Iesaki rakstu: 
Šobrīd Latvijas sabiedrības uzmanības centrā ir pieminekļa ar pilnu nosaukumu “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem» demontāža. Ir cilvēki, kuriem šis simboliskais akts izraisa nožēlu un riebumu, bet ir cilvēki, kurie neviltoti un atklāti par to priecājas.
Masīvās, rusofobiski orientētās, no aizokeāna pasūtītās propagandas iespaidā primitīvi un bezgala truli ļautiņi priecājas par “okupekļa” gāšanu. Diemžēl viņu vienīgā rieva neatrodas smadzenēs, jo tad viņi spētu aptvert dažas vienkāršas patiesības, proti:
a) Pieminekļa gāšana ir cīņā pret fašismu piedalījušos un kritušo piemiņas apgānīšana un klasificējama kā vandālisma akts,
b) Pieminekļa gāšana ir spļāviens dvēselē visu 2. Pasaules karā kritušo un cietušo radiniekiem,
c) Pieminekļa gāšana ir aizokeāna saimnieku pasūtīta un vietējo kranču izpildīta ārkārtīgi rupja un nekaunīga provokācija ar mērķi raisīt starpnacionālo spriedzi, tadējādi sagatavojot platformu karadarbības izraisīšanai,
d) Pieminekļa gāšana ir starpvalstu līguma laušana. Lūk, kāds juristu komentārs, neskatoties pat uz viņu neslēpto politisko tendenciozitāti:
“Diemžēl situācija nav viegli risināma. Komisijas sēdē Ārlietu ministrijas un Saeimas Juridiskā dienesta darbinieki politiķiem atgādināja par 1994. gada 30. aprīlī parakstīto Latvijas un Krievijas vienošanos,1 kas citstarp paredz "memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu" gan Latvijas, gan Krievijas teritorijās.
Kaut gan šis konkrētais piemineklis līgumā vārdiski nav minēts, tomēr Ārlietu ministrija norāda, ka diplomātiskās saziņas ceļā šī līguma norma ir konkretizēta, tai skaitā iekļaujot arī "Uzvaras pieminekli". Vienpusēja atkāpšanās no šī līguma nav iespējama. Turklāt pastāv bažas, ka šāds solis varētu raisīt "spoguļa" reakciju Krievijā, kas nozīmētu, ka varētu tikt nopostīti, piemēram, pieminekļi Latvijas cilvēkiem, kas gājuši bojā padomju represijās Krievijas teritorijā. Vēl dramatiskāks scenārijs – ja Krievijas puse to uzskatītu par iespēju atkāpties no visiem 1994. gadā slēgtajiem līgumiem, kas tolaik bijuši vienota pakete, tai skaitā no līguma par armijas izvešanu no Latvijas.
Tātad, lai cik nepatīkami tas arī būtu, tiesiskā veidā padomju varas un pašreizējā Krievijas imperiālisma vizuālais iemiesojums Rīgas centrā nav likvidējams, ja vien par to nevienojas Latvija un Krievija.”
Par šādu vienošanos gan nekas nav dzirdēts. Attiecīgi – balstoties uz LR lauztā līguma pamata, KF armija var atgriezties Latvijā bez nekāda kara pieteikuma.
e) LR koloniālās administrācijas darbiniekiem ir sekmīgi izdevies latviešu vēsturiski mantoto mazvērtības kompleksu sintezēt ar bezspēcīgajām dusmām par divsimtkārtīgo elektrības tarifu komplektā ar astronomiskajām gāzes cenām un gaidāmo, cītīgi gatavoto “rudens apokalipsi” ar “ārstēšanu uz aizdomu pamata”, atrodot un novirzot letiņa rūgtuma un dusmu tumšo enerģiju uz “īsto” vainīgo – pieminekli un - fonā - krieviem. Jo tā vieta, kur atrodas par “okupekļa” nojaukšanu priecīgā cilvēciņa vienīgā rieva, nespēj aptvert, ka piemineklis neieviesa nevienu sankciju, nepacēla nevienu cenu, nepiespieda nevienu injicēt slaveno vielu, neatlaida nevienu no darba, neliedza nevienam latvietim iegūt izglītību dzimtajā valodā, neizlika nevienu uz ielas. Tieši pretēji – tas simbolizēja laiku, valsti un iekārtu, kura iepriekš minētais nebija iespējams. Pieļauju, ka tas arī ir viens no daudzajiem nojaukšanas slēptajiem iemesliem.
f) Piemineklis nepatīk zaudētājiem. Kas vieniem uzvara, otriem – sagrāve. Sakauti tika vācu nacisti/fašisti. Attiecīgi var secināt, kādi spēki organizē šī pieminekļa gāšanu.
e) Šo vandālisma aktu inspirē, organizē un veic nevis Latvijas patrioti un labvēļi, bet ienaidnieki (daži – pat ārzemju izcelsmes) ar mērķi radīt haosa un naida fonu neizbēgami tai sekojošai asinsizliešanai un Latvijas tautas galīgai iznīcināšanai. Šī lēnā un stabilā iznīcināšana notiek jau trīsdesmit gadus, bet acīmredzot nav pietiekami ātra, lai apmierinātu pasaules depopulatorus un Jaunās Pasaules Kārtības ieviesējus – cilvēku ienaidniekus un viņu pērkamos sulaiņus.
Cilvēkiem, kuri sastāda pūli, kurš gavilē par notiekošo, ieteiktu izslēgt televizoru, ieslēgt smadzenes un vismaz mēģināt sākt domāt, analizēt un vērtēt ar skaidru, vēsu prātu. Emocijas ir labas, ja tās ir labas. Pārējām labāk nepadoties...
Apdomā šo visu, draugs!
Red.piez. Mēs publicējam viedokļus arī tad, ja tiem nepiekrītam.
Seko mums 
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
