Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Paklau, Aivars!

Pietiek lasītājs
26.08.2017.
Komentāri (39)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vilciens iet uz Vakarļāni/Divi krievu huligāni/Nosper mani čemodāni. (Latviešu tautas haiku.) Neticami, bet šis raksts nebūs par Lembergu! Arī nebūs par ērģelnieku un komponistu Aivaru Kalēju. Arī par citiem Aivariem nebūs. Raksts būs par latviešu valodu, jeb, pareizāk sakot, par to, “Kurš vainīgs?” latviešu valodas kultūras degradācijā un “Ko darīt?” šajā situācijā.

Pilnīgi nejauši noskaidroju, ka 13. maijā Latvijā tiek atzīmēta Valsts valodas diena, kura simboliski sakrīt ar Jura Alunāna – jaunlatviešu kustības dalībnieka un latviešu nacionālās valodniecības pamatlicēja dzimšanas dienu. Šogad viņam apritētu tieši 185 gadi.

Tam par godu Latvijas Sabiedrisko Mediju mājas lapā tika publicēts apjomīgs raksts „Nelietot vokatīvu ir tizli!”[1], kurā profesors Ojārs Lāms atskatās uz latviešu valodas pagātni, tagadni un nākotnes perspektīvām, tai skaitā uzsverot krievu un angļu valodas negatīvo ietekmi un to iespaidā radušos valodas kropļojumus. Viens no tiem – vokatīva locījuma izspiešana. Citēju: „tiešām tizli izklausās, kad latvietis saka “paklau, Aivars” utml.” Piebildīšu, ka ne mazāk tizli izskatās, kad pēc vokatīva trūkst izsaukuma zīmes, bet nu ne par to ir runa un tā, visdrīzāk, ir žurnālista kļūda.

Neapšaubot nepieciešamību stiprināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas un konceptuāli atbalstot profesora pūliņus, tomēr butu iebilstams pret profesora argumentāciju, kas cieš no zināmas vienpusības un satur samērā banālus apgalvojumus. Īpaši interesanti izklausās viņa tēze par „austrumu cilvēku” fenomenālo nespēju saprast latviešu valodā esošas homoformas, piemēram, „rīsi brokastīs, rīsi pusdienās, vakarā vairs nerīsi”. Varbūt tieši šī nespēja arī izskaidro cittautiešu paradoksālo nevarēšanu iemācīties valsts valodu pienācīgā līmenī vai nevēlēšanos tajā runāt un, to „atkoduši”, esam atraduši universālu risinājumu?

[Kur ir problēma?] Valodas jautājums bija viens no pamatjautājumiem ne tikai pirmās, bet īpaši trešās – pēdējās pēc skaita atmodas laikā. Laikā, kad latviešu valodas stāvoklis sabiedriskajā dzīvē kļuva pakārtots un atradās krievu valodas ēnā, bija nepieciešams motivēt gan cittautiešus cienīt latviešu valodu, gan stiprināt pašu latviešu pārliecību par sevi.

Tā laika ejošākais apgalvojums bija par latviešu valodas īpašu senatnīgumu, kas uzreiz katram latvietim ļāva sajūsties ja ne par pasaules, tad vismaz par Eiropas mēroga lingvistisku aristokrātu un lika saprast krievam, ka viņš – migrants, okupants ar savu nožēlojamo primitīvo valodu te ne uz ko nevar pretendēt. Krievos tas izsauca pilnīgi pretēju reakciju un neizpratni par to, kopš kura laika valoda, kas literāri noformējās tikai 19. gadsimta vidū, ir pieskaitāma pie Eiropas senākajām valodām, turklāt krievi (slāvi/vendi) paši te dzīvojot kopš sirmās senatnes un esot ne mazākā ziņā autohtoni utt. Dažs labs pat centās izskaidrot Rīgas nosaukuma etimoloģiju no kādreiz rietumslāvu apdzīvotas un tagad Vācijai piederošās Rīgenes salas nosakuma. Rīgu esot dibinājuši slāvi! Šajā „polemikā” uzreiz pamanāms, ka valodu un autohtonu jautājums bija ārkārtīgi politizēts un, lai mēģinātu pamatot vienas vai otras puses pozīcijas pareizību, notika bezkaunīga manipulēšana ar zinātnes atziņām, teorijām un pat pseidozinātniska trollinga cienīgiem pieņēmumiem.

