tās ieviešanas mērķis – republikas iedzīvotāju ekonomisko interešu aizsardzība jautājumos par to preču resursu patēriņu, kuri paliek republikas rīcībā pēc starprepublikāniskās preču apmaiņas.” Īsāk sakot – preces, kas nonākušas Latvijas veikalos, ir domātas tikai Latvijas iedzīvotājiem, un iebraucējiem mēs tās par rubļiem nepārdosim.

 

Tautas frontes otrā programma

Lūzums notika 1989. gada pavasarī, kad vārds „neatkarība” vairs nebija tabu. Tiesa, kā tagad atminas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, „laikā kad Vācijas apvienošanās bija dienas kārtībā, Gorbačovs bija baigais favorīts, un viss, ko mēs dzirdējām, bija: „Nešūpojiet, zēni, Gorbačova laivu!” Šo frāzi mums atkārtoja visos kabinetos. Gorbačovs bija svarīgs”…

Un vienalga – pirmoreiz kurss uz neatkarības atgūšanu tika pasludināts jau LTF Domes valdes aicinājumā 1989. gada 31. maijā: „LTF Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. (..) Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jūnija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību.” Kursa maiņu LTF vadība skaidroja ar Maskavas arvien pieaugošo spiedienu uz republikām, nevairoties pat no brutāla spēka lietošanas – te tika atgādināts par nesen notikušo slaktiņu Tbilisi, kur armija izdzenāja demonstrantus. Īsi sakot – tādā savienībā mums nav ko meklēt, tādēļ mēs sākam cīņu par izstāšanos no PSRS.

Taču nemaz tik viegli LTF paziņojums netapa, un nevarētu arī teikt, ka tas būtu pieņemts lielā vienprātībā. Ja varam ticēt Ivaram Godmanim, tad paziņojums tapis, pateicoties viņam pašam un toreizējam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedras dekānam Jurim Rozenvaldam, kuri pēc LTF 1. kongresa uzrakstījuši Latvijas attīstības koncepciju. „Un, kad mēs uzrakstījām vārdus „pilnīga valstiska neatkarība”, kļuva skaidrs, kas tas vairs nav nekāds pārejas periods. Mēs pamatīgi domājām, vai tas tomēr nav pārāk ass pavērsiens? Tomēr tekstu nemainījām,” vēlāk stāstīja I. Godmanis. Koncepcijas variantu atbalstījis arī LTF valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis, un beigās tas izgājis cauri arī valdei, par spīti dažu tās locekļu ieteikumiem vārdu „neatkarība” aizstāt ar „suverenitāti”.

Tautas frontes otrajā programmā, kas tapa 1989. gada septembrī, jau viss bija pateikts maksimāli skaidri – izvirzīts mērķis atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot demokrātisku parlamentāru republiku, un pieprasīts atzīt par nelikumīgām 1940. gadā okupācijas karaspēka klātbūtnē notikušās vēlēšanas, kuru rezultātā Latvija nonāca PSRS sastāvā. Starp citu, diezgan savdabīga bija Maskavas atbildes reakcija – PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli, ar kuru kara katedras beigušos un rezerves virsnieka pakāpes saņēmušos LTF vadītājus degradēja par ierindniekiem. Diez vai daudz bija tādu, kas par to pārdzīvoja…

LTF attieksme nu bija skaidra, taču ko par nule izsludināto kursu uz pilnīgu neatkarību teica vietējie komunisti un, galu galā, vienkāršā tauta? 1989. gadā notikušās sabiedriskās aptaujas liecināja, ka gada vidū (tātad drīz pēc LTF paziņojuma) brīvvalsts ideju atbalstīja 55 procenti latviešu un tikai 9 procenti cittautiešu. Vēl pēc gada aina jau bija krietni mainījusies – par neatkarību bija 85 procenti latviešu un 26 procenti nelatviešu. Bet 1991. gadā veiktajā aptaujā par Latvijas neatkarību, kurā piedalījās 87 procenti Latvijas iedzīvotāju, 73 procenti nobalsoja par neatkarību.

Komunistu attieksme pret ātru izstāšanos no PSRS bija krietni rezervētāka. Piemēram, par vienu no progresīvākajiem nacionālkomunistiem uzskatītais Anatolijs Gorbunovs vēl 1990. gada sākumā norādīja: „Nevar runāt par saprātīgu attīstības ceļu, ja Latvija nekavējoties izstājas no PSRS.” Domas viņš nebija mainījis arī 1990. gada 4. maija priekšvakarā, vēl arvien iestājoties par lēnu un apdomīgu ceļu uz valstiskumu. Lūk, ko vienu dienu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas jaunievēlētās Augstākās Padomes pirmajā sēdē teica tās jaunais priekšsēdētājs A. Gorbunovs: „Šodien neviena sabiedriskā organizācija tā neizvirza jautājumu, ka tūlīt jāiziet no Padomju Savienības. Šodien ir jāatjauno valstiskums, un šis atjaunošanas ceļš, kā jums jau teicu, ved no republikas uz valstu savienību.”

