Iesaki rakstu: 
Mūsdienu marksisma atraugas, kas sevi dēvē par progresīvajiem, ir labi studējuši savu idejisko flagmani Ļeņinu, kurš savulaik kā prioritārus virzienus noteica pasta, telegrāfa un tiltu sagrābšanu. Un, protams, visaptverošu propagandu.
Viņa šodienas sekotājiem ir izdevies piekļūt pie satiksmes un sakaru ministrēšanas, un pašlaik notiek mēģinājums “uzlikt ķepu” mediju jomai. Vai tā ir krievu lāča vai vienkārši kultūras ministres Agneses Lāces ķepa, to nav iespējams droši pateikt, jo, kā zināms, progresīvismam ne tikai nav tautības (skatīt “Pro” kandidātu anketas, kurās tautības ierakstus neatrast), bet arī dzimuma, kurš esot tikai “sociāls konstrukts”.
Lai nu kā, bet tajā, ko iecerējusi Kultūras ministrijas vadība, smieklīgā ir maz. Īsos vārdos – ministrija ir iecerējusi caur bēdīgi slavenā Sabiedrības integrācijas fonda apsaimniekoto Mediju atbalsta fondu (MAF) nopirkt reģionālo mediju lojalitāti.
Tātad iecere ir atbalstīt šos medijus ne tikai ar dažādām kompensācijām – tipogrāfijai, telpu īrei, drukātās preses piegādēm, bet arī galveno redaktoru algām.
Ka šajā gadījumā “kas maksā, tas pasūta mūziku” princips nedarbosies, būtu naivi sapņi. Tāpēc vietā ir jautājums: vai šādus, no valsts budžeta uzturētus medijus kaut mazākā mērā varēsim saukt par komercmedijiem un cik objektīvs būs šo mediju saturs?
MAF līdzekļu “valdzinājuma” spēku jau šobrīd redzam pat “lielo” mediju darbībā. Var tikai iztēloties, uz kādiem kompromisiem būtu gatavi mazo reģionālo mediju īpašnieki un redakcijas.
Komplektā ar prokrieviskajiem un kreisi liberāli tonētajiem LSM šāds stāvoklis būtu uzskatāms par Latvijas infotelpas sagrābšanu.
To pieļaut nedrīkstam!
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
