Novēlu jums uzticību tai misijai, kuras piepildīšanai jūs esat nākuši šajā pasaulē!
Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps metropolīts25.12.2024.
Komentāri (18)
Iesaki rakstu: 
Jēzus, šķiroties no mācekļiem, teica: „Es jums atstāju mieru, Savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ 14:27)
Ziemassvētkos parasti novēlam mierpilnus svētkus. Kur lai atrodam mieru šajos nemierīgajos un trauksmes pilnajos laikos? Kas ir vajadzīgs, lai iegūtu šo mieru? 34. psalmā lasām: „Meklē mieru un dzenies pēc tā.” Bet pirms tam šajā pašā psalmā ir recepte, kas ir jādara, lai atrastu šo mieru: „Novērsies no ļauna un dari labu!”
Kā varam atšķirt labu no ļaunā? Kādi ir laba un ļauna kritēriji? Trīs austrumu gudrie atsaucās savai sirdsbalsij un devās meklēt jaunpiedzimušo jūdu ķēniņu. Cilvēka sirds dziļumos mājo kāda balss, kas palīdz atšķirt labo no ļauna un aicina doties ceļā, īstenojot savas dzīves lielo misiju.
Katrā cilvēkā ir ielikti talanti, spējas. Dievs, radot cilvēku mātes miesās, dod katram no mums dzīves aicinājumu un apbruņo ar visu, lai mēs varētu to īstenot. Kad cilvēks atbild uz šo aicinājumu, pilnā mērā atklājas un attīstās viņa talanti. Cilvēks tad jūtas vajadzīgs, viņam ir jēgas apziņa par visu, ko viņš dara.
Šajā nozīmē izvairīties no ļauna un darīt labu nozīmē būt uzticīgam savas dzīves augstākajam aicinājumam, misijai.
Dārgie lasītāji! Ziemassvētku notikums palīdz mums atklāt šo aicinājumu. Novēlu jums uzticību tai misijai, kuras piepildīšanai jūs esat nākuši šajā pasaulē! Pateicoties Ziemassvētku notikumam, iegūstam pārliecību, ka Dievs patiešām ir klātesošs mūsu dzīvē un ienes mieru mūsu sirdīs un savstarpējās attiecībās, tādejādi stiprinot mūs dzīves aicinājuma īstenošanā.
Novēlu Jums gaišus un mierpilnus Kristus dzimšanas svētkus, kā arī Dieva svētītu Jauno 2025. gadu!
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
