Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Krievijas telekanāls NTV paziņojis, ka Krievijas Federālais drošības dienests (FSB) esot "atmaskojis Latvijas spiegu" - bijušo Saeimas deputātu no Saskaņas centra Alekseju Holostovu, kurš atzinies, ka esot Latvijas specdienestu aģents, kurš strādājot ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes labā. Pietiek avoti, kas saistīti ar drošības dienestiem, izsaka versiju - tieši saistībā ar šo lietu esot izskaidrojama Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika pēkšņā aizraidīšana pensijā.

Holostovs, kā viņš pats atklājis FSB, esot savervēts pirms 7-8 gadiem,izmantojot spiedienu un šantāžu (to veikusi Drošības policija), viņam ticis piešķirts pseidonīms "Glorija", un Krievijas teritorijā viņš atrodoties Latvijas specdienestu uzdevumā, kuri savukārt darbojoties ASV CIP vadībā.

Viņa uzdevumos esot ietilpusi informācijas vākšana par Krievijas iedzīvotāju neapmierinātību ar valdību un prezidentu, par Krievijas aizsardzības spējām, kā arī ziņošana par saviem Latvijas kolēģiem un Krievijas draugiem.

Sižetā arī pieminēts, ka par saviem pakalpojumiem Holostovs no Latvijas specdienestiem saņēmis niecīgu naudiņu - 10 tūkstošus rubļu, taču ikreiz viņam nācies parakstīties par divreiz lielākas summas saņemšanu.

Sižetā Holostovs daudz un ar entuziasmu apraksta savas aktivitātes, kuras gan, kā uzskatījis FSB, nekādu vērā ņemamu kaitējumu Krievijai neesot nodarījušas. Tāpēc arī esot pieņemts "humāns lēmums" bijušo Saeimas deputātu vienkārši izraidīt no valsts.

Sižetā, kurā Latvija tiek nodēvēta arī par "rasisma rezervātu" un aparteīda sistēmas ieviesēju attiecībā uz krievvalodīgajiem uzstājas arī tādi Latvijas "draugi" kā Viktors Alksnis un Aleksandrs Gapoņenko, un pats Holostovs tajā raksturots kā jaunu ciematu (ar nosaukumu SSSR u.c.) būvnieks un aktīvs krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvis.

Pietiek šodien atgādina Latvijas un Krievijas "spiegu cīņu" mūslaiku vēstures lappuses, publicējot nodaļu no pirms dažiem gadiem iznākušās grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005:

"Par to, ka Latvijā rosās visdažādākās piederības spiegi un izvērsti veseli izlūkošanas tīkli, sazvērestības teoriju aizstāvji ir bijuši pārliecināti mūžīgi mūžos. Neko būtisku šajā pārliecībā nemainīja arī fakts, ka visā Latvijas mūslaiku vēsturē pašmāju un Krievijas drošībnieki šajā jomā apmainījās galvenokārt ar mediju „pīlēm”, bet notvertie „spiegi” lielākoties izrādījās vienkārši dīvaiņi.

Padomju gadu kaislības

Padomju gados, kad Latvija bija būtiska „vienotās un nedalāmās” sastāvdaļa, spiegu vai vismaz šķietamu spiegu aktivitātes padomju republikā Baltijas jūras krastā sita augstu vilni – vismaz amatpersonu vēlāko, „atklātības” gadu izteikumos noteikti. Tā, piemēram, Rietumu izlūkdienestu aktivizēšanos toreizējais Latvijas PSR VDK šefs Staņislavs Zukulis 1988. gada Latvijas kompartijas centrālkomitejas plēnumā raksturoja šādiem vārdiem: „Saskaramies ar pretinieka graujošās darbības pieaugumu, izlūkdienestu darbības pieaugumu. Iebraucošo ārzemnieku plūsmā pa dažādiem kanāliem tika atklāti pār par 70 emisāriem un sakarniekiem ar ārzemju nacionālistiskajiem centriem.”

Savukārt bijušais VDK ģenerālis un armijas pretizlūkošanas daļas vadītājs Bruno Šteinbriks uz jautājumu, vai ārzemju spiegi Latvijā padomju laikos bija izdomājums vai realitāte, deviņdesmito gadu sākumā atbildēja skaidri un gaiši: „Realitāte. Cik gan reižu aizturēja ārzemju atašejus, vēstniecību darbiniekus. Viņi strādāja, vervēja sev uzticamus cilvēkus. Domāju, ka dara to joprojām.”

Objektivitātes labad gan jāpiebilst, ka neba nu arī VDK virsnieki tikai blisināja acis un nevāca nekādu informāciju. Latvijas PSR VDK pienākumu vidū bija arī izlūkdarbība, kas gan resursu trūkuma dēļ tika veikta diezgan ierobežotos apmēros. Proti, visas nopietnās izlūkošanas operācijas rīkoja „lielā čeka” Maskavā, bet Rīgai bija atvēlēts vien darbs ar ārzemju latviešiem, no kuriem pat pie labākās gribas nekādu sevišķi svarīgu informāciju izvilināt neizdevās.

Ja ticam vienam no slavenākajiem PSRS VDK pārbēdzējiem Oļegam Gordijevskim, tad bijis gan arī viens izņēmums – Latvijas PSR diplomātiskās pārstāvniecības darbinieks, žurnālists un vēlākais neatkarīgās Latvijas politiķis Nikolajs Neilands. „Nikolajs Neilands ir augsts VDK virsnieks, kura uzdevums septiņdesmito gadu beigās bija ietekmēt Zviedrijas valdību visaugstākajā līmenī,” savulaik apgalvoja O. Gordijevskis. Pastāv pat versija, ka VDK mēģinājusi izmantot toreizējā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes nosacīti latviskās saknes – U. Palmes senči kādreiz bija dzīvojuši Latgalē, un tādēļ premjers pat it kā esot plānojis apmeklēt Latviju, kur viņa vizītei jau esot bijusi sagatavota dāvana, tautiska pūrlalāde.

Taču tad U. Palme mīklainos apstākļos tika nošauts un ceļojums uz Latviju izpalika. Bijušie VDK darbinieki vēlāk pat pieļāva iespēju, ka atentātā pret premjeru varētu būt iejaukti Rietumu specdienesti, kam U. Palme licies nevēlams, jo pārlieku draudzējies ar Padomju Savienību. Vai U. Palmes ietekmēšanā tiešām piedalījies N. Neilands, tagad varam vien minēt, taču pilnīgi droši ir tas, ka, ja latvietis arī Zviedrijā pildīja kādus čekas uzdevumus, tad darīja to pēc PSRS VDK, nevis LPSR VDK rīkojuma, – rīdziniekus tāda mēroga operācijām nelaida ne tuvumā.

Padomju laikos starptautiska mēroga slavu guva vēl kāds latviešu drošībnieks – Imants Lešinskis, PSRS VDK virsnieks, kurš bija nosūtīts strādāt Apvienoto Nāciju Organizācijā. No turienes viņš tad arī 1978. gadā pārbēga pie rietumniekiem un sniedza tiem daudz vērtīgas informācijas par čekas darbiniekiem un viņu darba metodēm. Latvijas PSR VDK ar viņu bija nosacīts sakars, jo ar Rīgu saistīts tikai I. Lešinska karjeras sākumposms, bet vēlāk viņu pārcēla darbā uz Maskavu. Taču jebkurā gadījumā tieši I. Lešinskis droši vien ir pelnījis slavenākā latviešu spiega nosaukumu...

Sabrūkot Padomju Savienībai, VDK rīkotās spiegu spēles grima nebūtībā, taču uz skatuves parādījās jauni spēlētāji rietumvalstu specdienestu izskatā. Laiku 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Krievijas laikraksts Segodņa deviņdesmito gadu vidū raksturoja tā: „Amerikāņu diplomātiskie avoti savā laikā ziņoja, ka katrā neatkarīgajā valstī bijušajā PSRS teritorijā ieradās aptuveni 15 Centrālās izlūkošanas pārvaldes līdzstrādnieku, lai „apmācītu un konsultētu valdības, kā radīt armijas un drošības spēku kodolu”. Apmācot pretizlūkošanā, CIP, kā rakstīja avīze Boston Globe, cerēja „iespējami ātrāk iznīcināt VDK tīklus, lai samazinātu padomju varas atgriešanās draudus”. To izdevās izdarīt.”

Deviņdesmito gadu vidū Latvijas presei gan nācās aizdomāties: ja reiz visvarenajai CIP par Latviju ir tik liela un nopietna interese, kā gan tas nākas, ka ik gadu izdodamajā CIP faktu gadagrāmatā par mūsu valsti atrodami arī šādi „fakti” – 1993. gadā ievēlētais Latvijas parlaments esot atjaunojis valsts 1933. gada Konstitūciju, valstī paralēli latiem tiekot nadzīgi apgrozīti arī rubļi, kuros tiekot izteikts pat budžets, bet viena no četrām ievērojamākajām Latvijas ostām esot... Daugavpils?

Pirmie blēņu stāsti

Un vienalga jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijas sabiedrība regulāri tika biedēta ar specdienestu – pirmām kārtām jau Krievijas – darbiniekiem, kas to vien darot kā izspiegojot mūsu valsti un izmantojot tās teritoriju kā spiegošanas placdarmu. Protams, kaut ko jau tiešām spiegoja, taču ilgu laiku Latvijas varas iestādes tā arī nespēja uzrādīt kaut vienu cik necik reālu spiegu.

Gandrīz vai redzamākais spiegs – pareizāk jau eksspiegs – izrādījās 90. gadu sākuma Latvijas valdības vadītāja Ivara Godmaņa padomnieks Bū Krāgs, nākamais Svenska Handelsbanken viceprezidents, kurš, kā runāja, par savā krievu valodas spējām varējis pateikties „studijām” Zviedrijas armijas izlūkskolā.

Varēja pamanīt arī pa kādam publiskam izteikumam bez tālejošām sekām. Piemēram, 1994. gadā, kad tika runāts par iespējamo Alda Bērziņa kandidatūru vēstnieka postenim Igaunijā, Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kanceleja sarosījās un paziņoja, ka laikā, kad A. Bērziņš strādājis PSRS vēstniecībā Peru, viņš, lūk, bijis Krievijas armijas izlūkdienesta GRU virsnieks.

Tajā pašā 1994. gadā tika aizturēts kāds Liepājas radio tornī uzrāpies krievu virsnieks (tobrīd vēl visas Krievijas armijas vienības Latviju nebija atstājušas), kurš – kādas šausmas! – bija kaut ko filmējis ar videokameru. Pierādījumu trūkumu dēļ oficieri drīz vien nācās atbrīvot.

Tāpat beidzās tai pašā 1994. gadā notikušais incidents, kad policija 21. novembra naktī uz Babītes–Salaspils autoceļa aizturēja automašīnu Volkswagen Passat ar Krievijas valsts reģistrāciju numuru, kurā atradās kāds Sergejs Jagotins. Pie viņa atrastā pistole TT un kaudzīte dokumentu policistus vedināja uz domām, ka viņiem ir darīšana ne ar ko citu, kā rūdītu krievu spiegu. Taču skandāls ātri vien izčākstēja, jo pierādījumu S. Jagotina kaitniecīgajai darbībai nebija un nācās vien viņu laist vaļā. Latvijas Ārlietu ministrija no iekšlietu resora nesaņēma pat tik daudz informācijas, lai varētu krieviem nosūtīt protesta notu.

Mitrohina arhīva ceļi

Tikai deviņdesmito gadu beigās kļuva zināms, cik dramatiski notikumi tieši spiegošanas frontē un tieši Rīgā norisinājušies 1992. gadā: tad Lielbritānijas vēstniecībā Latvijas galvaspilsētā ieradies un politisko patvērumu lūdzis PSRS Valsts drošības komitejas arhīva darbinieks Vasilijs Mitrohins, kurš saskaņā ar atklātībai nodoto versiju tieši Rīgā arī organizējis vairāk nekā desmit gadus krāta arhīva – pārsvarā paša pārrakstītu un kopētu VDK slepeno dokumentu – izvešanu.

Pēc šiem materiāliem – daļu no tiem V. Mitrohins vēstniecībā Rīgā nogādājis mugursomā, bet lielākā daļa bijusi ievietota sešos alumīnija čemodānos – vēlāk tika izdota grāmata Mitrohina arhīvs, taču tas vēl būtu tīrais sīkums: tiek uzskatīts, ka rietumvalstīs šie arhīva dokumenti pētīti ar milzu interesi, un, lai gan nekādus pirmās šķiras valsts noslēpumus nav saturējuši, vienalga noveduši pie virknes aģentu notiesāšanas un iedragājuši Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta operācijas ārvalstīs.

No Latvijas viedokļa interesanti bija arī tas, ka dokumentos cita starpā bija pieminēta padomju izlūkdienesta labā Lielbritānijā četrus gadu desmitus spiegojusi latvieša un anglietes meita Melita Norvuda (1999. gadā, kad ziņas par viņu nonāca atklātībā, saukta par „spiedzi – vecmāmiņu”, un arī ļoti cienījamā vecuma dēļ atbrīvota no stāšanās tiesas priekšā).

Salīdzinot ar šiem meganotikumiem, Latvijas specdienestu rosība nekādus redzamus panākumus nedeva ne spiegu ķeršanā, ne izlūkošanā. „Asinis uzsita” tikai pa kādai mediju pīlei vai pašmāju kuriozam spiegošanas skandālam. Piemēram, kad par izspiešanas mēģinājumu no Aldara prezidenta Vitālija Gavrilova un firmas Showimpex šefa Aleksandra Birmana tika aizturēts kāds Boriss Samoiļenko, viņš taisnojās, ka vajadzējis izpildīt krievu specdienestu pārstāvju pavēli (tiesa, vēlāk esot izrādījies, ka tie ir nevis rezidenti un aģenti, bet gan vienkārši bandīti).

Par citu kuriozu 1995. gadā parūpējās 22 gadus vecais Robežsargu brigādes komandiera adjutants Agris Celitāns, kurš diezgan uzkrītoši draudzējās ar ASV vēstniecības pirmo sekretāru. Vēlākajos gados šāda draudzība, iespējams, tiktu apsveikta, taču deviņdesmito gadu vidū latviešu drošībnieki ar aizdomām raudzījās uz visu valstu diplomātiem, nešķirojot – ir tie mūsu stratēģiskie sadarbības partneri vai nav. Nelabās aizdomas apstiprinājumu guva brīdī, kad adjutantu pieķēra noklausoties komandiera telefona sarunas.

Loģisks likās pieņēmums, ka neba nu aiz gara laika adjutants tās klausījies, taču pierādījumus, ka A. Celitāns būtu strādājis citas valsts specdienestu labā gūt neizdevās, tādēļ lieta beidzās vien ar vaininieka atlaišanu no darba. 1996. gada jūnijā Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka lieta pret A. Celitānu izbeigta – neesot pierādījumu, kas viņš būtu nodevis ārvalstu pārstāvjiem būtisku militāru vai valstisku informāciju. (Turklāt prokuratūras darbinieki, kas izmeklēja šo lietu, par mundro puisi tikai smīkņāja un runāja par jefiņu, kurš sevi iedomājies par Napoleonu.)

Savukārt 1996. gada rudenī pamatīgu traci sacēla Krievijas Sabiedriskās televīzijas programmā „Vremja” ar Sergeju Dorenko izteiktais apgalvojums, ka Kaļiņingradā esot aizturēts Latvijas specdienestu kurjers, kam vajadzējis saņemt Zviedrijas specdienestus interesējošus dokumentus par Krievijas karakuģu un zemūdeņu kustību no Baltijskas ostas.

TV programmas izklāstītā versija, ko it kā apstiprināja arī notvertais kurjers, Krievijas Federālā drošības dienesta pārstāvis un operatīvais videomateriāls, bija: kurjers par pat tiem laikiem nelielu samaksu (automašīnas uzpildīšana un 10 – 15 latu) Latvijas Drošības dienesta majora Valda Nikolajeva uzdevumā esot gatavojies saņemt no savervēta Krievijas flotes virsnieka (kam jau solīti 10 tūkstoši dolāru un palīdzība dzīves vietas maiņā) dokumentus par Krievijas karakuģu kustību Baltijas jūrā un nodot šim virsniekam jaunas instrukcijas no Latvijas specdienestiem. Taču, pēc visa spriežot, virsnieks savlaicīgi visu „nostučījis”, kā rezultātā uzreiz pēc dokumentu maiņas kurjeru „sašņorējušas” Krievijas drošībnieku rokas.

S. Dorenko, kuru par „TV killeri” sāka saukt tikai vēlāk, pieļāva, ka V. Nikolajevs darbojies nevis Latvijas varas iestāžu uzdevumā, bet gan tiešām vēlējies „piehaltūrēt” zviedriem. Kā bija patiesībā, tā arī palika liels noslēpums – Latvijas varas iestādes sākumā klusēja, tad paziņoja, ka vispār šis Krievijas televīzijas sižets esot nekas cits kā divus gadus veca „muļķīga mākslas filma”, un nekādus oficiālus komentārus nesniedza arī Krievija. Tikai neoficiālu ziņu līmenī palika arī apgalvojums, ka savulaik viens no Krievijas TV sižeta galvenajiem varoņiem – Drošības policijas majors Valdis Nikolajevs – policijas štatu sarakstā esot gan bijis atrodams.

