Pagaidām Braže šķiet "neaizskarama"

Domāju, ne mani – iesīkstējušu judofīlu/proizraēli – vienīgo šokēja pērnā septembra ANO balsojums, pieņemot ebreju valsti nosodošu (tātad – "caur puķēm" HAMĀS attaisnojošu) rezolūciju. Tad Baiba Braže un viņas igauņu kolēģis atklāti nostājās pret ASV proizraēlisko pozīciju. Viņi publiski izaicināja mūsu galveno sabiedroto. Vašingtonā to "vajadzīgā brīdī" atcerēsies gan tagadējie lielvalsts ārpolitikas veidotāji, gan arī varu zaudējušie demokrāti.

Sev bīstamas krīzes brīdī mēs citkārt varētu drošāk paļauties arī uz kaut kādu Izraēlas atbalstu. Viss vienalga – raķetes, izlūkdati vai medikamenti. Braže savai valstij "iešāva kājā". Diez vai "bezgala pateicīgie" palestīniešu valdoņi Gazas sektora tuneļos vai Rietumkrasta korumpētajā administrācijā būs kaut cik līdzjūtīgi tālas un viņu finansiālā atbalstīšanā nabadzīgas kafīru (neticīgo) valstiņas problēmām.

Dusmīgajā diskusijā, kas Igaunijā izvērsās pēc šī balsojuma (Latvijā par to smalkjūtīgi klusēja gan Rīgas pils, gan masu mediji), tika pieļauts: abi baltiešu ārlietu ministri ļāvušies franču diplomātijas šarmam. Tagad šķiet skaidrāks, ka tādā veidā Braže krāja punktus Latvijas ievēlēšanai ANO Drošības padomē. Tīrā aritmētika – ASV ir tikai viena balss, toties arābu valstīm... Citi viņas pūliņi tepat portālā ir koši apcerēti rakstā "Muzungu Braže vismelnākajā Āfrikā".

Šis patiesi ir svarīgs sasniegums gan viņai personiski, gan Latvijas ārpolitikas birokrātijai – iespēja biežāk doties komandējumos uz Ņujorku un vispār divus gadus (2026-2027) justies globāli svarīgiem. Iespējams, Ārlietu ministrijas darbiniekus tas pat varbūt kaut cik samierinās ar ministres nevaldāmo vīzdegunību un lielummāniju. Ironizē, ka Valdemārielas 3.nama iemītnieki, bēgot no "vilka" (Zandas Kalniņas-Lukaševicas), uzskrējuši "lācim". 

Acīmredzami arī citiem valdošiem politiķiem vieta Drošības padomē šķiet panākums – var uzrādīt tautai, ka Latvijas tēls tiek nests pasaulē. Taču ievēlēšana tika panākta, riskējot ar valsts drošību – bojājot mūsu jau tā nervozās attiecības ar, smalki izsakoties, transatlantisko sabiedroto un tā nelokāmi protežēto ebreju valsti. (Pat, ja Vašingtonai tās premjers "Bibi" Netanjahu ir arvien sāpīgāks kauls rīklē.)

Baidos, ka Bražei ēstgriba augs ēdot, un šie varētu būt tikai ziediņi, politikā pēkšņi iesviestajai ministrei veidojot pašai sev interesantu Latvijas diplomātiju. Tāpēc gribētos cerēt (ak, sapņo vien!), lai viņas rosība ātrāk "uzkāptu uz kājas" kādiem citiem varnešiem, pieliekot tai treknu punktu. Patlaban ministre – īpaši Drošības padomes dēļ, kā arī pateicoties Evikas Siliņas valdības trauslumam – gan šķiet kļuvusi neaizskarama.

***

Kā jau cilvēks, kam saradušās dažādas, pat estētiskas pretenzijas (ārprātīgais "cepures izstrādājums" Brāļu kapos – brrr!) pret ārlietu ministri, es ar jau pat, atzīšos, slimīgu interesi uzklausu par viņu visādas tenkas, nejaucības un pikantērijas. To ir daudz.

Arī pats jau esmu centies citviet norādīt uz dažām dīvainībam toreizējās Ārlietu ministrijas darbinieces un vēstnieces ienākumu deklarācijās par 2003. vai citiem gadiem. Dzīvokļa pārdošana par interesanti zemu cenu, naudas dāvājumi pašai sev, tā laika ierēdniecībai neraksturīga turība... (Protams, apzinos, ka maniem pūliņiem brutāli pretdarbojas paša "jaunības grēki".)

Kādam tie noteikti šķiet pavisam nožēlojami, pa kaktiem sagrābstīti sīkumi. Taču atcerēsimies: jaunlaicēnu bramaņa Dzintara Zaķa politiskā varenība ieplaisāja tajā brīdī, kad viņš skopuma dēļ gribēja sev dārgu auto, "legāli apejot nodokļus". Savukārt darījuma cenas fiktīva samazināšana, lai sarēķinātu zemāku valsts nodevu, varētu tiešām novest pie soda. Iespējams, šādos gadījumos varētu piemērot Krimināllikuma 195.pantu (par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju) vai 218.pantu (par izvairīšanos no nodokļu nomaksas).

Uzdošu retorisku jautājumu sev pašam: vai mūsu kompetentie orgāni šādas un citas Bražes deklarācijas "īpatnības" nepamanīja, palaida garām – vai arī to speciālisti neaiztiek "savējos"? (Kas ir “savējie” – šis būtu citas, plašākas apceres temats.) Varbūt – kas ir vēl ļaunāk – elite neļauj aiztikt tajā ietilpstošus ļaudis, un dienesti bez ierunām paklausa elitei?

Brīžiem cerīgi šķiet, ka pietiek tikai ar vienu grūdienu, lai Bražes politiskā karjera sabirtu pīšļos. Taču šī grūdiena nav un, tā šķiet, kādu laiku vēl nebūs. Varbūt "suņi tiek turēti ķēdē" kādam citam brīdim. Jāapbruņojas ar pacietību – un ar interesi lasīšu jūsu komentārus!

Novērtē šo rakstu: