Iesaki rakstu: 
Mūsdienu marksisma atraugas, kas sevi dēvē par progresīvajiem, ir labi studējuši savu idejisko flagmani Ļeņinu, kurš savulaik kā prioritārus virzienus noteica pasta, telegrāfa un tiltu sagrābšanu. Un, protams, visaptverošu propagandu.
Viņa šodienas sekotājiem ir izdevies piekļūt pie satiksmes un sakaru ministrēšanas, un pašlaik notiek mēģinājums “uzlikt ķepu” mediju jomai. Vai tā ir krievu lāča vai vienkārši kultūras ministres Agneses Lāces ķepa, to nav iespējams droši pateikt, jo, kā zināms, progresīvismam ne tikai nav tautības (skatīt “Pro” kandidātu anketas, kurās tautības ierakstus neatrast), bet arī dzimuma, kurš esot tikai “sociāls konstrukts”.
Lai nu kā, bet tajā, ko iecerējusi Kultūras ministrijas vadība, smieklīgā ir maz. Īsos vārdos – ministrija ir iecerējusi caur bēdīgi slavenā Sabiedrības integrācijas fonda apsaimniekoto Mediju atbalsta fondu (MAF) nopirkt reģionālo mediju lojalitāti.
Tātad iecere ir atbalstīt šos medijus ne tikai ar dažādām kompensācijām – tipogrāfijai, telpu īrei, drukātās preses piegādēm, bet arī galveno redaktoru algām.
Ka šajā gadījumā “kas maksā, tas pasūta mūziku” princips nedarbosies, būtu naivi sapņi. Tāpēc vietā ir jautājums: vai šādus, no valsts budžeta uzturētus medijus kaut mazākā mērā varēsim saukt par komercmedijiem un cik objektīvs būs šo mediju saturs?
MAF līdzekļu “valdzinājuma” spēku jau šobrīd redzam pat “lielo” mediju darbībā. Var tikai iztēloties, uz kādiem kompromisiem būtu gatavi mazo reģionālo mediju īpašnieki un redakcijas.
Komplektā ar prokrieviskajiem un kreisi liberāli tonētajiem LSM šāds stāvoklis būtu uzskatāms par Latvijas infotelpas sagrābšanu.
To pieļaut nedrīkstam!
Seko mums 
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
