“Norāva Rēvaldes fotogrāfiju no sienas”: kā darbībā izpaudies Meroni finansējums partijām
Imants Liepiņš09.07.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kāpēc politiskās partijas tik ļoti raujas iegūt naudu no finansiāli pusmirušajiem Ventspils tranzītuzņēmumiem - tiem, kurus pārvalda “arestētās mantas glabātājs” Rūdolfs Meroni? Izrādās, ka tas ļauj nodrošināt konsultantu barus, kaklasaites par 250 eiro un uzvalkus par tūkstoti. Ir tikai viena lieta, ko Meroni finansējums nenes: panākumus vēlēšanās.
Kandidāti savienojas “vilcieniņā”
Ventspils vietējais uzņēmējs Vigo Sviķekalns, kurš ir Nacionālās apvienības aktīvists, pirms pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām izrādījās nokļuvis vienā sarakstā ar tik kolorītiem personāžiem, ka tikai gadu pēc vēlēšanu kampaņas bija savilcis kopā visus faktus tā, lai par tiem varētu pastāstīt žurnālistiem.
Ventspilī pavisam bija iesniegti pieci kandidātu saraksti, taču īstā cīņa noritēja starp diviem: ilggadējās pilsētā valdošās Latvijai un Ventspilij sarakstu un t.s. “apvienoto sarakstu”, kurā bez vecajiem tēvzemiešiem piedalījās arī Ģirta Valda Kristovska pārstāvētā Vienotība, brāļu Landmaņu pārstāvētā Reģionu apvienība un vairāki tobrīd bezpartejiski kandidāti (piemēram, Inga Antāne no likvidācijas stadijā esošās Zatlera Reformu partijas), kas tikuši stādīti priekšā kā “uzņēmēju” kandidāti. Piedalīties sākumā gribēja, bet pēdējā brīdī atkrita Latvijas Attīstībai.
Vigo Sviķekalns atminas: «Aptuveni gadu pirms pašvaldību vēlēšanām sākās kaut kāda rosība. Es uzreiz sapratu, ka rosās [...] Bruno Jurševics un viņa sieva Anželika. Taču, ko viņi dara, nevienam nebija ne mazākās nojausmas. Paiet [2016. gada] jūnijs, jūlijs, augusts, septembris... Viņi visu laiku kaut kur skrien. Skatos, Berķa kantorī tusējas. [...] Vaicāju: ko jūs darāt pie Berķa? «Mēs ejam uz turieni runāt par naudu,» viņi man atbild.
Oktobrī sasauca uz sapulci, kur darīja zināmu: «Varam sākt gatavoties vēlēšanām! Būs ļoti nopietnas vēlēšanas. Varam iet uz vēlēšanām kopā ar citām partijām.» Es vaicāju Bruno [Jurševicam]: ko nozīmē iet kopā? Viņš neko konkrēti neatbildēja. Man jau uzreiz tas likās aizdomīgi. Lai vairākas partijas apvienotos un startētu vēlēšanās, šāds lēmums ir jāpieņem [partiju līderiem] Rīgā un jābalso par šo lēmumu uz vietas. Uz saviem jautājumiem es atbildes nesaņēmu, tik vien dzirdēju, ka no katras partijas būs pa vienam pilnvarotajam.»
Sāka veidot kandidātu sarakstu, un pēkšņi parādījās jauni cilvēki, kas iepriekš partiju rindās nebija manīti. Uz viņu rēķina tāds ilggadējs aktīvists kā Vigo Sviķekalns tika nobīdīts uz pašu pēdējo, 16. vietu sarakstā. «Bruno Jurševics (trešais sarakstā) pēkšņi sāka dot rīkojumus, un es nekādi nevarēju saprast, no kurienes tam visam aug kājas,» atceras Sviķekalns. «Decembrī notika kārtējā sapulce, kurā pēkšņi parādījās brāļi Landmaņi, Ģirts Valdis Kristovskis, Gita Rēvalde. Mūs pēkšņi sāka sadalīt pa vagoniņiem: pirmajā vagoniņā – Reģionu apvienība, otrajā – Vienotība, trešajā – uzņēmēji, tur jau Berķa cilvēki sēž...» Kādi vagoniņi? Neko nesapratu. Katrā vagoniņā būs pa četriem pārstāvjiem no katras partijas – man skaidroja.»
Jau toreiz Sviķekalns sajutis, ka šos vagoniņus kāds stumj. Viņš piegājis pie Kristovska (pirmais sarakstā) un pavaicājis: «Ģirt, tu būsi līderis? Tu būsi mūsu lokomotīve, kas visu organizē?» Viņš izvairīgi atbildējis, ka brauks uz šejieni, bet visu organizēs citi. Sviķekalnam tomēr gribējās zināt, kurš tad ir šīs izrādes režisors? Atbildes vietā atkal izskanējis: jums visu izstāstīs un paskaidros, pašiem neko darīt nevajadzēs.
Dārgiem uzvalkiem un vēl dārgākiem konsultantiem seko pats Meroni
Katram t.s “apvienotā saraksta” kandidātam atsūtīja pašam savu konsultantu, kuram vajadzēja iemācīt, kas un kā ir jārunā ar vēlētājiem, kā izturēties un kā ģērbties. Bija atbraucis speciāls fotogrāfs, lai izveidotu kandidātu portretus. Visi instruktori bija no Rīgas, labi sagatavojušies. Sviķekalnam konsultācijas sniedza divas skaistas meitenes.
Priekšvēlēšanu partiju sapulces sāka notikt ārpus Ventspils – greznās viesu mājās, ar pavāriem, bāru un alkoholu, pirtīm. Sviķekalnam kā uzņēmējam uzreiz radās jautājums: cik tas viss maksā, un kas par to maksās? Atbilde skanēja: par visu ir samaksāts!
Instruktoru sapulcēs bijis vairāk nekā pašu kandidātu. Sviķekalns atceras savas sajūtas no runāšanas ar instruktoriem, kas viņam atgādināja neirolingvistisko programmēšanu vai Kašpirovska manipulācijas. Bija atbraukusi televīzija – filmēja, kā kandidāti uzvedas, kustas.
Instruktori bija atveduši arī savus uzvalkus kandidātu fotografēšanai. Būdams uzņēmējs, kurš apzinās naudas vērtību, Sviķekalns piefiksējis, ka viņam tikusī kaklasaite maksājusi divarpus simtus eiro, bet žakete – teju tūkstoti. Pēc fotografēšanās visus uzvalkus, kreklus un aksesuārus instruktori aizveduši atpakaļ.
Viss faktiskais priekšvēlēšanu darbs bija miglā tīts, tajā skaitā teju gadu ilga iknedēļas bezmaksas (!) avīzes drukāšana un piegādāšana visās 17 000 pastkastītēs Ventspilī. Sviķekalns mēģināja tomēr sadzirdēt no Kristovska, ko viņš pats iecerējis darīt. Izrādījās – “rakstīt grāmatas”.
Starp Kristovski un pārējiem kandidātiem bijusi jaušama distance. Pat tad, kad visi dzēra alu, Kristovskis palūdza, lai viņam kāds atver pudeli. Sievietes jokoja: esi vīrietis, atver pats! Reizēm sapulcēm pievienojās Rēvalde. Uzzinājusi, ka kandidātu sarakstā viņa būs tikai devītā, Rēvalde paziņojusi, ka viņai tas viss esot apnicis.
Vigo Sviķekalns stāsta, ka ar kandidātiem braucis runāt arī pats Rūdolfs Meroni, kas no sevis izspiedis šādu “oriģinālu” izteikumu: “Make Ventspils Great Again!” (Protams, izvairoties piebilst, ka tie ir viņa paša kontrolētie uzņēmumi, kuros gadu no gada krītas kravu, nodokļu, darbavietu apjoms.)
Kopš tās reizes kandidātu retorikā sākusi dominēt nevis reālu iedzīvotāju problēmu apspriešana (ogļu putekļi, smirdoņa no naftas produktu pārkraušanas, valsts iestāžu bezdarbība šo problēmu novēršanā utt.), bet gan izteikumi par to, kurus vajag “močīt” un “vākt nost”.
Interesanti noritējusi vietu sadalīšana kandidātu sarakstā. Ik pa laikam kāds sacījis: ir “lūgums no vadības” kā otru numuru likt Ingu Antāni. Pēc vietu dalīšanas dažas dāmītes ar asarām acīs un skaļi rājoties metās ārā no zāles, atceras Sviķekalns. Kāds pat norāvis Rēvaldes fotogrāfiju no sienas.
Nav samaksājuši līdz galam
Uz jautājumu, kāpēc tad šie cilvēki vispār startēja vēlēšanās, Sviķekalns norāda: «Es domāju, lai nomainītu varu pilsētā un darītu šeit visu, kas viņiem ienāks prātā. Kas un kā būs tālāk – viņus tas vairs neinteresēja!» Kādā brīdī Sviķekalns gribējis izstāties no kampaņas, bet turējis tas, ka viņš bija izīrējis savu viesu māju grupai, kas filmēja pilsētā. (Beigās viņam tik un tā neesot samaksājuši pilnā apjomā.)
Lielas naudas un spriedzes apstākļos sākušas vairoties domstarpības kandidātu apvienības iekšienē. Savu spiedienu izrādījuši Bruno Jurševics un Anželika Jurševica. Viss notiekošais Sviķekalnam pamazām sācis atgādināt sižetu no Džordža Orvela romāniem. Skaidrs bijis viens: strādāt neviens no atnākušajiem kandidātiem nedomāja.
No Meroni kontrolētajām uzņēmējsabiedrībām uz vēlēšanām tika virzīti Ģ. V. Kristovskis, Aivis un Ivars Landmaņi, Inga Antāne, Uģis Goldmanis, Raimonds Kalniņš, Linards Gulbis un “Ojāru Grinbergu tiesas farsa” galvenais varonis Ojārs Grinbergs - tātad puse no visa saraksta. Tomēr ievēlēti tika vienīgi Landmaņu brāļi, kā arī Kristovskis un ar Meroni interesēm nesaistītā Vienotības vecbiedre Dace Korna.
Interesanti, ka pēc nesekmīgajām vēlēšanām, kurās “apvienotais saraksts” ieguva tikai četras vietas (tieši tikpat, cik pirms tam opozīcija spēja iegūt bez nekādas naudas tērēšanas megakampaņai), bet Latvijai un Ventspilij ieguva visas pārējās deviņas vietas domē, Jurševici savā kārtējā neveiksmē vainoja nevis sevi, bet gan... Nacionālo apvienību.
Tagad Jurševici pārgājuši uz Jauno konservatīvo partiju, bet, tā kā šai partijai resursi nepiemīt, tad vienīgais, ar ko šī gada laikā izdevies izcelties, - ar sazvērestības teoriju par to, ka it kā esot ticis šauts uz laivu būdu, kurā tobrīd esot atradies Bruno Jurševics.
Seko mums 
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
