No visas tautas prezidenta uz tādu, kurš centās būt uzticams valdošās koalīcijas prezidents, bet beigu beigās arī tā viņu uzmeta kā izlietotu lupatu

Kad 2019. gadā Levitu ievēlēja, viņš solījās būt visas tautas prezidents, kurš būs visu Latvijas pilsoņu prezidents neatkarīgi no tautības, pārliecības, mantiskā statusa. Četrus gadus vēlāk viņš Saeimā ievēlētos deputātus jau dalīja “pareizajos” un “nepareizajos”, ar to it kā pamatojot savu nespēju pārvēlēties.

Negribu ievēlēties ar “nepareizo” balsīm, tāpēc no cīņas par prezidenta krēslu izstājos, Levits deklarēja. Izrādās, ka “nepareizajiem” Saeimā pat esot vairākums. Ja tā, tad lai arī šis vairākums vēlē savu prezidentu. Mani tas neapmierina. Tieši tāds ir viņa argumentācijas loģiskais tulkojums vienkāršā latviešu valodā.

Kāpēc šāda metamorfoze - no visas tautas, visu Latvijas pilsoņu (neatkarīgi no...) prezidenta līdz tautas mazākuma daļas prezidentam ar rekordzemu uzticības reitingu? Kāpēc tagad, kad vairs nav ko zaudēt, pēkšņi parādās drosme runāt un demonstrēt arī kādu noteiktāku pozīciju gan, uzrunājot Saeimu, gan LTV raidījumā “1:1”?

Atbilde ir acīmredzama pašā virspusē. Tieši tāpēc, ka nav vairs ko zaudēt. Jo viss jau ir zaudēts. Tagad pēc cīņas Levits cenšas vismaz savās acīs to vēlreiz no jauna pārspēlēt. Tagad viņš asi norāda uz valdības un Saeimas kļūdām, trūkumiem, uz nu jau leģendāro atpakaļslīdēšanu. Taču kur tu biji agrāk?

Jā, jau pirmajā 14. Saeimas sēdē Levits lietoja šo savu jaunizgudroto terminu - “atpakaļslīdēšana”, kas esot iesākusies iepriekšējās Saeimas laikā. Labi, apsveicam par drosmi norādīt uz nepadarīto un vāji padarīto. Lieliski, bet kāpēc par jaunās valdības vadītāju atkal tiek virzīta tā pati persona, kura vadīja valdību iepriekšējos četrus gadus? Tā pati persona, kuras laikā notika šī “atpakaļslīdēšana”?

Vai tik ne tāpēc, ka atpakaļslīdēšana skāra ne tikai Saeimu un valdību, bet vēl lielākā mērā visu prezidenta institūciju. Turklāt šī atpakaļslīdēšana bija daudz straujāka un redzamāka nekā valsts atpakaļslīdēšana. No visas tautas un visu Latvijas pilsoņu prezidenta uz tautas mazākās daļas prezidentu. No visas tautas prezidenta uz tādu, kurš visu četrgadi centās būt uzticams valdošās koalīcijas prezidents, bet beigu beigās arī tā viņu uzmeta. Brutāli, prasti, bez mazākās nožēlas. Kā izlietotu lupatu.

Lai labāk saprastu Levita politiskās atpakaļslīdēšanas cēloņus un izdarītu attiecīgus secinājumus nākotnei, jāatceras Levita ceļš uz Rīgas pili. Starp iespējamiem prezidenta amata kandidātiem Levits figurē jau sen. Kad tiek runāts par iespējamiem prezidentiem, Levita vārds tiek nosaukts jau vismaz divdesmit gadus. Varbūt ne gluži kā pirmais vai otrais, bet līdzās un pat priekšā tādām personām kā Baiba Rubesa (vairs netiek minēta) un tam pašam Uldim Pīlēnam (beidzot arī piedalījās vēlēšanu cīņā).

Par spīti tam, ka Levits daudzus gadus ir bijis prezidentu “rezervistu” sarakstā un viņu jau 2015. gadā Nacionālā apvienība bija gatava oficiāli nominēt, viņš piekrita kandidēt tikai 2019. gadā. Un arī toreiz (sic!) tikai tad, kad partijas bija apsolījušas nodrošināt viņam visas nepieciešamās balsis. Tikai tad, kad bija 100% garantēta uzvara, Levits bija gatavs iziet arēnā.

Šādai pārspīlētai piesardzībai, acīmredzamam drosmes trūkumam jau pirms prezidenta vēlēšanām vajadzēja radīt trauksmi sabiedrībā. Gļēvulība valsts pirmajai amatpersonai ir milzu trūkums, kas nevar neietekmēt viņa darbību. Gļēvulības kritērijs prezidenta izvēlē nākotnē obligāti jāņem vērā.

Šī gļēvulība atklājās jau pavisam drīz. Tad, kad viņam kā valsts prezidentam bija jāparaksta pirmais īsti nopietnais Saeimas pieņemtais likums. Tas 2019. gada novembrī bija “likums par 2020. gada valsts budžetu”. Likumā bija iestrādāta nelikumīga norma, kura bija pretrunā ar citu Saeimas pieņemto likumu par medicīnas darbinieku atalgojumu.

Pirms Saeima pieņēma 2020. gada budžetu, Levits intervijā LNT uz šo pretrunu norādīja un aicināja Saeimu kļūdu labot. Saeima Levita aicinājumu atklāti noignorēja, bet Levits, it kā nekas nebūtu noticis, likumu parakstīja. Tās, manuprāt, arī bija tās krustceles, kurās Levits nogriezās pa ceļu, pa kuru sākās slīdēšana lejup. Prezidents ar to apliecināja, ka ir politiski tukša vieta, netur spiedienu un nav cīnītājs. Viegli pakļaujas citiem.

Pēc pirmās padošanās tālāk jau viss aizgāja kā parasti tādos gadījumos. Levits kļuva par valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa un valdošās koalīcijas piedēkli. Par robotu, kurš apzīmogo citu pieņemtos lēmumus. Ordeņu dalīšana pēc svara un vairumā bija šīs politikas likumsakarīgs rezultāts. Jo straujāk krita paša reitings, jo vairāk bija jāpērk viedokļu līderu “mīlestība”. Maksājot ar ordeņiem, kuri Levita laikā devalvējās par mazvērtīgiem bļembukiem.

Var jautāt - kas tad galu galā noraka Levita prezidenta potenciālu, jo gaidas no viņa prezidentūras tālu pārsniedza reālos sasniegumus? Ne viens vien norāda uz viņa biroju, kurā ne pēdējo lomu spēlēja Latvijas Suslovs - Sarmīte Ēlerte.

Tiem, kuriem Suslova vārds neko nenozīmē, paskaidrošu, ka Brežņeva laikos Mihails Suslovs bija PSKP CK sekretārs ideoloģiskos jautājumos (otrais cilvēks valstī) un noteica PSRS ideoloģisko kursu. Tieši viņa laikā sākās strauja PSRS “atpakaļslīdēšana”, kas noveda pie Gorbačova “perestroikas” un PSRS sabrukuma. Tas gan Latvijai bija kā debesu dāvana, bet ne par to šoreiz runa.

Nav nekāda pamata neticēt Levita labajiem nodomiem, kad viņš stājās amatā. Droši vien viņš patiešām gribēja būt visas tautas prezidents. Kurš gan negribētu tāds būt. Bet, kā redzam no viņa tālākās darbības, viņš bija (ir) vājš, nenoturīgs, viegli ietekmējams cilvēks. Savukārt Ēlerte ir īsta knīpstanga. Stingra, nelokāma un tendēta pakļaut sev citus. Šādā rakstura īpašību kombinācijā nav grūti prognozēt, kurš šajā tandēmā būs zemtupeļnieks un kurš turēs kurpi uz otra kakla. Tā arī notika.

Šodien tā jau ir pagātne, tāpēc svarīgāk, lai Levita kļūdas nepieļauj jaunais prezidents. Ņemot vērā Edgara Rinkēviča pieredzi, esot biroja vadītājam Valda Zatlera prezidentūras laikā, jādomā, viņš šīs kļūdas būs ņēmis vērā. Nepadosies Saeimas un valdošās koalīcijas spiedienam cerībā uz balsīm nākamajās vēlēšanās. Neļaus savā birojā ieperināties pārmēru ambiciozām personām ar mesiānisku pārliecību. Nesāks cilvēkus šķirot pareizajos un nepareizajos.

Mums, parastajiem cilvēkiem, šāda šķirošana ir piedodama, bet valsts prezidentam ir jāstāv tam pāri. Pāri sīkajiem partiju un ideoloģisko cīņu kašķiem. Toties jābūt ar un par valsti, par tautu.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu: