Iesaki rakstu: 
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Jo pa tam lāgam... Jā, pa tam lāgam Polijā noslēdzās valsts prezidenta vēlēšanu otrā kārta, un ar 51:49 uzvarējis ir Karols Navrockis, ko starptautiskie liberālie mēdiji dēvē par nacionālistu un labējo populistu. Nu trakums. Populists par prezidentu Polijā, itāļu premjere esot galēji labējā populiste, franču Marianna protamā kārtā tai pat sadaļā, un, ja skatās socioloģijas datus, populisms nāk virsū kā melns mākulis karstā vasaras dienā.
Tā Vācijā, kuras Bundestāga ārkārtas vēlēšanas un jauno valdību mēs esam pa reizei apsprieduši, pirmo reizi AfD – labējie populisti – jau aprīlī ir reitingos apsteiguši vēlēšanu uzvarētājus labējos kristiešus. Tehniski tā šobrīd ir populārāka partija Vācijas Federatīvajā republikā. Apvienotajā Karalistē pērnās vasaras vēlēšanās uzvarēja mēreni kreisie leiboristi, un britu mažoritārā sistēma deva šiem graujošu vairākumu parlamentā. Šobrīd, maija beigās, viņu popularitāte ir 23% pret opozīcijā iedzīto toriju 17%. Bet! Naidžela Farāža Reform UK ir 31%! Kopš vēlēšanām šamo reitings ir vairāk kā divkāršojies!
Trakas lietas! Kas notiek?
Atpakaļskats uz Ameriku
Līdzīgi daudzi sev jautāja pērnruden par ASV vēlēšanu rezultātiem, sak, kas tiem cilvēkiem noticis, ka tie balso par šitādu narcisistisku ākstu? Lai paliek procentu rēķini, vairāk par 77 miljoniem amerikāņu nobalsoja par Trampu. Tāds milzu skaits nevar būt visi reizē sajukuši prātā. Iemeslam jābūt kur citur.
Tādēļ es stingri ieteiktu atteikties no iepriekšējā jautājuma formulējuma par atbalstītāju sajēgu, saprašanai palīdzēs cits jautājums: līdz kādam izmisumam demokrātu kretīnisms bija novedis miljonu miljonus, ka tie bija spiesti nobalsot par Trampu? Man ir atbilde. Tas ir demokrātu konsekventais atbalsts miljonu nelegālo imigrantu ienākšanai, tā bija viņu cīņa par kleitās ģērbtu tēviņu tiesībām līst meiteņu ģērbtuvēs un tualetēs, puišu bīdīšana meiteņu sportā, visas represīvās sistēmas nošķiebšana par labu krāsaino bandām, un šo sarakstu var vēl ilgi turpināt. Amerikāņu vēlētāji, un ne tikai sabiedrības procenti, bet reāli 77 302 580 cilvēki, nobalsoja pret šo visu ārprātu. Ar diezgan bīstamu metodi. Ar balsi "par" par ... nu jūs jau paši zināt.
Atpakaļ uz māju pusi
Un, ja šo pašu metodi – nevis brīnīties par vēlētāju simpātijām Eiropā par labu t.s. labējam populismam, bet paskatīties, kas vainas tiem, kuri simpātijas zaudē, izmantot citur, bilde kļūs stipri skaidrāka.
Britu konservatīvie solījās tikt galā ar imigrāciju, leiboristi zvērēja "apturēt laivas", abām "pareizajām" partijām bija iecerētas shēmas par nelegāļu savākšanu un izsūtīšanu, un... nu un viss. Atgādināšu, par populismu politikā dēvē tukšu solījumu dalīšanu. Kuri tad ir reāli populisti Apvienotās Karalistes imigrācijas krīzes jautājumā? Rezultātā Farāža reitings uziet mākoņos. Jo viņa populisma segums nekad nav ticis pārbaudīts, kamēr istablišmenta nespēja risināt uzkrītoši skaidras ķezas ir sen un daudzkārt pierādīta.
Vācijā izskatās pēc līdzīga mustura. Kristīgie demokrāti bija spiesti taisīt koalīcijas līgumu ar sociālistiem, un kanclera Merca leduscietie solījumi par nelegāļu aizturēšanu uz valsts robežas tur arī izkusa. Nezinām, kā tur tālāk lietas pēc butības attīstīsies, bet pirmais rezultāts ir tūlīt gatavs: CDU/CSU reitinga kritums par gandrīz 5 procenta punktiem un AfD kā populārākā partija Vācijā.
Polijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja daudzos jautājumos kritizēts kandidāts, kurš cieti iestājās par krasu risinājumu imigrācijas jautājumā iepretim liberāļu mūžīgajai činkstēšanai. Populists, nacionālists? Iespējams. Bet 51:49.
Atkāpe par migrāciju un tās tiesiskajiem aspektiem
Visiem apskatītajiem līdriem un vēl lielākam skaitam ārpus šī mazā ieskata palikušajiem pārmet tiesisku nihilismu, starptautisko tiesību, hartu un līgumu pārkāpšanu, "bēgļu" tiesību neievērošanu un apgrēcību pret vispārēju cilvēciskumu. Šai vietā es turpināšu daudzināt jau iepriekšējos raidījumos par konvencijām teikto: ir karš. Migrantu iebrukums Eiropā, to līšana pāri mūsu robežām ir šī kara būtiska sastāvdaļa.
Ja karā viena puse skrupulozi visu ievēro, bet otra neievēro neko, tad uzvarēs neievērotāji. Un tiesās zaudētājus, tos, kurus nebūs nogalējuši. Neatkarīgi no tā, ko tie būs vai nebūs ievērojuši. Nekāda ievērošana neglābs zaudētājus. Bet uzvarētāji nekad netiek tiesāti. Ārprātīgāko noziegumu pastrādātāji – sarkanarmieši un to pieskatītāji čekisti – tiesāja zaudētājus, mūs. Aplaupīja, izsūtīja, mērdēja. No viņu ordas pie mums pēc daudzdesmit gadiem joka pēc ir tiesāti kādi divi vai trīs no tūkstošu tūkstošiem. Jo šamie bija uzvarējuši toreiz, un mēs savu tiesiskumu varējām izvilkt kā kožu saēstu šallīti no veca skapja pēc vecvecmāmiņas aiziešanas.
Populisms migrācijas jautājumā izpaužas kā vienkāršu risinājumu piedāvājums, kurš nav realizējams, ja ievēro visas iedomāto "bēgļu" iedomātās tiesības. Tas ir drošs ceļš uz zaudējumu un tātad uz mūsu un nākošo paaudžu iznicināšanu. Arī šajā frontē ir jāuzvar. Tiesās zaudētājus.
Pavisam mājās
Populisms kā termins parādās 19. gadsimta vidū, bet pēc būtības pastāv kopš rakstītās vēstures sākuma. Vienkāršie ļaudis iepretim aristokrātiem, "mēs" iepretim "elitei", un tā tālāk. Vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, visbiežāk ne tikai bez resursu, bet arī bez jelkādu risināšanas ideju seguma. Populisms ir atraktīvs, jo skaidri parāda vainīgos un piedāvā primitīvu, populāri saprotamu risinājumu. Tas uzvarēs vienmēr, ja sabiedrības līderi, "elite", nespēj piedāvāt attīstības vīziju un ticamu ceļu uz tās sasniegšanu.
Te nu esam nonākuši līdz šonedēļ noliktajām pašvaldību vēlēšanām, kurās aptauju līderis ir Ainārs Šlesers, – nekāds ne iesācējs, kā daudzās Austrumeiropas valstīs izstartējušie. Konkrēts, pieredzējis, apņēmīgs populists ar stāžu un garum garu sadarīto darbu sarakstu. Kā tas iespējams? Nu līdzīgi kā iepriekšējos piemēros, neapšaubiet atbalstītāju spriestspēju, paskatieties uz tiem "pareizajiem", kas pie šīs izvēles ir noveduši.
Mūsu klausītājos svarīgākā problēma gan šķiet Aināra austrumu virzienā virzītais šķelmīgais skats. Aptauju otrs līderis – progresīvie – savu kremlinisko orientāciju vispār nekad nav slēpuši. Piedevām savu populismu pēdējos četrus gadus Rīgā ir pārliecinoši pierādījuši, demonstrējot apbrīnojami perfektu tukšdiršanas un sadzīviskas nekompetences amalgamu.
Lai noskaidrotu mūsu auditorijas attieksmi pret to, kurš no šamajiem lielāks drauds, raidījuma producents palaida aptauju. Rezultāts ļoti tuvs neizšķirtam, 54:46 "par labu" Šleseram. Buldozers ir dažus procenta punktus bīstamāks mūsu burbuļa vērtējumā, droši vien tādēļ, ka var arī kaut ko reālu sastrādāt. Primitīvs secinājums būtu, ka šos draudus var mazināt tikai tādā veidā, kā obligāti doties uz vēlēšanām un balsot par šo abu "līderu" konkurentiem. Mūsu sistēma nedod citas iespējas, līdzīgi tam, kādā eglē bija uzdzīti ASV vēlētāji pagājušajā rudenī.
Jākāpj vien zemē, un visi uz vēlēšanām!
Šis bija fragments no raidījuma "Jautājums no provinces"
Ja vēlies noklausīties visu raidījumu, nāc uz: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
