Notiek neslēpta, rupja izrēķināšanās ar režīmam nedraudzīgiem publicistiem, kuri nekvalificējas uz konformistiem izdāļātajiem ordeņiem
Mārcis Bendiks23.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušās nedēļas sākumā izsprāga vietējas nozīmes sensācija: notikusi kratīšana pie sabiedriskajā un publicistikas jomā pazīstamiem personāžiem – Jurģa Liepnieka un Lato Lapsas. Attiecībā par Lato, kurš drošībniekus ir čakarējis un pazemojis jau gadiem ilgi, it kā nebūtu ko brīnīties, bet kas tad jauns lēcies Jurģim? Un te nu samanīju, ka šova rīkotāji ar suņiem un citām ekstrām nav vis slepenie specdienesti, bet gan VID. Tas pats VID, kurš gadiem ilgi nespēj izskaidrot, kā viņu pašu hierarhijas virspuses darbinieki saņem desmitiem tūkstošu dāvinājumus no saviem pensionētajiem vecākiem, kā ar drūmu regularitāti tūkstošu lielus vinnestus saņem viņu kolēģi un kā gadu gadiem viņu struktūrā zeļ un plaukst naudas savākšanas un uz augšu nodošanas konveijers.
Pa tam lāgam pienāca arī ziņa, ka Vācijas aizejošā kanclere (biedrene) Merkeles kdze strauji dodas iepriekš neanonsētā vizītē uz Maskavu. Bet visus šos vietējos un eiropeiskos jaunumus noslāpēja ģeopolitiskā sensācija: Kabulas režīma zibenīgā dezintegrācija. It kā pagalam nesaistīti notikumi, kuriem, manuprāt, tomēr ir izsekojama līdzība un pat cēloņsakarība.
Maza atkāpe par Jurģi un Lato. Ar abiem esmu pazīstams kādus 25+ gadus, mūsu attiecības ir oscilējušas starp ļoti labām līdz dažādas pakāpes naidīgām, un pēdējā laikā tās ir nostabilizējušās pie nulles. Tā vietā, lai justu ļaunu prieciņu, izbrīnīts sapratu, ka esmu saniknots. Notiek neslēpta, rupja izrēķināšanās ar režīmam nedraudzīgiem publicistiem, kuri nekvalificējas uz konformistiem izdāļātajiem ordeņiem.
No tautas sapulcēm un barikādēm esam nodzīvojušies līdz stāvoklim, kad valsts augstākā vara turas tikai uz svešas naudas izdalīšanu un pārdalīšanu, jebkurai ideoloģijai deģenerējoties par visaptverošu korupciju. Tādā shēmā "ielādēt" pasūtījumu uz procesu uzsākšanu, kratīšanām utt. jau ir tikai tehnikas jautājums.
Arī Vācijā, kad ir runa par krievu naudas taisnīgu saņemšanu un pārdali, ikkatra ideoloģija ir "aizmirsta", un ciniski tiek nodoti gan ukraiņi, gan poļi, gan tā saucamās eiropeiskās vērtības.
Reiz astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad lielas pārmaiņas mūsu dzīvē jau bija skaidri jūtamas, bet nebija nekādas skaidrības, kas tieši notiks un kā tas iegriezīsies, kāds vecs gudrs grāmatvedis man teica: pagaidi, kad apvienosies Vācijas. Un kas tad būs? Nu, tad ar sovjetiem būs cauri un būs vietā kaut kas cits.
Tā arī notika. Padomija formāli sabruka gadu pēc VDR iekļaušanas Rietumvācijā, un mēs iznirām citā realitātē. Un kādu divdesmit gadu laikā nonācām situācijā, kas dažos parametros analoģiska amerikāņu un afgāņu priekšnieku simbiozei: vieni dod naudu it kā pareizas ideoloģijas veicināšanai un ekonomikas stutēšanai, otri dzīvo pilnīgā izolācijā no savas valsts iedzīvotājiem un apbrīnojami ciniskā bezkaunībā pārdala milzu summas.
Odesa, Hamburga, Rīga, piedziedājums no "Latviešu jūrniekiem" (1976. gada "Mikrofona" aptaujas 5. vietas ieguvējas) manās ausīs šobrīd džinkst kā Kabula, Berlīne, Rīga. Kabulas izkurtējušais korumpantu režīms sagāžas dažu dienu, ja ne stundu laikā no brīža, kad kļūst zināms, ka procesa pasūtītājs izvāc pseidovaldību atbalstošos spēkus,
Berlīnes nekronētā karaliene, bijusī austrumvācu komjauniešu aktīviste, brauc uz Muskaviju diņģēties par savu pensiju vai citu kādu leknu atalgojumu par eiropeisko principu nodevību (nez, vai šamā dabūs amatu Gazpromā, vai tomēr būs kā kolēģim, ekskancleram Gerhardam Šrēderam tai pašā Rosneft), bet Rīgā turpinās simtu un simtu tūkstošu dalīšana saviem PRistiem, fondistiem un visādiem tur NVOistiem, kuru nosaukt par vienkārši bezkaunīgu zagšanu neļauj tikai valodas izjūta.
Afganistānas notikumu pēdējo 20 gadu vēsture līdzīgi kā savā ziņā arī Latvijas pēdējie trīs gadu desmiti rāda vienu un to pašu: lai cik ideoloģiski pamatoti būtu motīvi ienest pārmaiņas kādā sistēmā no ārpuses, nenopelnītas naudas iepludināšana neizbēgami deģenerē šādu sistēmu līdz koruptīvam midzenim.
Kabulas krišana un it sevišķi tās ātrums iezīmē jauna laika sākumu, līdzīgi kā Berlīnes mūra pēkšņā nobrucināšana 1989. gada rudenī. Mēs vēl nezinām, kas būs, bet tā, kā bija, vairs nebūs nekad.
Manā saprašanā paliek trīs institūcijas, kuras mums jānotur par katru cenu, ja gribam sevi saglabāt kā tautu cauri šai neizbēgamajai ģeopolitiskajai turbulencei. Un tās ir: 1. latviska skola; 2. dziesmu svētki; 3. Zemessardze.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
