OIK afēra: kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Vjačeslavs Dombrovskis20.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kurš tad tomēr ir vainīgs pie OIK afēras izveides? Un kāpēc Saeimas izmeklēšanas komisija nevarēja atrast vainīgos?
Pirmais un svarīgākais: par jebkuru līdzīgu afēru vienmēr ir atbildīgas konkrētas personas. Ļoti retos gadījumos kaut kas notiek "apstākļu sakritības" dēļ, un OIK noteikti nav tas gadījums. Bet ne katrs izmeklētājs ir spējīgs noskaidrot patiesību un atrast vainīgos. Lai gan gadās tā, ka spēj, bet priekšniecība neļauj tos nosaukt.
Iespējams, tāpēc par galveno “izmeklētāju” - Saeimas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju netika ievēlēts pieredzējis jurists vai cilvēks ar pieredzi enerģētikas politikas jomā. Par galveno izmeklētāju iecēla cilvēku ar pirmsskolas pedagoga izglītību un pašvaldības policijas lietveža darba pieredzi.
Otrais jautājums drīzāk ir retorisks. Pieņemsim, ka vainīgie ir atrasti un tie ir esošās valdošās koalīcijas politiķi. Vai izmeklēšanas komisijai (kur vairākums ir tā pati valdoša koalīcija) pietiks drosmes publiski tos nosaukt?
Treškārt, uzskatu, ka galvenais atbildīgais par enerģētikas jomu ir ekonomikas ministrs. Ne prezidents, ne premjers, ne Saeima un ne ministrijas valsts sekretārs. Taču varētu būt izņēmumi.
Piemēram, ministrs strādāja tikai pāris mēnešus. Ministrs piedāvāja izmaiņas, bet valdība tās noraidīja. Vai arī valdība piekrita, bet Saeima noraidīja. Ministrs nevarēja sadarboties ar savu sekretāru un gribēja viņu atlaist, taču valdība nepiekrita.
Ja neviens no šiem scenārijiem netika realizēts, tad atbildība gulstas tieši uz ekonomikas ministra pleciem!
Kurš radīja OIK afēru? Manuprāt, tās atskaites punkts ir Elektroenerģijas tirgus likums, kurš tika pieņemts 2005. gadā. Tieši šis likums paredzēja obligātu elektroenerģijas iepirkšanu no atjaunojamās enerģijas piegādātājiem un koģenerācijas stacijām. Tieši šis likums noteica, ka maksās par šo visu solidāri elektroenerģijas patērētāji.
Likumprojektu izstrādāja Ekonomikas ministrija, un ministrs tolaik bija neviens cits kā Krišjānis Kariņš. Tieši tādēļ viņš ir OIK “krusttēvs”! Esmu pārliecināts, ka viņš to darīja bez ļauna vai mantkārīga nolūka. K.Kariņš vāji orientējās enerģētikas un ekonomikas jautājumos un nesaprata savu lēmumu sekas. Bet no atbildības vāja orientēšanās ekonomikas jautājumos neatbrīvo.
Kurš iedarbināja šo OIK mehānismu, tas ir, izsniedza lielāku daļu atļauju? Ekonomikas ministri - Kaspars Gerhards (NA) un Artis Kampars (Vienotība). Abi ir esošās valdošās koalīcijas politiķi.
Tam sekoja notikumi, par kuriem es varu runāt kā tiešais liecinieks. OIK afēru atmaskoja un pret to cīnījās pārsvarā divi cilvēki: Ivars Zariņš (Saskaņa) un ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (tolaik mans Reformu partijas kolēģis). Pavļuts šajā jautājumā ļoti konfliktēja ar toreizējo Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru Juri Pūci, un šis konflikts beidzās ar pēdējā aiziešanu.
Šodien mums tiek stāstīts, ka OIK afērā neviens nav vainīgs. Pavļuts un Pūce darbojas vienā Attīstībai/Par apvienojumā, kas ietilpst Vienotības vadītajā valdībā. Reiz Vienotība bija ļoti pret – tieši OIK pozīcijas dēļ –, lai Pavļuts turpinātu strādāt par ekonomikas ministru.
Palikuši vien Latvijas iedzīvotāji, kuri pārmaksāja par elektrību vairāk nekā divus miljardus eiro. Un turpina pārmaksāt arī šobrīd.
Seko mums 
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