Tādēļ liekas visai loģiski, ka Augstākā Padome, kurā nebūt nebija tikai LTF ideju aizstāvji vien, 1989. gada vasarā nāca klajā ar ārkārtīgi diplomātisku dokumentu, kas vēsturē palicis kā Deklarācija par Latvijas suverenitāti. Principā tā bija tā pati deklarācija, ko pieņemt aicināja Tautas fronte, tikai maigāk formulēta. Te pagaidām par neatkarību netika runāts, toties bija sniegts paskaidrojums, kādēļ tad latviešiem pastāvošā lietu kārtība neliekas sirdij tuva: „Staļinisms un tam sekojošais administratīvi komandējošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, kā arī ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.”

Tādēļ parlaments pasludināja, ka turpmāk „Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē”. Republikas tālākais statuss Padomju Savienībā nosakāms ar līgumattiecību palīdzību, bet zeme un tās dzīles turpmāk būs tikai republikas īpašums, par kuru Maskavai nebūs nekādas teikšanas. Šis punkts bija īpaši būtisks, jo var uzskatīt, ka tas bija tajā pat laikā pieņemtā Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības projekta pamatā. Turpmāk par Latvijā esošā īpašuma izmantošanu teorētiski (praksē gan daudzi uzņēmumi un teritorijas palika savienības pakļautībā) varēja lemt vietējās iestādes.

Neatkarības deklarācija

Deklarācija par suverenitāti aktuāla bija tikai nepilnu gadu, jo 1990. gada maijā, darbu sākot jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei, kurā lielu daļu veidoja Tautas frontes izvirzītie deputāti, nekavējoties tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas jau pavisam nepārprotami nosprauda kursu uz pilnīgas neatkarības atgūšanu, nevis divdomīgu eksistenci PSRS sastāvā. Tiesa, ar pārejas periodu, kuram teorētiski it kā vajadzēja ilgt divus gadus. Diez vai daudz bija deputātu, kuri spēja iedomāties, ka jau pēc gada viņi varēs pieņemt deklarāciju par reālu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Neatkarības deklarāciju, kā vēlāk stāstīja viens to tās autoriem Aleksandrs Kiršteins, rakstījuši Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un viņš pats. „Tad vēl turpinājās strīdi: atjaunot tikai četrus pantus no vecās Konstitūcijas vai arī visu? Bija varianti, kas paredzēja uzreiz visu pantu atjaunošanu. Jo, piemēram, Lietuva iztika bez kaut kāda pārejas perioda. Taču bija arī cita Lietuvas pieredze – tur Gorbačovs ieviesa kaut ko līdzīgu ekonomiskajai blokādei,” vēlāk atminējās A. Kiršteins. Īpaši interesants bija viens no argumentiem, ko par labu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai minēja A. Krastiņš: ja reiz Padomju Savienība aicina Latviju noslēgt konfederācijas līgumu (šāds priekšlikums bija izskanējis konsultāciju laikā Maskavā), tad būtībā Kremlis atzīst Latvijas neatkarību, jo konfederācijā apvienoties taču var tikai neatkarīgas valstis.

Interesanta ir kāda epizode: kad darbs pie deklarācijas teksta jau bija sācies, tad, kā atceras E. Levits, procesam pieslēgušies arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Pēdējais tolaik bija Latvijas Universitātes partijas komitejas sekretārs, tādēļ domubiedru grupas sanāksmes piedāvāja rīkot partkoma telpās. Paradoksāli, taču var teikt, ka Neatkarības deklarācija tapa partijas komitejas telpās. Pašam E. Levitam gan, starp citu, nebija lemts pielikt deklarācijas tekstam punktu, jo īsi pirms tās pieņemšanas, 30. aprīlī, viņu kā Vācijas pilsoni no Latvijas izraidīja padomju varas iestādes.

Savukārt Dainis Īvāns deklarācijas tapšanu atminas šādiem vārdiem: „Bija vairāki deklarācijas varianti. Mēs centāmies konsultēties ar Rietumu latviešiem. Sevišķi svarīgi tas bija dialogā ar radikālākām organizācijām. Rietumu latviešus viņi vairāk klausījās. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pieņemsim galvenās tēzes un ka Egils Levits uzrakstīs pamattekstu. Pēc tam viņa teksts tika pārveidots līdz nepazīšanai. Oficiālā deklarācijas apspriešana ne tikai frontē, bet arī AP Tautas frontes frakcijā pirms pirmās sesijas, man liekas, notika astoņas reizes. Protams, katram ģēnijam tur bija kas ko labot. Reizēm bija sajūta, ka deklarāciju vispār nepieņems. Jo torpedēja no visām pusēm. Zināmā mērā noteikumus 11. martā nodiktēja leiši. Viņi paziņoja par it kā pilnīgu aiziešanu no Padomju Savienības. Reāli jau viņi neaizgāja... Tā rezultātā mūsējiem bija gan doma, ka vajadzētu pieņemt maksimālo leišu variantu, gan doma – nav jēgas deklarēt, ka esi jau neatkarīga de iure un de facto valsts, kad īstenībā tāda neesi. Tāpēc ilgās diskusijās radās slavenais pārejas periods, kad pieņem Satversmi un to, izņemot četrus galvenos pantus, aptur.”

Ja atgriežamies pie deklarācijas satura, tad rezultātā gala lēmums bija par labu četriem vecās Konstitūcijas pantiem, taču arī šādam variantam Augstākajā Padomē netrūka oponentu. Tā kompartijas līderis Alfreds Rubiks klausītājus biedēja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arī ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pēc izstāšanās no PSRS: „Neatkarība bez piepildījuma ar konkrētu un pilnīgi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienīgi nelaimi un nabadzību. Lēmums, kas pieņemts bez skaidrām prognozēm par gaidāmajām sekām var pilnīgi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krīzes stāvoklī.” Un vispār – Latvijas neatkarība apdraudēšot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī Ziemeļeiropā.

Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudēja ar referendumu Daugavpilī, pēc kura daugavpilieši varētu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerētā efekta, tāpat kā mēģinājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarīkot tai veltītu referendumu. Viens no pēdējiem runātājiem, kas centās balsojumu pēdējā brīdī nobremzēt, bija deputāts Leonīds Kurdjumovs, – viņš jautājuma izskatīšanu centās apturēt, apelējot pat pie kuņģa darbības ietekmes uz smadzenēm: „Mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē.” Tā tomēr palika saucēja balss tuksnesī, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta ēkas gaidošajam pūlim tika pieņemta.

Interesanti, ka mazliet vēlāk komunistu nostāja kļuva mazliet pielaidīgāka, un 1990. gada nogalē Latvijas Komunistiskā partija, ko tobrīd jau vadīja A. Rubiks, savā programmiskajā paziņojumā jau atļāvās tomēr ieminēties par republikas patstāvību. Tiesa, tikai par ekonomisko patstāvību, ar to saprotot aktīvu ekonomisko sakaru uzturēšanu ar citām PSRS republikām uz savstarpēja izdevīguma pamata.

No gaisa nokritusī brīvība

Ja Neatkarības deklarācijas pieņemšana Augstākās Padomes deputātiem prasīja ilgas debates un strīdus, tad ar dokumentu, kas Latviju pasludināja par reāli neatkarīgu valsti, gāja kā pa sviestu. Pie tā gan bija vainojami ārēji apstākļi un daži biedri Maskavā, kuri 1991. gada augustā bija sadomājuši sarīkot puču. 21. augustā, kad vēl nebija īstas skaidrības, vai pučisti tiešām cietuši sakāvi, Augstākā Padome triecientempā pieņēma likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Brīdis bija tam ļoti piemērots, jo, kā kolēģiem paskaidroja A. Krastiņš, puča dēļ Maskavā vairs nefunkcionē konstitucionālās valsts varas struktūras, kā rezultātā Latvijai vairs nav ar ko risināt sarunas par neatkarības atgūšanu. Un, ja nav ar ko runāt, tad neatkarība jāpasludina pašiem.

Dokuments tapa tik spontāni, ka brīdī, kad deputātiem vajadzēja sākt tā izskatīšanu, atklājās, ka ne visi ir saņēmuši pa teksta eksemplāram, tādēļ debates nācās atlikt uz stundas ceturksni. Lietas būtību gan tas nemainīja, jo sevišķi iebildumi pret likuma tekstu tik un tā neizskanēja, īpaši jau pēc tam, kad deputāts Indulis Bērziņš tautas priekšstāvjus paskubināja ar ziņu, ka blakus esošajā Doma laukumā parādījušās pučistiem uzticīgas armijas vienības ar tankiem. Apgalvojums gan vēlāk izrādījās nepatiess (informācija par pučistu gaitām augusta dienās vispār bija ārkārtīgi pretrunīga, un pat cilvēkiem, kas atradās notikumu epicentrā, bija pagrūti saprast, kas tad īsti notiek un ar ko viss varētu beigties). Toties efekts bija panākts – jau pēc brīža deputāti bija gatavi balsot, un, ja kāds vēl šaubījās, tad viņu pasteidzināja sēdes vadītājs A. Krastiņš: „Likumu šodien pieņemam steidzami. Man liekas, kolēģi dzird kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā.” Deputāti tā arī izdarīja un ar 111 balsīm „par” un 13 „pret” pasludināja Latviju par neatkarīgu republiku.

Galu galā neko daudz viņiem lasīt arī nemaz nevajadzēja, jo likums par valstisko neatkarību sastāvēja tikai no četriem pantiem: pirmais Latviju pasludināja par neatkarīgu demokrātisku republiku, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme; otrais atcēla Neatkarības deklarācijas noteikto pārejas periodu; trešais noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu realizē Augstākā Padome, bet ceturtais paziņoja, ka likums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Un fakts, ka tanki, kuru Doma laukumā nemaz nebija, līdz Augstākajai Padomei tā arī neatbrauca, tomēr nemazina deputātu nopelnus – šis tomēr bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tautas priekšstāvjiem bija nepieciešama drosme, spiežot balsošanas pogas. Jāņem vērā, ka simtprocentīgas pārliecības par to, ka pučs ir izgāzies, tobrīd nebija, tādēļ balsotājiem par neatkarību tiešām bija pamats bažīties par savu drošību.

Un ko tad tālāk?

Taču vienlaikus jau pašā deviņdesmito gadu sākumā aizvien dzirdamākas kļuva runas par to, ka viena pati jau Latvija neiztiks – jāmeklē jauni draugi un pirmām kārtām jau īstas drošības garanti, kas tolaik šķiet nesalīdzināmi svarīgāki par iekļaušanos kaut kādās vienotās ekonomiskajās struktūrās un jaunu tirgu nodrošināšanu savai produkcijai.

„Tas laiks bija saistīts ar pārdomām, kādēļ Latvijas pirmā brīvvalsts zaudēja brīvību. Toreiz bija skaidrs, ka viens no iemesliem bija tas, ka Latvija bija palikusi viena, tā bija nodota no abām pusēm. Manuprāt, NATO, kas daudzu gadu garumā bija bremzējis PSRS ekspansiju Rietumeiropas teritorijā, bija pirmais vārds, kas nāca prātā. Ja PSRS bija visa negatīvā iemiesojums, tad bija vajadzīgs jaudīgs pozitīvais pretmets. Un NATO bija tas pretmets. Tas notika dabiski un pašsaprotami. Eiropas Savienība arī dabiski nāca klāt. Ģeogrāfiskā identifikācija un daudzu gadu apvainojums, ka mēs neesam Eiropa... līdz pat referendumam galvenais sauklis bija: „Beidziet uzdot mums muļķīgu jautājumu! Mēs vienmēr esam bijusi Eiropa. Mēs jau esam Eiropā!” Tie bija absolūti neticami mērķi, bet tie bija tikpat neticami kā PSRS sabrukums. Šie mērķi bija salīdzināmi pēc savas ticamības vai neticamības pakāpes. No otras puses, tie nebija procesa mērķi, tie bija mērķi, kuriem ir redzams gala rezultāts. Tautas labklājība patiesībā ir process, un neviens nevar pateikt to brīdi, kad ir sasniegta tautas labklājība. Tas bija ārkārtīgi izdevīgi gan no iekšpolitiskā, gan no ārpolitiskā viedokļa,” daudzus gadus vēlāk vērtēja sociologs Aigars Freimanis.

„Es faktiski neatceros tādu gadījumu, kad mūsu politiķu vidū būtu bijušas domstarpības par to, vai centrs priekš mums būs Maskavā vai Briselē. Runa ir tikai un vienīgi par Eiropu. Šobrīd vispār būtu diezgan neapdomīgi un nepopulāri, ja politiķis, kurš uzskata, ka ir nopietns politiķis, iedrošinātos atklāti teikt „nē” Eiropas Savienībai,” – tā savukārt savos deviņdesmito gadu vidus memuāros izteicās Māris Gailis. Un tiešām – solis pa solim, un jau pēc pāris gadiem tēze par Latvijas virzību uz Eiropu un pasaules struktūrām bija gandrīz vai vispārpieņemta.

Ar to gan reizēm tika saprastas visdažādākās lietas, – bijušais komunists un Tautas dzejnieks, Atmodas laika tautas vadonis, pēcāk pirmais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters jau 1993. gadā presē atļāvās nedaudz paironizēt: „”Iekļūt Eiropā” tagad skan apmēram tāpat kā savā laikā uzraksti uz sienām „Lai dzīvo komunisms!” u.tml. Acs neredz, auss nedzird, tikai kāds ārzemnieks pabrīnās. Jaunā ideoloģiskā konjunktūra jau stingri iesēdusies galvās. (..) Ierastais trafarets „Latvija ir tilts” ir nodrāzts šablons, jo tikai retais latvietis ir gatavs atzīt, ka eksistē pavisam četras debesspuses un divas puslodes.”

Vienā ziņā virzība uz iekļaušanos pasaules struktūrās veicās gana labi – tik labi, ka, kā rāda Ārlietu ministrijas informācija, 2005. gadā Latvijas valstiskās struktūras maksāja biedra naudas jau aptuveni divos simtos visdažādāko starptautisko organizāciju un struktūru, no ANO un Pasaules veselības organizācijas līdz Eiropas Maksātnespējas asociācijai un Pirkstu nospiedumu biedrībai. Taču visā, kas skar nopietnas lietas un pirmām kārtām jau valstiskās drošības jautājumus, pirmie neatkarības gadi bija vienu vienīgu sarūgtinājumu pilni – rietumvalstis gan bija gatavas uz dažādiem diplomātiskiem solījumiem un pārrunām, taču ne daudz vairāk.

Vēlākais Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš 1993. gadā skumji atzina: „Militārā palīdzība, kas eventuāli sāka pienākt no dažādām Rietumu valstīm, ir tik pieticīga, ka to tikai nosacīti var par tādu dēvēt, un tur neietilpst ieroči. (..) Rietumu valstis ir izvirzījušas Latvijai īstu ieroču embargo…” Tiesa, jau līdz 1996. gada rudenim Latvija parakstīja militārās sadarbības līgumus ar 11 valstīm, taču nekādu praktisku labumu stobru un munīcijas izskatā tie īsti nenesa. Savukārt pirmais Latvijas ārlietu ministrs J. Jurkāns 1993. gada beigās (tobrīd jau gadu kā demisionējis) tikpat skumji konstatēja: „Uzskatot Latvijas iesaistīšanu NATO par vienīgo Latvijas drošības garantu, Valdis Birkavs atzīst, ka „izšķiroša šajā jautājumā būs pašas NATO nostāja”. Taču tā jau sen ir zināma – sadarbība, nevis līdzdalība. Bez drošības garantijām.”

Situāciju vēl sarežģīja apstāklis, ka Latvija ne tolaik, ne vēl daudzus gadus vēlāk tā arī nespēja izstrādāt un apstiprināt pārdomātu un skaidru ārpolitikas koncepciju. Līdz ar to neviens gan īsti nestrīdējās, ka vajadzētu virzīties uz Eiropu un pasaules drošības struktūrām, toties jautājums par to, kādām īsti būtu jābūt attiecībām ar Krieviju, mulsināja vai visus Latvijas likteņa lēmējus. Mulsums un pretrunas valsts augstāko amatpersonu vidū bija tik pamatīgi, ka tas pats J. Jurkāns tajā pašā 1993. gadā konstatēja acīmredzamo: „Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecībām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad īsti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopēja, vai arī prezidentam sava, premjeram sava un varbūt vēl kādam sava.” Savukārt 1996. gada martā ārlietu ministrs V. Birkavs pat publiski pauda savu neviltoto sašutumu – pieci ministri, lūk, esot pieprasījuši daudzkārtējās diplomātiskās vīzas uz Krieviju.

Taču soli pa solītim Latvija tomēr čāpoja Rietumu virzienā: jau 1992. gadā J. Jurkāns parakstīja tirdzniecības sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību un tagad atzīst – līdz 1993. gadam dalība NATO vēl neesot oficiāli tikusi minēta kā Latvijas mērķis, bet ES – tā gan. 1994. gada jūlijā premjers V. Birkavs parakstīja līgumu par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem ar ES, Eiropas Atomenerģētikas savienību un Eiropas Ogļu un tērauda savienību, bet NATO ģenerālsekretāra vietniekam Serdžo Balančīno vienlaikus iesniedza Latvijas prezentācijas dokumentu programmai Partnerattiecības mieram, kas bija pirmais solītis ceļā uz NATO, un vienlaikus publiski paziņoja: „Tagad tikai savtība, politiska tuvredzība vai nodevība var mūs atraut no Eiropas. Par reformu un Latvijas neatkarības garantu ir kļuvusi Eiropas Savienība.”

Īsti jau tā, protams, nebija, un daudz reālistiskāk situāciju 1994. gada beigās vērtēja Valsts prezidents G. Ulmanis: „Rietumvalstis ir mūs zināmā mērā pieņēmušas.” Taču fakts – 1995. gada oktobra beigās Eiropas Savienības ārlietu ministru padome oficiāli pieņēma Latvijas pieteikumu iestājai ES vēl pirms Igaunijas un Lietuvas, 1996. gada aprīlī Rīgā ieradās NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana, tajā pašā gadā Latvijas vads jau piedalījās IFOR miera uzturēšanas misijā Bosnijā, nule par īpašu uzdevumu ministru Eiropas Savienības lietās ieceltajam Aleksandram Kiršteinam ļaujot lepni apliecināt – Latvija no drošības patērētājas kļuvusi par drošības uzturētāju, bet aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam kopā ar G. Ulmani un V. Birkavu – rudens pusē jau pieņemt darbības programmu par pasākumiem, kas veicami, lai paaugstinātu Latvijas gatavību iestājai NATO.

Merkantilās atklāsmes

1996. gads Latvijas virzībā uz Eiropu bija būtisks ar vēl kādu vēlākajos gados ārkārtīgi nozīmīgu atklāsmi – bijušais labvakarietis un toreizējais Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis Edvīns Inkēns pirmoreiz skaļi ierunājās par to, ka Latvijai no ES galu galā tiks daudz jo daudz naudas: „Ar kādiem argumentiem eiromīļi pārliecinās eiroskeptiķus par labu vienotai Eiropai. Tiekšanos uz ES mēs galvenokārt pamatojam ar Latvijas drošības apsvērumiem, jo garantijas valsts neatkarībai, protams, ir visvēlamākais, ko mums varētu dot iekļaušanās šajā savienībā. Taču, runājot par ieguvumiem ekonomikai, sākas īsti latviska kautrēšanās. Mums it kā kauns teikt kailo patiesību – Latvija rēķinās ar ES naudu, Latvijai neiztikt bez ES naudas.”

