Novada pašvaldības darbavietu skaits – 651, bet novadā reģistrētajos uzņēmumos strādā 368 darbinieki...
Raimonds Nipers, Dagdas novada deputāts01.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašvaldības ir valsts pārvaldes sastāvdaļa, kurām ir jāievēro valsts pārvaldes iekārtas likums. Bet vai tās ievēro labas pārvaldības principus, vai pašvaldības darbojas iedzīvotāju interesēs un vai to sniegtie pakalpojumi sabiedrībai ir kvalitatīvi un finansiāli samērīgi?
Par pašvaldības deputātu pirmo reizi tiku ievēlēts 1994. gadā Dagdas pilsētā, kur tolaik dzīvoja 3 288 iedzīvotāju un novada pašreizējās teritorijas pagastos bija 12 445 iedzīvotāji. Pilsētas administrācijā strādāja vien 8 darbinieki, kā teica, “brauca visi vienā Volgā”. Dagdas novada kopējā platība ir 949,7 km2, kas teritorijas platības ziņā ir 17.vietā no 110 Latvijas novadiem. Pilsētas teritorijā darbojās aptuveni desmit rūpnīcu un fabriku, kur strādāja pāri par 1000 darbiniekiem.
Pa 30 valstiskās neatkarības gadiem iedzīvotāju skaits novadā ir samazinājies trīs reizes, bet administrācijā nodarbināto skaits palielinājās gandrīz astoņas reizes. Pēc PMLP datiem uz 01.07.2020. Dagdas novadā bija deklarēti 7 311 iedzīvotāji, pēc CSP datiem uz gada sākumu novadā bija 6 549 iedzīvotāji, bet faktiski novadā, aprēķinot pa iedzīvotāju sociālajām grupām (bērni un skolēni, vecuma pensionāri, invalīdi, reģistrētie bezdarbnieki, nodarbinātie publiskajā sektorā un strādājošie privātajā sektorā), kopā sanāk vien 4500 iedzīvotāju. Ir 21. gadsimts, kas ir digitalizācijas laikmets, un valstī faktiski nepastāv oficiāli ticamu statistikas datu par iedzīvotāju skaitu, par novados esošo uzņēmumu skaitu...
Pa šiem gadiem ir pieredzēts, kā darbā tiek pieņemti radi, draugi, partijas biedri bez jebkādas pieredzes un attiecīgās izglītības, speciāli tiem tika veidotas jaunas štata vienības pašvaldības struktūrās. Pašreiz Dagdas novada administrācijā ir 63 darbinieki, pašvaldības struktūrās kopējais darbavietu skaits 2020.gadā 3. ceturksnī bija 651, - salīdzinājumam novadā privātajā sektorā, novadā reģistrētajos uzņēmumos strādā vien 368 darbinieki. Kopējais nodarbināto skaits novadā bija 1 272.
Ir izveidojušās pašvaldību ķeizarvalstis, valstis valstī, kuru pamata rūpe ir sevis uzturēšana. Dagdas novada pamatbudžeta izdevumi 80% ir attiecināti darba algām un šo darbinieku uzturēšanas tēriņiem. Novads finansiāli atražo pats sevi, tiek pieņemti likumi un noteikumi, kas nodrošinātu viņu eksistenci. Pašvaldības sniegtie pakalpojumi novada iedzīvotājiem ir pārāk dārgi. Pašreiz Dagdas novadā ir vieni no lielākajiem apkures tarifiem valstī fiziskām personām 67,70 eiro/MWh un juridiskām personām 73,14eiro/MWh, ir palielināta cena ūdens un kanalizācijas pakalpojumiem, ir noteikts viens no lielākajiem sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifiem valstī - 23,5 eiro par 1m³. Tiek mākslīgi veidota nelabvēlīga dzīves vide novada iedzīvotājiem.
Esošajā pašvaldību finansēšanas modelī 61% no Dagdas novada pamatbudžeta ir valsts piešķirtie transfērti, un novads savā budžetā saņem iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu 80% apmērā pēc iedzīvotāju deklarēšanas vietas, kur puse iedzīvotāju, par kuriem pašvaldība saņem IIN daļu, strādā un dzīvo ārpus novada robežām. Ar šādu pašvaldības finansēšanas modeli to nemotivē attīstīties, jo atpaliekošākā pašvaldība jo lielāks valsts atbalsts!
2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem. Pastāvīgo izmaiņu dēļ reforma izgāzās, tika novesta līdz nejēdzībām. Tika veidoti novadi speciāli viena cilvēka vajadzībām. Gandrīz puse novadu neatbilst likuma nosacījumiem par iedzīvotāju skaitu. Bez valsts dotācijām vairums pašvaldību nespēj pastāvīgi realizēt savas autonomās funkcijas. Pēc novadu reformas šobrīd redzams, ka mērķi nav izpildīti.
Latvijā pašvaldībām, salīdzinot ar ES valstīm, ir trešais lielākais finansējums pret valsts IKP. Pašlaik novadu darbībai un funkcionalitātei nav noteiktas sistēmas, un tās patstāvīgi darbojas savas kompetences vai nekompetences ietvaros. Budžeta finansējums tiek piešķirts novadā esošām struktūrām, neizvērtējot to lietderību, kādā apmērā un kvalitātē tās sniedz pakalpojumus iedzīvotājiem.
Pašvaldību teritoriālā reforma sadalīja bijušos rajonus divās vai pat vairākās daļās, un daudzas štata vienības dubultojās, ja ne trīskāršojās, bet iedzīvotāju skaits pašvaldībās jau nepalielinājās. Darba apjoms dažkārt pašvaldību struktūrvienības ir 10 reizes mazāks, salīdzinot ar privāto sektoru, bet atalgojums ir divas reizes lielāks. Ir pašvaldības, kuras ir pārgājušas uz četru darba dienu nedēļā.
Pašvaldību struktūrās 2020/3.ceturksnī bija 137 tūkstoši darbavietu, liecina CSP dati, kas, salīdzinot ar ES vidējo pašvaldības darbavietu skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, ir 1,8 reizes lielāks un 2,4 reizes lielāks attiecībā pret darbaspējīgo izdzīvotāju skaitu. Pašvaldības, salīdzinot ar valsts IKP, tā novirza pārāk daudz darbaspēka prom no tautsaimnieciskās darbības. Pašlaik darbavietas pašvaldību iestādēs ir slēptais bezdarbs, cits “simtlatnieku” paveids.
Pašvaldību pašreizējais pastāvēšanas modelis ir viens no ekonomiskajiem ļaunumiem valstī, kura procesa darbība samazina iedzīvotāju skaitu reģionos, likvidē mazo uzņēmējdarbību, rezultātā tiek slēgtas skolas un slimnīcas. Pašvaldības nav pelnoša struktūra, to uztur privātā sektora nodokļu maksātāji. Latvijā ir vieni no lielākajiem darbaspēka nodokļiem Eiropā, kur ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu 80% apmērā (ar 2021. gadu 75%) tiek finansētas pašvaldības.
Samazinot pašvaldībās nodarbināto skaitu līdz ES vidējām līmenim un tos integrējot privātajā sektorā, varētu atrisināt esošo darbaspēka trūkumu tautsaimniecības sektorā, arī mazināt darbaspēka nodokļus, nosakot IIN pirmo likmi 12% apmērā. Fiskālais efekts varētu būt ap 700 miljoniem eiro gadā.
Par šādu naudu varētu būtiski palielināt sociālos pabalstus, celt minimālo pensiju, vidējo vecuma pensiju varētu noteikt 400 eiro apmērā.
Pašreiz veidotajai administratīvi teritoriālajai reformai jānodrošina kopējo pašvaldības sistēmas izmaksu efektivitāte. Jāveido vienots publisko pakalpojumu palīdzības dienests pirmā līmeņa konsultāciju sniegšanai par visiem valsts un pašvaldību pakalpojumiem. Jānodrošina visās pašvaldībās vienoto Klientu apkalpošanas centru darbība, tajos jābūt iedzīvotājiem pieejamiem visiem valsts un pašvaldību noteiktajiem pakalpojumiem - kā CSSD, VID, Zemesgrāmata, būvvalde, dzimtsarakstu ieraksti un citi.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai jaunajā pašvaldību modelī būtu jānoteic konkrēti pakalpojumu sniegšanas kritēriji attiecībā pret novadā esošo ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, kuri ir nodarbināti novada teritorijā esošo uzņēmumu struktūrvienībās.
Jāmaina arī pašvaldību budžetu finansēšanas kartība, deleģējot pašvaldībām visu uzņēmumu ienākuma nodokļus, kā arī pārdalot iedzīvotāju ienākumu nodokli gan pēc deklarētās dzīvesvietas, gan arī vietas, kur cilvēks strādā. Pašvaldībām ir jāizlieto līdzekļi iespējami efektīvākajā veidā.
Pašvaldībām vajadzētu sekmēt labi apmaksātu darba vietu vairošanu, tādējādi liekot pamatus iedzīvotāju labklājības un demogrāfiskās situācijas uzlabošanai.
Pašvaldībām jābūt finansiāli pašpietiekamām, un tām jādarbojas visu iedzīvotāju interesēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
