Iesaki rakstu: 
Katastrofāls dzimstības kritums, kas pērn, gada laikā samazinoties par 2000 jaundzimušo, sasniedzis 100 gados zemāko atzīmi, valsts ārējais parāds, kas tuvojas 20 miljardiem eiro jeb aptuveni pusei no iekšzemes kopprodukta un kura apkalpošana mums visiem izmaksā miljonu eiro dienā! Progresējoša atpalicība no Baltijas kaimiņiem. Aizkulišu plāni saistībā ar nodokļu celšanu, kas izraisīs, kā minimums, jaunu emigrācijas vilni. Tā ir tikai daļa no aizvadīto desmitgažu “sasniegumiem”, ar kuriem var “lepoties” Latvija un tās vadītāji.
Nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka par lauvas tiesu šo “nopelnu” varam pateikties aizejošajam, caurcaurēm nekompetentajam un vājajam Ministru kabinetam, kas beidzot ir iegājis finiša taisnē, lai, cerams, iezīmētu neveiksmīga politiskā “režīma” beigas un pavērtu durvis likumsakarīgām izmaiņām. Vai tās būs uz labu – tas jau ir cits jautājums. Taču vispirms gribētu pievērst uzmanību dažiem faktoriem, kuru dēļ cita starpā esam tieši tur, kur esam.
Dzejnieki un maluzvejnieki nederēs
Proti, tautsaimniecībai un valsts nākotnei svarīgus lēmumus pieņem cilvēki, pamatā – dažāda ranga ierēdņi, ministri. Tas savukārt liek aizdomāties – kādi un cik nopietni Latvijā vispār ir kritēriji, lai persona nokļūtu ministra vai citā atbildīgā postenī? Kādas kompetences tiek vērtētas, izvēloties ministrus, ministriju ierēdņus, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vadītājus?
Daudzi jau atbildi uz šo jautājumu zina – kritēriji ir tikai formāli, galvenais ir “pareiza” politiskā piederība, prognozējamība, uzticamība Naudas varas interešu pārstāvjiem un nedaudz veiksmes. Nav būtiska nedz izglītība un kompetence, nedz iepriekšējā darba pieredze. Vakar biji labs grāmatvedis, ārsts vai vienkārši simpātisks cilvēks, bet šodien jau vadi un plāno darbu tūkstošiem cilvēku.
Kliedzoši ministru-katastrofu piemēri tālu nav jāmeklē. Iekšlietas deviņdesmitajos, pašā noziedzības uzplaukuma laikā, vadīja dzejnieks Ģirts Kristovskis, kura ministrēšanai liktenīga bija divkārtēja ieslodzīto izbēgšana no cietumiem. Viļa Krištopana par “profesionāļu valdību” dēvētajā kabinetā noziedzības apkarošanu kūrēja ārsts, kurš absolūta kandidātu vakuuma apstākļos vakantajam ministra krēslam esot pieteicies pats.
2010. gadā Valda Dombrovska valdībā labklājības jomu pārraudzīja agrākā šīs pašas ministrijas preses sekretāre Ilona Jurševska, dāma ar pedagoģes un sabiedrisko attiecību speciālistes diplomiem. Gadu vēlāk “Briseles lācis”, tapinot otro kabinetu, izteicās, ka ministru atlases kritēriji būšot profesionalitāte, pieredze un reputācija, piekabinot klāt arī vēlētāju uzticību.
Skan jau skaisti, bet praksē ar “kompetentu profesionāļu valdībām” Latvijā ir nulles līmenis, un tas pats attiecas uz citām augstām amatpersonām, no ministriju ierēdņiem līdz brīvostu valdes locekļiem, kas arī pieskaitāmi uzticamo “šlakai” un Naudas varas interešu pārstāvjiem. Noteicošās ir politiskās saites – protežē statuss zem kāda oligarha vai partijas “jumta” un maksimāla paklausība saviem “maizestēviem”…
Viens no kliedzošākajiem ne tik senas pagātnes piemēriem ir maluzvejnieks Lauris Dripe – cilvēks, kurš savas neieinteresētības dēļ palicis bez augstākās izglītības, toties, būdams viens no t.s. “Šlesera astoņkāja”, pamanījies atrasties īstajā vietā, no kuras gādīgi vīri jaunieti iebīdījuši augstos krēslos gan CSDD, gan citu uzņēmumu padomēs.
Kāds ir risinājums?
Problēmas risinājums sasaucas ar jau iepriekš aprakstīto ideju par tautas vēlētu prezidentu, valsts pārvaldes kārtības maiņu un attiecīgiem grozījumiem tiesību un normatīvajos aktos. Un neizbēgami ATBILDĪBAS pieprasīšanu par amatpersonām noteikto kritēriju ievērošanu. Lai amatpersonas būtu atbildīgas Latvijas valsts un tautas priekšā, motivētas strādāt valsts un tautas, nevis savu “bīdītāju”, Naudas varas pārstāvju, kangaru un valsts izsaimniekotāju interesēs.
Tā būtu kārtība, kurā valsts prezidents tieši uzraudzītu un stingri kontrolētu izpildvaru, lai bez mazākajām atkāpēm tiktu pildīts parlamenta apstiprinātais rīcības plāns, bet valdības sastāvā būtu tikai kompetenti un pieredzējuši profesionāļi.
Ievērojiet! Kamēr Latvijā augstos amatos regulāri nokļūst nepieredzējušas, maz izglītotas un vēl mazāk kompetentas personas, no lauku miesta sīktirgotājas līdz “šofera dēliem” un citiem ielikteņiem, daudzu attīstīto valstu “atslēgas” uzņēmumu vadošajiem darbiniekiem un ministriem nereti ir doktora grāds! Katra darba veikšanai ir vajadzīgas zināšanas un pieredze organizatoriskajā darbā, kas 25 gadu vecumā vienkārši fiziski nav iegūstama.
Pret nekompetenci un ļaunprātību – nulles tolerance!
Vai tas nebūs kas līdzīgs kā ASV? Jā, būs! Un tas nozīmēs tiešu atbildību vēlētāju priekšā par visām neizdarībām pašreizējā balagāna vietā, kad valdības apstiprināšanas mehānisms ir deformēts – premjeru izvirza valsts prezidents (nereti – tādu, kam ir pietiekams Naudas varas interešu pārstāvju atbalsts), apstiprina Saeima, bet valdības vadītāja atbildība sabiedrības priekšā nav nekāda.
Piemēram, par kuru no savām neizdarībām ir atbildējis beidzot aizejošais nespējnieks Kariņš? Pavļuts? Visi izglītības ministri u.c.? Ne par vienu! Kā šo atbildību var pieprasīt sabiedrība? Nekā! Teiksiet – politiskā atbildība? Latvijas situācijā tas nozīmē – NEKĀDA! Jo notiekošais apliecina, ka Naudas vara parūpējas par uzcītīgajiem kalpotājiem, bīdot viņus pa citām karjeras kāpnēm.
Joprojām dzīvojam sistēmā, kad valdība atgādina kolhozu, kur pat pret nekompetenci un ļaunprātību izturas ar visaugstāko toleranci. Daudzi norādīs, ka arī citās valstīs ir ne mazums nekompetentu amatpersonu piemēru, bet atkal – vai mums jāmierina sevi ar domu, ka “citur notiek tikpat glupi” vai tomēr jātiecas pēc augstākajiem mērķiem?
Naudas vara – globālisti, triljonu kontrolētāji – ir radījuši savu sistēmu, kur tai ir visvieglāk realizēt savas intereses. Tā vietā, lai sevi mierinātu, ka dzīvojam labāk nekā tuvējo austrumu diktatūrās, es ierosinātu tiekties uz ambiciozākiem mērķiem, par paraugu ņemot kaut vai Šveici, Singapūru – relatīvi nelielas valstis, kas ir vienas no turīgākajām pasaulē.
Lai mums izdodas kopīgi sasniegt, ka Latvijā ir profesionālākie un pieredzējušākie vadītāji, kuri ir motivēti mūsu valsts un tautas, nevis Naudas varas un tās kalpu-valsts izsaimniekotāju labklājībā.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
