Pa iznīcības ceļu…

Ar «Pasaules valdības» „zaļo papīrīšu” un pašmāju kangaru palīdzību tika ievazāta „demokrātijas” sērga – pie varas „likumīgi” nokļuva mazskaitlīgi (pilnīgi pietiek ar 200 indivīdiem) bandītiski mafiozi grupējumi – „partijas”, kuras tā saucamās „demokrātijas” un pašu izdoto „Likumu” aizsegā uzurpēja varu, nesodīti izlaupīja valsts īpašumus un dabas bagātības, nežēlīgi izmantoja un, īstenojot «Zelta miljarda» koncepciju, radīja neciešamus eksistences apstākļus vienkāršajiem iedzīvotājiem.

Jau „demokrātijas” ieviešanas pirmajos mēnešos mākslīgi radīja masveidīgu bezdarbu – apturēja ražošanas objektu darbu, izlaupīja un izdemolēja faktiski visus smagās un vieglās rūpniecības uzņēmumus (izņemot vienu metalurģisko rūpnīcu, kurai bija ieplānots atbildīgs uzdevums – pārkausējot, neatgriezeniski iznīcināt visu likvidēto ražotņu tehnoloģiskās iekārtas un aprīkojumu).

Tāds pats liktenis piemeklēja praktiski visas fabrikas, lauksaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumus. Iznīcināja arī vairums gaļas un lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, piena kombinātus, lauku pienotavas. Pēc tam likvidēja vairumu pārtikas un pirmās nepieciešamības preču ražotņu – maizes kombinātus, olu ražošanas fermas, visas sērkociņu un visas cukura fabrikas. Izzāģēja milzīgas mežu platības un koksni par grašiem pārdeva ārzemniekiem. Sagrieza lūžņos kuģus. Izlaupīja un iztirgoja visu kaut cik pieejamo krāsaino un melno metālu krājumus – līdz pat elektrolīniju vadiem un lietus ūdens kolektoru restēm.

Nekavējoties iznīcināja aizsardzības sistēmas rūpnīcas, likvidēja karaklausību un izformēja kaut cik kaujas spējīgu armiju. Sāka pārdot ārzemniekiem katrai tautai pašu dārgāko – zemi. Valdošai kliķei pietuvinātie veica apbūvi piejūras kāpu zonās un citās aizsargājamās teritorijās un dabas liegumos.

Faktiski visa valsts iedzīvotāju apgāde ar pārtikas un rūpniecības precēm kļuva atkarīga no importa piegādēm, kuras kontrolēja tie paši mafiozie grupējumi. Masveidā tika uzslieti saliekamie karkasa tipa „lielveikali”, kuros par dempinga cenām tirgoja importētos, ar veselībai kaitīgām vielām piesātinātos un ģenētiski modificētos pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības, faktiski „vienreizējās lietošanai” paredzētās (pārsvarā plastmasas) rūpniecības preces.

Degvielu, smērvielu un kurināmā piegādi, kā arī to tirdzniecību, nosakot spekulatīvas cenas, kontrolēja mafija.

Sagrāva izglītības sistēmu un devalvēja skolotāja profesiju. „Demokrātija” un „cilvēka tiesības” radīja praktiski neaizkaramu mazgadīgo un nepilngadīgo noziedznieku – narkomānu un huligānu paaudzi, kuras „izglītības” nodrošināšanai, citu skolēnu un skolotāju aizsardzībai, skolās dežūrēja policija.

Sagrāva veselības aizsardzības sistēmu, ārstu darba apmaksu nostādīja „ārpus likuma”. Vecākās paaudzes cilvēki, saņemot pensiju zem „iztikas minimuma”, palika bez medicīniskās palīdzības – nesamaksājot speciālistu konsultācijām astronomiskas summas. Uz daļēji valsts kompensētām ārstnieciskām manipulācijām bija jāgaida daudzi mēneši, bet uz operācijām – pat vairāki gadi. Tāds pats liktenis piemeklēja arī pārējos iedzīvotājus.

Laukos iznīcināja visas algotās darbavietas, likvidēja daudzas skolas, feldšeru punktus, bibliotēkas, veikalus, banku un pasta nodaļas, tautas namus un citu iedzīvotājiem vitāli nepieciešamo infrastruktūru. Vairākkārtīgi paaugstinot braukšanas maksu, vienlaicīgi daudzkārt samazināja sabiedriskā transporta reisu skaitu starp rajonu pilsētām un lauku apdzīvotajām vietām.

Daži saglabājušies lauksaimniecības produkcijas un piena pārstrādes uzņēmumi, kuri arī atradās mafijas rokās, noteica tik zemas produktu iepirkuma cenas, ka praktiski visas zemnieku saimniecības pārtrauca ražošanu un izputēja. Laucinieki masveidā meklēja darbu pilsētās, jaunākie un uzņēmīgākie darba meklējumos devās uz ārzemēm, bet vecākie un nespējīgākie, palikuši praktiski bez eksistences līdzekļiem un medicīniskās aprūpes, apmira turpat uz vietas.

Zēla un plauka „prihvatizācija”, kuru visai veikli izmantoja bijušā režīma funkcionāri, tā radot pamatu savam legālajam (un ne tikai) „biznesam”. Viņi arī bija tie, kuri izveidoja „uzņēmēju” kastu, kas, atbrīvoti no darba režīma un darba aizsardzības noteikumiem, par ubaga grašiem nekaunīgi izmantoja bezizejas situācijā nonākušos un absolūti beztiesīgos darba meklētājus. Līdzīgā veidā radās arī „baņķieri” un „miljonāri”, kuru izvirtušo dzīvesveidu sīki jo sīki „apgaismoja” un slavēja neskaitāmie „glancētie” žurnāli un televīzija.

Praktiski visi masu informācijas līdzekļi (avīzes, žurnāli, TV un radio) atradās vai nu pašmāju, vai ārzemju mafijas klanu rīcībā, kas ikdienā, veicot iedzīvotāju „smadzeņu skalošanu”, tos izmantoja savu savtīgo mērķu īstenošanai un „demokrātisko” vērtību sludināšanai. Cilvēkus centās pieradināt pie domas, ka slepkavības, visu veidu noziedzība, vardarbība, narkomānija un izvirtība ir normāla ikdienas parādība. Paaudžu paaudzēs glabātās un laika pārbaudi izturējušās nacionālās vērtības – tauta, ģimene, cieņa pret sievieti, bērnu audzināšana, uzvedības normas ģimenē, skolā un sabiedriskās vietās tika izsmietas un nozākātas. Visā informatīvajā sfērā valdīja visatļautības, vardarbības, narkomānijas, izvirtības un nesodāmas noziedzības gaisotne.

Nāvessods tika atcelts. Noziedznieki – slepkavas, izvarotāji, bandīti, huligāni u.c., ievērojot viņu „cilvēka tiesības” un „trūkumus likumdošanā”, tika saudzēti jebkuriem līdzekļiem. Retos gadījumos viņi saņēma simboliskus sodus, bet visbiežāk tika atbrīvoti no atbildības, jo viņi taču palīdzēja īstenot „Zelta miljarda” koncepciju – godīgo cilvēku skaita samazināšanu. Arī tos „neveiksminiekus”, kurus tomēr ielika cietumā, turēja sanatorijas apstākļos – jāstrādā nebija un viņu uzturēšanai tika izlietoti daudz lielāki līdzekļi, nekā bija pensija vairumam pensionāru. Protams, ka šie „neveiksminieki” savā atpūtas namā „labi uzvedās” un pēc neilga laika tika atbrīvoti, lai turpinātu „Zelta miljardam” tik svarīgā uzdevuma izpildi – turpinātu slepkavot, izvarot u.t.t..

Tātad tika izdarīts viss, lai likvidētu gan tautiskumu, gan „valsts” politisko neatkarību, gan ekonomisko patstāvību. Lai šī „valsts” (pagaidām) varētu pastāvēt tikai no lielvalstīm atvēlētajās robežās. Arī šīs robežas, atsakoties no ievērojamas teritorijas daļas, tika noteiktas jaunā „Molotova-Rībentropa” (Maskavas-Vašingtonas) pakta slepenajos pielikumos, par kuru saturu, piedaloties inscenētajā balsojumā par iestāšanos jaunajā Eiropas valstu savienībā, tautai nekas nebija zināms. Līdz ar to likvidēja pat iluzoro valsts „neatkarību” – manipulējot ar valsts pamatlikuma normu interpretācijām un veicot tautai „smadzeņu skalošanu”, iestājās citā valstu savienībā un atdeva daļu valsts teritorijas kaimiņvalstij. Lai tas viss notiktu „likumīgi”, attiecīgi „pielaboja” un „izskaidroja” likumus.

Protams, bez importa piegādēm šī „valsts” nevarētu izdzīvot pat trīs dienas. Un pats par sevi saprotams, ka šīs „importa piegādes” kontrolēja pašmāju un ārzemju mafija, nosakot ko, kur, cik un par kādu cenu tirgot. Tātad šis mākslīgais veidojums (saukts par „neatkarīgu valsti”) faktiski bija tikai nolietotu automašīnu, lētas un veselībai bīstamas sintētiskās pārtikas noieta tirgus. Protams, ka aiz jebkuru ievesto plaša patēriņa preču spilgti krāsainā iepakojuma slēpās štancēts, neremontējams plastmasas daikts ar maksimāli īsu kalpošanas laiku, lai pēc iespējas ātrāk tas atkal būtu jāpērk jauns. Un pats galvenais – šīs „valsts” iedzīvotāji kļuva par ārkārtīgi lēta un bezpalīdzīga darbaspēka avotu (faktiski – balto vergu tirgu).

Sākās masveidīga emigrācija – simtiem tūkstoši jaunākie, stiprākie un uzņēmīgākie, sevis un savas ģimenes iztikas meklējumos, devās svešumā. Daudzi pēc tam pie sevis izveda arī ģimenes. Pa to laiku valstī turpinājās „dzīres mēra laikā” – visos plašsaziņās līdzekļos, bet jo sevišķi televīzijā – nebeidzami „šovi”, seriāli, koncerti, konkursi, loterijas, sacensības, balsošanas, kā arī narkotiku, veselībai kaitīgu produktu un zāļu (pat ārstiem nezināmu) reklāmas, u.t.t..

Lai aprakstītu kaut daļu no tā, kā pašmāju kangari pēc ārvalstu „padomnieku” ieteikumiem un „zaļo papīriņu” injekcijām nodeva iedzīvotāju ilgas pēc savas neatkarīgas Dzimtenes, „izvaroja” valsts pamatlikumu un „piefrizēja” pārējos likumus savu un savu „bosu” savtīgo nodomu īstenošanai, vajadzīgas vairākas grāmatas.

Nešaubos, ka tiks darīts viss, lai neviens šādas grāmatas ne tikai neizdotu, bet pat nesarakstītu! Tāpat nešaubos, ka tie, kuri tomēr mēģinās šādu grāmatu sarakstīt, tiks izsmieti, noķengāti un sabiedrības acīs padarīti par debiliem īpatņiem, kuri nekā nesajēdz no „demokrātijas” labumiem.

Tāpat varu iedomāties, kas notiks ar sevišķi ietiepīgajiem – viņi vai nu neuzmanīgi smēķējot izkritīs pa logu, vai nevietā nokāpjot no trotuāra, pakļūs zem auto riteņiem… Kuriem mafiju „bosiem” gan patiktu lasīt savu nekrologu?

Pārpublicēts no http://www.azillando.eu/

Novērtē šo rakstu: