Notiesātais „Saskaņas” krāpnieks Silovs ar administratīvas shēmas palīdzību ielikts citā siltā amatā
PIETIEK25.01.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bēdīgi slavenā Mārtiņa Bauzes-Krastiņa vadītajā Garkalnes novada pašvaldībā izdevies sekmīgi īstenot shēmu, lai sagādātu siltu vietiņu notiesātajam krāpniekam – partijas Saskaņa pārstāvim Jurim Silovam, kuram pēc tiesas sprieduma stāšanās spēkā nācās zaudēt domes priekšsēdētāja vietnieka amatu un arī deputāta mandātu. Silovs ir iecelts speciāli viņa vajadzībām atbrīvotajā vietējā sporta centra direktora amatā.
Silovam Rīgas rajona tiesa jau pirms trim gadiem – 2014. gada 10.oktobrī krimināllietā par krāpšanu lielā apmērā piesprieda reālu trīs gadu cietumsodu. Taču, tā kā spriedums nebija stājies spēkā, Saskaņas vadība apgalvoja, ka neredzot nekādus šķēršļus, lai Silovs neturpinātu savas gaitas pašvaldībā.
Tomēr tagad ir stājies spēkā Silovu notiesājošs spriedums, - tiesa, cietumsoda vietā Saskaņas pārstāvis ticis cauri ar 19 tūkstošu eiro soda naudu, taču atbilstoši republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumam viņš kopš 28. novembra vienalga vairs nav deputāts.
Silovu pirmās instances tiesa notiesāja par krāpšanu lielā apmērā, kad, iepriekšējā domes sasaukuma laikā pildot domes priekšsēdētāja pienākumus, viņš bija slēpis ar dienesta auto izraisītas avārijas pēdas un izmānījis apdrošināšanas atlīdzību.
Turklāt tiesa konstatēja, ka Silovs bija ne tikai slēpis ar dienesta automašīnu Toyota LandCruiser izraisītās avārijas pēdas, bet arī notikušajā iesaistījis sievu un sekmīgi izmānījis apdrošināšanas atlīdzību. Viņa sievai Jeļenai Silovai tiesa noteica nosacītu brīvības atņemšanu.
Apsūdzība amatpersonai bija celta pēc Krimināllikuma 177.panta 3.daļas - par krāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa. Rīgas rajona tiesa Silovam sodu krimināllietā par krāpšanu lielā apmērā reālu trīs gadu cietumsodu piesprieda jau 2014. gada 10.oktobrī. Taču visu šo laiku viņš joprojām darbojās Garkalnes novada domē, kaut gan 2011. gadā bija spiests nolikt Saeimas deputāta mandātu.
Nu apstiprinājusies jau decembrī Pietiek publiskotā neoficiālā informācija par shēmu, ko paredzēts īstenot, lai notiesātais Saskaņas krāpnieks tomēr nepaliktu bez siltas vietiņas Garkalnes pašvaldības struktūrās.
Nākamie divi kandidāti, kuri balotējās vēlēšanās no saraksta Saskaņa un kuriem attiecīgi būtu bijusi iespēja kļūt par domes deputātu, no tā atteicās, lai dotu iespēju tikt domē pašreizējam Sporta centra vadītājam Alvim Zīriņam, kuru pēdējās vēlēšanās neievēlēja.
Tiesa, bija nepieciešams Zīriņam iepriekšējo amatu „kompensēt”, un, kaut gan viņam ir tikai vidējā izglītība un kaut gan pēdējos gados Garkalnes novada domē bija tikai viens domes priekšsēdētāja vietnieks, pašvaldība, apliecinot ZZS un Saskaņas ciešu sadarbību, nolēma speciāli viņam izveidot domes priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, kurā Zīriņš arī tika ievēlēts.
Savukārt Zīriņa atbrīvotajā sporta centra direktora amatā tagad no 2. janvāra paklusām, bez konkursa ir iecelts notiesātais krāpnieks Silovs. Tiesa, kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, „veselības problēmu” dēļ pie darba pienākumu pildīšanas viņš tā arī nav stājies. Turklāt, kā rāda Saskaņas interneta lapa, notiesātais krāpnieks joprojām ir šīs partijas reģionālais koordinators Garkalnes novadā.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
