Oligarhu "Rīdzenes sarunas" - II daļa: Šlesers skaļi domā un... izdomā

pajautājiet viņam pašam, beidzot!

kāpēc Šlesers tik ļoti lobē skandināvu biznesu Latvijā????

Atbildēt

haralds

28.10.2011. 05:45

da viņi ko, nezināja kopš padumjajiem laikiem, ka «Rīdzenē» blaktis?

Atbildēt

citēju Šleseru: te ir milzīga struktūra, kurai tur desmit dažādas citādas struktūras ir.

no wiki par Kozjolu
From 1995-1997 he was project manager at Norwegian retail chain "Varner Baltija" and manager of real estate administration at "Varner Hakon Invest", both ventures of Varner-Gruppen. These companies were among first foreign investors in Latvia. Koziols was among politicians and business leaders who founded "Baltic Stability Foundation", an organization with a goal to develop investment strategies for Latvia and develop encouraging investment legislation.

Koziols primary business area (1996–present) is real estate development, retail development and city planning. Viesturs Koziols has participated in as an investor, developer and consultant in development of Rimi Baltic, Narvesen, Cubus, Bik Bok, Dressmann store chains; major shopping malls in Riga – Centrs, Mols, Dole, Alfa, Minsk, Origo, Olympia; hotels Radisson Blu Ridzene Hotel, Radisson Blu Hotel Latvija and Hotel Riga and large real estate developments – Saules akmens, Saliena.

From 2001 to 2004 Koziols was elected Chairman of the Council in joint stock company Latvijas Krājbanka – the bank with most branches in Latvia.[4]

Tātad - veikali, hoteļi, saules akmens,biznesa centri, īsāk sakot - maksātspējīgo cilvēku tēriņu uzsūkšana un virspeļņas gūšana "sarunātā tirgū", jo tas taču ir Šlesera bizness.

Uzreiz rodas jautājums: kas ir Saša? Aleksandrs
Un vēl jautājums kāpēc Šlesers tik ļoti lobē skandināvu biznesu Latvijā????

Atbildēt

Padumji nedaudz ...biznesmeņi, prasti zaglēni! Atnāk pie manis pamācīšu :))!
Sarunā kaut kas pietrūkst. Skaidrs, ka operatīvā izstrāde uz tiem klauniem nenotiek no 91.gada, bet kāds jau no iestādēm pludina šitos atšifrējumus :)! NU..vismaz kaut ko labu izdara!

Atbildēt

Ja,vins ir tups un stulbs zaglis. Ja,vins ir krapies un zadzis jau no bernu dienam.Ja,vins doma Padomju Laika "precu noliktavas" parzina limeni. Ja, vins vienmer ir pardevis zem letes ko ir varejis no noliktavam izsmugulet.TADS VINS IR..

Bet briesmigakais ir tas,ka
SADS SABIEDRIBAS ATKRITUMS KA SLESERS-MINHAUZENA DELS IR BIJIS GAN SAIMAS DEPUTATS GAN MINISTRS ?
Briesmigi ir tas,KA JOPROJAM VINS VAREJA ATLAUTIES APSESTIES BLAKUS ZATLERA KUNGAM LAI PUBLIKA DOMATU,KA VINS IR CIESAS ATTIECIBAS AR VALSTS PREZIDENTU. LAI SADA VEIDA "PACELTU SAVU PRESTIZU" bet stulbie demokratiskie likumi pat neatlava Zatlera kungam iecirst vinam seja plauku LAI CIK TAS SKUMJI NEBUTU-VINS VAR DAUDZ KO UN VINS VEL ILGI VARES DAUDZ KO VAIRAK ATLAUTIES KA JUS VAI MES .... tikai tapec,ka vinam ir nauda..
NAUDA NESMIRD ??!! NAUDA NESMIRDEJA NEKAD ??!!

Atbildēt

JOJO izcili...gandrīz visus viņus atpazinu!Esmu gan nedaudz jaunāks par "galvenajiem varoņiem",tomēr šo to atceros no bērnības,un perfekti iztēlojos aprakstītos notikumus!Nu ko?Lai katrs pats izloba morālos aspektus no šī...

Atbildēt

Sis tacu ir Slesers! Es vinu atpazinu! Tikai nezinu kapec vins seit neruna valsts valoda?
http://www.youtube.com/watch?v=3BDeoR96QDI

Atbildēt

***************************
Neskatīs kriminālprocesu par datu noplūdi "oligarhu lietā".
tvnet, BNS
Šodien, 12:33
Rīgas Centra rajona tiesa nesāks pārbaudi par to, kā notikusi kriminālprocesa materiālu noplūde tā dēvētajā oligarhu lietā. Tieši šī tiesa apmierināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pieteikumus par izmeklēšanas darbību veikšanu oligarhu lietā.

Atbildēt

http://www.tizleni.lv/two.php?article=ainars



Ainārs

Cietā piezemēšanās padomju stilā


Autors: TR Notārs (kurš gan cits?)
Palaists: 23/09/2010, ORB.lv





Pirms gadiem, tajos laikos, kad zāle bija zaļāka, šņabis dzidrāks un karogi sarkanāki, pazinu kādu džeku, Ainārs vārdā. Viņš strādāja par krāvēju lielā mēbeļu veikalā. Patiesībā jau nekāds baigais krāvējs nebija, es pat teiktu – draņķīgs krāvējs. Drīzāk sīks blēdis, bet izveicīgs gan. Spriediet paši!

Puisis bija iemanījies izpildīt šādu triku: stāv, piemēram, divi krāvēji pie milzīgas kastes un, rokas plātīdami, ilgstoši diskutē par tās pacelšanu un iekraušanu mašīnā. Ja nu gadās, ka garām iet priekšniecība, Ainārs tūdaļ ir klāt ar lielu bļāvienu: „Nu, veči, tak beidz gumiju stiept! Davai, tūlīt es to kasti viens pats paraus gaisā un iemetīs furgonā. Paiet ka malā!”, un atrotītām piedurknēm, pirdieniem dunot, ķeras kastei pie stūra, bet tikko priekšniecība prom, tā šis arī nomet kasti un dukurē tālāk – pie nākamās tādas kastes.

Nav dzirdēts, ka Ainārs reāli kādu kasti būtu pacēlis, taču ar dižošanos par saviem leģendārajiem veikumiem kravu pārvietošanas jomā viņš pavisam noteikti bija Rīgā. Un nekad neaizmirsa uzsvērt: kamēr visi tikai runā, es daru!

Kādā TV pārraidē viņš padzirdēja krievu desantnieku devīzi „Никто, кроме нас!” un pārvērta to par savējo. Blēdim patika nostāties pie citu krāvēju glīti uzkrauta vāģa un, priekšniecībai dzirdot, pacilāti skandināt: „Es. Kurš gan cits?”.

Taču romantiskais ekspeditora darbs nespēja sniegt jaunajam censonim pilnīgu garīgu gandarījumu, tādēļ viņš visai bieži atprasījās no darba un nodevās savam īstajam aicinājumam – pirkt un pārdot „šmotkas” Rīgas ielās un krogos.

Aināra biedrs lupatu biznesā bija kāds Ēriks, kurš teicās strādājam par mākslinieku kinostudijā. Tā bija gandrīz patiesība. Ar „iesmērēšanas metodi” izslīdējis cauri Mākslas akadēmijai, viņš tiešām bija iekārtojies kinostudijā par noformētāju. Realitātē tas nozīmēja – rekvizitora asistents, kuram jāskraida pa veikaliem un jāmeklē visādi lēti štrunti, ko „ielikt kadrā”. Ar mākslu, kā redzams, tur bija visai maz sakara, toties daudz brīva laika gan un maģiskais „kinošņika” statuss, kas komplektā ar izteiksmīgu muldēšanu par saviem titāniskajiem veikumiem kino un mākslas pasaulē Ērikam nodrošināja neapstrīdamu autoritāti zināmās pumpainu un garmatainu studentu aprindās. Daudzi viņu padevīgi dēvēja noslēpumainā vārdā: „guru”.

Andelēt var godīgi, bet var ar „rozīnīti”. Būdami radoši cilvēki, ne rutīnas vergi, Ainārs un Ēriks deva priekšroku otrajam variantam. Kādēļ pārdot importa džinsus vienkārši ar nelielu uzcenojumu, ja tos var gareniski sadalīt pa starām, glīti iepakot divos maisiņos, pārdot kā divus pārus un normāli uzvārīties?

Tā nu abi mahinatori aiziet, teiksim pie resnā Jankas, kas plēšas divos darbos, un piedāvā superīgus „firmas džinsus”.

- A pielaikot var?
- Tu ko! Oriģināls iepakojums. Attaisīsi, tās bikses jau skaitās lietotas. Tu pats gribētu pirkt džinsus, ko jau kādi pieci purni pielaikojuši?
- Nē.
- Nu, redzi, nu! Un tas token ir tavs izmērs, zobu dodu.
- Nezinu, nezinu. Tagad daudzi fufeli tirgo.
- Kāds tev fufelis, vecīt!?- iedegas Ēriks, - Ainārs no Andronkuļa ņēma. Sev. Bet neievēroja, ka izmērs par lielu. Citādi nepārdotu. Un ielāgo – Ainārs ir godavīrs, fufeli nekad nedzen!
- Nu, labi! Dod šurp!

Citreiz tika likts lietā vecais labais triks ar vienas botas pārdošanu. Tajos laikos stilīgi sporta apavi bija reta, dārga un ļoti kārota prece, bet Rīgā bez caurstaigājamām sētām un namiem bija arī lieli caurstaigājami komunālie dzīvokļi.

Tu iedod klientam vienu botu („paraugu”) ķīlā, bet ar naudu par veselu pāri ieej „dzīvoklī” pēc otras „čības” un nozūdi uz neatgriešanos.

Aināram patika vēl saldākas „rozīnītes”.

Kreisā bota bija veiksmīgi iesmērēta kādam studentam no perifērijas, kas par šo pirkumu samaksāja visu naudu, ko vecāki bija atsūtījuši semestrim, un pēc stundas nīkšanas kāpņu telpā vēl kādu laiku veltīja Rīgas komunaļņiku plānojuma izpētei un kontaktiem ar „kontingentu”.

Labās kājas botu Ainārs nolēma iepārdot tam pašam Jankam, kurš jau reiz bija aplaimots ar vienstaras džinsiem. Simetrijai.

- Čau, Joņ, kā iet?
- Es tevi nositīšu!
- Par ko, vecais?
- Pats zini, par ko! A nu savāc savas bikses un atdod naudu!
- Eu, ņipoņel! Kas i?
- Tur tikai pus bikse bija. Fufelis! A teici – godavīrs...
- Vecais, goč pendel, nezināju. Sev ņēmu. No Anžas.
- Tad tagad dabū manu naudu atpakaļ!
- Nav problēmu. Vot, tikai ar šito fikso darbiņu tikšu galā. Bāzē „naiki” ienākušies. Bet baigi maz. Kamēr ir, vajag iznēsāt.
- Parādi!

Ainārs izvelk no maisiņa ar „Marlboro” reklāmu kārdinošu „Nike” botu.

- Cik?
- Nu, vispār simt divdesmit.
- Baigi dārgi.
- Bet tas ir „Nike”. Augstākā klase!
- Ir jau ir... Var pielaikot?
- Protams, ņem!
- A otra?
- Bāzē, vecīt. Uz konsignāciju abas nedod. Pats zini kārtību.
- Tu taču nedomā mani atkal piečakarēt...

Šajā vietā ir Ērika uznāciens.

- Paklau, negribi – neņem! Mums nav daudz laika. Jāskrien vēl uz baznīcu tās ērģeles tīrīt.
- Koa!?
- Kas i? Vai tad nezināji? Stabules ar laiku pieput, tās jātīra un jāskaņo. Ainārs ir meistars. Starp citu, viņš to dara uz brīvprātības principiem, jo tas ir Dieva aicinājums.

No Latgales nākušo vecāku katoliski audzinātais Janka ir sakauts lupatās.

- Piedod, nezināju.
- Nekas, nekas. – Ainārs nevērīgi izvelk no kabatas rožukroņa krelles un noskūpsta to galā iekārto krucifiksu. – Nu, tad dod šurp tās bikses un mēs ejam!
- A botas?
- Tu taču vienu neņemsi.
- Nu, neapvainojies. Es nezināju, ka tu savējais.

Rezultātā Ainārs un Ēriks aiziet ar naudu par „naiku” pāri un mazlietotām pusbiksēm, ko vēlreiz nopārdod pirmajam ceļā satiktajam lauķim.

Dievs nav nekāds pionieris, tādēļ ar humora sajūtu tam viss kārtībā, un reizēm viņš mēdz dot arī trešo iespēju.

Tajos laikos, kad augsto pirktspēju līdzsvaroja zemā pirkt iespējamība, redzēt pat vidusmēra Holivudas grāvēju bija liela laime, un bieži gadījās, ka biļetes kasē beidzās vēl pirms kases atvēršanas, un ja arī dažas vēl bija palikušas, uz tām pretendēja milzīgs gribētāju pūlis.

Tā kādā lietainā septembra dienā Ainārs ar Ēriku šiverēja pa kinoteātra „Rīga” kasēm ar savām neskaitāmajām „liekajām biļetītēm”, veikli lavierējot starp īstiem klientiem un „mentu” provokatoriem, kad pūlī uzgrūdās diviem paziņām – lecīgajai Rīgas Modeļu nama frizierītei Ieviņai un zaglīgajam bārmenim Gunāram no Restorāna „Ščecina”.

Pēc īsas informācijas apmaiņas noskaidrojās, ka pie tēviem aizgājusi Jankas vecmāmiņa, atbildīga Meža un papīrrūpniecības ministrijas darbinieka atraitne, atstājot mantojumā jauku privātmāju Babītē. Vispārējās kolektīvās žurkošanās laikmetā privāts namīpašums bija EKSTRA ar visiem lielajiem burtiem boldā, katra sevi cienoša komunisma celtniecības prorāba sapnis, kas to pacēla virs pelēkā proletāriskā hegemona masām. Bija viennozīmīgi skaidrs, ka māju Jankam atstāt nedrīkst. Tai noteikti jānonāk cienīgākās rokās, pa ceļam nobirdinot arī kādu labumu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas procesa iniciatoriem un dalībniekiem.

Iniciatīvas grupa ātri iztirgoja atlikušās biļetes un devās pie Gunāra uz „Ščecinu” kalt plānu.

Ap pusnakti, pēc divām iztukšotām šņabja karafēm kļuva skaidrs, ka plāns nekādi nekaļas. Ieva bija devusies komerciālā flirtā ar kādu resnu gruzīnu, Gunārs tikmēr dzirdīja otru un makšķerēja tam no kabatas „črvoncus”, Ēriks gulēja ar galvu Galvaspilsētas salātu šķīvī un Ainārs domīgi ar dakšas galu kārpīja pieejamo salātu daļu, vākdams to mazās piramīdās un lēnām pārvietodams sev aiz apakšlūpas.

Nogurdinošo intelekta iesprindzināšanas vakaru vainagoja Aināra nopūta: „Būs rīt jāiet pie Andronkuļa. Gan viņš zinās.”

Te nu jāmin daži vārdi par Andronkuli. Atšķirībā no visādiem aināriem tas nebija nekāds puņķu tapa, bet gan respektabls vecās ģenerācijas voroķila – kompartijas biedrs un ierēdnis ministrijā. Taču viņš neaprobežojās vienīgi ar profkoma izgādātajām puķovkām uz vissavienības un brālīgo socvalstu kūrortiem un zdravņicām, mahinācijām ar žiguļu pirkšanas vai autoservisa un dzīvokļu rindu apiešanu, bet nesmādēja arī sīkburžuāzisko tulpju audzēšanas biznesu, importa preču iztirgošanu no bāzēm un pat tolaik bīstamās valūtas operācijas.

Nākamajā dienā Ainārs ar Ēriku devās pie Andronkuļa un izklāstīja lietas apstākļus. Noklausījies savu jauno kolēģu sakāmo, viņš viennozīmīgi atbalstīja ekspropriācijas nepieciešamību. Taisnībai un kārtībai jābūt! Un gan jau, ka vecajai raganai mājā bijuši noslēpti arī vērtslietu un naudas uzkrājumi. Andronkuls labi pazina šo komunistisko jaunburžuāziju, dēvētu par nomenklatūru. Brītiņu pabraucījis šķidro bārdeli, viņš rezumēja: „Nu, labi, sīkie. Plāns būs. Piekāpiet parīt!”

Noteiktajā laikā abi atkal bija pie vecā kombinatora. Tur viņi tika iepazīstināti ar vēl diviem pasākuma dalībniekiem – mūžīgi iereibušo operatora asistentu Andreju no televīzijas un zvērādu pieņēmēju Gunču no sadzīves pakalpojumu kombināta.

Visi apsēdās pie apaļa Karēlijas bērza galda un Andronkuls uzzīmēja SHĒMU. Plāns bija vienkāršs kā zirga smaids: Andrejam, uzdodoties par svarīgu televīzijas darboni, vajadzēja uzaicināt Janku uz televīziju, izvadāt pa studijām un safleitēt, ka tiek filmēta dokumentāla filma par padomju darba cilvēka dzīves līmeņa pastāvīgu uzlabošanos un tamlīdzīgām blēņām, pie tam nolemts daļu filmas veltīt Jankas dzīvei jauniegūtajā īpašumā, tā parādot sociālistiskā dzīvesveida neapstrīdamās priekšrocības.

Kad Janka būtu šo sagremojis, viņu nostādītu fakta priekšā, ka māja pilnībā jāizremontē un jāsakopj, jo kinodarbs domāts tā teikt „eksportam” – demonstrēšanai pūstošā kapitālisma zemēs, lai turienes lielkapitāla un imperiālistu apspiestās masas skaidri redzētu daudz pārāko un humānāko padomju perspektīvi.

Šajā vietā būtu Gunčas uznāciens. Vicinot savas kombināta korkas, viņam vajadzēja pārliecināt Janku, ka ar nelielu blēdību visi darbi izdarāmi ātri un bez maksas. Tik vien tās bēdas, kā īslaicīgi pārrakstīt māju uz Gunču, jo viņam kā ilggadējam un visai augsti stāvošam sadzīves pakalpojumu sistēmas darbiniekam šāds pakalpojums pienākas bez maksas.

-Nu, un kad būsim iekšā,- Triumfējoši rezumēja Andronkuls, - Ārā vairs neiesim.

Plāns tika vienbalsīgi pieņemts un jau nākamajā dienā sākās realizācijas fāze.

Ainārs un Ēriks uzradās pie Jankas smaidīdami kā divas padauzas no nelegālas videokasetes pagrīdes hatņikā.

-Sveiks, vecais! Nu, apsveicam, apsveicam! – Ainārs gandrīz vai kā politbiroja loceklis metās apskauties un bučoties.
-Kur ir botas un nauda? – Tas bija vienīgais, kas interesēja jau divas krāpšanas piedzīvojušo vientiesi.
-Kā? Vai tad mazais Valdiņš no tavas sētas tev nenodeva? – Ainārs sataisīja lielas acis, - Tiešām? Nenodeva?

Janka noraidoši purināja galvu.

-Nenodeva gan.
-Bļa! – Eksplodēja Ainārs, - Es to briļļaino pionieri atradīšu, uz desu cehu nosūtīšu! Nu, jopcik, vecais, es tak toreiz atnācu ar visām panckām, bet tevis nebija, un sīkais pieteicās nodot. Toč nositīšu! Kā te stāvu nositīšu! Cieti!
-Tu nedirs? – Janka šaubījās.
-Es taču teicu – Nekad nediršu. Cieti! – Tā bija gandrīz taisnība, jo aizcietējumi Aināram bija parasta lieta. Nervi.
-Nu, nu...
-Tu domā, es te nāktu, ja būtu tevi piekāsis?
-Nu, nez... Par tevi te visādas baumas klīst...
-Kādas baumas? – Saausījās Ainārs.
-Nu, bija te viens tāds, vārdu neatceros, rudmatis ar smailu ģīmi. Stāstīja visādas lietas par tevi, Andronkuli un vēl dažiem citiem.
-A ko par mani?
-Nu, fāteris tevi esot pakaļā drātējis kā Sidorova kazu un vispār tu esot neuzticams tips – zogot un mānoties.

Šis bija sitiens zem jostasvietas. Aināram sariesās asaras acīs un gar lūpu notecēja karsta puņķu strūkliņa. Krāpšanās ir viena lieta, bet būt par „gailīti”sabiedrībā, kur zeku divreiz vairāk nekā kompartijas biedru, ir pavisam kas cits. Tomēr viņš saņēmās.

-Huiņa tas viss. Nu bija vecais man pustraks, bet ne visādiem diedelniekiem to apspriest. Meli. Viss ir meli! Es esmu godavīrs, dievbijīgs cilvēks. Katrs, kurš mani zina, to apliecinās. Cieti! – Ainārs pamasēja sev vēderu.
-Nu, labi, labi, nepinkšķi! Ticu tev. A ko tu man gribēji teikt.
-Nācām tevi apsveikt, protams. – Sarunā iespraucās Ēriks.
-Ar ko?
-Kā ar ko? To tak visa kino pasaule zina – tavā mājā Babītē taisīs filmu.
-Kādu filmu?
-Tu token nekā nezini?
-Nē.
-Nu ta laižam pie Andreja uz televīziju! Tas taču ir fantastiski!

Tālāk sekoja plāna žilbinošā daļa ar studijas apmeklējumu, kamerām prožektoriem un Andreja nesakarīgo, bet iespaidīgo murmulēšanu par latviešu dokumentālā kino dižo nākotni televīzijas formātā, izraisot diskusiju ar Ēriku, kuš ne mirkli nešaubīdamies par tēzes patiesumu, tomēr iebilda, ka klasiskais kino formāts tomēr ir un vienmēr paliks izteiksmīgāks, bet Andrejs atspēlēja, ka televīzija tomēr ir pieejamāka un tādā garā.

Janka klausījās divu prātvēderu sarežģītajās frāzēs un saprata, ka nonācis tur, kur parasti tādi jankas nenonāk - brīnumzemē.

Šajā vietā viņam tika dots trieciens pa apziņas neaizsargāto daļu.

-Tev to māju vajadzēs pamatīgi savest kārtībā, -Un Andrejs uzskaitīja milzīgu paveicamo darbu sarakstu.

Jankam, protams, nebija ne naudas, ne iespēju kaut ko tādu paveikt. Te nu Ainārs pēkšņi „atcerējās”, ka Andronkulim ir sens paziņa – „liels čiekurs” no sadzīves pakalpojumu kombināta. Tas noteikti varēšot palīdzēt.

Lielais randiņš tika norunāts restorānā „Ščecina” jau nākamajā nedēļas nogalē.

Nemanot bija pienācis oktobris. Sestdienas vakarā Ainārs ar taksi atveda Janku kā kungu uz slaveno Maskačkas naktskrogu. Tur pie galdiņa jau gaidīja Andronkuls, Gunča un Ēriks. Gar bāru rosījās Gunārs, bet pie blakus galdiņa vientuļi dirnēja Ieviņa, gatava uzklupt kārtējam upurim.

Jebkura šāda pasākuma pamatā ir klienta preventīva piedzirdīšana līdz nemaņai, tādēļ galds bija bagātīgi servēts ar alkoholu, bet zacenes frakcija tālredzīgi apieta, pieļaujot vien nedaudz tradicionālo Galvaspilsētas salātu, rupjmaizes un parasto aksesuāru – sāls, pipari, sinepes.

Ap galdu drudžaini un neveikli ņēmās jauns oficiants, ar acīmredzamu ģenētisku novirzi, jo izskatījās pēc skruļļaina bērna ar lielu galvu, bet pieauguša vīrieša vaibstiem. Viņš visu laiku neveikli knibinājās gar šķīvjiem un karafēm, pierunādams kaut ko no sērijas: „Jā, kungs. Vai ir labi, kungs? Vai nevēlaties vēl, kungs?”, kamēr gala beigās apgāza Ērika šņabja glāzi un nolēja kinematogrāfa spīdekļa klēpi ar dārgo šķidrumu, bet Andrejs viņam dusmīgi uzkliedza: „Harald, nu pierimsties, jel! Ļauj biedriem mierīgi aprunāties!”

Biedri tikām lēja Jankas bezdibenīgajās iekšās vienu „sotaku” pēc otra – par iepazīšanos, par daiļām dāmām (Ieviņa tūdaļ iestutēja viņam klēpī savu līgano šķiņķi), par kino, par televīziju un par sadzīves pakalpojumu kombinātu ar izpalīdzīgo Gunču priekšgalā, kurš, starp citu, esot pazīstams ar pašu Balderi.

Janka tomēr visu laiku tā kā šaubījās, tā kā klīrējās: „Nezinu, nezinu, vai tā būs labi. Diez vai tā drīkst? Ja nu kas noiet šķērsām. Daudz kas ir visāds dzirdēts...”.

-Nemīz, biedri, - Deklamēja jau diezgan ieņēmušais Ainārs, - Būs tev laba māja, būs mums labs kino un vispār būs tāds čikenieks, ka maz neliksies! – Un kā zvērēdams lika roku sev uz vēdera: „Cieti!”.

Ēriks tikmēr domīgi braucīja spirtoto klēpi un minēja, kas būs kad kodīgais šķidrums izsūksies cauri drēbēm un piekļūs jūtīgām ķermeņa daļām. Ik pa brīdim viņš ieņēma pa niknam malkam tieši no karafes – anestēzijai, bet tad nesaprotamā trakuma lēkmē apgrieza to otrādi un visu trauka atlikumu iztukšoja sev tieši uz biksēm.

Ieviņa, ērti izgūlusies uz Jankas būdīgās miesas, aizstiepa kurpītes līdz Andronkulim un iebakstīja tam vēderā.

-Eu, vīrieti, vai meitenei neizpalīdzēsi?
-Kas i?
-Moš ielej, moš izdancini... Uz Munameģi aizved, a?
-Atšujies, mēs te štelles kārtojam!
-Mīkstais! – Meiča uzmeta lūpu.
-Palaistuve! – Andronkuls nepalika parādā.
-Rupeklis! – Viņa strauji piecēlās, parādīja Andronkulim mēli un devās dāmistabas virzienā.

Operatora asistents Andrejs, kurš arī ikdienā nekad nemēdza būt īsti skaidrā, pat ja nedzēra, jo bija apveltīts ar „99% dabiskā kaifa”, nu bija uzņēmis iztrūkstošo kritisko vienu procentu, tā teikt uzspodrinājis optisko asi un, satvēris apstulbušo oficiantu Haraldu rokās kā zīdaini, dancoja apkārt pa dzertuvi baurodams: „Es esmu Visums acs, es esmu Visuma acs!”.

Taču ne viņš vienīgais bija todien iecerējis dejas. Laidara vārti atvērās un ar tekstu: „ОБХСС*! Всем предъявить документы!” pagrimuma perēklī iesoļoja bariņš apņēmīga izskata vīru.

Iestādē uz mirkli iestājās kapa klusums. Tad kāds neizturēja un metās restorāna virtuves virzienā acīmredzot cerībā aizmukt pa sētas durvīm. Divi no iebrucējiem viņam sekoja. Un pēkšņi sākās vispārēja panika un ņigu-ņegu. Visi kaut kur skrēja, skarbie vīri bļāva un draudēja, sievietes spiedza.

Janka bija iemidzis. Andronkulis, uzmanīgi palūkojies apkārt, nemanāmi izvilka sev no iekškabatas paciņu ar „kvartiņiem” un riekšavu divdesmit dolāru banknošu. Cenzdamies būt maigs kā mīloša māmiņa, lai nepamodinātu guļošo Janku, viņš ieslidināja tam kabatā šo nodevīgo kravu.

Ainārs, redzēdams, kā Andronkuls veikli atbrīvojas no bezstrādes ienākumu kompromitējošās nastas, uzkāpa uz rīkles skopumam un nogādāja arī savus nekrietnā mūža ietaupījumus laimīgā neziņā murrājošā Jankas kabatā, bet ar to vēl nebija gana – ieskrējies cauri visai telpai, viņš taranēja lielo logu un kā grāvējfilmas varonis stikla šķembu murskulī izlidoja ārā.

-Cieti. – Redzot šo skatu, vienaldzīgi noburkšķēja slapjais Ēriks un ieurbās ar pirkstu milzu degunā.

Gunča centās ieturēt svarīgam pilsonim atbilstošu cienīgu stāju un kaut ko murmulēja par vispasaules revolūciju, PSKP XXV kongresu un partijas vadošo lomu, bet tad vārdu krājums izbeidzās un izdvesis: „Sarauj!” viņš apklusa.

Andrejs bija nosviedis Haraldu uz grīdas, un sēdēja uz sīkā oficianta kā noguris malkas cirtējs uz baļķēna mežmalā, miglainu skatienu vērodams apkārtējo haosu kā kādu noslēpumainu rituālu.

Andronkuls pacietīgi gaidīja, līdz pie viņa pienāca atbildīga izskata vīrs un īsi nokomandēja: „Пройдемте, гражданин!”. Vecais afērists ne vārda nebilzdams devās līdzi.

Palēnām viss norimās. Guļošie vai vienkārši sastingušie, Janku ieskaitot, tika pamodināti un palūgti izklīst pa mājām. Andronkuls pa „bertas” restoto lodziņu skumji lūkojās uz netīrā peļķē guļošo Aināru.

No izsistā restorāna loga nāca mūzika: modīgie „Wham!” puiši rāva vaļā sezonas aktuālo gauduli:

„Last Christmas, I gave you my heart
But the very next day, You gave it away
This year, to save me from tears
I'll give it to someone special”.


-----
*ОБХСС (Отдел по борьбе с хищениями социалистической собственности)

Atbildēt

Sajūta tāda, ka divi, kāsīti abpīpējušies, komunicē..

Atbildēt

infa25.10.2011. 09:30
bērnudārzs..
---------

Bērnudārzs, ta bērnudārzs, bet kādas summas un ietekmi viņi ir aprobējuši! Tad kas esam mēs ?!!!

Atbildēt

dod man 2 mio , es arī aizbēgšu uz AUS

Atbildēt

Pēc Jūrmsalgeitas dažs labs sēž un divi ir aizbēguši.Tā kā nesaki ka nekas nav.

Atbildēt

Kārtējā JūrmalGeita. Paviļņosimies un viss beigsies!

Atbildēt

dekl.-ju-uz nagliņas /mazmajiņā!//mis.Mārpla » Reforma???? 25.10.2011 10:35 Ziņot!

///...Režisors no Vienotības savu darbu ir paveicis----VECIE VĒŽI ir salīduši atpakaļ savās kulītēs..... 50% deputātut ražos savus likumus tikai saviem vēlētājiem, pārējie 50 % tautas varēs sēdēt opozīcijā un brīnīties........ Atkal kredītu aizņemšanās no Pasaules un ES bankām un līdzīga melno caurumu lāpīšana (Parex, airbaltic.....) un netaisīt naudu uz vietas, ne attīstīt ražošanu, ne izmantot savu Latvijas darbaspēku, ne nodrošināt bērnu vecākus ar darbu.....u.t.t.t.t.t.t.t.t.t. Vai viņi vispār zina kā jūtas neēduši cilvēki (arī bērni) bez iztikas līdzekļiem..........???? Kur šeit ir jebkāda reforma notikusi?????

Nomainiet piespiedu apdrošināšanu pret sociālo nodokli, kā iepriekš bija, lai sociālais nodoklis papildina neaizskaramo Pensiju fondu un lai cilvēkiem ir reāls mērķis maksāt sociālo nodokli un saņemt savu pensiju. Tagad lielākā daļa darbspējīgo neredz mērķi kaut ko apdrošināt piespiedu kārtā....ja viss atrodas vienā katlā-portfelī, kuru tērē

Atbildēt

Dzintarz: "Negribas ticēt, ka ir bijušas šādas sarunas. Sarunu tēmas un shēmas ir tik prastas un banālas kā 90-to gadu komercovšikiem :( Vai tiešām šie kungu ir tik sekli?"

Ko var gribēt no cilvēkiem, kuri darba prasmes apguva tajos pašos 90tajos

Atbildēt

Nesmīdini! Tagad jau iesaistītajiem protams vajag izdomāt kaut kādu attaisnojumu šīm sarunām, tādēļ tu un vēl citi strādā, bet šī versija galīgi nerullē. Iedomājies pats - cik tupiem vajadzētu būt nevis vienam, bet veselai grupai cilvēku, lai 2 gadus īrētu viesnīcas numuru, kavētu darbu un tērētu savu laiku, gvelžot pa tukšo, tikai lai izjokotu KNAB, kurš varbūt noklausās? Pie tam saprotot, ka pēc "šādiem jokiem" viņu mājas kratīs KNAB, locīs visos medijos utt. Tad jau tas ir kaut kāds dīvaino mazohistu pulciņš. Tevis minētā taisnošanās visu tikai pasliktina, jo pierāda jebkādu ticamu attaisnojumu trūkumu.

Atbildēt

Kādu dziļumu gaidīji no prastiem cilvēkiem, kuri bez darba un gudrības tikuši pie naudas? Tādus var satikt visos līmeņos.

Atbildēt

Vai tad tās ir oligarha cienīgas runas? Kas tā par dīvainu bijību pret likumiem, nožēlojamas rūpes par bankas aizņēmumu atdošanu?
Īsts oligarhs par šitādiem sīkumiem nemaz nedomā. Ja ir kāds traucējošs likums, oligarhs zvana parlamenta spīkerim, lai šo apkaunojošo likumu nekavējoši atceļ. Parādu bankai oligarhs nemaksā, viņš zvana fuktukam, lai ņem to banku pie dziesmas. Visus kompromatus oligars izprasa no specdienestiem un stingri soda kompromata vācējus.
Bet ko mēs te vērojam? Puņķi un asaras. Ģļēvulis, ne oligarhs!

Atbildēt

Kam pieder Viesnīce Rīdzene?

Atbildēt

Kam pieder Viesnīce Rīdzene?

Atbildēt

Skaidrs ir Šlesera domu gājiens, bet man interesantāk šķiet, par cik pārdodās tie viņa nodomu realizētāji. Tie, kuri visu no A.Š teiktā "saprata"",kuriem tas jāuzliek uz papīra, jānostiprina līgumos un jāsastāda biznesa plānos. Satriecoši, ja gudri cilvēki sevi pārdod tik zemi attīstītam kombinātoram. Jātiesā visi, gan pasūtītājs, gan izpildītāji.

Atbildēt

mani pārsteidz atslēdznieka & co IQ
p.s. vai kāds var pateikt - vai IQ mēra arī "mīnusā" ? :))

Atbildēt

Šloser jau ie 80 gadu komercoffciks farcoffsčiks

Atbildēt

Manuprāt satraucoši ir tas, ka jebkāda klasificēta informācija, gan saistīta ar izmeklēšanām, gan pat ar sensitīvu valsts drošības informāciju bez problēmām nonāk medijos. Pēdējais laiks būtu sākt rīkoties drošības struktūrām.

Atbildēt

bērnudārzs..

Atbildēt

to: Dzintarz
nu, njemot veeraa Slesera IQ, vareetu but adekvaatas. tas cilveeks tak ir tups kaa cirvis. shemas arii - tupas.
to: dada. kaapeec nelikumiigi? likumiigi. KNAB veica. bija kriminaalprocess. operativaas darbiibas. kur probleema?

Atbildēt

kā tika izjokots knabīts 25.10.2011 08:33 Ziņot!

Ainārs nav tāds muļķis ,ka ,zinot ,ka viņa sarunas noklausās, viņš kārtotu savas lietas čaur noklausīšanās iekartāam

Ainārs ar šīm bezsatura sarunām pieradija valsts iestādēm, ka tās melo ,JO IR TEIKUšAS, KA NEVIENS NEKUR NEKO NENOKLAUSĀs

Aināram ar šīm izdomātajam sarunām izdevās izjokot knabīiti.Tās sarunas pat man ,nezinātājam, likās tādablefosana un rotaļāšanās ar frāzēm,kurām nav nekāda kopsakara ,tikai runāsana runāšanas pēc notika šī "'saruna"'

Šī joka pēc tapa Atlera nr 2,kuras valdibu /āžus par dārzniekiem / atlaistā Saeimas tie paši vēži šodien apstiprinās
Bet Saeimas vēlēšanās iztērētos 5 miljonus jāpiedzen no nr2 saimnieka-tārpainā krusta.

Atbildēt

Jā, ir sekli.
Kad varas un naudas daudzums aizmiglo acis un saprātu un iestājas visatļautība un bravūra, tad tiek pieļautas kļūdas. Seklajiem tā gadās.

plus 90-jos gados šie visi kungi nevarēja paredzēt interneta un komunikāciju attīstību, tāpēc visi sūdi peld ātri augšā.

Atbildēt

Vai gadījumā nav tā, ka nelikumīgi nopludinātas sarunas vairs nevar izmantot kā pierādījumus?

Atbildēt

Negribas ticēt, ka ir bijušas šādas sarunas. Sarunu tēmas un shēmas ir tik prastas un banālas kā 90-to gadu komercovšikiem :( Vai tiešām šie kungu ir tik sekli?

Atbildēt