Iesaki rakstu: 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Šobrīd Tramps izdara spiedienu gan uz centrālbanku, gan bankām, aizdevējiem kopumā. Visā spektrā. Pieprasa, piemēram, lai kredītkaršu procentu likmes tiktu ierobežotas ar maksimāli 10% (tagad ap 30%) un centrālbanka samazinātu bāzes likmes. Savukārt pagājušā gada nogalē feds nesamazināja bāzes likmi, jo pastāv būtisks inflācijas spiediens.
Ir pagājis tikai mēnesis, un pret feda vadītāju Džeromu Pauelu ierosināts kriminālprocess. Viņš pats pasaka, un tas ir bezprecedenta gadījums, ka mērķis ir ietekmēt centrālbankas neatkarību - fundamentālu lietu, uz ko balstās visas rietumpasaules finanšu sistēma. Piemēram, Eiropā centrālbanku neatkarība tika iecementēta Māstrihtas līgumā.
Tramps mēģina faktiski pārņemt monetāro politiku savās rokās. Ne tikai signalizējot, ka nākamajam feda vadītājam jāsamazina likmes vai arī tevi sodīs. Jau šobrīd prezidents mēģina samazināt mājokļu kredītu procentu likmes, izmantojot centrālbankai raksturīgu instrumentu. Viņš tikko paziņojis par plāniem uzpirkt hipoaizņēmos balstītas parādzīmes caur valsts daļēji kontrolētiem hipo gigantiem Freddie Mac un Fannie Mae. Tas ir tāds pat mehānisms, ko izmanto centrālbanka - kad jāpazemina likmes, uzpērk parādzīmes - to cena aug, ienesīgums (% likmes) samazinās.
Ar šo visu ir viena fundamentāla problēma. Tas ir kā čurāt pret vēju. Desas cenu veikalā nevar noregulēt administratīvi. Inflācijas draudi ir tik lieli, ka lēti aizdot vairs neviens netraucas. Ja tu mākslīgi ierobežo ienesīgumu, peļņu, desa no plauktiem vienkārši pazūd.
Mēs šobrīd atrodamies pastāvošās naudas sistēmas finālstadijā. Nedrukāsi naudu - procentu likmes būs augstas. Drukāsi - inflācija, un tā nobeidz lielākās sabiedrības daļas turību. Šie prezidenta gājieni ir vairāk populistiski - ASV tuvojas vidēja termiņa vēlēšanas. Viņa komanda to, protams, saprot - orķestrim jāspēlē izlēmīgi priecīgs meldiņš.
Bet viss nav tik slikti. Labi ir Latvijā, kur mēs turpinām apkrāmēt valsti ar parādiem it kā nekas nebūtu noticis. Sivēntiņa salmu būda taču vēl nav aizpūsta! Bet notiekošais pasaulē pavisam drīz paraus līdzi ellē visus, un šoreiz no tā nebūs vieglas izejas. Rezerves ir izsmeltas.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
