Nolikt vērša locekli pie manu vecvecāku kapa? Tā tak māksla! Viņu locekļi arī ir tur apbedīti!

Turklāt šo stereotipu atspēkošana piešķir tiem plašāku redzamību, publicitāti – nereaģēt nav iespējams, bet katra reakcija kaut kādā mērā leģitimizē cenzora pozīciju un, pat ja tikai uz mirkli, aktualizē domas par to, vai šoreiz tiešām nav bijis "par traku". Ikviena publiska diskusija par šīm tēmām aktivizē nevienlīdzīgas varas attiecības starp cenzoru un cenzūras objektu, jo "aizstāvēšanās", pat ja veiksmīga, tik un tā uz mirkli pārvērš mākslas darbu par upuri, kuram jāapliecina savas tiesības uz pastāvēšanu – proti, tā apliecina, ka cenzora uzdotais jautājums ir pietiekami svarīgs, lai mēs tā atspēkošanai tērētu laiku un enerģiju.

Nogurdinoši ir arī no jauna skaidrot vispārzināmas mākslas patiesības, piemēram, to, ka māksla var iekļaut nepatīkamo, vardarbīgo, seksuālo, to, ka provokācija ir tikpat leģitīma mākslinieciskās izteiksmes pozīcija kā vēlme izcelt skaisto un neparasto, savukārt interesantākā māksla ir daudznozīmīga un kontekstuāla un nav nolasāma pēc formulas 2+2=4. Šo pašsaprotamo lietu atkārtošana un skandalozitātes kultivēšana atstāj ēnā daudzus būtiskākus jautājumus un problēmas, noplicinot intelektuālo līmeni, kādā spriežam par mākslu un kultūru. Ilgtermiņā no šādiem skandāliņiem ieguvējs ir pats autors vai autore (par aizliegtiem" autoriem interese ir noturīgāka, skandāli "ir "ejoša prece" kultūras ekonomikā), savukārt mākslas vide var katartiski patīksmināties par mietpilsoņu sašutumu un spēcīgāk sajust sevi kā "vientiesīgās masas" pretmetu.

Jaunākajā cenzūras piedzīvojumā ir iesaistīts arī politiskais aspekts, jo pret Kristianu Brekti vērsušies tieši Nacionālās apvienības politiķi. Tas nozīmē, ka centienus ierobežot māksliniecisko brīvību šoreiz diktē arī vēlme pēc politiskiem reitingiem, lieliski apzinoties, ka Brekte un jebkas ar viņu saistītais nodrošinās partijai publicitāti, jo mediji naski ziņo par jebko, kas saistīts ar viņa izgājieniem. Cenzūra vēsturiski saistās ar konservatīvo domu un līdz ar radikāli labējo spēku nostiprināšanos pēdējos gados rod jaunas formas. Austrumeiropā un Centrāleiropā tā izpaužas arī kā iejaukšanās institucionālajā pārvaldē, politiskajai varai atlaižot nozīmīgu laikmetīgās mākslas muzeju un institūciju vadītājus un nomainot tos pret paklausīgākiem, bet bieži vien profesionālajās aprindās ne pārāk augstu novērtētiem darbiniekiem, kuri savā līdzšinējā darbībā kultivējuši tradicionāli konservatīvas estētiskās vērtības. Skaļākais gadījums pie mums bija Ogres muzeja darbinieku atlaišana, kas, lai arī pēc mazliet citas inerces, atbalsoja tās pašas labējo spēku cīņas ar mākslas institūcijām, ko piedzīvoja Polija un citas reģiona valstis.

Un runa nav tikai par konkrētā politiskā spēka gaumei un interesei neatbilstoša satura radīšanu par "nodokļu maksātāju naudu" – bailes no mākslas daudznozīmības raksturo teju ikvienu totalitāru un autoritāru iekārtu. To kultūrpolitika pieprasa pozitīvistisku saturu un akadēmiski klasicistisku pseidoreālismu un cenšas iznīdēt jebkādus vēstījumus, kas riskē tikt interpretēti "citādi" vai pat formas un plastisko elementu līmenī apkārtējo realitāti atklāt plašāk un, kas ļaunākais, subjektīvāk un emocionālāk par autoritārā režīma uzstādījumiem. Te var atminēties padomju okupācijas gadus un varas aparāta bailes no modernisma pat mērenās izpausmēs, jo tas, kas nevar tikt kontrolēts, vienmēr sevī ietver sabotāžas riskus.

Bailes no mākslas ir apliecinājums tās spēkam un atklāj grūti pierādāmu, bet intuitīvi sajūtamu saikni starp radošajiem un sociāli politiskajiem procesiem. Konservatīvā vara nemīl individualitāti, pašizpausmi, divējādības, paradoksus un jebko, kas nav melnbalti traktējams – tas, uz ko lielā mērā balstās modernā un laikmetīgā māksla. Ne velti kreisais politiskais diskurss tik cieši saistīts ar laikmetīgo mākslu kā brīvības un progresa simbolu (tiesa, arī šajās attiecībās, sevišķi ekonomiskos kontekstos, iezogas brīvību ierobežojoši aspekti, vairojot patērnieciskumu, "sildot" kapitālismu un neokoloniālisma tradīcijās ekspluatējot mākslas ģeogrāfijas).

Kristians Brekte jau kopš saviem pirmajiem darbiem ir pievērsies eksistenciālām pamattēmām tās galējās izpausmēs – nāvei, vardarbībai, seksualitātei, varai, dažādiem etnogrāfiskiem un (sub)kultūru kopienām specifiskiem vizuāliem kodiem. Asinis, kailums, sāpju atribūti viņa darbos kāpinātā veidā izsaka mums labi pazīstamu pieredzi, kas, gribam to vai ne, caurvij arī nacionālo vēsturi un tās pieminekļus. Brāļu kapos apbedītie atdeva savas dzīvības, ķermeņus, iekšējos orgānus par Latvijas valsti ("Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zem`."). Kristians Brekte, filmējot sevi ar dzīvnieka sirdi rokās un sakot "Es mīlu tevi, Latvija", nenorāda ne uz ko tādu, kas jau nepastāv mūsu vēsturē (un diemžēl arī tagadnē).

"TikTok" video mākslinieks ir marķējis kā māksliniecisku performanci, tādēļ tā arī jāuztver kā tēlains vēstījums. Saredzēt Brektes video apgānīšanu un zaimus nozīmē ļoti burtiski tulkot redzamo, ignorējot to, ka mākslas darba semantika ir krietni sarežģītāka par ikdienišķajiem komunikācijas veidiem – tā izmanto stilistiskus paņēmienus, tostarp ironiju, kas burtiski attēlotajam piešķir citu, bieži vien diametrāli pretēju jēgu. Satīras elementi nenozīmē satīru par mākslas darba tēmu vai sižetā izmantotajiem elementiem. Izsmiekls, kā jau daudzos Brektes darbos, ir vērsts pret popkultūru, šajā gadījumā – pret ēdiena gatavošanas šoviem.

Kristians Brekte vairākkārt ir publiski paudis, ka nosoda jebkādu vardarbību, neiecietības, rasu un nacionālā naida kurināšanu. Ar to būtu jāpietiek, lai vardarbības attēlojumu viņa darbos saprastu kā tās nosodījumu, nevis slavinājumu, ja pieturamies pie bināriem "jā/nē", "auksts/silts", "labs/slikts" virziena skaidrojumiem. Rietumu mākslas vēsture ir pārpilna ar vardarbīgiem kristietības sižetiem, mocībām un nežēlību, tie vairāku gadsimtu garumā veido mūsu kultūras centrālo vizuālo kodu, taču pie krusta piesistais Jēzus (kas redzams ne vien baznīcās, bet arī ikdienas priekšmetos) kā simbols vedina uz empātiju un līdzcietību, nevis kristiešu vajāšanu.

Brektes darbi apropriē plašāku kultūras atsauču loku un ir eklektiskāki par klasiskajām Rietumu attēlojuma tradīcijām, bet to inerce skaidrojama ar līdzīgiem, gadsimtiem seniem mākslinieciskajiem rituāliem. Māksla bieži mediē laikmeta noskaņas, sabiedrības noskaņojumu, kolektīvas traumas, un transgresīvi žesti bieži vien seko globālām humānām katastrofām, kad ierastie vārdi un tēli nedarbojas domu un emociju artikulācijai, jo neatbilst tam šausmu un apmulsuma haosam, kas notiek fiziskajā realitātē (jo briesmīgāka pasaule, jo abstraktāka māksla). Absurds, provokācija, neglītais, šausmīgais ir mākslinieciski organiskas reakcijas uz pasaules bojāeju.

NA deputāti, kuri vērsās policijā, acīmredzot netika galā ar pašu pirmo pakāpienu ceļā uz mākslas pieredzi un saskatīja to, ko paši vēlējās, bez jebkādas izpratnes par to, kā funkcionē mākslas darbs. Taču pārcelt šo pašu radīto pārpratumu kriminālprocesa mērogā nozīmē nodarīt pāri ne vien konkrētajam autoram, bet arī apšaubīt ikviena indivīda spriestspēju. Tas nozīmē pieņemt, ka skatītājs nespēj domāt un interpretēt (jo mākslas darbs nav tikai "nolasāms" vai "uztverams", tas iedarbojas, sazarojas un atzarojas daudzos līmeņos). Lai ar kādu iznākumu beigsies konkrētā krimināllieta, ilgtermiņā šādi gadījumi debilizē izpratni par to, kādā veidā mākslas darbos rodas un funkcionē nozīme, vēstījums un saturs, kas, kā jau minēju, nav vienādojams ar burtiski attēloto (šī nav pīpe).

Savdabīgi, ka Valsts policijā ar šo pārpratumu vērsušies pārstāvji no partijas, kas daudzu gadu garumā pārvaldīja Kultūras ministriju, tātad vismaz teorētiski pārzināja aktuālos kultūras procesus. Te gan gribētos norādīt uz vēl kādu īpatnēju paradoksu – pēdējo gadu cenzūras skandālos vienīgais Kultūras ministrijas pārstāvis, kurš paudis nosodījumu cenzoriem, ir NA piederīgais kultūras ministrs Nauris Puntulis, savukārt "Progresīvo" kultūras ministres diemžēl nevienu pašu reizi nav komentējušas vai kritizējušas gadījumus, kad mākslinieciskā un vārda brīvība tikusi ierobežota laikā, kad viņu partija vada Kultūras ministriju (piemēram, gadījumus ar "Cūku komiksu" vai izstādi "Disidents" Stūra mājā, kurā neļāva izstādīt Izraēlas politiku kritizējošu darbu).

Var piekrist Brektes noliedzējiem, ka mākslas brīvība nav visatļautība, bet, pamainot vietām vārdus, visatļautība (jebkā darīšana) nav tas pats, kas mākslinieciskā brīvība, jo brīvību definē iespēja nesekot vispārpieņemtajam, tostarp ilustrējot politiskos uzstādījumus un nacionālistiskus naratīvus. Retoriskas manipulācijas ar valsts likumiem un juridisko terminoloģiju mūs tuvina agresīvām, totalitārām valsts iekārtām, un diemžēl NA patvaļa, iejaukšanās mākslas teritorijā atgādina tos pašus absurdos, antidemokrātiskos procesus, ko ar šausmām vērojam ziņās par ASV politisko virzību, –vispārzināmā, racionālā, demokrātiskā apšaubīšanu un populistiska spiediena izdarīšanu uz teju ikvienu dzīves sfēru, kuras mērķi un funkcionēšanas struktūra neatbilst oligarhu interesēm.

Vēlme kontrolēt mākslu parasti signalizē par vēlmi kontrolēt arī citas dzīves sfēras. Ikviens publisks radošais akts ir mentāla atkailināšanās, tādēļ vēršanās pret māksliniecisko brīvību man bieži vien atgādina tos spriedzes novadīšanas mehānismus, kas raksturīgi vardarbībai pret citām mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, – nespēja kontrolēt apkārtējo sociālo realitāti tiek kompensēta ar vēlmi kontrolēt mākslu un "sodīt" mākslinieku par viņa brīvību, kuras pašiem sodītājiem visbiežāk pietrūkst. Sociālo tīklu komentāros bieži vien piesauktā nodokļu maksāšana nav arguments, jo nodokļus maksā arī cilvēki, kuriem patīk vārda brīvība un provocējoši mākslas darbi. Valsts ieņēmumu dienestam, tāpat kā mātei Latvijai, visi bērni mīļi, un demokrātiskās valstīs mēs "maksājam" par iespēju paust ļoti dažādus vēstījumus, tostarp kritiskus, nevis lai apmierinātu savas privātās iegribas.

Nobeigumā daži praktiskas dabas padomi no manas personīgās profesionālās pieredzes attiecībās ar mākslas darbiem un to raisītajām emocijām: ja mākslas darbs mulsina, šķiet nesaprotams un tāds, kas nav pelnījis publisku eksponēšanu, iesaku salīdzināt savas privātās asociācijas ar profesionāļu vērtējumiem vai iepazīties ar to, kā savu darbu pozicionē pats autors. Tāpat var apmeklēt izglītības programmas, lasīt grāmatas, klausīties podkāstus utt. Šādas aktivitātes paplašina redzesloku, emocionālo inteliģenci un uzlabo spēju domāt kritiski un daudzpusīgi. Vizuālā lasītprasme un medijpratība noderēs arī ārpus izstāžu telpām, jo sliktie onkuļi mūsdienās mīl manipulēt ar informāciju, viltot attēlus un pārveidot patiesību pēc savas patikas. Ja pēc visas pieejamās informācijas jums joprojām šķiet, ka mākslas darbs ir nepatīkams, garlaicīgs vai aizskarošs, neveltiet tam savu laiku, neapmeklējiet vietas, kas neatbilst jūsu gaumei vai morāles vērtībām. Ja mākslas darbi jums izraisa vardarbīgas, uz kaitējumu orientētas domas, visdrīzāk jāvēršas pie speciālistiem pēc medicīniska rakstura palīdzības.

* Identificējas kā mākslas zinātniece un kritiķe

Novērtē šo rakstu: