Operas bedre un tās iemītnieki

Pagājušā gada 6. septembrī Iepirkumu uzraudzības birojs publicē vienu no daudziem tūkstošiem iepirkumu paziņojumu: Nacionālās operas kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka kā vienīgais pretendents (jo neviens cits, protams, uz šo smalko pasākumu nav aicināts) radīs kostīmu skices un tehniskos zīmējumus baleta iestudējumam „Otello”. Iepirkuma numurs - LNO 2012/26. Lēmuma pieņemšanas datums – pagājušā gada 18. jūnijs. Pasūtījuma summa – 14 500 latu.

Nevienam šī oficiāli uzrādītā summa vairāk nekā gadu nerada nekādus jautājumus, un viss ir klusi un mierīgi – līdz pat šā gada 21. oktobrim, kad to kā sava veida rekordu piemin portāls pietiek.com. Un vēl divas dienas viss ir mierīgi – līdz brīdim, kad šī te pati Kristīne Pasternaka paziņo, ka „mans honorārs par baletu „Otello” ir 4705 Ls bruto" un ka „būtu tikai godīgi, ja Jūs atsauktu nepatieso informāciju un tās vietā publicētu patieso”.

Kļūst nedaudz jokaini – vai tad nu kaut kādā mistiskā veidā Iepirkumu uzraudzības biroja dati būtu kļūdaini vai nepareizi nolasīti? Nē, ekrānšāviņi un nokopētie paziņojuma teksti joprojām liecina – akurāt 14 500 latu, un arī biroja datu bāzē joprojām nekas nav mainījies: tas pats iepirkums, tas pats līguma priekšmets, tā pati summa. 14 500 latu – skaties, kā gribi.

Taču, nākamajā dienā joka pēc paraugoties tajā pašā Iepirkumu uzraudzības biroja datu bāzē jaunākos operas iepirkumus, atklājas kaut kas jau patiešām dīvains. Jau šā gada 24. oktobrī – tātad vairāk nekā gadu pēc iepirkuma un trīs dienas pēc publikācijas – ir publicēts jauns paziņojums par tās pašas Kristīnes Pasternakas honorāru par tā paša „Otello” skicēm.

Līguma priekšmets – precīzi tas pats, lēmums esot pieņemts tajā pašā pagājušā gada 18. jūnijā, iepirkuma numurs tas pats - LNO 2012/26, arī saņēmēja tā pati. Tikai viena maza atšķirība – summā: no 14,5 tūkstošiem latu tā nu pēkšņi sarukusi par gandrīz desmit tūkstošiem. Izrādās, Kristīnei Pasternakai tiešām oficiāli tikuši tikai 4705 lati un 88 santīmi.

Tad kas sanāk? Divi iepirkumi ar vienu numuru, vienādu iepirkto pakalpojumu aprakstu, vienu saņēmēju, bet dažādām summām? Vai tomēr viens iepirkums, kura finanšu plūsmu „noformēšanā” tā augsti kulturālajiem kārtotājiem kaut kas ir nogājis greizi?

Iepirkumu uzraudzības birojs nav vainojams – šādu „mazo iepirkumu” (kas faktiski nozīmē – no kā un par cik iestādes vadītājs grib, no tā un par tik arī iepērk) gadījumā tas vienkārši publicē iepircēju sagatavotos paziņojumus par veiktajiem iepirkumiem.

Arī operas kostīmu māksliniecei ja ne ar sirdsapziņu un godaprātu, tad vismaz ar papīriem noteikti viss ir labākajā kārtībā: viņai esot līgums (ar piebildi, ka „līgumus kā konfidenciālu informāciju mēdijiem neizsniedz un tos arī nepublicē - nevēlētos radīt sliktu precedentu”), kurā ierakstīta pašas minētā summa – 4705,88 lati bruto, un viss.

Tad ko: palikt pie oficiālās versijas, ka nabadziņš - „Žagara laiku” iepirkuma organizētājs, kura vārdu nosaukt kategoriski nevēlas ne Kristīne Pasternaka, ne jaunā operas vadība, vienkārši kaut ko sajaucis, bet tagad, gadu vēlāk, nejauši atskārtis un meties labot savu kļūdu, honorāram par tērpu skicēm oficiālajā iepirkuma paziņojumā pieskaitot arī tērpu izgatavošanas izmaksas?

Var, protams, ticēt labajam cilvēkos un bez mitas atkārtot, ka kļūdīties taču ir cilvēcīgi. Taču uz šo lietu var un, domāju, arī vajag paraudzīties citādi.

Andrejs Žagars un Co. iepriekš ir oficiāli deklarējuši, ka par tērpu skicēm samaksāti 14,5 tūkstoši latu. Nu izrādās, ka patiesībā skices izmaksājušas par gandrīz 10 tūkstošiem latu lētāk. Kur tad palika šie desmit tūkstoši, kuri pirms gada tika deklarēti kā izmaksājami Kristīnei Pasternakai, bet, kā izrādās, viņai tomēr oficiāli nav izmaksāti?

Jautājums tikai šķiet vienkāršs. Tas, ka arī jaunā Nacionālās operas vadība vismaz pagaidām uz šo jautājumu nevēlas, bet varbūt vienkārši nespēj atbildēt, ir pietiekami daiļrunīgi. Jo vairāk, ka, kā rāda tā pati Iepirkumu uzraudzības biroja datu bāze, nekāds konkurss par šo tērpu izgatavošanu nav rīkots, liekot vēl skaidrāk nojaust šo desmit tūkstošu tālākos ceļus.

Un tas ir tikai viens konkrēts gadījums, kurā īlens izlīdis no maisa, - bet cik tādu ir bijis aizvadītajos padsmit gados?

Gana daiļrunīgs ir arī, piemēram, šāds fakts saistībā ar jau šā gada 20. jūnijā izziņotu operas iepirkuma līgumu ar nosaukumu „Tērpu dekorāciju mākslas formā scenogrāfiju un kostīmu skices S.Pokofjeva [saglabāta kulturālo iepircēju oriģinālrakstība] operas iestudējumam "Mīla uz trim apelsīniem"”.

Vēlaties uzzināt, kas un par cik ir ieguvis šo operas pasūtījumu? Nekā nebija. „Pasūtītājs nepiekrīt šī paziņojuma publicēšanai,” skan oficiālais Iepirkumu uzraudzības biroja skaidrojums saistībā ar šo iepirkumu. Tas nozīmē – Žagars un Co. atšķirībā no pagājušā gada šovasar jau ir pietiekami skaidri nojautuši riskus, lai mēģinātu tos iespēju robežās minimizēt. Sak, nav jūsu darīšana, ko un kādā veidā mēs piebarojam! Un, kas zīmīgi, arī jaunā operas vadība nemetas publiskot šādu iepirkumu rezultātus.

Protams, var teikt, ka vieni desmit tūkstoši un otri desmit tūkstoši, un vēl trešie un padsmitie desmit tūkstoši no valsts līdzekļiem tāds nieks vien ir, salīdzinot ar airbaltikiem, krājbankām, vilcienu iepirkumiem, metalurgiem un citiem desmitu un simtu miljonu mēroga veiksmes stāstam. Lumpeņiem, protams, to grūti pieņemt, bet kas nu tur tāds, ja vieni augsti kulturāli cilvēki pabaro citus augsti kulturālus cilvēkus un pie reizes neaizmirst arī paši sevi vai savus tuvākos?

Jā, var jau skatīties uz to visu arī šādi – gaumes lieta. Taču noteikti jāņem vērā, ka šādas „dažu nieka tūkstošu” shēmiņas acīmredzami ir pietiekamas, lai ja ne nopirktu mūsu skaļākos un principiālākos augsti kulturālos cilvēkus ar visām ķeskām, tad vismaz iegādātos viņu atbalstu un simpātijas valsts līdzekļus dalošajiem „patroniem” dažādos spruku brīžos.

Nu, piemēram, kad godīgā un principiālā māksliniece Katrīna Neiburga uz operas nama 150 gadu jubilejas akurāt Žagara-Grendes jezgas kulminācijas periodā ierodas, tērpusies krekliņā ar uzrakstu "Grende, atkāpies", viņa, protams, "piemirst" uzraksta otru rindiņu, kam būtu jāskan apmēram šādi - "Žagar, paldies par 4000 latu".

Jo, kā rāda tā paša Iepirkumu uzraudzības biroja informācija, nebūt ne tik sen, 2012. gada 3. maijā Žagara vadītā Latvijas Nacionālā opera pieņēmusi lēmumu par līguma slēgšanu iepirkumā "Videoklipa radīšana - operas iestudējumam „Lucia di Lammermoor”". Vienīgā pretendente (jo citi nav aicināti) – tā pati Neiburga, līgumcena – 4120 latu. Sīkums, protams, bet sirdi (un vajadzības gadījumā arī principiālo kaismi, aizstāvot labdari no visādām tur nekulturālām grendēm) silda.

Savukārt, kad labo Žagaru no sliktās Grendes metas aizstāvēt slavenā dzejniece Liāna Langa, viņa, protams, neuzskata par nepieciešamu pieminēt, ka tieši viņa izvēlēta par libreta autori šī paša Žagara vadītās Nacionālās operas Artūram Maskatam par 17 647 latiem pasūtītajai oriģināloperai „Valentīna”. Arī šī summa fiksēta Iepirkumu uzraudzības biroja datos.

Un tā tālāk, un tā tālāk. Ja pēc kādiem mēnešiem izrādīsies, ka arī jaunajos operas audita līgumos tā nejauši būs ierakstījies, ka audita rezultāti nav lumpeņu auditorijas acīm rādāmi, tas būs pietiekami skaidrs apliecinājums – arī jaunā operas un ministrijas vadība būs sekmīgi piepulcējusies šiem te līdzšinējiem operas bedres iemītniekiem un viņu „meždusoboičikam”. 

Novērtē šo rakstu: