Iesaki rakstu: 
Nežēlīgajā dabā ir iekārtots tā, ka katra nāve ir atspēriens dzīvajiem. Sausoknī kūsāt kūsā dzīvība, kritušu ziloni aprij saprofāgi, mirstošam lauvam jau savlaicīgi seko šakāļu bari… Arī cilvēku sabiedrība ir dabisks organisms, kurā augstākā forma, kā uzvārīties uz nāves, ir karš: vieniem – traģēdija, citiem – tirgus. Mazliet pārfrāzējot kādu gruzīnu domātāju: viena nāve ir traģēdija, miljons – politika un bizness.
Mēs esam maziņi, mums citi mērodziņi: kara vietā noder arī nelaimes gadījums, par miljonu kalpo arī pussimts. Kopš 21.novembra mūsu dzimtenē iet vaļā masveida dzīres – kā savannā ap milzu medījumu.
Pirmām kārtām jau plašsaziņas biznesam. Tādas medusmaizes kā desmitiem upuru, varas koruptīva nolaidība un lielu tirgus spēlētāju klupiens – visas trīs vienlaikus – mūsu sīkā ikdieniņa piedāvā tik reti, ka visi audiālie, vizuālie un tekstuālie mediji uzreiz pārgāja diennakts ražošanas režīmā, līdztekus faktu un baumu, viedokļu un aizspriedumu gūzmai vienā putrā nenosakāmās proporcijās sacenšoties arī konkrētu cilvēku traģēdiju un emociju eksponēšanā līdz pat izmisušu seju tuvplānu bāšanai ziņkārīgo acīs pār vēl neatdzisušiem nelaiķiem un pat vēl neatraktiem dzīvajiem.
Veselas divas nedēļas mediji kaismīgi sildīja šo tēmu – jo nekā līdzvērtīga tak atkal nebūs ilgi. Arī kinematogrāfisti kumosu garām nav palaiduši: kaut aktierkino noteikti nepratīs labākajās Holivudas tradīcijās no traģēdijas izsist sev uz patiesiem notikumiem balstītu dižpārdokli, dokumentālisti jau paspēja izpausties, pirms vēl visi upuri guldīti zemes klēpī.
Pirmajā mirklī tas mūsu naidpilnajā sabiedrībā izraisīja ļoti neparastu reakciju – visādos veidos mesties palīgā cietušajiem, nešķirojot pat tautību. Tam ir divi saprotami iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no daudzām nevienu neinteresējošām traģēdijām, kuras katraprāt nevar notikt ar viņu pašu, veikala jumta uzkrišanu no skaidrām debesīm tieši uz galvas ļaudis iztēlojas biedējoši personiski.
Otrkārt, pēc pirmās ziņas par veikala iebrukšanu vēl šķita, ka varētu būt kādi pāris upuri, un tad jau mums nebūtu nekādas daļas, lai tie pāris kuļas, kā nu māk, vai nu mazums pāris upuru ik dienas mums apkārt, bet, kā pēc tam konstatēja kāds neuzkrītošs valstsvīrs, traģēdija prasījusi pārāk lielu upuru skaitu, un, kaut arī vēlamais upuru skaits nosaukts netika, izmēram ir nozīme: jo vairāk, jo šķiet, ka līdzīgi var nepaveikties arī pašam.
Bet likumsakarīgi, ka drīz vien tautas vienotajam par traģēdijas upuriem nāca talkā kas vēl vienojošāks – kā jau pienākas nācijai, kuru spēj vienot tikai kopīgs pret.
Pirmo reflektoro agresiju tīri fizioloģiski izsauca nemitīgi acu priekšā esošā izkārtne virs drupu kaudzes. Nē, tur nebija rakstīts, kas būvējis sabrukušo ēku un tagad saprātīgi tup krūmos, nerādās un nepīkst. Tur bija rakstīts, kas tajā ēkā pončikus tirgojis – kuram gan arī pašam notikušais bija liela nelaime. Un tieši tas arī savas juridiskās nevainības apziņā, par morālo vainību turklāt jau iepriekš uz ātro atpircies, pirmais izlīda uz skatuves ar godīgiem tekstiem kā pēdīgais muļķis.
Runāja viņš ciniski, tas ir, krieviski. Turklāt noliedza acīmredzamo – ka pašrocīgi sagrāvis ēku, lai tīši nonāvētu cilvēkus, ko ar viltu ievilinājis slazdā par spīti ugunsgrēka signalizācijai, kas, kā jau tām raksturīgi, skaidrā tekstā brīdināja par kļūdām projektā un korupciju tā saskaņošanā. Lieki piebilst, ka tik vāju viestirgoni valstī, kur patērētāju oficiālā reliģija ir pretkrievu valoda, nekavējoties iztapīgi nospārdīja pat savējie, kas metās, cik nu spēj, glābt biznesu, nez par ko nez kam atvainojoties un ieliekot vietā citu, kas jau, kā nākas, uzrunā nāciju neciniskā jeb angļu valodā – lai visiem saprotamāk.
Bet vēl krietni pirms visa iepriekš aprakstītā kāds neuzkrītošs grimstoša kuģa kapteinis pilnīgi nesaistīti ar aplūkojamajiem notikumiem bija sarūpējis sev glābšanas laivu, tikai nekādi nevarēja atrast piemērotu brīdi pacelt balto karogu. Jauno atklājumu gaismā viņš apvilkās lauru vaiņaga un atīrās no vraka fanfaru skaņās, bet balto karogu centās iegrūst pretinieka kapteinim, kura kuģis nebūt negrima. Bēdzēja laivu ar maigu spērienu atgrūda cits, vēl neuzkrītošāks, spoži un drosmīgi kvalificējot notikušo negadījumu juridiski precīzi, kā pienākas īstam vienotas valsts vīram – masu slepkavība.
Protams, slepkavība atšķirībā no negadījuma paģēr ļaunprātīgi tīšu vainīgo – tieši to, kā slāpa pūlis. Un sabiedrība aizvien vairāk iekarsa tautu saliedējošos jautājumos: kāpēc vēl nav samesti cietumā visi, kas gadās pa rokai, kāpēc prokurors runā par kaut kādu izmeklēšanu, kāpēc vajadzīga vispirms apsūdzība, pēc tam vēl tiesa? Un, kas vēl trakāk – kāpēc nejēga likumdevējs paredzējis iespējamajiem vainīgajiem vēl mazākus sodus nekā tie, pēc kā tauta brēca pat nevainīgajiem?!
Šajā burzmā bija īstais brīdis klusiņām parādīties tam, kas varētu būt vistiešāk vainīgs notikušajā. Viņš fiksi pažēlojās par savu sāpi – kādas problēmas pārliecīgais upuru skaits sagādās viņa biznesam un vai izdosies atkopties –, apsolīja tautai izturēt savu nelaimi, dāsni uzsauca "ziedojumu" jeb kukuli cietušajiem nepilnu divu tūkstošu apmērā uz dvēseli – un atkal veicīgi paslēpās. Viņa izkārtnes uz sabrukušās ēkas nebija, un runāja viņš valsts valodā, nevis ciniski. Tikmēr nesavtīgi juristi, gaišākie prāti savā nozarē, pamatoja jebkādas izmeklēšanas nevajadzību vainīgo nosaukšanā un paši tūdaļ sniedza precīzu sarakstu, sabrukušās ēkas nevainīgos projektētājus un būvētājus tajā neiekļaujot.
Viss iepriekš aprakstītais loģiski rezultējās spontānā idejā katastrofas datumu pasludināt par tautas saliedētības dienu ar melnu lenti pie karoga. Trīs dienas pēc valsts galvenajiem svētkiem tas būtu īpaši vēlams arī tāpēc, ka Latvijā no desmit karogotajā dienām jāsēro tikai pusē, kas nepietiekami atspoguļo daudzcietušās latvju tautas likteņa smagmi.
Kaut arī lēmums par tautas saliedētības sumināšanu vēl netika pieņemts, jau nedēļu pēc šīs idejas pie Rīgas domes notika svinību ģenerālmēģinājums. Jo, raugi, jau minētais negrimstošā kuģa kapteinis nebūt nepacēla pasviesto balto karogu, bet pat vēl norāva vīģes lapu no pirmā kuģa žurkas. Un tad nu ģenerālmēģinājumā, pusei tautas vainojot šo nepieklājīgo otro kapteini saliedētības dienas izraisīšanā un pusei viņu aizstāvot, abas puses ar agresīviem plakātiem un saukļiem saliedējās vienotā konfliktā, kas beidzās bez fiziskas sadursmes, tādējādi vēl jo vairāk apliecinot nācijas saliedētību.
Tikmēr mazliet klusāk traģēdija investējās citos vēlamajos virzienos. Piemēram, vietējie tirgoņi berzēja rokas, ka mērķtiecīgi vadītā psihoze pret pakritušo svešzemju milzi pārsviež apmuļķotos kundes uz pozitīvajām bodēm. Apmierinājumu ar pussimt kritušo nacionālpozitīvo tirgus bilanci pauda labā puse valsts valodā, nevis ciniski. Visādi tautiski zemnieku un mājamatnieku sīktirdzniecības megatīkli klusībā apsvēra aktuālus reklāmas saukļus, piemēram, mūsu jumti brūk tikai naktīs, un mēs no jums to noslēpsim.
Pietiks īsam ieskatam, kā vieni saliedētie citus saliedētos sit un vēl ilgi turpinās tādējādi saliedēties ap to, ar ko nu liktenis mūs, maziņus, saliedējis kara un miljonu vietā. Ar šo piemēru gribēju vien teikt: ja pats esi nāves brīdī ko vērts vai nāve tev iekritusi gana efektīga, vari mirt ar gaišu apziņu, ka tavs ieguldījums sabiedrības dzīvē nebeidzas – tavos pīšļos ir vēl milzums kaloriju. Konkrētās traģēdijas konkrēto upuru palicējiem no šā dabas likuma gan šoreiz atlec laime nelaimē, un paldies, protams, visiem par to – gan nesavtīgajiem, gan arī savtīgajiem: palīdzība noderēs kā viena, tā otra.
Cita lieta, ka pārējie likteņa pabērni, kas nemanāmi ik brīdi ir mums līdzās un tikpat nemanāmi palaikam kaut ko vēl turpina lūgt pat šajās akcijas dienās, mierīgi var brītiņu pastāvēt pie ratiem: traģēdijām bez pielietojuma politikā, biznesā vai vienkārši dabiskās agresijas kolektīvā izlādē vēl ilgi būs pazemināts pieprasījums.
Pārpublicēts no apollo.lv
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
