Iesaki rakstu: 
Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvijas iedzīvotāji nemirst no potēm pret COVID-19. Pat par smagām komplikācijām nekas nav dzirdēts. Tie visi ir meli. Man ir sakrājušies daži stāsti, kurus es pakāpeniski publiskošu. Protams, ar tuvinieku atļauju. Laiks pārtraukt “jēru klusēšanu”.
2021. gada 4. decembrī nomira arhitekts un mākslinieks Aleksandrs Sahovs. Latvijas Mākslas akadēmijas un Ļeņingradas Iļjas Repina vārdā nosauktā institūta absolvents. Starp viņa projektiem ir tādi kā Arhitektu savienības pansionāta ēka Jūrmalā, Dobeles slimnīcas ēka, restorāns “Baku” Rīgā.
3. decembrī Sahovs izdarīja pirmo poti ar vakcīnu “Moderna”. Pirms tam apmeklēja savu ģimenes ārsti. Ārste atzina viņu par veselu un vakcinācijai derīgu.
Vakarā pēc potes Aleksandrs bija juties normāli. 4. decembrī aizgāja uz veikalu, bet ātri atgriezās. Sievai pateica, ka sāk atteikt kājas un ir stipras sāpes krūtīs.
Agoniju neaprakstīšu. Nelaiķa atraitne Jeļena Sahova citē viņa pēdējos vārdus: “Ek, nobendēja, maitas, es tā gribēju vēl padzīvot…“
Nāvi konstatējusī “ātrās palīdzības” ārste saistīja nāves faktu ar iepriekšējā dienā saņemto vakcīnu. Un nosūtīja attiecīgo informāciju uz Zāļu valsts aģentūru.
Bet, protams, atzinumā par nāves cēloni nav neviena vārda par vakcīnu. Diagnoze ir aortas aneirismas plīsums. Par to man paziņoja Jeļena Sahova.
Starp vakcināciju un Aleksandra nāvi pagāja viena diennakts. Hronisku asinsrites sistēmas slimību viņam nav bijis. Pirms vakcinācijas viņš apmeklēja ārstu.
Es jautāju vecās “pirmskovida” skolas dakterim jau gados, vai ir iespējams, ka pote nekādā veidā nav saistīta ar nāvi, ka tā ir tikai sakritība? “Viena iespēja no miljona,” atbildēja dakteris. Piebilstot, ka padomju laikos bija pietiekami daudz idiotisku “kampaņu”, bet, ja cilvēks būtu miris nākamajā dienā pēc potes, garantēti sekotu izmeklēšana visaugstākajā līmenī.
Šā gada februārī Jeļena un Aleksandrs Sahovi pārslimoja ar COVID-19. Bet pēc pusgada kopš atveseļošanās brīža viņiem sāka regulāri zvanīt no ārstniecības iestādēm un atgādināt, ka ir jāveic pote.
Pēc Jeļenas vārdiem, Aleksandrs negribēja vakcinēties. Viņš rūpējās par savu veselību, ticēja dabīgās imunitātes spēkam. Jo vairāk tāpēc, ka jau pārslimoja. Savos 70 gados viņš bija pavisam vesels cilvēks. Aizgāja vakcinēties, būdams ārējo apstākļu spiests, lai izvairītos no spiediena un ierobežojumiem, kam tiek pakļauti nevakcinētie.
Akadēmiskās skolas zinātnieki jau kliedz pilnā balsī: pārslimojušā imunitāte ir daudz augstāka nekā vakcinētajam! To apstiprina arī statistika. Nav vajadzības potēt pārslimojušo! Šī injekcija viņam nedos neko, izņemot veselības problēmas.
Taču uzpērkamie zinātniskie apkalpotāji, izpildot savu politisko un finansiālo saimnieku gribu, turpina ieborēt cilvēkiem, cik lieliski ir pievienot dabīgajai imunitātei nedaudz vakcīnas radītās…
Neapšaubāmi, ir noticis noziegums. Juristi padomās, kā precīzāk to klasificēt. Un ko var iesākt, lai panāktu patiesību.
Šis nav vienīgais gadījums. Tādu stāstu nav maz. Cilvēki stāsta tos cits citam, bet baidās uzstāties publiski. No Jeļenas Sahovas ieraksta sociālajos tīklos 6. decembrī, pēc vīra nāves:
«Katru dienu mūs informē par saslimušo un slimības dēļ mirušo skaitu, ziņo par jaunajiem vakcinēto cipariem, bet tikai sarunās, no mutes mutē, tiek nodoti dzīvi un baismi stāsti par komplikācijām pēc potēm.”
Paldies Jeļenai, ka nav baidījusies. Būs arī citi cilvēki, kas pārvarēs bailes. Klusēšanas sazvērestība ir jāizjauc.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
