Iesaki rakstu: 
Tā, pievēršam uzmanību, Jānis Ošlejs ir mainījis naratīvu (skat. Twitter ierakstu zemāk*). Tagad stāsts norit pēc jaunas metoģičkas, acīmredzot saistībā ar jauno amatu pie briškeniem. Briškens kā Ļeņins mūžam dzīvs, satiksmes ministra amatā tur ielikts klons, kura vārdu diemžēl tā uz sitienu neatceros.
Jaunais naratīvs ir tāds, ka nu beidzot par mērķi esot jāizvirza peļņa. Prieks, kur tu rodies. Agrāk varēja kāst un kāst, attaisnoties ar milzīgo laimi, ko mums sagādā airBaltic visās plaknēs un šķērsgriezumos. Excelī. Tagad vajagot arī pelnīt. Tā, lūk.
Jaunais naratīvs ir arī tāds, ka Latvijas savienojamība vairs neesot svarīga. Agrāk tieši savienojamība bija tās milzīgās laimes galvenais avots. Tagad skaidrs, ka lidmašīnas lido prom uz Gausa fāterlandi, nu un jāiebaro tautai, ka nu tā tas bijis domāts visu laiku. Kā teica Putins, speciālā kara operācija notiek pēc plāna. Ja plāns tiek pieskaņots reālijām, tāpēc pēc būtības tās reālijas vienmēr saskanēs ar plānoto. Bingo.
Bet. Fufeļrunas jau tāpēc ir fufeļrunas, ka tās jau nekad nelīmējas.
Kas tieši? Nu mums taču Gauss vēl nesen stāstīja, ka valstij jāiegulda 75 miljoni, ja tā vēlas saglabāt 25% kompānijas. Un priekš kam vajadzēja tos 25%? Saskaņā ar Briškena mācību Siliņa skaidroja, ka to vajagot, lai saglabātu bāzi Rīgā, un mērķis bija nodrošināt to savienojamību. Tāds bija tās bāzes atstāšanas pamatarguments. Tagad savienojamību vairs nevajagot, un jāiegulda nevis 75, bet 150 miljoni.
Fufeļrunas Ahileja papēdis tur arī ir, ka bez savienojamības argumenta nav jāiegulda nekas. Bet speciālā operācija notiek precīzi saskaņā ar jauno metoģičku.
* Jānis Ošlejs: „Svēteļa slogs labi parāda, ka uzbūvēt lielu uzņēmumu no nulles nav viegli. Tomēr šāds uzņēmums rada augsti apmaksātas darba vietas un nodokļu ieņēmumus tieši un netieši nodarbinot tūkstošus.
Man tieši darba vietas Latvijā airBaltic, lidostā, catering, remonta bāzē ir centrālais guvums no airBaltic.
Savienojamība ir labs papildu bonuss. Ja uz airBaltic skatās no pozīcijas, kādu iespaidu tas atstāj uz ekonomiku, tad valsts līdzšinējās investīcijas ir pat ļoti samērīgas pret guvumu.
Aviācija ir mēroga bizness. Mazām aviokompānijām tur nav vietas. airBaltic, ar pēc IPO līdzekļiem sasniedzot aviokompānijai normālu izmēru, var konkurēt un pelnīt.
Tomēr ir ļoti svarīgi noņemt valdības līdzšinējo uzstādījumu par savienojamību kā pašmērķi. Mērķim jābūt vienam: peļņai. Savienojamība būs labs bonuss, kas dabiski izrietēs no tā, ka Rīgā ir bāze.”
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
