Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas

Ministru kabineta ieskatā Valsts kontrole ar savu Vēstuli ir iezīmējusi jaunu jautājuma dimensiju, jo Valsts kontroles revīzijā „Par Kultūras ministrijas 2013.gada pārskata sagatavošanas pareizību” un „Par Latvijas Republikas 2013.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem” tika sniegts ieteikums par jauna normatīvā akta izstrādi, kurā būtu noteikts ielūdzamo personu skaits un kategorijas uz valstiski nozīmīgiem kultūras pasākumiem, kas pēc būtības attiecas uz caurskatāmu ieņēmumu gūšanu un ielūgumu izsniegšanas kārtību, savukārt Vēstulē aicināts paust viedokli par iespējām publiskot informāciju par pasākumu apmeklētājiem, kas ir divi atšķirīgi jautājumi.

Attiecībā uz Valsts kontroles 2013.gadā sniegto ieteikumu saistībā ar normatīvā akta izstrādāšanu, kurā būtu noteikts ielūdzamo personu skaits un kategorijas uz valstiski nozīmīgiem kultūras pasākumiem, norādām, ka Vēstules kontekstā nepieciešams pārskatīt un vienoties par veicamā uzdevuma tvērumu, jo Valsts kontroles revīzijā „Par Kultūras ministrijas 2013.gada pārskata sagatavošanas pareizību” sniegtais ieteikums par normatīvā regulējuma izstrādi skar valstiski nozīmīgus kultūras pasākumus, savukārt Valsts kontroles revīzijā „Par Latvijas Republikas 2013.gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem” iekļautais ieteikums paredz izvērtēt ielūgumu izsniegšanas praksi valsts budžeta iestāžu un valsts kapitālsabiedrību organizētu pasākumu ietvaros. Papildus Vēstulē akcentētais jautājums par informācijas publiskošanu skar visus pasākumus, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas.

Attiecībā uz ielūgumu izsniegšanas praksi valsts budžeta iestāžu un valsts kapitālsabiedrību organizētu pasākumu ietvaros, informējam, ka Kultūras ministrija atbilstoši Valsts kontroles ieteikumam ir izskatījusi iespēju izstrādāt normatīvo aktu, par ko savā 2016.gada 22.decembra vēstulē Nr.2.1.4/2950 „Par Valsts kontroles finanšu revīziju ieteikumu ieviešanu” informēja Valsts kontroli, un ir secinājusi, ka jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:

1)         Likuma par budžetu un finanšu vadību 5.panta devītā daļa nosaka, ka Ministru kabinets izdod noteikumus par valsts tiešās pārvaldes iestāžu sniegto maksas pakalpojumu cenrāžu apstiprināšanu, bet Ministru kabineta 2011.gada 3.maija noteikumu Nr.333 „Kārtība, kādā plānojami un uzskaitāmi ieņēmumi no maksas pakalpojumiem un ar šo pakalpojumu sniegšanu saistītie izdevumi, kā arī maksas pakalpojumu izcenojumu noteikšanas metodika un izcenojumu apstiprināšanas kārtība” 17.punkts nosaka, ka noteikumos par maksas pakalpojumu cenrādi var norādīt maksāšanas kārtību, atvieglojumus, to piemērošanas nosacījumus un citus īpašos nosacījumus. Tādējādi regulējums par uz valsts budžeta iestāžu organizētajiem kultūras pasākumiem ielūdzamo personu loku, skaitu, kā arī ielūgumu kategorijām ir nosakāms attiecīgās valsts budžeta iestādes maksas pakalpojumu cenrādī (piemēram, Latvijas Nacionālās bibliotēkas publisko maksas pakalpojumu cenrādī noteikta atlaide apmeklētājiem bibliotēkas noteiktajās akciju dienās 50 % apmērā un sadarbības pasākumu rīkošanai kultūras, izglītības vai zinātnes nozarēs piemēro 50 % atlaidi, utt.)

Saskaņā ar Valsts sekretāru 2019.gada 4.jūlija sanāksmes protokollēmuma (prot. Nr.26 47.§) „Par normatīvo aktu skaitu un projektu kvalitāti” 3.punktu Tieslietu ministrijai kopīgi ar Finanšu ministriju un pārējām ministrijām uzdots izvērtēt iespējas nevirzīt apstiprināšanai Ministru kabineta sēdē normatīvos aktus, kas nosaka maksas pakalpojumu cenrāžus, bet to apstiprināšanu atstāt ministra kompetencē, un līdz 2019.gada 1.novembrim Valsts sekretāru sanāksmē informēt par izvērtēšanas rezultātiem un iespējamiem risinājumiem.

2)         Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 82.panta pirmā daļa nosaka, ka kapitālsabiedrības valde pieņem lēmumus visos kapitālsabiedrības darbības jautājumos, izņemot tos, kuros lēmumus saskaņā ar šo likumu un kapitālsabiedrības statūtiem pieņem attiecīgi dalībnieks, kapitāla daļu turētājs, dalībnieku sapulce, kā arī padome (ja tāda ir izveidota). Kapitālsabiedrības valdes pienākums ir pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus. Tas nozīmē, ka pirms darījuma veikšanas, kā arī jebkāda lēmuma pieņemšanas, valdei ir rūpīgi jāizvērtē iespējamie kapitālsabiedrības ieguvumi un riski. Ja valde ir noslēgusi kapitālsabiedrībai neizdevīgu līgumu vai pieņēmusi pretlikumīgu lēmumu, tai ir jāatlīdzina kapitālsabiedrībai radītie zaudējumi, ja tādi radušies. Tādējādi kapitālsabiedrības biļešu cenu politika, kā arī bezmaksas ielūgumu un biļešu izsniegšanas kārtības izstrāde ir kapitālsabiedrības valdes atbildība, ievērojot Komerclikuma, Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma un Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma normas. Ievērojot iepriekš minēto, kārtība, kādā kapitālsabiedrība piešķir atlaides biļetēm un izsniedz bezmaksas ielūgumus, jānosaka kapitālsabiedrības valdes apstiprinātā iekšējā normatīvajā aktā, kurā nosakāmi bezmaksas ielūgumu piešķiršanas kritēriji, personu loks, amatpersona, kura pieņem lēmumu par bezmaksas ielūgumu piešķiršanu, maksimālais bezmaksas ielūgumu skaits no kopējā biļešu skaita, kā arī cita pēc katras kapitālsabiedrības ieskatiem būtiska informācija.

Kultūras ministrija 2014.gadā pēc Valsts kontroles revīzijas ziņojuma saņemšanas aktualizēja jautājumu par biļešu cenu politiku, kā arī bezmaksas ielūgumu un biļešu izsniegšanas kārtību valsts kapitālsabiedrībās, kurās Kultūras ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja (turpmāk – kultūrkapitālsabiedrības). Kultūras ministrija informē, ka iekšējā kārtība, kādā organizējama ielūgumu piešķiršana, ir noteikta 10 no 14 kultūrkapitālsabiedrībās, savukārt četrās kultūrkapitālsabiedrībās kārtības par ielūgumu piešķiršanu nav apstiprinātas ar iekšējo normatīvo aktu, taču ir definēti skaidri ielūgumu piešķiršanas principi.

Papildus ar kultūrkapitālsabiedrībām noslēgtajos līdzdarbības līgumos par atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu kultūras jomā ir noteikts ierobežojums, ka kultūrkapitālsabiedrībai ir tiesības reprezentācijas nolūkos izsniegt ielūgumus ne vairāk kā 6 % apmērā no kopējā biļešu skaita vidēji gadā. Minētais ierobežojums ir noteikts vienādā apjomā visām kultūrkapitālsabiedrībām un ir saistīts ar kultūrkapitālsabiedrībā izstrādāto biļešu cenu politiku, katras izrādes (koncerta) māksliniecisko vērtību un popularitāti, kā arī izrādes (koncerta) vajadzībām pieejamām telpām.

Attiecībā uz visiem pasākumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas, norādām, ka tie ir ārkārtīgi daudzveidīgi – diplomātiskie, sporta, kultūras, reprezentatīvie un citi pasākumi, kā arī pasākumu loks, ko pilnībā vai daļēji finansē valsts budžeta iestādes, bet ko organizē to sadarbības partneri, piemēram, nevalstiskās organizācijas u.tml., kā arī atšķiras organizēto pasākumu saturs un ieinteresēto personu loks, līdz ar to uzskatām, ka pēc būtības nav iespējams visiem no valsts budžeta finansētiem pasākumiem izstrādāt vienotus nosacījumus.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neatbalstām jauna ārējā normatīvā akta izstrādi attiecībā uz ielūdzamo personu skaita un kategoriju noteikšanu.

