Nodokļu dati demonstrē „pelēko zonu” gaļas pārstrādē
Lato Lapsa, Kristīne Bormane15.04.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gaļas pārstrādes industrijā joprojām ir daudzi uzņēmumi, kuri strādā tā sauktajā “pelēkajā zonā” un nenomaksā visus nodokļus, - kā rāda Lursoft apkopotā oficiālā informācija par nodokļu nomaksu, uzņēmumu maksātā vidējā alga vienā un tajā pašā nozarē var atšķirties pat desmitreiz – no 122 līdz 1266 eiro mēnesī.
Izmantojot uzņēmumu gada pārskatu publisko informāciju un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) interneta mājas lapā piedāvāto algu kalkulatoru, ir iespējams iegūt pietiekami pilnīgu ainu par reālajiem nomaksātajiem nodokļiem. Turklāt šādu analīzi var veikt ikviens interesents, ne tikai VID.
Vispirms, par pamatu ņemot 2016. gada darbības pārskatus (dati par pagājušo gadu lielākajai daļai uzņēmumu vēl nav pieejami), tiek saskaitīts kopā, cik uzņēmums kopumā nomaksājis iedzīvotāju ienākuma nodoklī (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksās. Iegūtā summa tiek dalīta ar darbinieku skaitu.
Iegūtais skaitlis tad arī ir vidējais nomaksātais nodokļu apjoms par vienu darbinieku. Savukārt, lai aprēķinātu, kāda katrā konkrētajā uzņēmumā ir vidējā alga, iegūtais skaitlis tiek dalīts ar mēnešu skaitu gadā – 12, bet pēc tam šī summa tiek ierakstīta VID algu kalkulatorā. Tas savukārt izrēķina, kāda ir vidējā darbinieka alga uzņēmumā.
Veicot aprēķinus par kopumā 68 gaļas pārstrādes uzņēmumiem, rezultāti faktiski apliecina – „pelēkajā zonā” joprojām atrodas būtiska daļa šīs jomas uzņēmumu. Izrādās, ka vienā un tajā pašā nozarē, tikai dažādos uzņēmumos vidējā darbiniekam maksātā mēnešalga var būt gan 1266-1414 eiro (atkarībā no apgādājamo skaita), gan nieka 122-270 eiro (tāpat atkarībā no apgādājamo skaita).
Realitātē šīs atšķirības turklāt var būt vēl lielākas, jo šie ir tikai vidējie rādītāji, bet katrā uzņēmumā ir darbinieki, kuri saņem gan būtiski lielāku, gan arī būtiski mazāku algu.
Protams, ka neviens no apkopoto datu tabulas lejasgala uzņēmumiem, kuri, kā rāda šie dati, saviem darbiniekiem oficiāli nemaksā pat minimālo algu, „aplokšņu algu” maksāšanā neatzīstas un lielākoties par šo tēmu izteikties atsakās vispār.
SIA Turaidas pils (vidējā oficiālā alga – 282-429 eiro) valdes priekšsēdētāja Sandra Greibere ir viens no retajiem izņēmumiem: „Strādājam maiņās un pa stundām. Cilvēkus varam atrast, lai gan ir grūti. Tomēr tas, ka nav pilna darba diena, ir iemesls, kādēļ cilvēki ir gatavi strādāt. Vispār ļoti grūti izdzīvot pie tik augstiem nodokļiem. Ļoti nopietni jādomā, kā uzturēt uzņēmumu virs ūdens.”
To, ka oficiālie dati esot skaidrojami ar darbu maiņās, apgalvo arī SIA Bišu muižas meistars (vidējā oficiālā alga – 136-284 eiro) menedžeris Viktors Mihailovs: „Mums darbinieki strādā maiņās, pārsvarā nepilnu darba laiku, tādēļ arī algas ir attiecīgas. Tomēr mums ir arvien grūtāk pārdot savu produkciju, jo tirgus kļuvis cilvēkiem grūti pieejams, tur pat pirmo pusstundu nav iespējams nolikt mašīnu bez maksas. Līdz ar to varam orientēties tikai uz pircējiem ar zemiem un ļoti zemiem ienākumiem. Tas atspoguļojas arī algās.”
Savukārt tabulas augšgala uzņēmumu pārstāvji, runājot par mazajiem nozares pārstāvjiem ar oficiāli niecīgajām algām, pietiekami skaidri norāda uz iespējamu nodokļu apiešanu. „Ar tik augstiem nodokļiem, kādi ir Latvijā, ir gandrīz neiespējami strādāt ar peļņu, darot visu oficiāli. Maziem uzņēmumiem šādā situācijā ir grūti izdzīvot. Manā paziņu lokā ir kafejnīcas īpašnieks, kurš nostrādāja tikai gadu, turklāt tā arī nespēja maksāt algas legāli pilnībā. Ja visu būtu maksājis legāli, tad nostrādātu vien pāris mēnešus,” stāsta SIA Biovela grāmatvede Alla Kostanjana.
Tiesa, pati Biovela var lepoties ar otrām augstākajām algām nozarē (vidējā oficiālā alga - 1218-1365 eiro mēnesī). Taču, kā stāsta A. Kostanjana, realitātē tas nozīmē pamatīgus zaudējumus: „Strādājam kopš 2002.gada un visu laiku tikai legāli, mums nekad nav bijušas aplokšņu algas. Tā ir mūsu kompānijas politika. Neslēpšu, ka mums ir lieli zaudējumi, jo par tik zemām cenām, kādas nosaka veikali, ir neiespējami strādāt ar peļņu, maksājot konkurētspējīgas algas. Šajā ziņā mūs glābj tas, ka esam Lietuvas kompānija, un finanšu pārskats tiek konsolidēts abām valstīm kopā. Tādējādi sanāk peļņa...”
Arī SIA Rubeņi (trešā vieta lielāko algu maksātāju vidū ar 1021-1168 eiro lielu vidējo oficiālo mēnešalgu) finanšu direktors Gatis Skrīveris dod skaidru mājienu par to, ka „mazās ražotnes, kas pārdod produkciju tirgū, varbūt var būt daudz elastīgākas darba algu izvēlē, jo ir jākonkurē citā segmentā”.
Taču Rubeņiem šāds „elastīgums” neesot iespējams, jo „mums vidējā alga ir tuvu tūkstotim, un mēs par zemākām algām nespētu piesaistīt darbiniekus, turklāt esam uzstādījuši par mērķi piedāvāt tikai augstvērtīgus un kvalitatīvus gaļas izstrādājumus un iesaistīties konkurencē par lielveikalu pircējiem, kas mums neizdotos, ja mēs mēģinātu daļēji vai pilnībā strādāt nelegāli”.
Tikmēr Valsts ieņēmumu dienests tradicionāli vēsta, ka likums tam aizliedzot sniegt ziņas par konkrētiem nodokļu maksātājiem.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Dokuments PDF formātā
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
