Iesaki rakstu: 
No tiem senajiem laikiem, kad strādāju Neatkarīgajā Rīta Avīzē – laikiem, kad tā vēl formāli piederēja Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam, - viena no mana spilgtākajām atmiņām saistīta ar to, kā abi īpašnieki mani kā laikraksta izpildredaktoru veda „iepazīšanās vizītē” uz Ventspili un kā es, vēl maziņš un dumiņš būdams, ar šķebīgumu un neizpratni vienlaikus vēroju, kā abi sabiedrībā cienītie publicisti lokās vietējā ķeizariņa priekšā – šķita, vēl tikai drusku un metīsies nobučot roku kā kārtīgos dzimtbūšanas laikos.
Abi publicisti pēc vizītes, kuras laikā acīmredzami neuzvedos, kā bija cerēts, saprata, ka tādus kā es Kungam labāk turpmāk nerādīt, un nākamo gadu tikai žēli bubināja, kad atkal un atkal avīzē parādījās kas tāds, kas Kungam acīmredzot cirta kaulā. Savukārt es no avīzes veterāniem pamazām nopratu, par cik nožēlojami pērkamām radībām savā avīžbiznesā ir pārvērtušies abi laikam jau kādreiz patiesi cienījamie un radošie cilvēki, - un, kad Lemberga dvaka avīzē kļuva skaidri jūtama, vienkārši uzrakstīju atlūgumu.
Šonedēļ to visu atcerējos, no ziņu aģentūrām uzzinot, ka šis pats Ēriks Hānbergs ar visaugstāko lēmumu ir kļuvis Ordeņu kapitula locekli – tātad vienu no tiem, kas turpmāk lems, kuri cilvēki ir mūsu valsts augstāko apbalvojumu cienīgi.
Protams, pirmais iespaids bija neviltots pārsteigums – jā, protams, ir jau mūsu prezidents joprojām daudzējādā ziņā tāds Dieva dots cilvēciņš, bet ir taču galu galā viņam kaut kādi ļaudis, kas saņem nodokļu maksātāju nodrošinātu algu par gudru padomu došanu. Tad kāpēc viņi nabaga Zatlerkungam neieminējās, ka nevar taču par apordeņotāju būt cilvēks, kurš, piemēram, kopā ar savu nu jau viņsaulē aizgājušo kompanjonu savulaik ir atklāti lielījies, par kādu naudu savā avīzē pārdod iespēju tā glīti un apjomīgi nointervēties?
Taču pēc pārsteiguma nāca atziņa – kāpēc gan nevarētu? Nē, patiesībā viss ir ļoti loģiski un likumsakarīgi: šis ir tikai kārtējais solis, savas valsts augstākos apbalvojumus - visu to, kas varētu būt tiešām gandrīz vai svēta lieta, - pamazām padarot par lētiem, diskreditētiem bimbuļiem.
Šī virzība sākās jau sen, pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad toreizējā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa sākotnējais vēstījums bija – atjaunojamo Triju zvaigžņu ordeni varētu pasniegt īpaši cienījamiem ļaudīm par īpašiem nopelniem tēvijas labā, un, lai tas tiešām tā izdotos, tikšot veidota saikne gan ar Tautas fronti, gan partijām, gan sabiedriskajām organizācijām utml., lai apzinātu pašus, pašus, pašus cienījamākos un cienīgākos.
Taču... jau 1995. gada 3. maijā ordeņa dome, daudz nedomājot, pa ordenim piešķīra arī diviem pašas dalībniekiem - Jānim Stradiņam un Andai Līcei, bet tā paša gada novembrī ordeņa dome pašapordeņošanos padarīja par tradīciju, ordeni piešķirot vēl vienai domes loceklei – Sandrai Kalnietei.
Savukārt īstais šoks sabiedrībai, kura vēl labi atcerējās iepriekš tik bieži pieminētos „nopelnus tēvijas labā”, nāca 1995. gada oktobra beigās, kad izrādījās, ka ordeņa dome lielā klusībā nolēmusi piešķirt veselus trīsdesmit ordeņus Zviedrijas karaļnama un valdības pārstāvjiem, – tie tad arī tika pasniegti Latvijas valsts delegācijas vizītes laikā Zviedrijā, pretī saņemot desmit zviedru ordeņus. Dažādu šķiru Triju Zvaigžņu ordeņi tika arī Zviedrijas staļļmeistaram, kapelmeistaram, superintendantiem un tamlīdzīgiem ļaudīm.
Un, lai kā mēs izturētos pret Juri Dobeli, toreiz viņš pateica zīmīgus un patiesus vārdus: „Tas ir kā padomju laikā, kad uz uzņēmumu atnāca papīriņš ar norādījumu izvēlēties tik un tik cilvēku tādu un tādu ordeņu saņemšanai. Tagad iznāk, ka savējie sarunā, kāds noorganizē ordeni…”
Tomēr „dullā Dobeļa” vārdos valdošā elite neklausījās – tai bija savas intereses un savas vēlmes. Un rezultātā tā tas kopš tā laika arī ir gājis – nebūdama spiesta kādam atskaitīties par savu lēmumu motivāciju, Triju Zvaigžņu ordeņa dome pa ordenim ir piešķīrusi gan savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušajam NBS komandiera pienākumu pildītājam Jurim Eihmanim, gan Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājam Jurim Vectirānam, kurš tika turēts aizdomās par „valstisku kontrabandu”, pārvadājot „valstiski svarīgu” medību bisi, gan jau pavisam mistiskām personām, kuras tikušas vainotas pat izvarošanās utml...
Tāda šī virzība arī ir bijusi, - un kāpēc gan lai tagad savu vietu Ordeņu kapitulā likumsakarīgi neieņemtu arī Hānbergs un viņam līdzīgie? Galu galā tik daudz kambarsulaiņu un ceremonijmeistaru vēl palikuši neapbalvoti, un tik daudziem „vajadzīgiem” ļaudīm nepieciešams izkārtot pa ordenītim kādā jubilejā vai vienkārši tāpat – pēc vēlēšanās. Protams, žēl, ka šajā procesā pazūd tie, kuru patiesie, nesavtīgie nopelni viņu vienīgās Latvijas labā patiešām būtu pelnījuši visaugstāko atzinību, - bet tā jau tas šeit iekārtots.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
