Sākums Kas mēs esam Kontakti Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma
Foto

OIK – kas slēpjas zem deķa

Ivars Zariņš, Saeimas deputāts
17.11.2017.
Komentāri (2)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tautai labāk ir nezināt, kā taisa desas un politiku. Šis raksts būs par to, kā tika (un joprojām tiek) taisīta subsidētās elektroenerģijas “politika”, kāpēc ar to mēs esam tur, kur mēs esam, un vai no “turienes” mūs sagaida kāda izeja.

Vispirms - vai tiešām šis “OIK slogs” bija neizbēgams un sekas no tā – neparedzamas, kā sabiedrībai tas tiek iegalvots. Nē, tas tā nav! Jau pirms vairākiem gadiem šī raksta autors gan kā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis, gan vēlāk, 2010.gadā kā SPRK priekšsēdētāja pienākumu pildītājs uzdrošinājās norādīt politiskajai elitei uz sagaidāmajām sekām, ja tā turpinās piekopto “OIK politiku” (subsidētās elektroenerģijas atbalsta shēmas), taču izpelnījās no elites nosodošu un apmelojošu novērtējumu par izteiktajiem brīdinājumiem un veiktajiem aprēķiniem, kuri nu ir piepildījušies un ir redzami ikkatram, maksājot savu elektroenerģijas rēķinu.

Kā tapa radīts piesegs?

Tas viss tika piesegts ar pasaku par “zaļāku” Latviju, ko no mums pieprasa Eiropa. Ar lielu entuziasmu Latvija pati uzņēmās sasniegt ambiciozu mērķi - līdz 2020. gadam saražotajam enerģijas īpatsvaram no atjaunojamajiem energoresursiem (AER) ir jāsasniedz 40%, kad Eiropas vidējais “sapņu mērķis” tika nosprausts uz 20% (un pat tas paliks neīstenots). Savukārt, lai šīs atbalsta shēmas varētu īstenot arī gāzes stacijām (kas ir daudz ērtākas par biomasas stacijām gan no ekspluatācijas, gan investīciju viedokļa), tika radīts vēl viens stāsts - par enerģētiskās neatkarības stiprināšanu, kurš tiks īstenots ar efektīvu koģenerāciju.

Šī ideja tika nopārdota sabiedrībai un leģitimizēta - vispirms nostiprināta ar likumu (leģendārais “dubultais tarifs”), bet vēlāk – ar deleģējumu valdībai lemt par to, ko un kā darīt, lai šos mērķus sasniegtu. Tas deva ērtu iespēju valdībai rīkoties pēc sava prāta - radīt dīvainas un dāsnas atbalsta shēmas, jo nekādi ierobežojumi vai principi, kā būtu jānosaka atbalsta apmērs (piemēram, maksimālā rentabilitāte, korelācija ar tirgus apstākļiem u.c.), kā arī tas, kam un kā šo atbalsta nosacījumu izpilde būtu jāpārrauga, lai atbalsts netiktu sniegts nepamatoti, likumā netika noteikts, atstājot to pilnībā valdības ziņā (toties skaidri pasakot, kam par to visu būs jāmaksā).

Tika paredzēts, ka tām stacijām, kuru uzstādītā elektriskā jauda būs lielāka par 4MW, elektroenerģijas iepirkuma cenu noteiks nevis valdība, bet SPRK. Un tā noteikti nav sagadīšanās, ka starp vairāk nekā tūkstoš izsniegtajām atļaujām jūs gandrīz neatradīsiet atļaujas ar uzstādāmo elektrisko jaudu virs četriem megavatiem (ar retiem izņēmumiem, piemēram, skandināvu kompānijas “Fortum” projekts) pat tajās vietās, kur ir liels elektrības un siltuma patēriņš (viens no uzskatāmākajiem piemēriem ir Daugavpils) un kur pamatoti būtu bijis uzstādīt lielākas jaudas koģenerācijas stacijas (jo lielāka stacija efektīvāk izmanto kurināmo un spēj saražot enerģiju lētāk), lai nodrošinātu efektīvāku koģenerāciju un patērētājiem lētāku enerģiju.

Tā tika sagatavota augsne, iespējams, lielākajai “valsts nozagšanai” Latvijas vēsturē, par kuru visai Latvijas sabiedrībai nu ir jāmaksā simtiem miljonu eiro (2016.gadā OIK maksājums – 237 miljoni eiro) katru gadu un vēl daudzus gadus uz priekšu. Kopējais maksājumu slogs, ko mums nāksies nomaksāt šīs OIK afēras dēļ, ja nekas nemainīsies, būs mērāms miljardos eiro! Uz šī fona “oligarhu sarunas” izskatās pēc tādu mazu puišeļu alošanās.

Kā tas tika īstenots?

Tas viss atradās EM paspārnē, kas to režisēja (vai izpildīja režiju) un piesedza, lai to daudzus gadus varētu sekmīgi īstenot vairākos līmeņos.

Vispirms piesegs - skaists politiskais uzstādījums: ES prasības (kuras paši sev uzlikām), enerģētiskā neatkarība. Tad normatīvā vide, kas ļauj īstenot dīvaino un dāsno atbalstu – neskaidra, samudžināta, ar interpretējamām normām, kuras it kā skan pareizi (rada “pareizo” iespaidu, lai var ar to piesegties), bet dod iespēju katram spēles dalībniekam tās saprast un izmantot, kā tas ir tam vajadzīgs (un pēc tam piesaukt tiesisko paļāvību).

Rezultātā tika radīti “normatīvie caurumi” caur kuriem legāli var īstenot darbības, kuras sakārtotā normatīvā vidē skaitītos kā krāpniecība vai nebūtu iespējamas - būtu vērtējamas kā acīmredzami absurdas (piemēram, žurnālistu atspoguļotie notikumi par iespējamo krāpniecību patiesībā ir notikuši EM veidotās normatīvās vides ietvaros – skat. piemēru tālāk).

Nākamais līmenis – normatīvo prasību vajadzīgās interpretācijas leģitimizācija, lai uz šīs afēras piesegu tiešām varētu paļauties, jo interpretējamā normatīvajā vidē tomēr pastāv risks - kuru interpretāciju tiesa var atzīt par “pareizo”, ja tomēr sanāk strīdēties ar kādu - tāpēc pats šīs normatīvās vides izveidotājs – EM “interesentiem” veic to rakstiskas instrukcijas vai skaidrojuma formā (piemērs - TV atspoguļotais EM sniegtais skaidrojums par jaudas samazināšanu un piešķirtā atbalsta saglabāšanu – vēstuli skat. zemāk pievienotajā saitē uz EM sniegto atbildi Saeimai).

Vēlāk pati EM uz šādas interpretācijas pamata jau pieņem tālākus lēmumus, kuri citādāk nonāktu pretrunā ar normatīvā regulējuma jēgu un mērķi (piemēram, attiecībā uz atļaujām par jaunu jaudu ieviešanu, termiņu pagarināšanu, kuri pieņemti vēl šogad).

Ne velti EM pazūd dienesta pārbaudes rezultāti par EM pieņemtajiem lēmumiem. Ir jābūt ļoti nopietniem (motivējošiem?) iemesliem, lai kaut kas tāds notiktu valsts iestādē.

Paļāvība, nolaidība vai…?

Vai ir vēl nākamais līmenis? Jā, ir! Tā ir visa šīs afēras piesegšana ar bezdarbību, pārraugot šī valsts atbalsta piešķiršanas pamatotību - neveicot gandrīz nekādas reālas darbības (tikai formālu dokumentu pārbaudi), lai pārliecinātos, vai atbalsta saņēmēji vispār reāli pilda atbalsta nosacījumus un būtu tiesīgi saņemt šo atbalstu. Atliek vien iesniegt EM pareizi aizpildītus dokumentus!

Un gadījumā, ja nu tomēr kādam gadās “iekrist” un tapt pieķertam (teiksim, blēdoties ar kurināmo, nenodrošinot atbalstam paredzētu enerģijas ražošanas efektivitāti, vai vispār ražojot enerģiju atbalstam neatbilstošā veidā), tad… par to nekas nebūs – blēdim tiks dota iespēja to novērst deviņu mēnešu laikā. Nu, ļoti motivējoši, lai censtos visu laiku apzinīgi pildīt izsniegtās atļaujas nosacījumus! Cik gan pamatots ir EM pārsteigums, ka tā “pamatoti bija paļāvusies” uz komersantu godprātīgu rīcību? Varbūt tas ir bijis pamatots ar kaut ko citu?

Diskutējot par iespējām samazināt OIK slogu, EM jau gadiem tika norādīts, ka būtu jāveic rūpīga un reāla “OIK ražotņu” darbības pārbaude, to atbilstība atbalsta nosacījumiem. Jo, jau izsniedzot atļaujas, bija redzams, ka daudzas no stacijām nespēs kvalificēties vajadzīgajiem kritērijiem, lai būtu tiesīgas saņemt atbalstu (piemēram, nodrošināt lietderīgu siltuma izmantošanu).

Tomēr EM “nez kāpēc” spītīgi izvairījās to darīt. Un, ja vien žurnālisti nebūtu atklājuši sabiedrībai atsevišķus piemērus (kas tikai iezīmē aizejošā vilciena sastāva pēdējo vagonu), kā patiesībā ir tikušas īstenotas šīs “OIK shēmas”, – viss turpinātos pa vecam. Un, pateicoties EM rīcībai un bezdarbībai, šī būtu kārtējā leģitimizētā “OIK porcija” pie kopējā OIK stāsta.

Kā bez nekā nokļūt pie miljoniem?

Kā viss šis aprakstītais, šī daudzās kārtās piesegtā afēra tika īstenota praktiski, var atainot, izmantojot žurnālistu atklāto piemēru (koģenerācijas stacijas ar obligāto elektroenerģijas iepirkuma atbalstu).

Valdība ir pieņēmusi EM izstrādātos noteikumus, kuri nodrošinās dāsno atbalstu tiem, kuriem EM izsniegs savu atļauju. Atļaujas nosacījumi ir visnotaļ formāli. Un principā jebkurš atbilstošu pieteikumu “sashēmot” var ļoti ātri – galvenais izvēlēties pareizo tehnoloģiju (kurai pienākas atbalsts) un noslēgt kaut vai nodomu protokolu ar kādu, kurš nākotnē būtu gatavs (it kā) nopirkt saražoto siltumu.

Pēc tam ir jāuzvar EM izsludinātajā konkursā vai arī jāzina, kad pareizi iesniegt savu pieteikumu, lai vienkārši tiktu pie atļaujas, kad tās tiek dalītas. Ja pieteikums ir pareizi aizpildīts, tiek izsniegta atļauja un noteikts atbilstošs atbalsts - iepērkamās elektroenerģijas apjoms, nosakot termiņu, kurā šī stacija ir jāuzceļ.

Ko nozīmē šādas atļaujas iegūšana, piemēram, 1 MW šķeldas koģenerācijas stacijai (jaudas lielums izvēlēts, lai būtu salīdzinošs ar “krāpniecībā” pieķertajām stacijām atļauto) – ar esošo atbalsta apjomu un elektroenerģijas cenām tie ir apmēram 1,3 miljoni eiro garantētu ieņēmumu gadā. Atbalsts tiek nodrošināts uz 10 gadiem, ja stacija tiek uzcelta un strādā atbilstoši noteikumiem.

Nav grūti saprast, ka, pat ja nav nekā vairāk par uzņēmuma juridisko čaulu (kas šajā gadījumā būtu ierasta lieta), ar šādiem dokumentiem paveras plašas spekulācijas iespējas, un tiem jau ir vērtība. Šīs atļaujas ieguvējs var krietni nopelnīt, tālāk pats neko nedarot – vienkārši pārdodot šo uzņēmumu (dokumentu paketīti) ar perspektīvo naudas plūsmu.

Dodot gūtais neatņemams!

Un tā sākas šo dokumentu ”Eldorado klejojumi”, lai materializētu EM sniegto iespēju garantēti nopelnīt. Neskatoties uz to, ka projekta realizācijai tiek dots ļoti garš termiņš – 5 gadi, kas reāla investora gadījumā būtu pietiekami, lai staciju pagūtu uzcelt vismaz divreiz, daudziem atļaujas ieguvējiem tomēr tas neizdodas, tāpēc tie dodas pie EM, lai šo atļauju pagarinātu vēl uz 2 gadiem. Un EM atkal lemj. Tā vietā, lai kritiski izvērtētu šo situāciju (vai tiešām ir reāls iemesls pagarināt), parasti atļauju arī pagarina vienkārši uz uzņēmēja iesnieguma pamata, nemaz nepārbaudot lietas reālos apstākļus (skat. šādu iesniegumu kopiju pievienotajā saitē uz EM sniegto atbildi Saeimai).

Savukārt, lai apietu situācijas, kad termiņu nav iespējams pagarināt, bet tomēr EM aplaimotais komersants nezaudētu EM izsniegto atļauju, ministrija ir ieviesusi inovāciju, kura nekur, pat pašas radītajos normatīvajos aktos, nav paredzēta, ir absurda un pretrunā ar pašas izstrādāto noteikumu jēgu un regulējumu – nosakot, ka atļaujas nosacījumi ir izpildīti (atļauja tiek saglabāta), ja termiņā tiek nodota kaut vai simboliski maza ražošanas jauda.

Un kā tad paliek ar visiem tiem nosacījumiem un informāciju (stacijas plāns, izmantojamās tehnoloģijas, tām atbilstošie efektivitātes aprēķini, utt.), kura EM bija nepieciešama, lai izvērtētu atļaujas piešķiršanas pamatotību konkrētam gadījumam? Ja pēc tam tā vietā var uzstādīt jebko citu, tad kāda jēga bija tos noteikt?!

Turklāt EM vēl paziņo, ka šādā gadījumā komersantam piešķirtais atbalsta apjoms, kurš tika noteikts pavisam citai jaudai un citai tehnoloģijai, tiek saglabāts!

Acīmredzamais – neticamais?

Tieši šādā veidā, EM veidojot atbilstošu piesegu, ir tikušas īstenotas sabiedrībai atklātībā nākušās “krāpniecības”, kuras visdrīzāk izrādīsies leģitīmas, jo tikušas īstenotas saskaņā ar EM lēmumiem un dotajām instrukcijām.

Neskatoties uz to, ka sākotnēji EM ir izsniegusi komersantam atļauju uzstādīt staciju ar vienu jaudu, kuras lielums parasti ir 1 - 3 Mw (1Mw= 1000kw), piešķirot šai jaudai atbilstošu obligātā iepirkuma apjomu, tā pēc tam pati ir atļāvusi šim komersantam uzstādīt jaudu, kas ir vismaz simt reižu mazāka (10kw) - lai tādejādi, to “uzstādot”, komersants būtu izpildījis atļaujas nosacījumus un saglabājis tam piešķirtās atbalsta tiesības. Komersants “godīgi” to arī izdara - uzstādot konteineru ar EM atļaujā paredzēto jaudu. Savukārt „Sadales tīkls” to pieņem (jo atļaut uzstādīt šādu jaudu ir noteikusi EM) – to atbilstoši SPRK noteikumiem testē un izsniedz savu aktu. Turklāt nemaldinot EM – sagatavo šo savu pārbaudes aktu, pievienojot tikai tos dokumentus, ko komersants tam ir iesniedzis - bez ekspluatācijā nodošanas akta.

Un, ja kādu tiešām šajā situācijā tiešām var turēt pamatotās aizdomās par prettiesisku rīcību, tad tā ir pati EM, kura pēc tam, izvērtējot šī komersanta iesniegumu un tam pievienotos dokumentus (?!) par atļaujā atbilstošu jaudas uzstādīšanu, ir atzinusi to par atbilstošu un pieņēmusi lēmumu ļaut komersantam palielināt uzstādīto jaudu simtiem reižu – atkal piešķirot tam to pašu iepriekš piešķirto jaudas lielumu (parasti 1-3MW apmērā) un iedodot komersantam vēl 5 gadus šo jaudu ieviešanai!

Tādejādi tieši EM ir tā, pateicoties kurai, bija iespējams īstenot šādu “krāpniecisku” shēmu. Katrs pats var pārliecināties, kā šī shēma tika īstenota, apskatot EM sniegtās atbildes un dokumentus, kas uzskatāmi apliecina augstāk minētos faktus, un ne tikai to…

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/201A451C43EA1982C22581CB00519CA5?OpenDocument

“Ķeriet zagli?”

Nav šaubu, ka žurnālistu atklātie gadījumi nav vienīgie. Visdrīzāk EM ir gadiem piekopusi šādu sabiedrības interesēm un normatīvo aktu jēgai un mērķim neatbilstošu lēmumu pieņemšanu – gan, izsniedzot atļaujas, gan vēlāk, veicot manipulācijas ap tām, pateicoties tās izstrādātajai normatīvajai videi un tālākām tās interpretācijām, kuras kalpoja kā lielisks piesegs, lai leģitimizētu, iespējams, prettiesiskas un sabiedrības interesēm neatbilstošas darbības, kas radījušas sabiedrībai zaudējumus simtiem miljonu apmērā, graujot tautsaimniecības konkurētspēju un sabiedrības labklājību.

Amizanti, ka pašas EM reakcija uz šo žurnālistu “krāpniecības” faktu bija kā uzskatāms apliecinājums tam, ka visa šī afēra ir tikusi piesegta EM veidotās normatīvās vides ietvarā, jo pat pati EM neatsaucās ne uz vienu normu, kas būtu pārkāpta tās izdotajos noteikumos, bet gan atsaucās uz SPRK izdotajiem Sistēmas pieslēguma noteikumiem, kuri izdoti ar konkrētu Elektroenerģijas tirgus likuma deleģējumu (8.pants), lai uzraudzītu Sistēmas operatora darbību – lai tiktu nodrošināta nediskriminējoša un sistēmai droša pieslēgšanās, un tiem nav nekāda sakara ar subsidētās enerģijas ražotāju atbalsta nosacījumu kontroli.

Pat SPRK, kurš ir šo noteikumu izdevējs, atzīst, ka prasītie dokumenti par būvniecību „Sadales tīklam” nebija obligāti jāpievieno, vēl jo vairāk – „Sadales tīklam” šie noteikumi neuzliek kontrolēt, kā tiek veikta būvniecība - tā vispār nav „Sadales tīkla” funkcija (tas gan neizslēdz iespējamo „Sadales tīkla” darbinieku negodprātīgu rīcību) Pēc EM izstrādātajiem noteikumiem šī kontroles pārraudzība ir jāveic pašai EM, ko tagad EM nevēlas atzīt, sakot, ka šī funkcija ir neraksturīga politikas īstenotājam un nesamērīga, lai to spētu īstenot.

Bet varbūt tā tieši arī ir visas šīs simtu miljonu afēras atslēga – lai būtu iespējams visus šos gadus to sekmīgi īstenot, bija nepieciešams, lai viss - sākot no politiskajiem uzstādījumiem, atbilstošās normatīvās vides izveides, tās piemērošanas, lēmumu pieņemšanas un to izpildes kontroles - tiktu koncentrēts vienās rokās, lai nevienam citam kā tikai EM būtu iespējams ietekmēt ar tās lēmumu piešķirtā atbalsta tālāko likteni, tādejādi piešķirot šim lēmuma īpašu vērtību…

Vai “tumbačkas” noslēpums atklāsies?