Sekmējot labu pārvaldību un vairojot sabiedrības uzticēšanos un ņemot vērā, ka šī jautājuma risināšana skar vairāku resoru kompetenci, būtu izskatāma iespēja Valsts kancelejai izstrādāt Ministru kabineta ieteikumus, veidojot vienotu izpratni un pamatprincipus par ielūgumu piešķiršanu uz valsts pārvaldes iestāžu organizētiem pasākumiem atkarībā no pasākuma tipa, rīkotāja, ieņēmumu gūšanas iespējām un citiem faktoriem, paredzot iespēju katram resoram izstrādāt atsevišķus nosacījumus vai iekšējos normatīvos aktus, ņemot vērā noteiktos pamatprincipus.

Papildus norādām, ka Valsts pārvaldes reformu plāna 2020 (apstiprināts ar Ministru kabineta 2017.gada 24.novembra rīkojumu Nr.701) kopsavilkumā kā viens no iekļautajiem reformu virzieniem sadaļā „Sabiedrības intereses” ir „Virzība uz „nulles birokrātiju”, normatīvisma mazināšana, labāka regulējuma politikas attīstīšana, pāreja uz efektivitātes auditiem, administratīvo procedūru vienkāršošana un atskaišu mazināšana”. Savukārt kā dažas no būtiskākajām konstatētajām problēmām ir: „[20] Reformas un valsts pārvaldes darba uzlabojumi ir jāvērtē no ekonomijas, efektivitātes un lietderības viedokļa, koncentrējot intelektuālos un finanšu resursus prioritārajās jomās. Valsts pārvalde mēdz noteikt virkni uzdevumu (piemēram, Valsts pārvaldes attīstības politikas pamatnostādnēs 2014. – 2020.gadam ir 86 (astoņdesmit seši) uzdevumi, no tiem daļa ar regulāru atskaitīšanās mehānismu Ministru kabinetam), radot būtisku cilvēkresursu patēriņu un valsts pārvaldes iekšējo administratīvo slogu.”; „[21] Aizvien plašāk tiek diskutēts jautājums par liberālāku valsts pārvaldību un juridiskās kultūras maiņu, skrupuloza normatīvā regulējuma vietā virzoties uz vispārīgākiem tiesību principiem. „Nulles birokrātijas” pieejas ieviešana ir priekšnoteikums pārejai uz mazu un analītisku valsts pārvaldi, vienlaikus skaidri apzinoties, ka uzraudzības un kontroļu funkciju mazināšana valsts pārvaldē pieprasa lielāku individuālo atbildību un fundamentālu domāšanas maiņu gan valsts pārvaldē, gan arī sabiedrībā.”

Attiecībā uz Vēstulē pausto aicinājumu sniegt viedokli par nepieciešamību noteikt atklātības prasības sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas – pienākumu publisku finansējumu saņēmušu pasākumu rīkotājiem publiskot ielūgto personu un institūciju sarakstu, informējam, ka, ņemot vērā plašo personu loku, uz kuriem būtu attiecināms šāds nosacījums, saskatām būtiskus riskus attiecībā uz Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un Vispārīgās datu aizsardzības regulas nosacījumu izpildi par personas datu tiesisku apstrādi.

Apkopojot informāciju par personām un gadījumiem, kad tiek izsniegti ielūgumi uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas, tika konstatētas vairākas datu subjektu kategorijas, kuru personu datu publicēšana nav atbalstāma vai rada neatbilstoši mērķim augstu administratīvo slogu:

1)         fiziskas un juridiskas personas, kuras nav iesaistītas valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanā vai nav izteikušas lūgumu viņām piešķirt ielūgumus, tomēr pēc rīkotāja iniciatīvās tādus ir saņēmušas;

2)         nepilngadīgas personas (bērniem un pusaudžiem paredzēti pasākumi);

3)         personas, kuru dati nav publicējami drošības un aizsardzības nolūkos;

4)         tās personas, kuras ir tikušas ielūgtas, bet šo ielūgumu nepieņem vai pasākumu neapmeklē;

5)         pasākuma rīkotājs ir nevalstiska organizācija, kas līdzfinansēšanas vai citu līgumu ietvaros saņem pilnu vai daļēju finansējumu atsevišķu pasākumu rīkošanai.

Saskaņā ar Tieslietu ministrijas 2019.gada 6.augustā vēstulē Nr.1-13.7/2871 „Par Valsts kontroles vēstuli par ielūgumu piešķiršanu” pausto viedokli: „Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 100.pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas cita starp, ietver arī tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Kā atzinusi Satversmes tiesa, vārda brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus – privāto un publisko aspektu. Vārda brīvības privātais aspekts nozīmē, ka katrai personai ir tiesības uz saviem uzskatiem, tiesības turēties pie tiem un brīvi tos paust. Savukārt vārda brīvības publiskais aspekts citstarp attiecas uz ikviena tiesībām brīvi saņemt informāciju. Tiesības saņemt informāciju ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa. Savukārt demokrātiskas valsts funkcionēšanas neatņemama pazīme ir tās pārskatāmība un informācijas par valsts budžeta līdzekļu izlietojumu pieejamība. Pārvaldes iestādēm savā ikdienas darbā jāievēro un jāpiemēro cilvēktiesību normas, kas noteiktas Satversmē un citos likumos. Ikvienam cilvēkam saskaņā ar Satversmi ir tiesības būt informētam par valsts pārvaldes sistēmas institūciju darbību, lai pārliecinātos, ka tās efektīvi, godīgi un taisnīgi saskaņā ar likumiem, pilda sabiedrības uzticētās funkcijas. Atklātība tiek veicināta ar informāciju par valsts darbību, lai rastos ticība, ka lēmumi tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu, un samazinātos interešu konflikta iespējas. Savukārt informācija par valsts līdzekļu izmantošanu nodokļu maksātājiem jādara zināma viegli saprotamā veidā. Informācijas pieejamības tiesības var tikt ierobežotas tikai ar likumu un tikai īpaši paredzētos gadījumos .

Līdz ar to tiesību uz informācijas pieejamību pamatmērķis ir nodrošināt sabiedrības tiesības zināt, kā valsts pārvalde pilda tai uzticētās funkcijas, un, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā nostiprinātajiem valsts pārvaldes principiem, kas noteic, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs. Valsts pārvalde savā darbībā ietver labas pārvaldības principu, kas, cita starp, ietver atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, kā arī valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību.

Demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt iespējām sekot līdzi publisko līdzekļu izlietojumam, lai pārliecinātos, ka šo līdzekļu izlietojums kopumā ir vērsts uz sabiedrības interešu nodrošināšanu un publiskie līdzekļi netiek izmantoti negodprātīgi, piemēram, ar publisko varu apveltīto personu savtīgu interešu īstenošanai. Turklāt, tā kā tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, kas saistīta ar valsts (plašākā nozīmē) budžeta līdzekļu izlietojumu, ir vērstas uz publiskās pārvaldes darbības caurskatāmību, šīs tiesības ir attiecināmas arī uz informāciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību un nodibinājumu budžeta līdzekļu izlietojumu .

Tā kā valsts pārvaldes iestāžu un valsts kapitālsabiedrību izsniegtie ielūgumi uz dažādiem to organizētajiem pasākumiem ir saistīti ar valsts budžeta izlietojumu, sabiedrībai ir tiesības zināt, vai valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti tiesiski un sabiedrības interesēs. Tieslietu ministrijas ieskatā kārtībai, kas paredz šādu ielūgumu izsniegšanu, pēc iespējas jābūt atklātākai un caurskatāmākai, lai sabiedrībai būtu iespējas sekot līdzi publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumam. Tomēr, publiskojot ielūgto personu vai institūciju sarakstu, ir jāņem vērā datu aizsardzības principi. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2016.gada 21.aprīļa Regulas (ES) 2016/679 Par fizisku personu datu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk – Vispārīgā datu aizsardzības regula) 4.panta 1.punktu personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu. Jāņem vērā, ka saskaņā ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas preambulas 14.apsvērumu Vispārīgā datu aizsardzības regula nav attiecināma uz tādu personas datu apstrādi, kas skar juridiskas personas [..], tostarp juridiskas personas (šajā gadījumā konkrētā uzņēmuma) nosaukumu, uzņēmējdarbības formu un kontaktinformāciju, piemēram, amatpersonu vārdi, uzvārdi un amata nosaukumi. Fiziskas personas tiesības uz datu aizsardzību ir nošķiramas personai, kas vienlaikus veic saimniecisko darbību kā juridiska persona uzņēmumā, vai veic amata pienākumus kā amatpersona, vērtējot to, ka datu apstrāde ir veicama, lai sasniegtu konkrētu mērķi (tam nepieciešamajā apjomā). Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības uz juridisko personu netiek attiecinātas, ja tiek apstrādāti personas dati, kas veic saimniecisko darbību – uz fiziskas personas, kura pārstāv šo juridisko personu, datiem, kuri izmantojami kontaktinformācijai ar šo juridisko personu. Pēc analoģijas to var piemērot arī amatpersonām, tām veicot savus tiešos pienākumus. Ņemot vērā minēto, Tieslietu ministrija vērš uzmanību, ka publicējot ielūgto personu sarakstu, jāatšķir to fizisko personu dati, kas bauda tiesības uz personas datu aizsardzību un citu personu dati, kam netiek piemēroti Vispārīgās datu aizsardzības regulas noteikumi.

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad. Norādām, ka Latvijas Republikas Satversmes 96.pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību. Šādas tiesības ir garantētas arī Latvijai saistošās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pantā, proti, ikvienam ir tiesības uz savas privātās (..) dzīves (..) un sarakstes neaizskaramību. Minētajam pantam ir arī otra, ne mazāk būtiska daļa, kas paredz, ka publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. Lai nepārkāptu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta pirmajā daļā noteikto par tiesībām uz privāto dzīvi, ir jānodrošina piemērota un adekvāta tiesiskā aizsardzība, proti, jāievēro datu aizsardzības pamatprincipi, lai novērstu patvaļīgu un nesamērīgu 8.panta tiesību ierobežojumu. Minētais attiecas uz visiem datu vākšanas, apstrādes, glabāšanas un izmantošanas posmiem un ikvienu personu (fizisko vai juridisko), kura veic datu apstrādi.

Arī Eiropas Savienības pamattiesību hartas 7.pants paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību. Tomēr tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību nav absolūtas. Tās var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tas kalpo leģitīmam mērķim un ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Eiropas Savienības pamattiesību hartas 52.panta 1.punktā ir prasīts ne tikai tas, ka visiem pamattiesību ierobežojumiem ir jābūt „noteiktiem tiesību aktos”, bet arī tas, ka tie ir jāīsteno, stingri ievērojot samērīguma principu. (..) Proti, tajā samērīgums nav noteikts kā vispārējs Eiropas Savienības princips, bet daudz konkrētāk, kā jebkura pamattiesību ierobežojuma būtisks priekšnosacījums.

Lai noskaidrotu, vai ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, ir jāvērtē vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs. Lai izvērtētu personas pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (skatīt, piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2010-60-01 23.punktu).

Ņemot vērā, ka fizisko personu, kas ir tikušas ielūgtas, saraksta norādīšana vai publicēšana būtu vērtējama kā datu subjekta tiesību uz datu aizsardzību ierobežojums, būtu nepieciešams veikt samērīguma izvērtējumu. Papildus norādām, ka Vēstulē nav norādīts, kādas personas datu kategorijas plānots publicēt, kā arī nav norādīts pamatojums, kādēļ šī informācija nepieciešama attiecīgā mērķa sasniegšanai un vai plānoto mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk personas tiesībām uz personas datu aizsardzību ierobežojošiem līdzekļiem.

Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā, attiecībā uz pienākumu publiskot ielūgto personu un institūciju sarakstu, pēc iespējas būtu jāsamazina tādas informācijas publicēšana, kas skar personas datus. Piemēram, publiskot varētu tādu informāciju kā – saņemto ielūgumu skaits un institūciju, kas ir izsniegusi attiecīgos ielūgumus. Savukārt kārtību, kādā tiek publiskota attiecīgā informācija, varētu noteikt vienotas vadlīnijas.”

Līdzīga satura jautājums skatīts Satversmes tiesas 2019.gada 6.marta spriedumā lietā Nr.2018-11-01, kas skar amatpersonu atlīdzības publicēšanu. Spriedumā iekļauti argumenti, ka tiesību aktiem jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo mērķi. Publicējot ielūgto personu sarakstus uz visiem sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas, pastāv pamatotas šaubas, vai sabiedrības vēlme un tiesības būt informētai par to, kam un kāpēc tiek piešķirti bezmaksas ielūgumi, ir samērojamas ar iesaistīto personu leģitīmajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu tiesisku apstrādi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, neatbalstām ielūgto personu sarakstu publiskošanu uz visiem pasākumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas, bet izvērtētu iespēju atbalstīt personu kategoriju saraksta publiskošanu uz noteiktā sarakstā iekļautiem nozīmīgiem pasākumiem, līdzīgi kā tas tika īstenots, organizējot XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV Deju svētkus.

Turklāt, saskaņā ar citiem likumiem, piemēram, Iesniegumu likumu vai Informācijas atklātības likumu, sabiedrībai jau tagad ir iespējas saņemt no iestādes to interesējošo informāciju.

Valsts kontroles komentārs: premjers un kultūras ministrs birokrātiskā vēstulē noraida Valsts kontroles aicinājumu uz atklātību

Valsts kontrolei adresētā vēstulē, ko parakstījis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un kultūras ministrs Nauris Puntulis, noraidīts pirms pieciem gadiem sniegtais ieteikums izstrādāt skaidri saprotamu kārtību, kam tiek piešķirti bezmaksas ielūgumi uz valstiski nozīmīgiem, no valsts budžeta finansētiem pasākumiem. Ministru kabinets noraidījis arī  aicinājumu publiskot informāciju par uzaicinātajām personām.

Valsts kontrole uzskata, ka jebkurai publiskā sektora institūcijai, kas saņem publisko finansējumu un to izmanto pasākumu rīkošanai, būtu atklāti jānorāda ielūgto personu vai institūciju saraksts. Šādas informācijas, kas jau ir pasākuma rīkotāju rīcībā, publiskošana neradītu arī papildu administratīvo slogu, bet atbilstu labas pārvaldības principiem un veicinātu sabiedrības pārliecību par publisko līdzekļu izlietojumu un publiskās pārvaldes lēmumu atbilstību sabiedrības interesēm.

Uz Valsts kontroles aicinājumu Ministru prezidentam rosināt plašāku diskusiju par ielūgumu piešķiršanu uz budžeta finansētiem pasākumiem saņemta gandrīz astoņu lappušu gara vēstule. Tajā, piesaucot pat virzību uz “nulles birokrātiju”, privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, Valsts kontrolei tiek norādīts, ka spēkā esošie normatīvie akti jau nosaka bezmaksas ielūgumu izsniegšanas kārtību. Savukārt publicējot ielūgto personu sarakstus uz visiem par nodokļu maksātāju naudu rīkotiem pasākumiem, sabiedrības tiesības saņemt šādu informāciju varot būt nesamērojamas ar personu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

“Šī atbilde ir nepatīkams birokrātijas un atrakstīšanās paraugs un apliecina valdības nevēlēšanos stiprināt atklātu un godprātīgu valsts pārvaldi, pat ļoti vienkāršā gadījumā. Ir pagājuši pieci gadi institucionāla “futbola”, un ielūgumu jautājums no Valsts kancelejas lemšanas līmeņa atkal nonācis Kultūras ministrijas lauciņā, kur acīmredzami nekas nemainīsies.  Latvijas iedzīvotāji, kam nākas godprātīgi piemaksāt par teātra izrāžu, koncertu, Dziesmu svētku un citu pasākumu biļetēm varēs vien noraudzīties un aizdomāties, kuri no klātesošajiem ir vienlīdzīgāki par citiem un kāpēc,” norāda Valsts kontroliere Elita Krūmiņa.

Novērtē šo rakstu: