Oskars Dirlevangers, Alfrēds Rozenbergs, Viktors Arājs, Vasilijs Kononovs, Uldis Krastiņš

Oskars Dirlevangers. Vairākkārt ievainots Pirmajā pasaules karā, pēc sakāves kļuvis par dzērāju un atkārtoti tiesājamu sīkunoziedznieku starpkaru periodā, tomērvienlaikus ieguvis doktora grādu politoloģijā, pievienojies SA un NSDAP, līdz nokļuvis cietumā par nepilngadīgas meitenes izvarošanu, piedalījies Spānijas pilsoņu karā fašistu pusē, ticis atkal ievainots. Pēc notiesāšanas par pedofīliju zaudējis doktora grādu un ticis izslēgts no NSDAP, bet pēc Hitlera nākšanas pie varas atguvis gan grādu, gan partijas biedra karti.

Otrā pasaules kara laikā komandējis visbriesmīgāko SS brigādi, kas Polijā un Baltkrievijā kropļoja, izvaroja, aplaupīja un visbeidzot dzīvus sadedzināja desmitiem tūkstošus civiliedzīvotāju. Kara beigās mēģinājis noslēpties kalnos Švābijā, bet dienu pirms kapitulācijas arestēts, kad kāds koncentrācijas nometnē izdzīvojis poļu ebrejs atpazinis savu spīdzinātāju un uzrādījis Francijas karavīriem. Mēnesi vēlāk nosists — visticamāk, to izdarījuši franču armijā dienoši Polijas Republikas pilsoņi, lai sodītu genocīda īstenotāju. 

Alfrēds Rozenbergs. Cēlies no pārvācotām latviešu un igauņu dzimtām, dzimis Rēvelē (Tallinā), mācījies gleznošanu pie Vilhelma Purvīša, vēlāk studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, taču nekad nav strādājis iegūtajā būvinženiera profesijā, jo devies uz Vāciju, lai kļūtu par vienu no nacionālsociālisma galvenajiem ideologiem. Specializējies genocīda uzkurināšanā un attaisnošanā ar pašizdomātu sazvērestības teoriju palīdzību, rediģējis NSDAP partijas avīzi “Völkischer Beobachter”.

Bijis NSDAP vadītāja v.i. laikā, kamēr Hitlers sēdēja cietumā, ticisievēlēts Reihstāgā, bet Otrā pasaules kara laikā vadījis reihsministriju ieņemto Austrumu apgabalu pārvaldei, kam bija pakļautas Baltijas valstis un Ukraina. Atbildīgs par ideoloģijas izstrādi, lai “pamatotu” etniskās tīrīšanas, kā reihsministrs vēlākos gados stimulējis genocīda kampaņas pret paša agrākajiem līdzpilsoņiem Baltijas valstu teritorijās. Pēc kara apcietināts, Nirnbergas tribunālā saukts pie kriminālatbildības par kara noziegumiem un sodīts ar nāvi pakarot. Nevienā brīdī nav atzinis savu vainu un kā vienīgais no visiem nacistu kara noziedzniekiem atteicies no pēdējā vārda teikšanas. 

Viktors Arājs. Latviešu policists un jurists, izdienējis Latvijas armijā, bet pie pirmās izdevības brīvprātīgi pievienojies nacistiskajiem okupantiem, lai varētu veikt grautiņus dzīvojamajos kvartālos, masu slepkavības Biķernieku mežā un Rumbulā, lai tiktu pie iespējasnogalināt cilvēkus visdažādākajos novados un pagastos. “Arāja bandā” uzņemtie slepkavas masveidā iznīcināja mūsu pašuLatvijas Republikas pilsoņus, ar kuriem iepriekšējās desmitgadēs bija kopā strādājuši, studējuši un dienējuši Latvijas armijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām noslēpies Frankfurtē ar pasi uz sievas uzvārda, arestēts tikai 1977. gadā, divus gadus vēlāk notiesāts ar mūža ieslodzījumu par dalību vismaz 13 tūkstošu cilvēku noslepkavošanā Rumbulā vienā pašā 8. decembrī 1941. gadā. Neatzīstot vainu, miris cietumā Kaselē 1988. gadā.

Vasilijs Kononovs. Ludzas novada Mērdzenes pagastā dzimis Latvijas pilsonis, kurš Otrā pasaules kara juceklī nokļuvis Krievijā, ticis iesaukts Sarkanajā armijā un izgājis diversantu apmācību. Kā vietējo apstākļu pārzinātājs iesūtīts Latgalē, lai komandētu sarkano partizānu vienību cīņā pret vāciešiem. Tā vietā nevis cīnījies ar pretinieku kaujiniekiem, bet dzīvus dedzinājis pa rokai pagadījušos vietējos civiliedzīvotājus un sievietes, tajā skaitā pēdējā grūtniecības mēnesī esošo kādreizējo kaimiņieni Teklu Krupniku, ko pašrocīgi iegrūdis degošā ēkā Mazo Batu ciemā kopā ar vēl astoņiem Latgales civiliedzīvotājiem.

Pēc kara beigām turpinājis kalpot kā režīma kolaborants, kļūstot par augsta ranga amatpersonu okupācijas režīma iekšlietu iestādēs, pensionējies tikai 1988. gadā, saņēmis Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni un vēl vismaz 4komunistiskos apbalvojumus. Aizdomās par kara noziegumu veikšanu arestēts 1998. gadā, lieta izskatīta visās instancēs, notiesājošo spriedumu atstājusi spēkā ECT Lielā palāta. Pēc tam, kad atbrīvots sakarā ar vecumu un slikto veselību, piedalījies prokremliskos pasākumos, saņēmis no Vladimira Putina personīgu rokaspulksteni un Krievijas pilsonību. Pēc notiesāšanas un soda izciešanas miris 2011. gadā, nekad nav atzinis savu vainu vai lūdzis piedošanu par kalpošanu okupācijas režīmam un kara noziegumu izdarīšanu. 

Uldis Krastiņš. Latviešu jurists un pasniedzējs, veidojis karjeru līdz pat LPSR Augstākajai tiesai. Ar savu parakstu nosūtījis nāvē vismaz piecus savus tautiešus par padomju režīmam nevēlamām darbībām. Nav saukts pie atbildības par tukumnieka Pētera Lazdas aizmugurisku tiesāšanu un sūtīšanu sazāļošanai padomju psihiatrijas sistēmā, kas tika izdarīta nelikumīgā veidā, pat skatoties no kolaborācijas perioda “tiesību” normām.

Pēc okupācijas režīma krišanas turpinājis darbību, veicinot PSRS likumdošanas saglabāšanu Latvijas Republikā krimināltiesību nozarē un tās tālāku degradēšanu, ilgstoši saglabājis ietekmi kā mācībspēks un juridiskās “literatūras” autors. Pēc faktu nākšanas gaismā zaudējis iepriekš piešķirto Atzinības krustu. Nekad nav atzinis vainu par padomju režīma labā veiktajām darbībām, nav lūdzis piedošanu tautiešiem — tā vietā sacer rakstus, attaisnojot darbības, kas nesušas nāvi līdzpilsoņiem no okupantu stobriem.

Novērtē šo rakstu: