Pabriks pierāda darvinisma patiesīgumu: izdzīvo tie, kas pielāgojas un ir gatavi aizmirst iepriekšējo "pārliecību"
Pietiek lasītājs08.12.2019.
Komentāri (56)
Iesaki rakstu: 
No publiskas ņirgāšanās par Donaldu Trampu līdz jūsmīgam priekam par uzaicināšanu pie viņa pusdienās, - Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks ar saviem ierakstiem sociālajā tīklā Twitter ir uzskatāmi apliecinājis, ka mūsdienu politikā lielākās iespējas izdzīvot ir tiem, kas ir gatavi, apstākļiem mainoties, nekavējoties "aizmirst" savas iepriekšējās "pārliecības" un "principus" un to vietā ātri piemeklēt citas. Tā sacīt, bez komentāriem - un šeit redzamie ir tikai daži no spilgtākajiem...
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB), simboliski atzīmējot vienu gadu kopš prezidenta stāšanās amatā. Valsts prezidents ar LNB pārstāvjiem pārrunāja humanitāro zinātņu un digitālās jomas nozīmi Latvijas kā modernas valsts stiprināšanā.
Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem. Viens no visredzamākajiem – Staļins. Tomēr tagad viņam ir uzradies nopietns konkurents. Tiesa, ne jau paveikto darbu ziņā, tur nu Staļinu neviens nepārspēs, nu, pēc apjoma noteikti. Tad kurš ir šis “izredzētais”?
Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un piepušķotas - tādas palikušas sirmā vīra atmiņā. Kurš būtu domājis, ka kāds Lapsa pēc 30 gadiem cilās 90. gadu intervijas?
Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums.
Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā ir nodokļu maksātāju loma un rīcība. Likumsakarīgi, ka nodokļu nomaksas apjoms ir atkarīgs no tā, cik efektīva ir VID sadarbība ar nodokļu maksātājiem. Uzticēšanās ir svarīgs šīs sadarbības priekšnoteikums.
Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.
