Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Noziegumu brīvība

Arturs Priedītis
24.10.2013.
Komentāri (148)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītajos apmēram divdesmit gados ir radīts jauns sociālais produkts, kuru ieteicams dēvēt par noziegumu brīvību. To radīja Rietumu civilizācija. Tāpēc jaunā sociālā produkta lietotāji ir „baltie” cilvēki. Viņi to lieto ar baudu katru gadu arvien vairāk un vairāk.

Atsevišķās zemēs jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats. Ja šajās zemēs pārtrauktu izmantot jauno sociālo produktu, tad sāktos jauna valstiski politiskā dzīve un noziegumu brīvības likvidācija atgādinātu revolūciju.

Mūsdienu Latvijā noziegumu brīvības prakse attiecas uz katru iedzīvotāju. Ja mūsdienu Latvijā tiktu likvidēta noziegumu brīvība, tad katram godīgam pilsonim un nepilsonim sāktos cilvēka cienīga dzīve.

Runa ir par visdažādākā veida noziegumu brīvību. Cilvēku dzīvē ir ļoti liela noziegumu daudzveidība. Var būt morālie noziegumi, tikumiskie noziegumi, politiskie noziegumi, ekonomiskie noziegumi, reliģiskie noziegumi, ideoloģiskie noziegumi, psiholoģiskie noziegumi, profesionālie noziegumi, kriminālie noziegumi, nacionālie noziegumi, noziegumi pret cilvēci, tautu, nāciju, valsti, atsevišķiem indivīdiem, dzīvniekiem, dabu.

Jaunajā sociālajā produktā principā runa var būt par jebkura veida noziegumu. Arī kriminālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā paredzēts sods. Tajās zemēs, kurās jaunais sociālais produkts ir valstiski politiskās dzīves pamats, galvenokārt runa ir par kriminālajiem noziegumiem un noziegumiem pret tautu un nāciju. Masveidā noziegumu brīvība attiecas uz ideoloģiskajiem, politiskajiem un morālajiem noziegumiem, par kuriem likumdošanā nav paredzēts sods.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots mūsdienās tradicionālajā izpratnē. Proti, dziļākajā būtībā brīvība ir izvēles tiesības. Ja nav izvēles tiesības, tad nav brīvības. Brīvība ir organiski saistīta ar cilvēka gribu. Konkrēti: cilvēka gribas brīvu izpausmi, kad cilvēks var brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu. Ja cilvēks nevar brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu, tad brīvība nepastāv un cilvēka brīvās gribas izvēle ir liegta. Cilvēks savu gribu ir spiests pakļaut kaut kādiem ierobežojošiem noteikumiem. Tādā gadījumā cilvēka gribas brīvo izvēli reglamentē ierobežojošie noteikumi. Respektīvi, nebrīvība.

Jaunajā sociālajā produktā brīvības jēdziens tiek lietots saistībā ar atbildības jēdzienu. Cilvēka gribas brīva izvēle nosaka atbildību par attiecīgo izvēli. Brīvība un atbildība ir savstarpēji vienoti fenomeni. Tie noris blakus, līdztekus, paralēli. Zinātnē tādus jēdzienus dēvē par kolaterāliem jēdzieniem. Tā teikt, tie viens bez otra nevar dzīvot. Jo lielāka brīvība, jo lielāka atbildība. Jo mazāka brīvība, jo mazāka atbildība. Cilvēks parasti nejūt pārāk lielu atbildību par to, ko dara cita cilvēka gribas ietekmē, izpildot cita cilvēka pavēli, rīkojumu, norādījumu u.tml. Ja cilvēks rīkojās saskaņā ar savas brīvās gribas izvēli, tad viņa atbildības sajūta var būt maksimāla. Atbildība liecina, ka cilvēkā ir pienākuma apziņa un sirdsapziņa. Cilvēks spēj sevi kontrolēt un vadīt.

Cilvēku dzīvē ir ne tikai noziegumu liela daudzveidība. Liela ir arī brīvības daudzveidība, jo vēsturiskajā procesā notiek brīvības savdabīga specializācija, kad atsevišķs brīvības veids iegūst relatīvi autonomu raksturu un sociālo popularitāti kādā noteiktā laika periodā. Veidojās nosacīti norobežotu brīvību kolekcija.

Piemēram, cilvēktiesību garantētā brīvība kā brīvības autonoma specializācija radās vēsturiski nesen – XX gadsimta vidū pēc Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948.gadā. Savukārt noziegumu brīvība kā brīvības savdabīga specializācija, kā jau tika minēts, radās pirms apmēram 20 gadiem. Rietumu sabiedrības debilākajā daļā pašlaik aktīvi uzbriest vēl viens jauns brīvības veids – „dženderiskā” brīvība. Respektīvi, iespēja brīvi izvēlēties savu dzimumu. Jau tagad izdzimteņiem ir plaša izvēle ne tikai starp vīrieti vai sievieti, bet arī starp tādiem „dzimumiem” kā heteroseksuāls, homoseksuāls vai transseksuāls.

Pašlaik cilvēki var izmantot vārda brīvību, uzskatu brīvību, dzīves vietas izvēles brīvību, ticības brīvību, tirdzniecības brīvību, politisko brīvību, pārvietošanās brīvību, ekonomisko brīvību, seksuālo brīvību, mākslinieciskās jaunrades brīvību, akadēmisko brīvību, cilvēka tiesību brīvību, sociālo brīvību. Minēto brīvību kolekciju visjaunākajā laikā ir stabili papildinājusi noziegumu brīvība.

Brīvības daudzveidību veicina tas, ka brīvības izpratne ir vēsturiski mainīgs koncepts. Laika gaitā priekšstati par brīvību mainās. Cilvēki vienmēr ir domājuši par brīvību. Cilvēku pārdomās brīvības izpratne vienmēr ir ieņēmusi centrālo vietu. To acīmredzot vislabāk zina filosofi. Viņi uzskata, ka filosofijas vēsture ir brīvības izpratnes vēsture. Antīkajā filosofijā brīvība ir cilvēka eksistences jēga un mērķis. Viduslaikos brīvības izpratne bija spiesta ņemt vērā reliģiskos dogmatus. Jaunajos laikos brīvība ir cilvēka dabisks stāvoklis, ceļš uz sociālo līdztiesību un taisnīgumu.

Brīvības izpratne ir kultūras elements, bet kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra, un reizē mainās arī brīvības izpratne. Izmaiņas diktē kultūras pārējie elementi. Citiem vārdiem sakot, dzīves apstākļi. Rietumu civilizācijā pirms apmēram 20 gadiem radās tādi dzīves apstākļi, kad kļuva aktuāls jauns brīvības veids – noziegumu brīvība.

Bet tagad par to, kas ir noziegumu brīvība un kā tā reāli izpaužas mūsu dzīvē.

Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Tas varēja būt publiski atklāts, nepārprotams un nesaudzīgs sabiedrības nopēlums, kā arī kaut kāds sods attiecīgajā profesionālajā vidē - atbrīvošana no darba, profesijas licences anulēšana, darbavietas ētikas komisijas nosodījums u.tml. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, noziegumu brīvība izpaužas nekaunīgā tendencē juridiski aizliegt tādas izpausmes, kuras par juridiski sodāmu noziegumu atzīst tikai viena sabiedrības daļa, bet otra daļa tādējādi to izjūt kā savas brīvības tendenciozu ierobežošanu. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi tikai vienai sabiedrības daļai. Turklāt skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un turklāt tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšas izvairīties no soda par saviem pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Uz visiem brīvības veidiem un tajā skaitā arī uz noziegumu brīvību lielā mērā atsaucās vārda brīvība – tiesības brīvi izteikt savus uzskatus. Vārda brīvību garantē starptautiskie dokumenti un valstu konstitūcija. Arī LR Satversme.

No vārda brīvības lielā mērā ir atkarīgas citas brīvības. Arī noziegumu brīvība ir atkarīga no vārda brīvības.

Noziegumu brīvība tāpat kā vārda brīvība ir saistīta ar patiesības noskaidrošanu – iespēju vai aizliegumu runāt patiesību. Dodot vārda brīvību, nav iespējams noslēpt to, ko kāds vēlās noslēpt savās personiskajās interesēs, valdošās kliķes interesēs, noziedznieku interesēs. Ierobežojot vārda brīvību sarunā par noziegumiem, ar likumu tiek garantēta visādu noziegumu pastāvēšana.

Rietumu civilizācijā pašlaik sastopamos noziegumu brīvības praktiskos gadījumus var iedalīt četrās grupās: 1) militārās sfēras, 2) finanšu sfēras, 3) ekonomiskās politikas sfēras un 4) ideoloģiskās sfēras.

Militārajā sfērā noziegumu brīvība izpaužas tajos gadījumos, kad kāda valsts vai valstu grupa (NATO) okupē vai bombardē citu valsti un tas notiek bez ANO Drošības padomes atļaujas, kā arī demagoģiski aizbildinoties ar kaut kādiem abstraktiem iemesliem – demokrātijas ieviešanu, cilvēktiesību aizsardzību u.tml. Šajā sfērā noziegumu brīvība sākās ar Irākas okupāciju 2003.gada 20.martā, par ko visiem ir labi zināms.

Aizvadītajos gados militārajā sfērā noziegumu brīvība ir turpinājusies un sabiedriskajā apziņā sāk nostiprināties kā ikdienišķa norma. Tiesa, vēršoties pret ASV gatavošanos iebrukt Irākā, 2003.gada 15. februārī Rietumeiropā un arī Austrumeiropā (Polijā, Krievijā, Serbijā, Slovēnijā, Ukrainā, Horvātijā, Čehijā) gandrīz visi iedzīvotāji izgāja uz ielas protesta akcijās. Tiek uzskatīts, ka tas bija masveidīgākais protests cilvēces vēsturē. Internetā ir publicēts valstu saraksts, kuru iedzīvotāji protestēja pret amerikāņu agresiju. Latvija nav minēta šajā sarakstā. Par to var lepoties vietējie deģenerāti.

Noziegumu brīvība finanšu sfērā atspoguļojās pasaules finanšu krīzē, kuras briesmīgākās sekas vēl tikai gaidāmas tuvākajā nākotnē. Krīzes galvenais iemesls ir finansistu noziedzīgā darbība, kura savlaicīgi netika apturēta, sodīta un kurai tika regulāri konstruēta juridiskā leģitimācija, lai krāpšanās un afēras izskatītos kā milzīgas rūpes par sabiedrības labklājību.

Stāstot par krīzi studentiem, parasti rādīju amerikāņu filmu Wall Street: Money Never Sleeps (2010). Tajā krīzes noziedzīgā izcelsme ir atklāta mākslinieciski ļoti izteiksmīgi. Redzot finansistu visjaunākos noziegumus, no cietuma nesen atbrīvotais baņķieris Gordons Gekko sevi uzskata par eņģeli. Viņa pastrādātais finanšu noziegums bija sīkums, salīdzinot ar šodienas nesodītajiem finanšu noziegumiem. Filma faktiski ir veltīta noziegumu brīvībai finanšu sfērā.

Ekonomiskās politikas sfērā noziegumu brīvība Rietumu civilizācijā vispamatīgāk izpaužas Austrumeiropā bijušajās sociālisma zemēs. To ekonomiskā politika no 1989.gada (sociālisma sistēmas sabrukuma sākuma) ir noziedzīga. Tiek pastrādāts noziegums pret tautu un nāciju.

Saprotams, tas attiecas uz privatizāciju. To, ka privatizācija patiesībā ir krimināls noziegums, zina visa pasaule un ne tikai Austrumeiropas iedzīvotāji. Ļoti daudzi saprot, ka šis kriminālais noziegums ir sociālisma bijušo zemju valstiski politiskās dzīves pamats. Ļoti daudzi saprot, ka „prihvatizācijas” rezultātu anulēšana un noziedznieku sodīšana būtu sava veida revolūcija – valstiski politiskās iekārtas radikāla transformācija.

Pasaules sabiedrība revolūciju gaidīja 2000. gada sākumā. 1999.gada 31.decembrī par Krievijas prezidentu kļuva V.Putins. Pasaules sabiedrība cerēja, ka viņš veiks „prihvatizācijas” rezultātu pārskatīšanu. Taču jaunā prezidenta viens no pirmajiem „mesidžiem” pavalstniekiem un pasaules sabiedrībai bija kategoriskais paziņojums, ka „privatizācijas rezultāti netiks pārskatīti”.

Globālo procesu kompetenti analītiķi raksta, ka „pasaules valdnieki” necenstos Putinam traucēt pārskatīt privatizācijas rezultātus Krievijā. „Pasaules valdnieki” lieliski saprot, ka krievu kriminālā privatizācija ļoti drūmi atsaucās ne tikai uz Krievijas nāciju, bet arī uz Rietumu sabiedrību. „Prihvatizācijas” rezultātā ir radies jauns sociālais slānis, kas faktiski apdraud visus pārējos sociālos slāņus ne tikai Krievijā. Apdraud arī pie mums Latvijā. Krievijas kriminālie „jaunbagātnieki” saimnieko Latvijā kā savās mājās un laiku pa laikam savā Baltijas galvaspilsētā Jūrmalā demonstratīvi sarīko šausmīgu fizionomiju glamūrīgas parādes, ap kurām pakalpīgi luncinās arī latviešu bāleliņu plikadīdas ar bijušo Valsts prezidentu Zatleru priekšgalā.

Jaunais sociālais slānis ir monstrs, kura funkcionēšanas galvenais veids ir parazītiskā rīšana, nespējot neko radīt un spējot tikai visu aprīt savas eksistences vidē. Jauno sociālo slāni veido reptiļi ar labiem zobiem, redzīgām acīm, spēcīgu nervu sistēmu, kas palīdz saskatīt un sagrābt to, ko var tūlīt aprīt, pārvēršot rīšanu par savas eksistences vienīgo formu. Protams, reptiļi atdarina cilvēkus un tiecas ar cilvēkiem iet kopsolī, lai nomaskētu savu bezjēdzīgo sūtību (skat. ilustrācijā).

Jaunākā informācija medijos liecina par rīšanas procesa turpināšanos. Par to 2013.gada 15.oktobrī publicēja rakstu Saeimas deputāts A.Elksniņš. Viņa raksts saucās „Privatizācijas otrais cēliens”. Tajā ir teikts: „Ir pagājuši tikai pāris mēneši kopš šā gada jūnija, kad Ministru kabinets uzdeva visām ministrijām sagatavot priekšlikumus turpmākai rīcībai ar to pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām un par to, kurās kapitālsabiedrībās turpmāk būtu izbeidzama valsts līdzdalība. Būtiskais slēpjas detaļās, un šajā gadījumā tas ir termiņš, līdz kuram šī reforma īstenojama - 2014.gada 30.septembris – nedēļu pirms nākamās Saeimas vēlēšanām. Darbs pie reformas, kuru droši var nostādīt vienā rindā ar privatizāciju un denacionalizāciju un kura dos iespēju "nopelnīt" daudziem, sācies visai raiti. Valsts dalība 251 kapitālsabiedrībā tika izvērtēta, secinot, ka valsts līdzdalība būtu saglabājama 71 no tām. Faktiski, valdība ir ieplānojusi atsavināt valstij piederošās daļas 180 kapitālsabiedrībās. Bija izskanējis arī finanšu ministra kluss priekšlikums iegūtos līdzekļus izlietot ne tikai valsts parāda mazināšanai, bet arī kādai "sakarīgai idejai", protams, ja tāda būs un ja vispār kaut kas paliks pāri, jo atsavināšana, kā zināms, ir iespējama divos veidos – kapitāldaļas pārdodot vai tās privatizējot. "Privatizēt par sertifikātiem" – sabiedrība jau ir piemirsusi, kā tas bija, daļa nemaz nezina, kas tas tāds ir. Savu pirmo uzvaras gājienu Latvijā privatizācija piedzīvoja deviņdesmitajos un uzreiz ieguva noturīgu piegaršu – "prihvatizācija". Tad pie varas esošie ļāva sagrābt visu, par ko vien varēja kaut ko "noraut". Un izskatās, ka premjers Valdis Dombrovskis arī sev ir paredzējis vietu Latvijas izsaimniekošanas vēsturē.”

Tālāk raksta autors stāsta par konkrētām juridiskajām mahinācijām, lai jaunajā „prihvatizācijā” varētu piedalīties tikai savējie. Latvijas likumdošana ir tā noorganizēta, ka Ministru kabinets un tātad valdošā kliķe nosaka tos uzņēmumus, kuros valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanā privatizācija drīkst notikt par sertifikātiem un kuros - par reālu naudu. Noslēgumā autors secina: „Valdim Dombrovskim personīgi ir jāuzņemas atbildība un jānoņem valdības uzliktais slepenības plīvurs attiecībā uz iecerēm par valstij piederošo kapitāldaļu atsavināšanu. Nav pieļaujams, ka ar valsts mantu rīkojas kā ar savējo, ignorējot sabiedrības intereses un veicinot korupciju.”

Kādēļ „pasaules valdnieki” būtu atbalstījuši „prihvatizācijas” pārskatīšanu? Tādēļ, ka viņi pareizi apzinās „prihvatizācijas” morāli psiholoģisko ļaunumu visas cilvēces mērogā. Par to savā laikā jau uztraucās vārda brīvības slavenais teorētiķis Džons Mills. Viņa pārliecībā patiesības un sociālā taisnīguma trūkums morāli noplicina cilvēci, un cilvēki zaudē morālo imunitāti. Bijušās sociālisma zemes ar savu noziedzīgo privatizāciju turpmāk vienmēr būs sociālo konfliktu avots, apdraudot visu pasauli. Noziegumi pret tautām un nācijām uz mūžu mūžiem saglabāsies sociuma vēsturiskajā atmiņā, jebkurā situācijā kļūstot par sociālā naida un nesaskaņu avotu. Noziegumi pret tautām un nācijām nekad netiks piedoti un aizmirsti. Sociuma apziņā noziegumi vienmēr latenti funkcionēs kā vulkāns, kura lava var pārklāt sabiedrības dzīvi jebkurā brīdī.

To noteikti saprot arī kāda reptiļu un „politiķu” daļa. Iespējams, to saprot arī kāds no mūsu aprobežotajiem dombrovskiem – mūsu un ārzemju (Krievijas) reptiļu sulaiņiem. Taču diemžēl noziegumu brīvība jau ir krietni ielaista slimība. Turklāt garīgi vājāko etnosu vēsturisko atmiņu sāk aptumšot prāta gangrēna. Tās pārvarēšana prasa milzīgu politisko gribu un cilvēcisko pasionaritāti. Jautājums nav „Ko darīt?”, bet gan „Kas darīs?”. Latviešiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

Noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā ir saistīta ar attieksmi pret fašismu, holokaustu, komunistisko partiju un PSRS, „perestroikas” notikumiem.

Pret fašismu un holokaustu Rietumu civilizācijas sabiedriskajā apziņā valda vienprātīgi nosodoša attieksme. Tomēr mēdz būt izņēmumi, kad atsevišķās valstīs vai kādā sabiedrības daļā fašismam tiek publiski demonstrēta zināma cieņa un tiek noliegts holokausts. Rietumu civilizācijā holokausta noliegšana visbiežāk ir individuāls gadījums, kad kāds fanātisks antisemīts noraida ebreju masveida iznīcināšanas faktus.

Ja attieksmē pret fašismu un holokaustu noziegumu brīvība izpaužas relatīvi niecīgā mērogā un drīzāk liecina par individuālo un etnisko patoloģiju, tad attieksmē pret komunistisko partiju un PSRS, kā arī „perestroikas” notikumiem jaunā sociālā produkta klātbūtne ir manāmi plašāka un noziegumu brīvības morāli un psiholoģiski graujošā rezonanse sabiedriskajā apziņā ir manāmi dziļāka.

Bijušajās sociālisma zemēs ļaudis ne tik daudz satrauc kompartijas un PSRS simbolikas aizliegšana, kā tieksme sociālistisko valstu dzīvi pielīdzināt nacistiskās Vācijas dzīvei. Tātad sociālismu pielīdzināt fašismam. Šajā tieksmē mežonīgi izpaužas ciniskā visatļautība – noziegumu brīvība ideoloģiskajā sfērā.

Tendence sociālismu pielīdzināt fašismam sākās jau „aukstā kara” laikā. Piemēram, par to daudz rakstīja ASV specdienestu noorganizēto fondu dāsni finansētā Hanna Ārendta, Ernsts Nolte, Huans Lincs, Karls Fridrihs, Ludvigs fon Mizess.

Taču minētā tendence īpaši uzplauka aizvadītajos apmēram 10 gados. Politiskajā analītikā ir sastopams viedoklis, ka tā nav eiropiešu iniciatīva. Tā atkal tāpat kā „aukstajā karā” ir amerikāņu iniciatīva. Ar „mīksto” spēku vēršoties pret „Putina Krievijas” reputāciju, amerikāņi atkal ir sākuši izmantot „aukstā kara” tēmu. Ar sociālisma un fašisma pielīdzināšanu tiek stimulēta savstarpējā neuzticība starp Krievijas (Austrumeiropas) un Rietumeiropas iedzīvotājiem. Tagad šī tendence ir iekļauta vadāmā haosa tehnoloģiju arsenālā.

Noziegumu brīvība „perestroikas” kontekstā pašlaik par laimi izpaužas tikai atsevišķās pēcpadomju zemēs. Bet tas nenozīmē, ka ir pielikts punkts šai riebīgajai izpausmei. Nelietīgie precedenti var pievilināt arī citu zemju padibenes, cenšoties izvairīties no kriminālā soda. Čaugani attīstītiem indivīdiem un zombijiem sliktais pielīp ātrāk nekā labais, tāpēc mums ir tik biezs antisemītu un rusofobu slānis. Šim slānim, iespējams, nav liela interese par noziegumu brīvības vietējo grēku atmaskošanu un sodīšanu. Apmātajās galvās noziegumi tiek apvārīti kā antisemītisma un rusofobijas spīdoši varoņdarbi, jo viss taču, mīļie latvieši, bija vērsts pret „krieviem” un „žīdiem”. Tāpēc tie nav noziegumi, bet ir varoņdarbi. Un tas nekas, ka tauta aulekšiem iet bojā.

„Perestroikas” vadītāji savu mērķu sasniegšanā bija gatavi pieļaut cilvēku upurus. Lai realizētu savus plānus, „perestroikas” virsdiriģents Gorbačovs atsevišķās padomju republikās organizēja speciālas akcijas, kuru laikā īpaši apmācīti speciālo dienestu darbinieki (snaiperi) apzināti nogalināja civiliedzīvotājus. Ar TV un preses starpniecību nevainīgo cilvēku nogalināšana pasaules sabiedrībai tika pasniegta kā padomju armijas un čekistu zvērības. Pasaules sabiedrībai nebija jāzina patiesība. Pasaules sabiedrībai bija jāsaprot, ka padomju armija un čekisti ir mierīgo iedzīvotāju nežēlīgas slepkavas. Pasaules sabiedrība nedrīkstēja zināt, ka faktiski savējos nošāva savējie, noziedzīgi iesaistoties Maskavas neliešu projektā.

Gorbačova organizētajās asiņainajās akcijās līdzdarbojās vietējie kadri. Saprotams, viņi nekad nebūs ieinteresēti patiesības atklāšanā. Viņi nevēlas tautu informēt par patiesību. Tātad godīgi atzīt savu līdzdalību nevainīgu tautiešu nogalināšanā. Daudzi no viņiem joprojām ir pie varas un var ietekmēt savas valsts likumdošanu.

Lai tauta neuzzinātu patiesību, atsevišķās bijušajās padomju republikās ir pieņemti speciāli likumi. Ar likumu ir aizliegts publiski teikt patiesību par „perestroikas” manipulatīvajām asiņainajām akcijām. Ja kāds to tomēr uzdrošinās darīt, tad pret drosminieku tiek ierosināta krimināllieta, un tiesas spriedumā tiek pasludināts sods. Tādi tiesas procesi ir bijuši, turklāt pavisam nesen.

Citās zemēs sastopamā patiesības un noziegumu slēpšanas mānija atbalsojās arī Latvijā. Par to ir runa š.g. oktobrī publicētajā L.Lapsas rakstā „Mūsu cūka un arī druva mūsu!”. Autors ironiski aicina „izveidot sarakstu ar tām mūsu valstiskajām patiesībām un vērtībām, kuras nav apstrīdamas un vispār aiztiekamas”, „oficiālo valstisko svētumu un pareizo nostādņu sarakstu”.

Mūsu medijos dominējošajiem dubultajiem standartiem ir veltīts š.g. oktobrī publicētais A.Lemberga raksts „NEPLP prasības medijiem Latvijā un Lietuvā – krasi atšķirīgas”. Tajā var lasīt: „Gan Latvijas Republikas likumi (Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.4.pants), gan pašu sabiedrisko mediju izstrādātie un pieņemtie profesionālās darbības kodeksi (Latvijas Radio Rīcības kodeksa 5.1.-5.3.punkts) akcentē vairākus žurnālistu profesionālās darbības kritērijus, kas respektējami raidījumu veidošanā, piemēram, objektivitāte un viedokļu daudzveidība. Diemžēl šīs likuma normas vai profesionālās darbības standarti Latvijā netiek ievēroti, turklāt nevis vienā vai divos gadījumos, bet gan sistemātiski.”

Kā izskaidrot jaunā sociālā produkta – noziegumu brīvības – rašanos un nostiprināšanos aizvadītajos 20 gados? Vēl nesen tāda noziedzīga visatļautība nebija iespējama. Nobela miera prēmiju agrāk nepiešķīra armijas virspavēlniekam, kura bruņotie spēki ir iebrukuši vairākās valstīs. Uz šodienas noziegumu fona ne tikai Gordons Gekko ir eņģelis. Eņģeļi ir arī gangsteru vēstures simboli Vito Karleone, Als Kapone, Čarlzs (Lucky) Lučiano. Uz Gorbačova nozieguma fona minētie gangsteri ir erceņģeļi.

Tiecoties formulēt atbildi uz minēto jautājumu, noteikti ir jāņem vērā sekojošais. Jaunais sociālais produkts vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu civilizāciju. Noziegumu brīvība vienādā mērā attiecas uz visu Rietumu sociumu. Un nav svarīgi, ka Rietumu sociuma vienā daļā prevalē noziegumi militārajā un finanšu sfērā (ASV un Rietumeiropā), bet otrajā daļā pārsvarā ir noziegumi ekonomiskās politikas un ideoloģiskajā sfērā (Austrumeiropā). Vienādi garīgi slimas ir abas daļas.

Rietumu sabiedrības liktenis ir visiem kopīgs. Tāpēc atbildi nosaka pats galvenais notikums Rietumu sabiedrības visiem kopīgajā liktenī. Proti, demogrāfiskā pāreja. Tātad „balto” cilvēku izmiršana un šīs izmiršanas diktētā dzīves iracionālā loģika. Tā ir loģika, kas ir spējīga veicināt vienīgi destruktīvas izpausmes. Noziegumu brīvība ir tipiska destruktīvā izpausme. Tā progresē, jo citādāk nemaz nevar būt. Mēs turpinām izmirt un turpinām iracionāli ārdīties. Tāpēc mēs ar katru dienu kļūstam sociāli apātiskāki un ciniskāki. Sociālās apātijas un cinisma progresa dienaskārtībā nevar ietilpt noziegumu brīvības ierobežošana un likvidācija. Tas ir saprotams visiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast. Tāpēc mums nākas adaptēties noziegumu brīvības vidē.

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Sarūgtināt Bordānu un atlikt partiju finansējuma pieaugumu līdz nākamās Saeimas ievēlēšanai

FotoAicināsim 13. Saeimas deputātus neatbalstīt sasteigtu likumprojektu, kas paredz būtisku valsts finansējuma palielinājumu politiskām partijām jau no nākamā gada!
Lasīt visu...

3

Uz kopējā fona "Repharm" ir tīri labs un valstiski nozīmīgs koncerns

FotoKatru gadu rudenī atrodas kāds, kas raksta apskatu par šādu tēmu. "Sagadīšanās pēc” katru rudeni farmācijas tirgus sašūpojas, notiek lielākas vai mazākas aktivitātes likumdošanā, normatīvajos aktos, īpašumu maiņā, ražotāju un tirgotāju attiecībās. Vārdu "sagadīšanās" es šeit lietoju tādēļ, ka rudenī tiek izstrādāts valsts budžets un budžetā nekad netiek pietiekami daudz naudas izdalīts medicīnai.
Lasīt visu...

21

Ko gan citu darīt zaglim, kurš noķerts ar svešu maku rokā?

FotoŠorīt notērēju pārdesmit minūtes laika, lai kļūtu par divsimt deviņdesmit un nezin kuro cilvēku, kurš bija paskatījies „paša spēcīgākā opozīcijas pārstāvja” un vēl arī Gunāra Astras gara radinieka – tā vismaz viņam pašam gribētos – Alda Gobzema fantastiski populāro – jau atkal tā viņam pašam gribētos – taisnošanos viņa Bieriņu nekustamā īpašuma pirkšanas, pārdošanas, dāvināšanas un vēl nez kā sakarā.
Lasīt visu...

18

Latvieši vairs nav "varoņu tauta", drīzāk jau kalpu un pielīdēju tauta

FotoPolitmafija Latvijā visu ir nostādījusi tā, ka nav iespējams dzīvot Latvijā un nebūt šīs mafijas vergam. Par jebko, ko tu pērc, ir jāmaksā PVN. Viss tiek nozagts. Ja tu oficiāli strādā, jāmaksā sociālais nodoklis un ienākuma nodoklis. Viss tiek nozagts. Ja ir īpašums, tad ir jamaksā īpašuma nodoklis. Gribi lietot elektrību, maksā gan par to, gan arī OIK, un vēl nez ko.
Lasīt visu...

12

Ziņojums par komandējumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim

FotoSaskaņā ar Ministru prezidenta 2019.gada 19.augusta rīkojumu Nr.219 “Par Ilzes Viņķeles komandējumu” no 2019.gada 22.septembra līdz 24.septembrim biju komandējumā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai piedalītos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augsta līmeņa sanāksmē par vispārējo veselības aprūpi.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr

Latvijas satiksmes drošības telpā ir uzsprāgusi verbālā bumba, jo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks paziņoja, ka no stacionāro fotoradaru sodiem...

Foto

Modernā banalitāte

Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna...

Foto

Auniem ir jāzina, ko viņi nobada

Jebkura jauna partija mūsu valstī, kas gribēs izmainīt sapuvušo, smirdīgo oligarhu sistēmu, tiks norieta un samīdīta. Tāds pats liktenis sagaida...

Foto

Kādā veidā visiem aizbāztas mutes par Skultes gāzes termināļa afēru?

Nezināmu personu iecerētā Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa būve ir krietni nokavēta, un pašlaik tas ir cinisks...

Foto

Partijas pamodušās no miega

Izskatās, ka Latvijas politikā vasaras brīvdienas beidzot ir beigušās. Arvien aktīvāk izpaužas gan valdošās koalīcijas partijas, gan opozīcijas partijas. Līdz ar to...

Foto

Objektīvā realitāte

Ko nozīmē «objektīvs»? (Runa nav par video vai foto kameras piederumu). Ko nozīmē – būt objektīvam? Vai es, šobrīd rakstot šīs rindiņas, esmu objektīvs? Vai...

Foto

Skumīgi, bet varbūt godīgi…

Pagājusi Skolotāju diena. Kā prasta ikdienība. Nekas no aizgājušo dienu dāsno mūžu un goda plākšņu salkanās godības nav mainījies. “Gada skolotājs”, “Zelta...

Foto

Mīļie draugi, dārgie skolotāji, apsveicu jūs Skolotāju dienā

Mīļie draugi! Dārgie skolotāji! Apsveicu jūs Skolotāju dienā! Mēs visi esam izgājuši caur skolotāju rokām - mēs vispār...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret...

Foto

Likumpārkāpējs - valdība

Kas notiek ar iedzīvotājiem, kuri tiek pieķerti, pārkāpjot likumu? Atkarībā no likumpārkāpuma rakstura un smaguma pakāpes viņiem iestājas vai nu administratīvā vai kriminālatbildība...

Foto

Apķēzīšanas dinamika

Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālajai padomei...

Foto

NMPD atbilde par pirmās palīdzības apmācību valstī

Saistībā ar Pietiek publicēto rakstu vispirms jāuzsver, ka pirmās palīdzības apmācība ir valsts pārvaldes iestādes funkcija, nevis bizness, kā...

Foto

Kā Rīgā pulcējās “Aukstā kara 2.0” zaudētāji

„Dažās valstīs ir izveidojusies īpaša akadēmisko prusaku kategorija, kas tekalē no vienas politiskās virtuves uz otru un atkārto tekstus,...

Foto

Jautrība valdošajā koalīcijā

Šķiet, ka valdošajā koalīcijā vajadzētu būt mieram un klusumam, jo valdība paziņoja, ka ir sagatavots nākamā gada budžets. Tomēr atsevišķas partijas un politiķi...

Foto

Prātojums par "labo budžetu" un "sliktajiem baņķieriem"

“PNB bankas” darbības apturēšana sagādājusi rūpestus un kreņķus tās klientiem, bet tie ir tīrie sīkumi, salīdzinot ar laikiem, kad...