Nulla poena sine lege – nav soda bez likuma

Bet paskatīsimies uz šo caur loģikas, tiesiskuma un pašas Latvijas Republikas juridiskās koncepcijas prizmu! Kāpēc likumi nevar būt tikai publikācijas, ja tie patiešām eksistē?

Latvijas Republikas pieņemtajā vai atzītajā, prezumētajā jurisdikcijā tās Pamatlikums vai piedāvātā tā prezumpcija/redakcija nosaka šīs valstsorganizācijas likumdošanu.

Satversmes 64. pants nosaka, ka “likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai”. Tātad tikai šie subjekti var radīt likumu. 69. pants nosaka: “Valsts prezidents izsludina Saeimā pieņemtos likumus ne agrāk kā septītajā dienā un ne vēlāk kā divdesmit pirmajā dienā pēc to pieņemšanas.”

Šī izsludināšana Satversmes izpratnē ir konkrēta juridiska procedūra, kurā prezidents ar savu parakstu apliecina, ka likums ir pieņemts un stāsies spēkā noteiktajā termiņā. Tas nav tikai “avīzes paziņojums”.

Kas ir “izsludināšana” praksē:

• Faktiski prezidents saņem galīgo, Saeimas pieņemto likuma tekstu (ar Saeimas priekšsēdētāja un attiecīgā Saeimas sekretāra parakstiem).

• Prezidenta kanceleja sagatavo izsludināšanas aktu — tas ir dokuments, kur prezidents ar savu parakstu apstiprina likumu un nosaka spēkā stāšanās datumu.

• Pēc tam likums tiek publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, kas ir noteikts kā vienīgais oficiālās publikācijas avots. Publicēšana ir nepieciešama, lai sabiedrība uzzinātu likuma saturu, bet pati publicēšana nav tā pati izsludināšana — izsludināšana notiek ar parakstītu aktu.

Saeimas kārtības rullis:

• 107.–108. pants: pēc pieņemšanas likumu nosūta Valsts prezidentam izsludināšanai (Satversmes 69. pants).

• Prezidents var likumu izsludināt, pieprasīt otrreizēju caurlūkošanu vai nodot tautas nobalsošanai (Satversmes 72. un 73. pants).

• Pēc izsludināšanas likumu publicē “Latvijas Vēstnesī” (saskaņā ar Oficiālo publikāciju likumu).

• Izsludināšana pati par sevi nav tikai publikācija — tā ir prezidenta parakstīts akts. Publicēšana ir atsevišķa darbība informēšanai.

Kāpēc nevar būt tikai “publikācija” bez akta?

Ja būtu tikai “paziņojums” vai “publikācija”, tad nebūtu juridiski pierādāms, ka likums ir gājis cauri visai procedūrai (pieņemts, izsludināts, stājies spēkā).

Prezidenta paraksts uz izsludināšanas akta ir būtisks, jo tas:

• juridiski sasaista likumu ar Satversmes 69. pantu;

• nozīmē, ka prezidents uzņemas atbildību par to, ka procedūra ir bijusi atbilstoša;

• nodrošina, ka bez šī paraksta likums nevar stāties spēkā (izņēmumi ir paredzēti, ja prezidents neizsludina, bet Saeima pārdzēš veto ar 2/3 balsu).

Mums saka, ka pietiek ar to, ka ir publikācija, un to nosaka tas pats Oficiālo publikāciju likums. Bet patiesībā pēc šīs loģikas, kuru es tikko izklāstīju, ar to ir nepietiekami, lai uzskatītu, ka piedāvātajai normai ir tiesībspēja. Latvijas Republikas Dokumentu juridiskā spēka likums skaidri nosaka dokumenta standartu. Bet likums taču ir normatīvais akts, - normatīvais akts ir dokuments, tātad tam ir jābūt pieejamam kā dokumentam. Nu, kur mēs varam iepazīties? Kaut ar vienu no šiem dokumentiem. Kurā vietā? Tiesiskas valsts pilsoņiem, kuri ar Saeimas starpniecību ir pieņēmuši likumu, ir jābūt brīvai un vispārējai publiskai pieejai jebkuram no šo tiesību aktu oriģināliem.

Un tomēr, pieprasot jebkuru likuma oriģinālu – parakstītu tiesisko aktu – jūs saņemsiet atbildi gan no Saeimas, gan no Valsts un citiem arhīviem par to neesamību viņu rīcībā. Tātad patiesībā šie “likumi” eksistē tikai kā pieņēmums — prezumpcija. Tāda “kārtības mitoloģija”, kas ar propagandas un dresūras (“izglītības”) palīdzību tiek iekodēta ganāmpulkam.

Romas tiesību principi:

• Nullum crimen sine lege — nav nozieguma bez likuma.

• Nulla poena sine lege — nav soda bez likuma.

Un tas nozīmē ne tikai to, ka likumam ir jābūt “kaut kur pieminētam”, — tam ir jābūt tiesiski spēkā esošam, proti:

1. Pieņemtam atbilstoši noteiktajai procedūrai (Satversmes 64. pants — likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai).

2. Izsludinātam saskaņā ar Satversmes 69. pantu (prezidenta parakstīts akts).

3. Publicētam oficiālajā avotā (likums “Par oficiālajām publikācijām un tiesisko informāciju”).

Ja tā nav, tad kāds tiesisks pamats ir pieņemt šādus piedāvājumus?

Koloniālās pārvaldes prettiesiska terora pati sāls ir piedāvājums/publikācija ar nosaukumu:

Paziņošanas likums jeb “tas, ka mēs pateicām, nozīmē, ka tev bija jādzird”! Šo papildina tādas publikācijas kā APL 70.–73. pants, kur paredzēts, ka paziņojums uzskatāms par saņemtu noteiktajā termiņā pēc nosūtīšanas uz deklarēto adresi vai e-adresi, pat ja persona faktiski nav iepazinusies ar saturu. Šī pati ideja ir arī Paziņošanas likumā: ja nosūtīts uz noteikto adresi un pagājis noteikts dienu skaits, dokumentu uzskata par paziņotu, un no tā brīža sākas termiņi.

Šāda “fiktīvās paziņošanas” norma apiet tās pašas deklarētās Satversmes 92. pantu (tiesības uz taisnīgu tiesu un efektīvu aizstāvību), jo cilvēkam faktiski tiek atņemta iespēja pārsūdzēt lēmumu, ja viņš to reāli nav redzējis.

• Tā ir pretēja Romas tiesību pamatprincipam — nevar būt saistošs akts, ja nav bijusi iespēja ar to iepazīties.

• Tas ir arī pretrunā ECTK 6. pantam un ECT tiesu praksei, kur vairākkārt norādīts, ka process, kurā puse nevar reāli uzzināt par savu lietu, nav taisnīgs.

Likuma prezumpcija, tiesiskais nihilisms un reģistru sviras patlaban ir vienīgie prettiesiskās administrācijas “likumīgā” terora balsti, kas izgaist līdz ar izpratni par šīs prezumpcijas patieso būtību.

Novērtē šo rakstu: