OIK afēra: kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Vjačeslavs Dombrovskis20.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kurš tad tomēr ir vainīgs pie OIK afēras izveides? Un kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Pirmais un svarīgākais: par jebkuru līdzīgu afēru vienmēr ir atbildīgas konkrētas personas. Ļoti retos gadījumos kaut kas notiek "apstākļu sakritības" dēļ, un OIK noteikti nav tas gadījums. Bet ne katrs izmeklētājs ir spējīgs noskaidrot patiesību un atrast vainīgos. Lai gan gadās tā, ka spēj, bet priekšniecība neļauj tos nosaukt.
Iespējams, tāpēc par galveno “izmeklētāju” - Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju netika ievēlēts pieredzējis jurists vai cilvēks ar pieredzi enerģētikas politikas jomā. Par galveno izmeklētāju iecēla cilvēku ar pirmsskolas pedagoga izglītību un pašvaldības policijas lietveža darba pieredzi.
Otrais jautājums drīzāk ir retorisks. Pieņemsim, ka vainīgie ir atrasti un tie ir esošās valdošās koalīcijas politiķi. Vai izmeklēšanas komisijai (kur vairākums ir tā pati valdoša koalīcija) pietiks drosmes publiski tos nosaukt?
Treškārt, uzskatu, ka galvenais atbildīgais par enerģētikas jomu ir ekonomikas ministrs. Ne prezidents, ne premjers, ne Saeima un ne ministrijas valsts sekretārs. Taču varētu būt izņēmumi.
Piemēram, ministrs strādāja tikai pāris mēnešus. Ministrs piedāvāja izmaiņas, bet valdība tās noraidīja. Vai arī valdība piekrita, bet Saeima noraidīja. Ministrs nevarēja sadarboties ar savu sekretāru un gribēja viņu atlaist, taču valdība nepiekrita.
Ja neviens no šiem scenārijiem netika realizēts, tad atbildība gulstas tieši uz ekonomikas ministra pleciem!
Kurš radīja OIK afēru? Manuprāt, tās atskaites punkts ir Elektroenerģijas tirgus likums, kurš tika pieņemts 2005. gadā. Tieši šis likums paredzēja obligātu elektroenerģijas iepirkšanu no atjaunojamās enerģijas piegādātājiem un koģenerācijas stacijām. Tieši šis likums noteica, ka maksās par šo visu solidāri elektroenerģijas patērētāji.
Likumprojektu izstrādāja Ekonomikas ministrija, un ministrs tolaik bija neviens cits kā Krišjānis Kariņš. Tieši tādēļ viņš ir OIK “krusttēvs”! Esmu pārliecināts, ka viņš to darīja bez ļauna vai mantkārīga nolūka. K.Kariņš vāji orientējās enerģētikas un ekonomikas jautājumos un nesaprata savu lēmumu sekas. Bet no atbildības vāja orientēšanās ekonomikas jautājumos neatbrīvo.
Kurš iedarbināja šo OIK mehānismu, tas ir, izsniedza lielāku daļu atļauju? Ekonomikas ministri - Kaspars Gerhards (NA) un Artis Kampars (Vienotība). Abi ir esošās valdošās koalīcijas politiķi.
Tam sekoja notikumi, par kuriem es varu runāt kā tiešais liecinieks. OIK afēru atmaskoja un pret to cīnījās pārsvarā divi cilvēki: Ivars Zariņš (Saskaņa) un ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (tolaik mans Reformu partijas kolēģis). Pavļuts šajā jautājumā ļoti konfliktēja ar toreizējo Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci, un šis konflikts beidzās ar pēdējā aiziešanu.
Šodien mums tiek stāstīts, ka OIK afērā neviens nav vainīgs. Pavļuts un Pūce darbojas vienā Attīstībai/Par apvienojumā, kas ietilpst Vienotības vadītajā valdībā. Reiz Vienotība bija ļoti pret – tieši OIK pozīcijas dēļ –, lai Pavļuts turpinātu strādāt par ekonomikas ministru.
Palikuši vien Latvijas iedzīvotāji, kuri pārmaksāja par elektrību vairāk nekā divus miljardus eiro. Un turpina pārmaksāt arī šobrīd.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
