Nodokļu "reformas" reālākais iznākums – tiks salipināts kārtējais frankenšteins

Šā gada 12. jūnijā Finanšu ministrija paziņoja, ka šī nodokļu darba grupa pārtrauc darbu. Pareizāk sakot, pārtrauc rīkot regulāras sēdes kopā ar sadarbības partneriem. Kā iemesls tika minēta neskaidrība par esošo finanšu un ekonomisko situāciju valstī, kuras dēļ nevarot operēt ar konkrētiem skaitliskiem rādītājiem. Patiesais iemesls visdrīzāk bija premjerministres Evikas Siliņas īsi pirms tam, 6. jūnijā izteiktā neizpratne par finanšu ministra Arvila Ašeradena norādi uz iespējamo PVN likmes celšanu.

Šis Finanšu ministrijas faktiskais demaršs nozīmēja: ja jau kāds (premjerministre) zina labāk, kā sabalansēt budžeta augošās vajadzības ar zemplāna ienākumiem, tad lai viņš (-a) arī lemj. Ja politiķi grib izrādīties par citiem labāki un gudrāki, tad mēs viņiem netraucēsim. Mēs ko varējām, to darījām, tagad pienākusi kārta rīkoties citiem.

Objektīvi runājot, uzdevums reformēt Latvijas nodokļu sistēmu nemaz nav tik sarežģīts, kā viens otrs cenšas zīmēt. Tiesa, ar vienu būtisku nosacījumu. Ja ir skaidrs mērķis, ko grib sasniegt, un tikpat skaidra ceļa karte, kurai jāseko, lai līdz šim mērķim nonāktu. Ja skaidra mērķa nav un nav precīzi formulēts, kur beigu beigās jānonāk, turklāt nav arī nekādas kartes, pēc kuras vadīties, tad gluži pašsaprotami notiek maldīšanās trijās priedēs. Ja ar laivu esi atklātā jūrā, bet kartes nav, kompasa nav, tad arī nezini, uz kuru pusi airēties, lai tiktu krastā. Paairē uz vienu pusi, tad uz otru un tā neziņā mētājies bez jēgas.

Tieši šādu mētāšanos nodokļu jautājumos mēs redzam ne pirmo gadu. Šajā brīdī kāds var teikt: ko tu tur filozofē, saki savu konkrēto priekšlikumu: kādus nodokļus celsim, kādus samazināsim? Par cik un kādus papildu līdzekļus tas mums dos? Runā konkrēti. Ko un cik? Konkrētos skaitļos.

Atļaušos iebilst. Tieši spēja domāt jēdzienos, abstrakcijās, veidot loģiskās cēloņsakarību virknes raksturo augsti attīstītu sabiedrību. Ikviens pamatskolas skolotājs zina, ka trešajā klasē, kad bērni skolā sāk risināt loģiskos uzdevumus (tā saucamos teksta uzdevumus, kad secīgi jāveic vairākas darbības, lai nonāktu pie rezultāta), vieniem tie padodas viegli, bet citi mokās, cenšoties uz dullo uzminēt, kas ar ko jāsaskaita, jāsareizina, lai dabūtu pareizo atbildi, un, protams, nekas viņiem nesanāk.

Tieši tāpat jau gadiem mūsu politiķi mokās, cenšoties kaut ko pielikt, kaut ko atņemt dažādiem nodokļiem, īsti nesaprotot, ko patiesībā grib panākt. Atcerēsimies Māra Kučinska valdības nodokļu reformu 2017. gadā tā laika finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas vadībā.

Nav ne mazākā pamata apšaubīt šaha lielmeistares loģisko spriestspēju. Droši vien viņai pašai bija skaidrs nodokļu reformas mērķis un sākotnējais plāns, kā līdz tam nonākt, taču, tiklīdz šīs reformas projekts nonāca citu politiķu rokās, tā katrs tur kaut ko gribēja pielipināt klāt vai, tieši otrādi, atņemt nost. Rezultātā radās tāds frankenšteins, ka vēl tagad grāmatveži mokās ar visiem izņēmumiem un dažādajiem koeficientiem.

Kāds bija šo nodokļu reformatoru bēdīgais liktenis nākamajās, 2018. gada vēlēšanās, visi atceras. Tagad politiķi atkal iet to pašu ceļu un riskē uzkāpt uz tā paša grābekļa, kas turpat vien guļ. Finanšu ministrijas ierēdņi mazgā rokas nevainībā, it kā sakot: tieciet galā paši.

Viņus var saprast. Ja jau 2017. gada Kučinska/Reiznieces-Ozolas nodokļu reforma sanāca tik greiza un kropla situācijā, kad koalīciju veidoja ekonomiskajā izpratnē līdzīgi (labēji orientēti) spēki (ZZS, “Vienotība” un NA), tad tagad, kad koalīcijā līdztekus labējām partijām ir viena izteikti kreisi orientēta partija - “Progresīvie”, nav pamata cerēt uz kaut ko citu kā kārtējo frankenšteinu.

Līdz ar to atkal jārunā par Latvijas politiskās sistēmas lielāko trūkumu - partiju ideoloģisko, tajā skaitā ekonomisko, principu iluzoro raksturu. Ar “iluzorismu” saprotot to, ka partijām nav nekādu stingru, principiāli nemainīgu pamatu. Visi principi ir situatīvi. Respektīvi, kā šobrīd labāk. Kas nodrošina augstāku reitingu, to arī sakām un darām. Bet ja tā, tad arī nodokļu jautājumā jācenšas iztapt visiem. Gan uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem, gan skolotājiem, gan mediķiem, gan pensionāriem, gan vecākiem ar bērniem. Visiem. Taču visi zina arī slaveno teicienu - tas, kas der visiem, neder nevienam.

Tie signāli, kas nāk no partijām, liecina, ka nekādi politiski demarši nodokļu sakarā nav gaidāmi. “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs un Budžeta komisijas priekšsēdētāja biedrs Andris Šuvajevs neslēpj gatavību iet uz visdažādākajiem kompromisiem, lai tikai vilks būtu paēdis un kaza paliktu dzīva. Tas ir, lai budžets kaut kā tiktu pieņemts un arī koalīcija saglabātos esošajā sastāvā. Par “Vienotības” un ZZS politisko elastību vispār nav jāšaubās.

Izteikt prognozes ir nepateicīga lieta. Tomēr atļaušos riskēt. Līdz pat pēdējam notiks šī nodokļu frankenšteina lipināšana un “kompromisu” meklēšana, izliekoties, ka notiek nopietns darbs, un “lipināšanas” procesa gaitā murminātajiem skaidrojumiem ir kāda patiesa jēga.

Beigās, kad jau būs pēdējais termiņš balsojumam par budžetu, politiķi “sapratīs”, ka ar visiem šiem lipinājumiem (darbaspēka nodokļu korekcijām) nekas nav līdzēts (budžeta iztrūkums nav aizpildāms), un vainīgu sejas izteiksmi noplātīs rokas: ļoti jau negribējām, bet politiskās stabilitātes vārdā nekas cits kā paaugstināt PVN likmi mums neatlika. Ņemiet to frankenšteinu par labu. Kā pratām, tā arī salipinājām.

Novērtē šo rakstu: