Nopietnas aizdomas par Bondaru ģimenes finansēm: Nodokļu komisijas priekšsēdētāja sieva uzturot ģimeni ar gleznām – bet nav atrodama saimnieciskās darbības veicēju sarakstā
Lato Lapsa16.07.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada novembra beigās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars apgalvoja, ka mēnesī esot spiests iztikt ar 430 eiro mēnesī, bet viņa dzīvesbiedre Ieva Bondare tāpat publiski vēstīja, ka pašlaik tieši viņa ar gleznošanu uzturot ģimeni. Taču Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati nerāda, ka māksliniece būtu reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, kas nozīmē vienu no diviem: vai nu stāsts par ģimenes uzturēšanu ar gleznošanu ir nepatiesība un patiesie Bondaru ģimenes iztikas līdzekļi ir citi, vai arī Saeimas nodokļu komisijas priekšsēdētāja sieva personiski neaizraujas ar likumu stingru ievērošanu un nodokļu nomaksu.
Politiķa ģimeni uzturot sievas gleznu pārdošana
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs M. Bondars ir spiests mēnesī iztikt ar minimālo algu mēnesī, jo visus pārējos viņa ienākumus iekasē tiesu izpildītāji, - to politiķis pagājušā gada novembra beigās apgalvoja TV3 ziņu raidījumam.
No M. Bondara teiktā nepārprotami izrietēja, ka tiesu izpildītāji saistībā ar tiesas spriedumu, kas bijušo Latvijas Krājbankas prezidentu atzina par vienu no vainīgajiem bankai nodarītos 15 miljonu eiro zaudējumos, no viņa katru mēnesi iekasējot aptuveni trīs tūkstošus eiro, kontā atstājot tikai 430 eiro.
Savukārt politiķa dzīvesbiedre, bijusī skaistumkaraliene Ieva Bondare, kas tagad nodarbojas ar gleznošanu, šā gada februārī izdevumā Kas Jauns pavēstīja, ka pēc būtības tieši viņa tagad esot ģimenes uzturētāja.
„Viņas darbi aizceļojuši pat uz ārzemēm – Angliju, Itāliju, Izraēlu, Kanādu, ASV, Japānu. Protams, lielākā daļa gleznu tiek pārdotas tepat Latvijā, neraugoties uz to, ka Ievas Bondares mākslas darbi netiek ierindoti „lētajā galā”,” bija norādīts acīmredzami ar politiķa dzīvesbiedri saskaņotajā publikācijā. Viņas gleznas pērkot, esot jārēķinās ar vairākiem simtiem eiro.
I. Bondare pati publikācijā skaidri apliecināja, ka gleznu radīšana un pārdošana esot viņas sistemātisku ienākumu gūšanas veids: „Es izrēķinu, lai nosedz pašizmaksu un arī lai atpelnās mans katras dienas darbs. (..) Esmu pateicīga, ka man ir šie klienti, kas pasūta, ka mums sanāk, pietiek, ka vienmēr esam varējuši „savilkt galus kopā”.”
Saimnieciskās darbības veicēju reģistrā Bondare nav atrodama
Politiķa dzīvesbiedre publikācijā apgalvoja, ka esot pašnodarbinātas personas statusā un par visu godīgi maksājot nodokļus. Taču VID oficiālā informācija par šo viņas skaidrojumu liek šaubīties.
Uz jautājumu – ja fiziska persona gūst ienākumus, pārdodot citām personām pašas gleznotus mākslas darbus, tad kādi nodokļu nosacījumi uz šo personu attiecas, – VID skaidri atbild: „Vispārējā situācijā pirms saimnieciskās darbības uzsākšanas fiziskai personai ir pienākums reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā saimnieciskās darbības veicēja statusā.”
VID skaidro, ka no mākslinieka darbības var tikt saņemts ienākums gan saimnieciskās darbības ietvaros, gan ienākums no intelektuālā īpašuma, kas saņemts kā kompensācija par tiesībām izmantot autortiesības uz mākslas darbu. I. Bondares gadījumā runa neapšaubāmi ir par pirmo variantu.
Attiecībā uz to VID skaidro, ka cilvēkam, kurš vēlas sākt tirgot paša gleznotu mākslu, vispirms ir jāreģistrējas saimnieciskās darbības veicēja statusā un tad „no saimnieciskās darbības ienākuma, kas ir saimnieciskās darbības ieņēmumu un ar to gūšanu saistītu izdevumu starpība, maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, kā arī veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas”.
Vēl precizējot, vai kā saimnieciskās darbības veicējam cilvēkam būtu jāreģistrējas arī tad, ja viņš ir pašnodarbinātā statusā, VID apliecina: „Ja pieņemam, ka aprakstītā situācija ir līdzīga kā pašdarinātu rokdarbu tirgotājam (gleznas pats rada un pēc tam pārdot) tad, vajadzētu reģistrēt saimniecisko darbību.”
Taču, kā rāda publiski pieejamā VID saimnieciskās darbības veicēju datu bāze, 1972. gada 20. aprīlī dzimusī Ieva Bondare nav oficiāli reģistrēta kā saimnieciskās darbības veicēja, līdz ar ko saskaņā ar VID vispārējo skaidrojumu viņas saimnieciskā darbība – pašas gleznotu mākslas darbu pārdošana – notiek nelikumīgi.
Tiesa, kā saimnieciskās darbības veicējs ir reģistrējies viņas dēls Daniels, taču arī Dienas aptaujātie grāmatveži atzīst – arī tad, ja cilvēks gleznas tikai glezno un tad tās atdod pārdošanai savam radiniekam, kurš pēc tam cilvēkam atdod saņemto naudu, gleznu radītājam pārdošanas nolūkos jebkurā gadījumā ir jāreģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējam. I. Bondare to nav izdarījusi.
280 000 dolāru dāvana un VID interese
Papildus tam šajās dienās Diena no kāda informācijas avota ir saņēmusi vairākas izdrukas, kas acīmredzami nākušas no VID publiski nepieejamās informācijas sistēmas.
Šis dokuments, kura izcelsmes vieta ir VID Nodokļu pārvaldes Rīgas rajona klientu apkalpošanas centrs, pēc visa spriežot, ir pilns VID informācijas apkopojums par I. Bondares oficiālo finansiālo stāvokli un nodokļu maksājumiem.
No tā iespējams uzzināt ne tikai to, ka pirms sešiem gadiem I. Bondare deklarējusi no vīra dāvinājumā saņemtus 280 tūkstošus ASV dolāru, kuri acīmredzami nopelnīti darbā Krievijas uzņēmēja Vladimira Antonova „apsaimniekotajā” Latvijas Krājbankā, bet arī to, ka VID interesi politiķa dzīvesbiedres finansiālās aktivitātes izraisījušas jau iepriekš.
Pagājušā gada pavasarī, „veicot uzdevuma „aizdomīgie darījumi” izpildi”, I. Bondarei nosūtīts informācijas pieprasījums par naudas līdzekļu izcelsmi, un tad arī informācija par veiktajām darbībām ievadīta fizisko personu riska analīzes sistēmā Rasa.
Taču no gleznu pārdošanas, nodokļu komisijas vadītāja ģimenes uzturēšanas un nodokļu nomaksas viedokļa nozīmīgāks ir no šīs izziņas izrietošais secinājums – nekādi vērā ņemami I. Bondares nomaksāti nodokļi no veiktas saimnieciskas darbības (un vispār nodokļi) tajā nav saskatāmi.
Bondaru ģimene klusē, vīrs nāk klajā ar jaunu versiju
Uz Dienas aicinājumu iepazīties ar VID dokumentiem par viņas oficiālajiem ienākumiem, nomaksātajiem nodokļiem un nodokļu maksātāja statusu, lai viņa varētu izteikt savus komentārus un tos būtu iespējams atspoguļot publikācijā, I. Bondare neatsaucās.
Savukārt uz telefoniski uzdotiem jautājumiem politiķa dzīvesbiedre neatbildēja, bet pēc tam atsūtīja īsziņu, kurā bija minēts: „Paldies par jūsu interesi! Esmu privātpersona un tāda arī vēlos palikt!”
Taču runa šajā gadījumā ir ne tikai par kādas privātpersonas nereģistrētu saimniecisko darbību un nenomaksātiem nodokļiem un arī ne tikai par to, ka privātpersona I. Bondare ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītāja dzīvesbiedre.
Līdz ar VID dokumenta kopiju Diena saņēmusi arī tās sūtītāja izklāstītus pieņēmumus par to, kā, izmantojot politiķa grūto finansiālo stāvokli, turīgas personas varētu par augstām cenām, maksājot skaidrā naudā, iegādāties viņa dzīvesbiedres gleznas un tādējādi „nopirkt” viņa labvēlību konkrētiem politiskiem lēmumiem.
M. Bondars šai sakarā no jebkādiem komentāriem atsakās, bet par labu šādai versijai liecina tas, ka, telefoniski piesakoties kādai potenciālai gleznu pircējai „no malas”, I. Bondare nevis mēģina kaut ko viņai pārdot, lai atbilstoši savai publiskajai versijai „uzturētu ģimeni”, bet gan liek saprast, ka neko pārdot pašlaik vispār nevēlas.
Tikmēr politiķis gan ir paspējis saistībā ar saviem paša oficiālajiem ienākumiem nākt klajā ar jaunu versiju, kam vajadzētu notušēt stāstu par „sievu gleznotāju un ģimenes apgādātāju”.
Lai gan tiesa jaunu nolēmumu Latvijas Krājbankas lietā nav taisījusi, nu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs TV24 Rīga raidījumā Uz līnijas ir pavēstījis, ka tagad viņš mēnesī saņemot jau aptuveni divus tūkstošus eiro. Tas, kādu iemeslu dēļ tiesu izpildītāji būtu mazinājuši savu apetīti, gan netiek skaidrots.
„Es nevaru nosaukt nekādu cenu…”
Mārtiņa Bondara dzīvesbiedre Ieva Bondare ir paziņojusi, ka tieši viņa esot tā, kas pašlaik ar gleznošanu uzturot ģimeni. Bet kas notiek, kas māksliniecei piezvana cilvēks, kurš ir gatavs nekavējoties samaksāt naudu par gleznu, turklāt nevēlas kaut ko īpašu? Izrādās, māksliniece nebūt nav ieinteresēta atbalstīt ģimeni šādā veidā.
- Hallo!
- Sveiki!
- Jā, labdien! Jūs traucē Anita no Jūrmalas.
- Jā.
- Man ļoti, ļoti patīk jūsu darbiņi. Es jums zvanu kā māksliniecei, protams.
- Jā.
- Gribētu no jums nopirkt kādu mākslas darbiņu, jo man ir viena tāda jubileja augustā, kur man vajadzētu tādu uzdāvināt.
- Cik lielu?
- Nu, normālu, nu 70 uz cik tur.
- Man tagad nav, visi ir aizgājuši. Es tagad strādāju tikai uz pasūtījumiem.
- Uz pasūtījumiem?
- Jā. Man nav vairs, kur uzglabāt. Viss, kas bija uzglabāts, ir pārdots. Tagad tikai gleznoju...
- Bet vai tad jums nekas nav saglabājies?
- Nu, kaut kas ir. Es nepraktizēju kaut ko ekstra. Man nav tādi mazi darbi, es strādāju tagad uz lielajiem. Sākot no 1,4 metriem.
- Nu, jā, jā.
- Skatoties, ko jūs gribat, kā jūs gribat, var mēģināt uzgleznot. Bet tādu, ko brīvi piedāvāt, arī īsti nav.
- Nu, līdz augusta beigām tur varētu kaut ko, tiešām.
- Ko jūs gribat?
- Jums jau ļoti skaisti ir arī tie ziedi, dabas skatiņi un brīvā daba. Man patiktu.
- Kas jums iedeva manu telefonu?
- Man viena draudzene, draudzene. Nē, viņai bija vizītkarte, jā.
- Vizītkartes man nekad nav bijušas.
- Nu, tad es nezinu, viņai ir kaut kādi. Varu nosaukt viņas vārdu, ja gribat.
- Tā vienkārši no ielas mani neatrod.
- Vai ne, vai, nu bet ko tad.
- Kas tad jums iedeva manu telefonu?
- Gaida Šulce. Varbūt zināt tādu.
- Nē, nezinu tādu. Labi.
- Nu, viņa ir manos gados, vecāka vēl. Tā ka tas tā. Nu, bet es ļoti, ļoti gribētu, es zinu, ka ir jums noteikti kāds darbiņš. Un kādu cenu jūs?
- Es nevaru pateikt cenu, ja es nezinu... Man katram darbam, izmēram ir noteikta cena. Kā es varu pateikt. Kā es varu pa telefonu runāt cenu, ja es zinu tikai - septiņdesmit centimetri.
- Nē, nē, nē, nu var jau tur metrs.
- Un kur jūs manas cenas esat redzējusi?
- Nu, izstādēs, pa televizoru pat esmu redzējusi.
- Kurās izstādēs jūs esat redzējusi mani?
- Vai, cik jūs tā... Kāpēc jūs tā prasāt?
- Man ir tiesības zināt. Es visiem nepārdodu savus darbus. Es vienmēr noskaidroju, no kurienes, kā, kāpēc?
- Nu, tad jātiekas laikam. Nu, aptuveni, kā jūs varētu, cik tur.
- Es nevaru nosaukt nekādu cenu, un tas būs noteikti ar pārskaitījumu, un es nevaru pateikt jums cenu, kamēr nezinu, par kādu darbu mēs runājam.
- Nu, jā, nu jā. Nu metrs un septiņdesmit, es esmu redzējusi, jums ir tādi darbi. Ir, nu ir.
- Nu ir, bet viņi visi ir pārdoti. Man jau nav uz vietas.
- Uz vietas jau, protams, nu aptuveni.
- Es jums nevaru cenu pateikt, es jums uzreiz pasaku.
- Nu kad tad varētu?
- Man nav vidējo cenu. Kā jūs to nesaprotat?! Cena ir laiks, kas viņā ir ieguldīts.
- Protams.
- Tas viss ir cenā.
- Protams.
- Es nevaru nosaukt kaut ko aptuveni, tā nenotiek.
- Nu, žēl, nu aptuveni tā…
- Nu, nebūs tā aptuveni.
- Nu tā uz simtiņu, divsimt?
- Es saku, es nevaru pateikt. Tāpēc, ka mēs nerunājam par konkrētu darbu tagad. Tad ir jāvienojas.
- Un tad čekiņu arī var dabūt no jums, kad nopērk?
- Nē, jūs noslēgsiet līgumu un atskaitīsiet naudiņu, bet man nav, ko jums tagad piedāvāt. Līdz augustam man tagad lielie pasūtījumi divi reiz trīs metri. Jāstrādā uz viņiem.
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
