Olimpa sarunas: "Vienotība" uzmetīs Egilu, turklāt ar citu rokām, kā parasti viņi to dara
Jānis Urbanovičs05.04.2023.
Komentāri (109)
Iesaki rakstu: 
- Egils jau ļoti gribētu. Viņa komandas cilvēki vēl vairāk. No Olimpa jau daudz grūtāk ir nokāpt nekā tajā uzrāpties...
- Tu domā, ka Egilam nesanāks? Sarmīte ar Arvilu jau kopš seniem laikiem kā twix, tad jau Vienotības atbalstu partijas līderis nodrošinās, un kas tur ko dažas balsis nepielasīt klāt no "opozīcijas".
- Vienotība uzmetīs, turklāt ar citu rokām, kā parasti viņi to dara. Draudzīgajā terārijā netrūkst citu ambīciju. Kaut vai Jānim - domā, viņš ir piedevis pazemojumu, ko viņam sagādāja Arvils ar to VID priekšnieces lietu? Tad vēl Krišjānis... Cik ilgi var lāpīties ar "viedajām reindustralizācijām", "ekonomikas transformācijām", "strukturālām reformām" un tamlīdzīgām vārdu kombinācijām? Visi taču redz, ka atpalicība kļūst bezcerīga, skolotāji un mediķi neapklusīs, un drīz vajadzēs viņu upurēt. Krišjānim pārcelties uz pili nozīmē saglabāt seju un iespēju turpināt jaunvārdu darināšanu, partijai - vēlreiz dabūt "svaigu" premjeru. Ļoti pragmatiska izvēle! Diemžēl vai par laimi - apvienotie būs pret.
- Apvienotajiem jau ir Eduards vienā no trim lielajiem krēsliem, vēl otru neviens nedos. Viņi taču nav tik naivi, lai cerētu, ka gājiens ar Uldi var izdoties. Eduards beidzot ir dabūjis tieši to, uz ko tiecies visu savu politiskā intriganta mūžu, - augstu amatu ar niecīgu atbildību, koka āmuriņu un iespēju teikt valstiska patosa pilnas runas. Pats noraks katru, kas to varētu apdraudēt.
- Man liekas, ka Uldi jau ir noracis Ainārs. Ja kādu stumj buldozers, tas uzreiz padara šo izvēli nepieņemamu. Jautājums tikai - vai buldozers pats to izdomāja vai arī viņš apzināti iesaistīts kombinācijā?
- Faktiski jau tiesības uz prezidenta izvēli pienāktos nacionāļiem, jo partneriem jau ir premjers un parlamenta vadītājs. Taču Raivis dziļdomīgi klusē...
- Raivis ir gudrs puisis, domā dažus gājienus uz priekšu. Viņiem vispirms jātiek galā ar to smaku, kas ceļas no armijas iepirkumiem, un te ne jau visu izdosies norakstīt uz Arta laikiem. Turklāt vēl Riharda lielais sapnis...
- Vai tad Rihards grib uz pili?! Viņš taču par jaunu, lai vēl patrenējas pa visādām starptautiskām tribīnēm. Ar to kara kuģi viņam sanāca labi, pat lielie pasaules TV kanāli parādīja, kā īsts nacionālis nevairās bezbailīgi izrunāt krievu lamuvārdus!
- Rihardam tā iepaticies, ka viņš savu Vestminsteres skolā slīpēto izrunu un patriota mugurkaulu grib likt lietā nopietnākās vietās. Ārlietu ministrija ir viņa sapnis!
- Bet tur taču Edgars! Lai nu kurš, bet viņš taču tik stabili sēž - tautas mīlulis un starptautiska autoritāte!
- Te jau ir tā lielā kombinācija! Tautas mīluli un starptautisku autoritāti iesēdināt pilī taču būtu loģiskāk, nekā vēlreiz uzspiest visu laiku visnepopulārāko kandidatūru. Arī Edgars beidzot dabūtu sagaidīšanas orķestri, sarkano paklāju un mūža pensiju cieņpilnās vecumdienās. Vilinoši, lai kā viņš liegtos... Tāpēc dīls ar Rihardu ir stipri reālistisks, un Arvilam te ir riskanta teritorija.
- Tad tu saki - būs Edgars?...
Te manas Staķa nomērītās stundas biļetes laiks beidzās, bija jāizkāpj. Tā arī paliku nezinot, kurš īsti tiks uz pili. Bieži ar tramvaju nebraucu, bet 1.aprīlī gadās. Un, lūk, tādu sarunu dzirdēju - ticiet vai ne. Ar ko gan Tramvaja satunas sliktākas par Zoodārza sarunām?...
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