“OIK afēra” var kļūt par Vienotības giljotīnu vai tramplīnu – atkarībā no tā, ar kādu mērķi ekonomikas ministrs ir palicis savā amatā – piesegt vai atklāt to. Vai mums vēl atliek minēt, ar ko ir saistītas „Vienotības” peripetijas ap ekonomikas ministra amatu, piesauktā “pašattīrīšanās” un trauksmainie „Vienotības´ politiķu paziņojumi par jaunu “tautas slaukšanu” ar neesošu OIK 2 afēru – vai tas ir mēģinājums piesegt esošo “tautas slaukšanu” vai tomēr atmaskot šo “OIK afēru”, ņemot vērā, ka “savādie” EM lēmumi žurnālistu atklātajās skandalozajās “krāpniecības“ lietās tika pieņemti tieši esošā ministra laikā (kurš nu ir pārdomājis un vēlas palikt amatā) un tieši „Vienotības” laikā visvairāk tika pieņemti lēmumi, kuru pamatotība būtu jāpārbauda, ja tik tiešām kāds ir gatavs “pašattīrīties”…

Seko mums

Mēs domājam, ka...

1

Ābrama nolādēšanas monitorings: klaušas, augļošana un ZTP

FotoBībeles leģendām var ticēt un var neticēt. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Tie cilvēki, kuriem Bībeles saturs nav vienaldzīgs, tic leģendai par Ābrama nolādēšanu. Leģenda par Ābrama nolādēšanu viņiem ir savdabīgs intelektuāli metaforisks atskaites punkts vēsturiskās pieredzes interpretācijā. Viņi tic Ābrama mantojumam, jo viņa nolādēšana nepalika bez sekām. Arī Latvijā un arī latviešu tautā. Katrā ziņā uz cilvēces vēsturi drīkstam palūkoties ar Bībeles leģendas acīm. Bībeles leģenda var būt filosofisko pārdomu tēma.
Lasīt visu...

1

Dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes

Foto1918. gada 18.novembris ir tā vēsturiskā diena, kurā pirms 99 gadiem tika proklamēta mūsu neatkarīgā Latvijas valsts. Kopš tā laika šī diena ir mūsu likteņzīme, mūsu spēka zīme, mūsu svētki!
Lasīt visu...

1

Nāk kailcirtes izgreznot Latviju?

FotoJau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu teiktajā par to, kā svešumā visvairāk pietrūkst. Līdztekus ģimenei un māju sajūtai nereti kā pirmā tiek minēta Latvijas daba un jo īpaši tās neskarto mežu un tēraudzilās jūras daļa. Un, kā izrādās, šim viedoklim par svarīgākajām Tēvzemes dabas vērtībām ir gatavs pievienoties absolūtais šī brīža Latvijas iedzīvotāju vairākums. To atklājis arī nesen veiktais Pasaules Dabas fonda un „Kantar” TNS veiktais pētījums, kurā 85% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 65 gadiem piekrīt apgalvojumam, ka “Latvijas daba ir unikāla”, bet 75% aptaujāto kā īpašas dabas vērtības nosaukuši dabiskos mežus, 66% Baltijas jūru un tās piekrasti.
Lasīt visu...

1

Valsts svētkos vēlu beidzot sākt domāt par nacionālo drošību

FotoPatriotiskā nedēļa pirms mūsu valsts svētkiem ir laiks, kad cildinām Latviju un arī tos cilvēkus, kas rūpējas par mūsu valsts un iedzīvotāju drošību. Mūsu tēvzemi sargā ne tikai Robežsardze, Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze, bet arī tiesībsargājošie un drošības dienesti, kuru darbs nav tik apjūsmots un nereti saņem pamatīgu kritikas devu - bieži arī pamatoti.
Lasīt visu...