Spiegi un „pīles”

Krievijas ārpolitikas veidotājiem ideja par baltiešu spiegiem acīmredzami iepatikās, un nākamajos gados vesela virkne lielās kaimiņvalsts amatpersonu nāca klajā ar dažnedažādām variācijām par šo tēmu.

„Pasargi Dievs jūs kļūt par spiegu. Īpaši Latvijas spiegu. Ne tikai nesaņemt ne graša, bet arī samaksāt ar savu veselību. Kā tas arī notika ar 35 gadus veco Alekseju – Latvijas specdienestu līdzstrādnieku ar iesauku Ozols,” – tā, piemēram, izsaucās Krievijas laikraksts Komsomoļskaja pravda. No publikācijas izrietēja, ka nabaga Ozolu, iekūlušos lielās problēmās ar parādu atdošanu nopietniem cilvēkiem, pirms pāris gadiem esot savervējis LR Drošības dienesta darbinieks Guntis Bode. Uzdevums bijis vienkāršs – apmesties uz dzīvi Sanktpēterburgā un ziņot par tiesībsargāšanas iestāžu darbu. Ilgstoši lūdzot dokumentus un naudu, nabaga Aleksejs saņēmis veselus... 25 dolārus.

Arī Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) Pēterburgas pārvaldes pretizlūkošanas operāciju dienesta rokās viņš nokļuvis, pateicoties G. Bodes lempībai. Neko sliktu čekisti viņam gan neesot nodarījuši, jo nekāda reāla spiegošana nemaz nebija notikusi. Turklāt savas karjeras beigu posmā nabadziņš pat nokļuvis slimnīcā – čūla, nervu sabrukums un osteohondroze. Intervijā avīzei Aleksejs izteicies: „Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka valstī ir vēl ne mazums cilvēku, kas ir līdzīgi man...”

Savukārt cita Krievijas avīze Segodņa ziņoja par kādu Nikolaju, kurš aizdomīgi atgādināja to pašu nabaga Ozolu: arī šo 35 gadus veco vīrieti, izmantojot nabaga grūtos materiālos apstākļus, savervējuši Latvijas Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta pārstāvji (pat it kā ar pašu dienesta vadītāju Juri Vectirānu priekšgalā), samaksājuši savervētajam tikai 50 dolāru, neko reāli viņš izspiegot neesot paspējis, tāpēc arī FSB darbinieki viņam neko sliktu nav darījuši.

Visbeidzot, 1999. gadā Krievijā klajā nāca Anatolija Jeļizarova grāmata Pretizlūkošana. FSB pret vadošajiem pasaules izlūkiem, kurā... jau atkal bija pieminēts tas pats Ozols. Tiesa, grāmatā netrūka īpaši krāšņu detaļu: piemēram, jaunvervētajam Latvijas specdienesta telpās esot bijis pat jāraksta iesniegums par iestāšanos Drošības dienestā, jānoklausās „jaunā izlūka īsais kurss”, savukārt iepriekšējo nesakritību Ozola saņemtajās naudas summās grāmata skaidroja tā – skopais Latvijas drošības dienests viņam gan izsniedzis 50 dolārus, bet puse bijusi jāsamaksā par pusdienām „kopā ar šefu”.

Netrūka arī augstu amatpersonu paziņojumu. Tā, piemēram, FSB priekšnieks Nikolajs Kovaļovs nāca klajā ar šādu apgalvojumu: kaut baltiešu izlūkdienestu darbība neapdraudot Krievijas drošību, lielajā kaimiņvalstī to varot just un redzēt, un īpaši atzīmējama esot tieši Latvijas specdienestu darbība. Savukārt FSB Pretizlūkošanas operāciju pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors Nikolajs Volobujevs tikpat publiski paziņoja: „Nevaru nepateikt par Baltijas valstu izlūkdienestiem. Kopā ar FSB Maskavas pārvaldi mēs, pieņemsim, atmaskojām Igaunijas Iekšlietu ministrijas Apsardzes policijas departamenta aģentu Disu. Viņš nodarbojās ar informācijas vākšanu par mūsu vēstniecības Tallinā darbiniekiem, vervēja cilvēkus...”

Tiesa, krievu efesbešņika pieminētais „Baltijas spiegs” nebija tas labākais piemērs – 1957. gadā dzimušais Henriks Diss sākotnēji tika minēts kā īpaši bīstams vīrs, kuram esot bijusi dota vesela virkne būtisku uzdevumu, sākot ar Krievijas deputātu un diplomātu vervēšanu un beidzot ar asiņainu provokāciju rīkošanu. Taču pēc kāda laika izrādījās, ka „spiegs” ir, maigi izsakoties, nedaudz dīvains, un tā nu lieta beidzās ar to, ka H. Disam Krievijā tika izdota piespiedu kārtā pārcēlušās personas apliecība un FSB atstāja viņu svētā mierā.

Piemērs gan izrādījās lipīgs, un 1999. gada 13. maijā konspiratīvas tikšanās laikā, nododot informāciju par Latvija – tā jūnijā triumfāli paziņoja toreizējais Latvijas Drošības policijas priekšnieks Jānis Apelis – tika aizturēts īsts un kārtīgs spiegs. Ko tik visu par šo personu stāstīja Drošības policija: ij to, ka pie aizturētā pusmūža vīrieša – pēc tautības latvieša – ir atrasta dažāda informācija par Latvijas un Krievijas gaisa telpas novērošanas sistēmām, robežsardzes dienestiem, zemessardzi, Daugavpils rajona lidlauku un pat pilsētas uzņēmumiem, ij to, ka spiegs ziņas nodevis gan materiālu, gan idejisku apsvērumu dēļ, ij to, ka nodotā informācija varējusi nodarīt mūsu valstij būtisku kaitējumu. Netika atklāta tikai valsts, kuras labā notikusi spiegošana, jo, izsakoties J. Apeļa vārdiem, „starptautiski skandāli un tamlīdzīgas nepatikšanas Latvijai nav vajadzīgas”.

Vispārējā entuziasma apstākļos nedaudz dīvaini gan izklausījās tobrīdējā premjera Viļa Krištopana vēsais komentārs: „Man kā premjeram ir daudz nopietnākas problēmas, ko risināt, nekā spiegu ķeršana.” Taču jau drīz aizdomīgāk uz Latvijas drošībnieku ķērienu sāka raudzīties arī sabiedrība: krievvalodīgajā presē parādījās Daugavpils žurnālista Pāvela Koršenkova atklāsmes, ka tieši viņš esot slavenais „spiegs”, kurš viņu „savervējušajiem” Drošības policijas darbiniekiem par 400 dolāriem pārdevis lielākoties no vietējās preses norakstītas ziņas.

Pašmāju drošībnieki nedaudz apmulsa, taču brīdi vēl centās saglabāt stāju: J. Apelis pēkšņi nekādi nespēja iepazīties ar publikācijām, lai varētu tās komentēt, Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis ļoti principiāli norobežojās no šīs „Drošības policijas operācijas”, un Iekšlietu ministrijas pārstāvis Normunds Beļskis izrādījās vienīgais, kurš vēl mēģināja medijiem ieskaidrot, ka publikācijas par P. Koršenkova „vervēšanu” esot „absurda, sablefota” intervija.

Vēl pēc brīža arī N. Beļskis jau atzina, ka patiesībā ar P. Koršenkovu esot vienkārši veiktas „operatīvās darbības, lai atturētu no kontaktu meklēšanas ar ārvalstu specdienestiem”, pielaidīgāks kļuva arī J. Apelis un ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, un likumsakarīga bija krimināllietas izbeigšana tā paša gada septembrī. Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokurora pienākumu izpildītāja prokurore Māra Usāne jau oficiāli paziņoja – „spiega” „rezidentam” nodotās ziņas tiešām bijušas galvenokārt pārrakstītas no preses izdevumiem, „piešķirot tām zināmu nokrāsu”.

No darbiem – pie runām

Pašmāju drošībnieki centās šo gadījumu iespējami ātri piemirst, bet tikmēr īsti spiegi neķērās un neķērās, liekot to ķērājiem un viņu pārraudzītājiem visu enerģiju pārcelt uz publisku paziņojumu jomu. Piemēram, bijušais iekšlietu ministrs Dainis Turlais uz jautājumu, kā gan jau nedēļu pirms viņa pavēles par vairāku Pilsonības un imigrācijas departamenta (PID) darbinieku atlaišanu šajā iestādē strādājošie par to uzzinājuši no kāda Krievijas vēstniecības darbinieka, bez īpašām pārdomām atbildēja tā: „Es nevaru apgalvot, ka atsevišķi PID darbinieki ir tieši saistīti ar Krievijas vēstniecību, bet, ka viņi ir saistīti ar Krievijas specdienestiem, – par to mēs varam runāt.”

Savukārt cits izbijis iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis izcēlās ar šādu publisku apgalvojumu par jau pieminēto D. Turlo: „Turlais tiek aizstāvēts kā Krievijai pietiekami zināms cilvēks. Tam ir nerakstīts fons, ko kādi dienesti Latvijā veiksmīgi veido, lai pasargātu sev izdevīgus cilvēkus un novāktu no politiskās skatuves traucējošos. Domāju, ka viņš ir ļoti ērts cilvēks Krievijai, tāpat kā [Jānis] Ādamsons, tāpēc ar nemanāmiem līdzekļiem viņiem ar preses palīdzību tiek radīts labvēlīgs fons, un tauta to neapzināti pieņem.” Un kur nu ekscentriskais Saeimas deputāts Oskars Grīgs ar savu: „Arī starp mums, deputātiem, es vārdā negribu nosaukt, daži ārkārtīgi sirsnīgi apmeklē vairākas dažas vēstniecības un rakstiskā veidā visāda veida ziņas sniedz...”

Tikmēr pašmāju drošības dienestu paziņojumi kļuva daudz pieticīgāki. Deviņdesmito gadu otrajā pusē Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš nepateica neko daudz vairāk kā – jā, esot bijuši gadījumi, kad specdienestiem izdevies novērst informācijas noplūdes, SAB rīcībā esot ziņas par novērotām ārvalstu izlūkdienestu aktivitātēm Latvijā, taču tas arī viss.

Runīgāks nebija arī J. Apeļa pēctecis Drošības policijas priekšnieka amatā Jānis Reiniks – drošībnieku rīcībā esot operatīva rakstura informācija par vienas otras valsts un dažādu uzņēmējsabiedrību interesi par konkrētiem mūsu valsts objektiem, valsts politiku vienas vai otras tautsaimniecības nozares perspektīvajā attīstībā. Un tā nu arī jaunā gadu tūkstoša sākumā zināmākais (kaut caurcaurēm noslēpumā tīrs) pašmāju drošībnieku varoņdarbs bija J. Apeļa 2001. gada rudenī kādā intervijā pieminēta ASV vēstnieka paglābšana no „reālu teroristu apdraudējuma no kādas arābu valsts”.

NATO faktors

Tomēr bažas par spiegu tīkliem nezuda arī pēc gadu tūkstošu mijas. Piemēram, 2001. gada sākumā Zviedrijas laikraksts Expressen paziņoja, ka Francija caur Latviju izspiegojot Zviedriju un noklausoties tās sakarus ar Baltijas valstīm. Šim nolūkam, kā avīzei it kā bija vēstījuši anonīmi avoti ASV Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, tiekot izmantota par speciāla noklausīšanās bāze Tukumā, – un, šķiet, zviedri tā arī līdz galam nenoticēja, ka no Tukuma lidlaukam, kur it kā atrodoties slepenā bāze, patiesībā atlikuši vairs tikai pāris skrejceļi.

Taču šis faktiski bija izņēmuma gadījums, kad tika pieminētas rietumvalstu izlūkdienestu intereses Latvijā. Mūsu valstij tuvojoties Eiropas Savienībai un NATO, auga pārliecība – ja kāds šeit arī naidīgi spiegos, tā noteikti būs Krievija. Jau tai pašā 2001. gadā J. Reiniks ne ar „jā”, ne ar „nē” neatbildēja uz jautājumu, vai gadījumā no Latvijas par spiegošanu nav izraidīts kāds Krievijas diplomāts.

Tomēr tikai trīs gadus vēlāk pienāca pirmā „īstā spiega” kārta – 2004. gada aprīlī no Latvijas „par darbību, kas nav savienojama ar diplomāta statusu”, tika izraidīts Krievijas vēstniecības otrais sekretārs Pjotrs Uržumovs, bet maija vidū Latvija atteicās izsniegt iebraukšanas vīzu Krievijas Ārlietu ministrijas Otrā Eiropas departamenta direktora vietniekam Mihailam Demurinam (kas gan vairāk bija politisks žests).

Visbeidzot, jūnijā tas pats U. Dzenītis zināja teikt, ka apmēram gada laikā iebraukšana Latvijā esot atteikta astoņiem cilvēkiem, par kuriem bijušas „pamatotas aizdomas par spiegošanu” – lielākoties diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Un vispār – Krievijas izlūkdienestu interese par politiskajiem, ekonomiskajiem un militārajiem procesiem Latvijā esot būtiski pieaugusi. Tiesa, to, kas tieši šeit interesē kaimiņvalsts izlūkdienestus, mūsu drošībnieki gan tā arī neatklāja – ja neskaita baumas par Krievijas specdienestu rokās nonākušām Latvijas mobilo telefonu sarunu izdrukām, kas ļaujot sekot ietekmīgu cilvēku kontaktiem."

NTV sižets apskatāms šeit: http://www.ntv.ru/novosti/1263038/.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Kam ir izdevīgi popularizēt tautu izšķīšanu "kausējamā katlā"

FotoTautas brīvība ir atkarīga no nacionālās identitātes spēka. Identitāte ir vērtību sistēma. No vērtībām izriet griba un rīcība - nepakļauties apspiestībai, cīnīties, upurēties.
Lasīt visu...

15

Aizbraukt uz vietu ar skaistu skatu un izslāpušām acīm divatā skatīties uz klienta alkohola pudeli...

FotoPēc Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) statistikas 2019. gadā vadītāji alkohola reibumā izraisīja 173 ceļu satiksmes negadījumus (CSNg) ar cietušajiem, 14 CSNg ar bojā gājušajiem un 232 CSNg ar ievainotajiem. Pēc Eiropas Komisijas statistikas 2018. gadā Latvija pēc ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušo skaita bija trešā valsts ES pēc Rumānijas un Bulgārijas.
Lasīt visu...

3

Lai novērstu uzmanību no izgāšanās ar kadastrālajām vērtībām, esam uzmeistarojuši slepenu projektu par jaunu tiesiskuma darba grupu

FotoPiektdien, 7. augustā, Tieslietu ministrija ir iesniegusi izskatīšanai Ministru kabineta sēdē ziņojuma projektu, kas paredz izveidot darba grupu ar valsts tiesisko drošību saistīto problēmjautājumu risināšanai.
Lasīt visu...

18

Neuzskatām par iespējamu piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumos, kas tiek organizēti svešā valodā

FotoEsam aicināti piedalīties priekšvēlēšanu aģitācijas raidījumos, ko organizē Latvijas sabiedriskie mediji, kas cita starpā iekļauj arī raidījumus, kas notiek svešvalodā, konkrēti - krieviski.
Lasīt visu...

6

Izliksimies, ka esam norūpējušies: valsts prezidenta Egila Levita paziņojums par vēlēšanām Baltkrievijā

FotoLatvija kā Baltkrievijas kaimiņvalsts pilnībā atbalsta baltkrievu tautas dziļo vēlmi dzīvot savā neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā un tiesiskā Baltkrievijas valstī.
Lasīt visu...

12

Par dzīves mērķiem un jēgu

FotoKas mēs esam? Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāda ir jēga cilvēces pastāvēšanai? Atbilstoši savām zināšanām un prāta spējām mēs meklējam atbildes uz šiem jautājumiem vai arī lieki nelauzām galvu ar šādām “muļķībām” un mierīgi dzīvojam tālāk. Tomēr šie jautājumi nav tik maznozīmīgi, kā tas varētu likties ikdienas darba steigas un problēmu pārņemtam cilvēkam. No tā, kādas atbildes mēs sameklējam uz šiem jautājumiem, lielā mērā ir atkarīga mūsu dzīve.
Lasīt visu...

6

Pamēģiniet mums noticēt, ka vislielākajā luterāņu draudzē viss ir gandrīz kārtībā

FotoRīgas Lutera draudze kategoriski noraida medijos izskanējušās interpretācijas par draudzes ilggadējo mācītāju Kaspara Simanoviča un Induļa Paiča darba attiecību pārtraukšanas iemesliem.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par ko balsot vēlēšanās?

Vatikāna II koncils par katoļu aktīvu līdzdalību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē uzsver, ka "visiem pilsoņiem ir jāatceras savas tiesības un reizē pienākums...

Foto

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens...

Foto

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

Esam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību...

Foto

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā...

Foto

Pa iznīcības ceļu…

Kāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad...

Foto

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

Vides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības...

Foto

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

Pārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi...

Foto

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

Publiskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM)...

Foto

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

Jau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto...

Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

Liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim visas lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene....

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija, jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...