Iesaki rakstu: 
Aizritējušajās Saeimas vēlēšanās balsoju par KPV LV, pieliekot plusiņu Aldim Gobzemam. Diemžēl, nokļūstot Saeimā, partija neattaisnoja lolotās cerības. Tās suņu būdas cerbers kļuva par Šveices blēža vaukšķi, bet pati KPV LV iekļāvās Kariņa valdībā un stāvēja pie esošo nejēdzību šūpuļa.
Īpaši izcēlās Ģirģens, kas neļāva tūkstošiem policistu pavadīt Vecgada vakaru kopā ar ģimeni, bet iztrieca tos jaungada naktī tramdīt līdzpilsoņus, kuri neievēro mājsēdi. Pogainie ar milzu naudassodiem izgāza savas dusmas uz visiem, kuri, nekādi nenodarot ļaunumu apkārtējiem, centās godam sagaidīt Jauno gadu. Tieši Ģirģena dzīti kruķi komandanta stundas laikā pārcentīgi tvarstīja sētniekus, kas centās darīt savu darbu, un citus naktsputnus, kuri nevienu neapdraudēja.
Tikmēr premjera amatam izbrāķētais Gobzems, būšu objektīvs, pauž itin prātīgas lietas par absurdo situāciju valstī. Mazliet mulsināja pulksteņa skandāls ar Karīnu Sprūdi. Pats tracis, manuprāt, nebija izēstas olas vērts, taču uzmanīgu darīja Alda reakcija. Deputāts aizstāvēja kolēģi, akcentējot, ka Sprūde ir nevis parasts mirstīgais, bet viņa cilvēks.
Slepus dubultus standartus praktizē daudzi, taču, zemapziņā atšķirot labo no ļaunā, prātīgi klusē. Mans priekšstats par Gobzema morālajiem standartiem stipri sašķobījās. Smīdina arī Alda sevis pozicionēšana par alfa tēviņu un gluži vai seksa gigantu. Tādas lietas nav verbāli jāpierāda.
Savam politikas vērotāja hobijam esmu izveidojis Telegram kanālu. Tur no sekotāja saņēmu Gobzema prasību varnešiem ar lūgumu to šērot. Sapratu, ka vēstījuma ietekme uz valdību būs līdzvērtīga nullei, taču kālab neatbalstīt labu ideju. Dalījos ar šo tekstu, par ko raportēju deputātam Telegram, pievienojot sava kanāla adresi.
Valstsvīra lappuse gan atstāja šķērmu iespaidu. Vienlaidus paštīksmināšanās apcerējumi un elektorālās mīlas vēstules. Tomēr pierakstījos, jo spilgtāku Saulvežu pagaidām nav, tādējādi ceļot politiķa kanāla reitingu par 1 vienību. Piedevām ar bauram nepiedienīgu nekaunību atļāvos uzaicināt viņu pierakstīties uz manu garabērnu. Lūk, arī visas darbības Gobzema čatā, kurā uzreiz tiku nobanots. Jāpiemin, ka viņš vienīgais Telegram ar mani tā ir izrīkojies. Vieni ielūgumu ignorē, otri pierakstās.
Aizskarts par šādu netaisnību, sāku uzmācīgi virtuāli klauvēties, prasot skaidrojumu. Čatot, protams, nav tas pats, kas atbildēt uz ielas, tomēr arī te mukt nav glīti. Galu galā panācu telefonsarunu.
Stādījos Aldim priekšā kā viņa vēlētājs, nosaucot savu vārdu, uzvārdu un niku. Savukārt Gobzems definēja sevi kā superpolitiķi. Mani viņa superspējas neinteresēja, tālab, pieļaujot pārpratumu, es palūdzu atjaunot pieeju čatam.
Aldis aizbildinājās, ka viņa kanālā reklāma ir aizliegta. Paskaidroju, ka savstarpēji uzaicinājumi ir Telegram pieņemta prakse, un apsolīju, ka atkārtoti neaicināšu. Superstārs mani nostrostēja, lai nemācot uzvedību sociālajās platformās. Viņš spīdot visās iespējamajās, tiesa, pats nekam nesekojot. Aizņemtība valsts darbā (lasi – politisku pamfletu cepšanā) neļaujot šim acumirklī nolaisties līdz sarežģījumam ar ierindas vēlētāju. Turklāt nevis mans biļetens esot iebīdījis viņu deputāta krēslā, bet paša izvēlē kļūt par politiķi.
Konkrētajā gadījumā mans priekšstāvis Saeimā VARBŪT KAUT KAD varot dot komandu atjaunot pieeju čatam, bet varbūt ne. Atturējos izlūgties apžēlošanu, vien piebildu, ka, turpinot dzēst atbalstītājus, pret viņu var izveidoties kritiska masa. Alfa tēviņš pairgojās, ka pārsimt cilvēku laika apstākļus neveido. Es atvainojos par traucējumu un pieklājīgi atvadījos.
Pieļauju, ka nav pareizi vēlēšanās izdarīt politisko izvēli, vadoties no personīga aizvainojuma. Krustu uz Gobzema vēl nelieku, taču lielais aug no mazā. Aldis Gobzems šobrīd ir pamatīgi apseglojis sabiedrības vairākuma vēlmi pēc vakcinācijas brīvprātīguma un sērfo sašutuma par bezjēdzīgajiem ierobežojumiem viļņa virsotnē, taču, kā būs pēc gada, laiks rādīs...
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