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka E. Inkēns ar stāstu par to, kā „tikko Latvija būs ES locekle, sociālā aizsardzība pirmā saņems tās naudu”, vienlaikus aizsāka vēl citu – pasaku stāstīšanas tradīciju par Eiropas naudu, kas laimīgus un turīgus padarīs vai visus Latvijas iedzīvotājus. Tā, protams, nenotika, lai gan tālākie notikumi parādīja, ka finansiāli iestāšanās ES Latvijai tiešām nāk par labu: divos gados pēc Latvijas iestāšanās savienībā no dažādiem ES fondiem tika saņemts gandrīz miljards latu, pretī samaksājot ES budžetā tikai nepilnus 140 miljonus, turklāt arī sakārtojās likumdošana, pieauga subsīdijas lauksaimniekiem, pārtikas produkcijas eksports uz ES pārsniedza importu, parādījās iespējas legāli strādāt vairākās citās ES valstīs, lai gan vienlaikus pamatīgi pieauga cenas un inflācija, vismaz 50 tūkstoši latviešu devās darbā uz ārzemēm, bet pašmāju zemnieki nonāca krietni neizdevīgākā stāvoklī nekā viņu kolēģi no vecajām ES dalībvalstīm. 

Taču 1996. gadā tas viss vēl bija priekšā, savukārt deviņdesmito gadu otrā puse atnesa pāris citas būtiskas atklāsmes. Pirmā – G. Ulmanis publiski paziņoja: „Būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā, to noteiks referendums”, savukārt socioloģiskās aptaujas parādīja, ka tauta nebūt nav tik eiropeiski noskaņota, kā varētu domāt: kamēr 1998. gada martā atklātībā nonāca dati, ka 48% Latvijas iedzīvotāju uzskata – Latvijai jāstājas ES, apmēram tajā pašā laikā veikta Eurobarometer aptauja rādīja, ka tik labās domās par ES ir tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt otrā atklāsme – Latvijas izredzes uz drīzu iestāšanos ES un NATO nebūt nav tik rožainas, kā tas daudziem šķitis. Lai gan 1995. gadā V. Birkavs kā iespējamo iestāšanās termiņu ES minēja 5–10 gadus, 1997. gada jūnijā 15 savienības valstu premjeri un ārlietu ministri Amsterdamā vienojās, ka līdz 2001. gadam ES uzņems ne vairāk kā piecas valstis, kuru vidū Latvijas acīmredzot nebūs. Vēl vairāk – 1997. gada vasarā izrādījās, ka Eiropas Komisijas viedoklis par Latvijas gatavību iestājai ne tuvu nav tik pozitīvs, kā ticis gaidīts, un politiķu aprindās sākās pamatīga vainīgo meklēšana (lai gan, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja, par Valsts prezidenti tā arī nekļuvusī Ilga Kreituse jau gadu iepriekš skaļi sauca, ka Eiropai nedrīkstot slēpt reālo situāciju Latvijā).

Savukārt iestāšanās NATO tobrīd šķita vēl nereālāka – un situācija būtiski nemainījās līdz pat 2001. gada 11. septembrim, kad reizē ar situāciju pasaulē strauji mainījās arī Latvijas izredzes apmaiņā pret gabaliņu savas suverenitātes iemantot jaunus drošības un stabilitātes garantus. „1993. gadā es biju NATO mītnē un uzdevu jautājumu – kad mēs būsim NATO? Man atbildēja – nekad! Es prasīju – tad mēs vēl ilgi būsim buferzonā starp austrumiem un rietumiem? Uz to man NATO ģenerālis neko neatbildēja. Protams, ka lielā mērā situāciju mainīja 11. septembris,” tagad teic, piemēram, bijušais iekšlietu ministrs un premjera biedrs Ziedonis Čevers.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Latvijā valsts apmaksā par trešdaļu mazāk inovatīvo medikamentu nekā Lietuvā un Igaunijā

FotoLatvijā pacientu nodrošinājums ar valsts kompensētajiem jaunākās paaudzes medikamentiem būtiski atpaliek no pārējām Baltijas valstīm. Turklāt, neskatoties uz būtisko izrāvienu 2018.gadā, Latvijas atpalicība šajā jomā ar katru gadu pieaug, liecina Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) apkopotie dati par inovatīvo zāļu pieejamību Baltijas valstīs 2018.gadā.
Lasīt visu...

21

Nacionālais suicīds

Foto2019.gada 15.aprīlī viena latviešu tautas daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam Valsts prezidenta amatā. Kandidatūra Valsts prezidenta amatam koalīcijai būs jāiesniedz maija sākumā Saeimas prezidijam. Visticamāk, opozīcijas partijas līdz maija sākumam nāks klajā ar savu redzējumu par labākajiem augstā amata kandidātiem. "No koalīcijas partijām ir izvirzīts viens kandidāts, vairāk nav. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Levita kungam nevarētu būt Saeimas vairākuma atbalsta," pēc sadarbības sanāksmes paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).”
Lasīt visu...

21

Par mūslaiku šucmanietēm un par Rimšēviču

FotoŠucmaņi – oficiāli sardzes dienests – Otrā pasaules kara laikā bija tāda pretīga kolaboracionistu pasuga, kuras pārstāvjus vācieši sūtīja uz īpaši derdzīgiem darbiņiem, kas pašiem nebija pa prātam.
Lasīt visu...

21

Kad Bordāns vēl uztraucās nevis par bezkompromisa tiesiskumu, bet par to, kurš viņu paņems uz vēlēšanām...

FotoKlausoties, kā tagadējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns vietā un nevietā stāsta par to, kā visu mūžu tiecies tikai un vienīgi uz bezkompromisu tiesiskumu, atcerējos ne tik senus laikus, kad Bordāna kungs rakstīja iesniegumus, lai iestātos pavisam citās partijās, un minēja pavisam citus argumentus. Parakņājos epastā – un, lūk, vienu iesniegumu atradu…
Lasīt visu...

21

Palīdzība...

Foto2009. gada marta nogalē ASV ekonomisko palīdzību Centrālamerikas valstīm – Salvadoras Republikai (República de El Salvador), Gvatemalas Republikai (República de Guatemala) un Hondurasai (Honduras). Kāpēc? Tāpēc, ka šodienas Amerikas Savienotās Valstis atšķiras no līdzšinējo prezidentu vadītām. Mainoties valsts prezidentam, ASV lēnām, bet neatlaidīgi un spītīgi maina kursu.
Lasīt visu...

15

Piedāvājums Latvijas prezidenta amatam

FotoEsmu piedāvājis savu kandidatūru Latvijas Valsts prezidenta amatam. Par šo faktu esmu saņēmis apstiprinājumu no Saeimas Pieprasījumu komisijas 2019.gada 11.aprīlī. Savu programmu http://www.societyandnature.org/lpp.pdf esmu nosūtījis visiem Saeimas deputātiem.
Lasīt visu...

12

Ansis Pūpols: Meroni atzīstams par oligarhu

FotoBeidzot kāds to pateicis skaļi — Ventspils kriminālprocesu «arestētās mantas glabātājs» Rūdolfs Meroni atbilst visām trim klasiskajām oligarhijas pazīmēm: ietekme uz medijiem, politiskā «aizmugure» partijās un ievērojami finansiālie resursi. Tikpat klasiski — šie resursi iegūti, tos vienkārši pievācot savā rīcībā ar valsts iestāžu (šinī gadījumā prokuratūras) atbalstu.
Lasīt visu...

21

Jūrmalas opozīcijas deputāts Grūba izmanto skolēnu vecāku sapulci savās politiskajās interesēs

FotoOtrdien, 9. aprīlī, Jūrmalas Valsts ģimnāzijā notika informatīva vecāku sapulce, kurā kā vecāks piedalījās arī Jūrmalas pilsētas domes opozīcijas deputāts Guntis Grūba no biedrības “Tev, Jūrmala” un Jaunās konservatīvās partijas. G. Grūba vecāku sapulci politizēja un pagrieza notikumu gaitu sev un savai partijai vēlamā gultnē, faktiski mēģinot sākt  nacionālā naida kurināšanas konfliktu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Alvis, Žeņa un Vova. Tiem, kas man Pārdaugavā sārtu krāva

Tas nebūs gari. Bet sākumā daži skaidrojumi par manis pieminētajiem tēliem virsrakstā....

Foto

Teikumi aplaužas

Publiskās telpas viedokļos par Egila Levita izredzēm tikt ievēlētam valsts prezidenta amatā teikumi gludi, bet kaut kā neizbēgami aplaužas ar loģiski izrietošiem “bet”....

Foto

Televīzija ir mehānisms, kura darbība atšķiras no pilnīgi visiem citiem uzņēmumiem un to vadīšanas

Ja kādu interesē, man arī ir, ko teikt LTV un NEPLP sakarā....

Foto

PAR izdarīja to, ko nespēja NA: EP priekšvēlēšanu partiju cīņas/veļas mazgāšana ir sākusies

Pēdējo dienu laikā redzams, ka partijas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām aktivizē savas priekšvēlēšanu...

Foto

Nenosūtīta atklātā vēstule Arkādijam Suharenko

Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāj Arkādij Suharenko! Rakstu Jums atklātu vēstuli, aicinot darīt visu iespējamo, lai neļautu Levita kungam...

Foto

Vējoņa miesassargi invalīdu stāvvietu neaizņēma

Sadarbībā ar arValsts prezidenta drošības dienestu Valsts prezidenta vizītes dienā  šī gada 5. aprīlī tika organizētas stāvvietas pie Carnikavas novada domes...

Foto

Privatizācijas aģentūra vēlas turpināt bezatbildīgi šķiest nodokļu maksātāju naudu, aicinu Ekonomikas ministriju izvērtēt aģentūras vadības rīcību

Paziņojot par savu ieceri lūgt Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu...

Foto

Varbūt pienācis laiks likt izšķērdētājiem maksāt?

To, ka uzņēmējs Kirovs Lipmans sūdzas par valsts iestāžu attieksmi konkrētā lietā, bet valsts iestāde – Privatizācijas aģentūra Ministru kabineta...

Foto

Īsi par jauno valdību un tās stutēm

Kartona Jurašs Saeimā ir JKP sektantu prāta nabadzības apliecinājumus, bet smagos noziegumos apsūdzētais Jurašs - Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra...

Foto

Hipotēze par globālas parādības cēloni

Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb...

Foto

Atpakaļ deviņdesmitajos, rindā pēc desas pie „Olainfarm”

Šajā rakstā vēlos paust savu kā mazākuma akcionāru pārstāvja viedokli par notikumiem, kas norisinājās 1. aprīlī pie AS „Olainfarm”...

Foto

Kad politiķi un ierēdņi mēģina sava nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus piedzīt no uzņēmējiem

Šodien, 2019. gada 3. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraidīja Privatizācijas aģentūras prasību pret...

Foto

Ir nopietnas problēmas ar Laimas slimības novēlotu diagnosticēšanu un nekorektas ārstēšanas vai neārstēšanas sekām

Laimas slimības slimnieku biedrības viedoklis par 2019.gada 27.marta Latvijas Infektologu un Hepatologu...

Foto

Nejaukais metējs Artuss Kaimiņš aizmirsis visas manas veltes un labos darbus

Metējs laikam atkal ir uzkāpis uz korķa, met un cenšas jokot. Laikam metienā būs aizmirsis,...

Foto

Kas vēl ir atkarīgs no Meroni?

1. Valsts drošības dienesti atzīst, ka Meroni ir apdraudējums Latvijas valstij, tādēļ ar Meroni saistītai kompānijai aizliedz iegādāties Radio SWH....

Foto

Kā neapzinīgajām „nepareizajām” influencerēm kļūt „pareizākām” un apzinīgākām - abonējiet pareizo žurnālu un rakstiet par pareizajām lietām

Pirms nedēļas sociālajos tīklos publicēju ierakstu par Latvijas “influenceriem”....

Foto

Par Īvānu un pašiem

Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avīzē "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespēlēja sociālismam un PSRS*. Lai būtu....

Foto

Šodiena bieži atklāj pagātni

Gadās, ka nākotne ir nenovēršama, it kā kāda augstāka spēka nolemta. Nav neviena, kas spētu to apturēt. Cilvēki un notikumi virzās līdzīgi...

Foto

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi

Latvijas politikā pārāk ilgi dominē vājoņi. Cilvēki, kuriem nacionālās pašapziņas un nacionālo interešu jēdziens šķiet kaut kas svešs. Būdami politikā,...

Foto

Mūsu esības antipodi

Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu...

Foto

Atklāta vēstule Kariņa valdībai: lūdzam apturēt ekoloģiskās sistēmas iznīcināšanu

Biedrība “Aleju aizsardzība” un dabas draugi Latvijā lūdz Jūs kļūt par pirmo valdību Latvijā, kura izveido ekoloģisko...

Foto

Čekas „stukaču” kartiņu sāga turpinās

Savdabīgi, ka pēdējās nedēļas laikā ir atklājies fakts, ka nav publiskotas visas „čekas” kartītes. Medijos raksta, ka vēl ir aptuveni 447...

Foto

Moceklis Nils veic gājienu ar bandinieku: EP priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies

Līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām atlikuši divi mēneši, un ir interesanti vērot, kā notiek “Saskaņas” līdera...

Foto

Aicinām piketā pie Saeimas piedalīties ikvienu, kuru neapmierina stāvoklis dzīvnieku aizsardzības jomā Latvijā

Aicinām piedalīties piketā pie Saeimas trešdien, 27.martā plkst. 8.30 – 10.30 ikvienu, kuru...

Foto

Prātojums par raibiem laikiem

Prātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības...

Foto

Kur tad palika šie „riski nacionālajai drošībai”?

Jau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir...

Foto

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās...

Foto

No visiem kaktiem lien ārā mošķi, kas vēlas mūsdienu Latviju padarīt par totalitāru zemi

Vai tiešām LTV izlems, kurš drīkst nomāt telpas, vadoties pēc tā, kāds...

Foto

Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā

Tas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika...

Foto

Kamēr Jānis Sārts guļ uz NATO lauriem, Kremlis plūc augļus informācijas kaujas laukā

Jau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un...

Foto

Augsti godātajam Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim - par pedagogu darba samaksas pieauguma grafika izpildi

Informējam, ka Ministru kabineta (turpmāk - MK) atbalstītajā un Saeimai iesniegtajā...

Foto

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Atvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru...

Foto

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

Baudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā...

Foto

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta...

Foto

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā....

Foto

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

Raksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas...

Foto

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

Anda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski,...

Foto

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas...

Foto

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

Kremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā...