Nākamais ir olimpisko spēļu gads. Latvijas olimpiskās komitejas prezidents savā Ziemassvētku kartītē, vēlot sirdīm siltumu un sasniegumiem bagātu gadu, starp stilizētām sporta spēļu un disciplīnu bumbām, kas izkārtotas eglītes formā, iezīmējis arī kazino čipu. Tas tāpēc, ka vajadzēs uzminēt – kā izlavierēt starp sportu un politiku? Bet varbūt tas simbolizē centienus dabūt kroņa nauda no azartspēlēm, kas palīdzētu sportam piesaistīt stabilu finansējumu? Vai arī – mākslinieks un pasūtītājs saputrojās…
Kamēr valsts sporta politikas virzītāji mēģina likumos dabūt iekšā garantētu naudas apjomu, kas nāktu no izložu un azartspēļu galdiem, vispirms šīm aprindām vajadzēs nodemonstrēt attieksmi pret laikmetu. Tas, ka Olimpiskā kustība ir tīra politika, šķiet, nav vairs nevienam jāpierāda. Mazpamazām tā sauktie sporta ideāli arī ieņem savu loģisko vietu, jo visa pamatā ir komercija un tikai pēc tam nāk skaitāmie pantiņi – par sasniegumiem, cilvēka spējām, godīgu vai skaistu spēli, olimpiskiem sapņiem un tamlīdzīgi.
Laikā, kad krievi karo un nogalina, ir visai dīvaini runāt par sportu kā miera balodi vai vēstnesi. Turklāt, kā var saprast no pašreizējiem olimpiskās kustības starptautiskajiem vadītājiem, tad tam nemaz nevajagot pievērst lielu vērību – jo, raug, kari pasaulē vienmēr esot bijuši. Tātad pieņemiet, ka iekarot citas zemes un liet nevainīgu cilvēku dzīvības ir tas pats, kas gatavoties olimpiskajām spēlēm.
Ja piecu apļu kustība ir tiktāl degradējusies, ka krievus un viņa roklaižas spiež iekšā pa visām durvīm, lai tikai viņi kopā ar citiem paskrietu stadionos un arēnās, ar domu, ka nedrīkst sodīt sportistus, tad vajag tomēr runāt bez aplinkiem. Ka krievs par šo maksā, ka Starptautiskā olimpiskā komiteja ir korumpēta un ka tā ir daļa no impēriskās pārliecības un domāšanas – ka viņi kara lauku un stadionus nešķiro.
Viņi grib parādīt un pierādīt pārējai pasaulei, ka pašreizējā starptautiskā kārtība un tiesību normas viņiem ir pie vēdera izejas. Vai tā Pokrovska vai Milāna. Padomājiet, cik gan aprobežotiem ir jābūt tiem citiem, kas stāsta, ka krievs olimpiskajās spēlēs zem neitrālā karoga vai ar neitrālo krekliņu patiesībā būs noderīgs piemērs, kā sportu nodalīt no militārā ārprāta.
Tas ir tas pats, ko stāsta Putins, – ka karu Ukrainā sāka kaut kādi citi, tā neesot bijusi Krievija. Ja SOK vēlas nodemonstrēt, ka melot un krāpt ir labi, tad Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalība jebkādā statusā olimpiskajās spēlēs ir tieši par šo – par meliem un krāpšanu. Skolu mācību grāmatās vai enciklopēdijās tā arī jāraksta: olimpiskās spēles kā klasiska korupcijas shēma, ko savām vajadzībām izmanto totalitāras lielvaras.
Kā tas var būt, ka 21.gadsimtā civilizācijas saprātīgākajai daļai ir jāpakļaujas kaut kādiem mēsliem, kam rokās automāti un granātas?
Un, ja tas tiek darīts, kāpēc vajag šādu pasākumu vispār rīkot? Kāpēc tur ir jāpiedalās, ja tas neveicina saprātu un loģiku? Nevajag aizmirst, ka olimpiskās spēles nav nekāda labdarība – dalībvalstis par visu maksā pašas. Sporta veidi un disciplīnas, kas tiek pārstāvēti olimpiskajās spēlēs, arī pārsvarā nav pašpietiekami, tos uztur un velk nodokļu maksātāji atkarībā no konkrētās valsts rocības un labklājības.
Ja sabiedrība kopumā ir tik slima, ka rīko olimpiādi, pie viena skaitot arī kārtējos nakts uzlidojumus Ukrainas pilsētām, tad te kopumā ir kaut kas cilvēkiem galvā pazudis vai nekad nav bijis. Ja olimpiskā kustība nespēj novērst karu, tad tā varētu vismaz izrādīt klaju protestu pret notiekošo vardarbību. Tā vietā tiek maltas krieveļu častuškas par sportistu misiju, kas esot jānorobežo no valstu attiecībām vai konfliktiem. Misija?
Spēles nevajagot boikotēt, jo tas neko nedošot. Interesanti, kas tagad tiek dots, gūts vai nests, ja šo nevardarbīgā protesta galējo formu neizmanto? Ja, piemēram, Baltijas valstis domā, ka šī nenoteiksmes neitralitāte viņus no kaut kā glābs, tad tas tā noteikti nenotiks. Kā to var neredzēt un nesaprast, ka gladiatoru cīņas nekad nav bijušas par gladiatoriem. Tās ir par tiem, kas sēž ložās un cilā īkšķus. Mēs tajās vietās nekad neesam bijuši, tāpēc vajag mazliet atvēsināt vai piezemēt savu iedomāto svarīgumu.
Ja SOK šobrīd piedāvā absolūti kroplīgus kompromisus, tad varbūt jāskatās, kas mums alfabētā ir pēc boikota? Nekas? Lai gan – ir viena lieta. Tā ir Latvija! Mūsu valsts. Ja olimpiādi nedrīkst izmantot kā politisko tribīni, kā mums stāsta Lozannā, tad tik daudz jau mēs varam izdarīt kā palūgt Latvijas olimpisko komiteju un aktuālos olimpiešus, lai viņi tomēr pirms spēlēm vismaz savējiem pasaka – kurā pusē īsti viņi būs, ja vajadzēs karot pret Krieviju vai Baltkrieviju? Lai to pasaka skaļi, skaidri – nepārprotami.
Teiksiet – tas jau pašsaprotami? Nē, tas nav pašsaprotami. Ja tas tā būtu, tad mūsu olimpieši un viņu priekšnieki jau sen kā būtu pašorganizējušies – ar skaidru un skaļu vēstījumu, ka olimpiāde kara laikā diemžēl ir karš, nevis pieaugušu cilvēku rotaļas instagramā. Mums galīgi nav jāskatās, ko dara citi šajā sakarā, un arī uz Ukrainu nav jāskatās. Ja Ārlietu ministrija iemet lieguma sarakstos kaut kādus mūsu ienaidniekus, tad viņi patiešām ir ienaidnieki, nevis – kamaniņbraucēji vai skeletonisti, kas ir pakļauti kaut kādām sankcijām. Kara laika realitāte.
Varbūt Latvijas olimpiskās komandas parādes formai Milānas spēļu atklāšanā būtu bijis jābūt mūsu armijas formai – tā, lai ārzemju onkuļiem beidzot pielec, ka mūsdienu pasaulē neitrāls tu vari būt tikai kapos.
Nebūs solīdi? Kā tas izskatīsies? Bet, vai tagad izskatās labāk? Kas būtu SOK ar saviem apļiem, ja nebūtu valstis, kas tajā pasākumā piedalās?
Visbeidzot, atgriežoties pie LOK prezidenta Ziemassvētku kartītes, kas nezin kāpēc starp sporta inventāra piktogrammām ielicis arī kazino čipu – ar kreici… Ja tas ir simbolisks mēģinājums uzlikt uz pareizo lauciņu, tad atgādināsim, ka dzīve nav kazino galds un tā nav arī pieci olimpiskie apļi. Dzīve ir par izvēlēm, par krietniem, drosmīgiem un godīgiem cilvēkiem. Par tādiem, kam rīt vajadzēs būt īstos ierakumos – kur uz viņiem nepārprotami tēmēs neitrālie krievu olimpieši. Nevajadzētu izlikties, ka tas nekad nenotiks. Jau notiek.






Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.