Iesaki rakstu: 
Tuvāko dienu laikā partijas nosauks Latvijas Valsts prezidenta kandidāta vārdu. Nacionālā apvienība nu jau otro reizi virza Egilu Levitu. Zīmīgi, ka, nosaucot savu izvēli, Nacionālā apvienība (NA), kas sevi pasniedz kā latvisku, nekādi nevēlas analizēt pretendenta darbību neatkarības atgūšanas laikā. Vai tā bijusi latviešu nācijas labā? Atbildi sniedz Karaganova doktrīna.
(Diplomatičeskij Vestņik (Diplomātijas Vēstnesis), Nr.21-22, 1992.gada 15. – 30.novembris.) „Krievvalodīgie iedzīvotāji – tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Pirmkārt, jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos iedzīvotājus tajos reģionos, kur tie pašreiz atrodas. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram atļauties milzīga bēgļu viļņa uzņemšanu, bet arī tāpēc, ka mums tur jāatstāj ietekmes sviras ar tālāku perspektīvu. Rēķinoties ar ekonomisko izdevīgumu, Krievijai ir nekavējoties jāuzsāk plaša investīciju ekspansija.” (Tulkojis Bruno Javoišs.)
Līdzīgu domu pauda V. Tolpežņikovs tā paša gada sanāksmē Salaspilī. Tur izskatījām vietējās Pilsoņu komitejas uzlikto veto Salaspils pašvaldības lēmumam dot atļauju būvēt divas 55 dzīvokļu mājas krievu militārpersonu vajadzībām. Viņš LNNK un LTF vadītajai pašvaldībai teica: „Man, krievam jums, latviešiem jāsaka, ka no tā kontingenta būs tikai nepatikšanas?!...”
Bet tas 4. maija varturiem netraucēja okupantu militāristus piesaistīt Latvijai, saucot to par nepieciešamo kompromisu.
Šodien Krievijā un aiz tās robežām īstenojas Putina krievu pasaules atjaunošanas politika. Klaji nacistiska Maskavas doktrīna. Tā ir Karaganova plāna turpinājums praksē.
5. Saeimas valdības galvenie ārpolitiskās darbības rezultāti bija līgums ar Krieviju par pilnīgu karaspēka izvešanu līdz
No Vācijas un pārējām Varšavas bloka valstīm līdz 1990.g. demobilizēja virsniekus skaitā līdz 20 000 (pārsvarā jaunākus par 38 gadiem). Viņi vislabprātāk izvēlējās par dzīves vietu Latviju un Krimu. Tagad izlases militāristi, viņu bērni un mazmazbērni rāda savu attieksmi pie okupācijas falla Pārdaugavā. Krimā zaļie cilvēciņi savu iedabu parādījuši, un Krievija okupējusi daļu Ukrainas, nu lielkrievu nacisti mudina Latvijā darīt to pašu. Pat Putina opozīcijas cilvēki vedina, lai ASV nodarbojas ar Ekvadoras jautājumu, bet postPSRS zonu lai atstāj Krievijas ziņā.
Pats NA apmīļotais censonis no partijas Pleskavas ceļš (tautas dots nosaukums) 2015.g. savu rīcību dēvē par kompromisu, un „pensionāri… ir pensionāri un to skaits sarūk”. (10.03. 2015, LR1 http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/egils-levits-prezidenta-kandidaturai-jabut-jegpilnai.-ar-mani-ru.a49411/ (46. minūte)
Lielais kompromisu meistars, īstenodams Kremļa nacistiskās lielkrievu intereses, melo par militārpersonu izmiršanu. Tikai retais no atvaļinātajiem militāristiem ir aizgājis viņsaulē. Pārējie ir manā vecumā un ražīgi sapumpurojušies vairākās paaudzēs. Ar ko šis Kremļa kurmis atšķiras no okupācijas varas, kura bagātīgi pieslānīja Latviju ar lielkrievu nacistu substrātu visus okupācijas gadus?
Alga E. Levitam par šo darbu ir no komunistu un čekistu pārvaldītās varas bagātīgi dota. Pēc paraksta likšanas uz nodevīgā dokumenta amatā par grašiem nevajadzēja uzkavēties un viņam tika sameklēts megaatalgots darbiņš.
Minēšu divus paša censoņa citātus.
„Prezidenta kandidatūrai jābūt jēgpilnai. Ar mani runājušas dažādas partijas.”
„Pilsoņu kongresa koncepcija bija starptautiski tiesiski, valststiesiski loģiska, legāla un pareiza.”
Vai tās dažas partijas neredz, ka no latviskas Latvijas interešu viedokļa šī kandidatūra ir nodevīga un nejēdzīga. Ar savu rīcību kopā ar pārējiem Kremļa kurmjiem šis kandidāts ir vairojis Saskaņas un Krievu partijas piekritējus!
Nemaz nerunājot, ka nav piedalījies Pilsoņu kongresa darbā un to nodevis tūlīt pēc ievēlēšanas. Tagad labi izteikties par Pilsoņu kongresu ir izdevīgi un dod labus rezultātus. Lūk, NA aizgūtnēm slavē faktiski Saskaņas labdari. NA ir nacionāli tukši darboņi bez izpratnes par dekolonizāciju un deokupāciju.
Esot ievēlēta jauna Saeima, kas pārtrauks Latvijas noplicināšanu. Bet metodes ir vecās. Paristi balsošot par Levitu, ja izkārtošot viņiem komisāra vietu ES (06.02.2019. Panorāma)! Prasta tirgošanās kā lupatu bodē. Der jebkurš, ja vien tiek pie siles. Kādas latviešu tautas izredzes! Viss pārdošanai! Liekulības tirgus. Pārdošanā Kremļa kurmis.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