Patiesībā valodas lietojumu nosaka tikai un vienīgi konkrētā valodā runājošo cilvēku daudzums konkrētajā sabiedrībā un vēlme vai motivācija to izmantot saziņā. Krietni mazākā mērā to nosaka piespiedu valsts varas lēmumi (atcerēsimies kaut vai 19. gadsimta beigu rusifikāciju Baltijas provincēs, kad vācu vālodu varmācīgi izstūma krievu valoda), turklāt neviens piespiedu lēmums nav izpildāms, ja nav priekšnoteikumu tā realizēšanai.

Ņemot vērā padomju okupācijas laikā migrācijas tendences, kad lielākajās pilsetās tika ieplūdināts liels latviski nerunājošo cilvēku skaits, attiecīgi arī cieta latviešu valodas vide un tās sociālais statuss. Krievu valoda bija pasludināta par starptatutu saziņas valodu, attiecīgi, tipiskajam krievvalodīgajam nebija motivācijas mācīties latviešu valodu. Krievu skolās latviešu valodu mācīja ķeksīša dēļ (tāpat kā svešvalodas) un, ņemot verā padomju vēstures grāmatas, kurās bija apgalvots, ka viss labais, kas ir latviešiem, nāk no brālīgās krievu tautas vai iegūts ar tās nesavtīgo palīdzību, savukārt vācieši tikuši zīmēti tikai melnajos un zilimelnajos toņos. Šādos apstākļos vidusmēra krievam mācīties kaut kādas atpalikušas cilts valodu nebija nekādas jēgas un nebija nekādas motivācijas.

Pēc neatkarības atjaunošanas ar šiem migrantiem kaut ko vajadzēja darīt. Ka nekā jau nebija 1946. gads, kad uzvarētāji Otrajā pasaules karā, citējot Potsdamas konferences lēmumus, varēja „humāni pārvietot” jeb izdzīt 12 miljonus austrumu vāciešu no viņu vēsturiski apdzīvotajiem apgabaliem, „neskaitot divus miljonus mirušo [pareizāk būtu – nogalināto], kas kļuva par upuriem šai Eiropas vēsturē vēl nekad nebijušai tautu staigāšanai” (Hāgens Šulce, Vācijas vēsture, Jumava, Rīga, 2012, 177. lpp.). Tā runas par deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju palika tikai uz papīra, atlika eksperimentēt ar valsti un integrēt cittautiešus.

Par spīti toreizējās valdības pašnāvnieciskiem mēģinājumiem iznīcināt padomju laika migrantu eksistences ekonomisko bāzi, t.i. sagraut rūpniecību, šie migranti nekur neaizbrauca (izņemot dabisko migrācijas apmēru), līdz ar to tika mēģināts stiprināt latviešu valodas pozīcijas ja ne kvantitatīvi, tad vismaz kvalitatīvi, nemaz neaizdomājoties par to kādos gadījumos ir noderīgi kvantitatīvi, bet kādos kvalitatīvi paņēmieni.

Apstājās migrantu pieplūdums, dzimstība krasi sarūka, savukārt zināmā mērā pieauga „pases latviešu” skaits no jauktām ģimenēm, kuri turpināja lietot ikdienā krievu valodu, bet ja būtu kaut kur nepieciešams pierādīt „latviskumu”, tad par to liecinātu attiecīga satura ieraksts „,kautrīgā krieva” pasē.

[Senatnīgums] Pie tādām „kvalitatīvajām” tieksmēm stiprināt latviešu valodu pieder arī jautājums par latviešu valodas senatnīgumu, ko piemin arī profesors Lāms. Taču mēģinājums mērīties ar valodas senatnīgumu ir kā mērīšanās ar „čibrikiem” – iespējams, bērnudārzā šī nodarbe ne tikai nav nosodāma, bet pat pamācoša un attīstoša, taču izraisa neizpratni inteliģentu cilvēku sabiedrībā.

Mūsu valodnieki nedaudz jauc divas lietas – „one of the oldest languages” ar „language with oldest archaic relics”, kas gluži nav viens un tas pats. Tas, ka latviešu un it īpaši lietuviešu valodā ir saglabājies daudz senatnīgu iezīmju no hipotētiskās indoeiropiešu pirmvalodas, liecina tikai par to, ka šīs valodas nodalījas no pirmvalodas relatīvi vēlākā laikā, nevis par to, ka šīm tautām piemīt kaut kāds īpašs tikai šīm tautām piemītošs iekšējais (pār)spēks, kas spēj nosargāt senču mantojumu no ārējiem faktoriem.

Attiecībā uz latviešu valodu būtu mināmi divi objektīvi faktori, kas veicināja gan valodas, gan tās seno īpatnību saglabāšanos: (1) migrācija; (2) dzimtbūšana.

[Migrācija] Bieži vien var dzirdēt, ka latvieši ir viena no vecākajām Eiropas tautām un, atšķirībā no citām tautām, latvieši „nestaigāja”, nemainīja dzīvesvietu pie Baltijas jūras un tas esot ļāvis saglabāt valodas tīrību. Patiesībā latviešu apdzīvotais areāls ir stipri mainījies laika gaitā.

Piemēram, balti ir dzīvojuši pat tagadējas Maskavas teritorijā. Pilsētas nosaukums, kā zināms, ir cēlies no Maskavas upes nosaukuma. Viena no teorijām, kas izskaidro upes nosaukuma rašanos ir saistīta ar mūsdienu latviešu valodā sastopamo vārdu „mazgāt”. Pastāv arī uzskats, ka baltkrievi ir pārkrievotie balti, par to liecinot baltkrievu raksti (ornamenti). Paši latvieši izplatījās Vidzemē lielākoties pēc Lielā Ziemeļu kara, kad iepriekš tur mītošie lībieši gāja bojā karadarbības dēļ vai masveida izmira pēc mēra epidēmijas. Kā nekā Latvijā daudziem toponīmiem ir lībiešu izcelsme: Rīga, Jelgava, Kuldīga, Sigulda, Turaida, Ikšķile utt.

Ja mēs runājam par tautu staigāšanu globālā līmenī, tad būtu noteikti piemināma vācu zinātnieka Franca fon Švarca teorija, kuru viņš formulēja 1894. gadā izdotajā un mūsdienās diemžēl maz zināmajā grāmatā „Pasaules ūdensplūdi un tautu staigāšana” (Franz von Schwarz, Sintfluth und Völkerwanderungen, Stuttgart, 1894).

Nevis meklējot Noasa šķirstu, bet mēģinot aiz mīta par pasaules ūdensplūdiem saskatīt patiesu vēsturisku un ģeoloģisku notikumu, kā arī balstoties uz tā laika zinātnes atziņām, Švarcs nācis pie secinājuma, ka visi indoeiropieši Eiropā ir nonākuši migrācijas ceļā no Āzijas un šo migrāciju izsauca kardinālas klimata pārmaiņas, kuras savukārt izsauca katastrofāli ūdens plūdi. Turklāt, indoeiropieši nebija Eiropas pirmiedzīvotāji. Tos vai nu iznīcināja, vai asimilēja, vai iedzina grūtāk pieejamos apvidos, piemēram, kalnos, kā tas notika ar baskiem. Tas, ka indoeiropieši nemaz nav autohtoni Eiropā, nav Švarca atklājums. Jautājums bija kur meklēt šo pirmdzimteni un teorijas bija dažādas. 

Par indoeiropiešu pirmdzimteni Švarcs uzskatīja Turkestānu, kuru appludināja jūra, kas atradās tagadēja Gobi tūksneša vietā. Fakts, ka krasta līnija nevis pakāpeniski pazeminās jūras dabiskas izžūšanas ceļā, bet paliek vienā līmenī liecināja, ka jūras pazušana ir saistīta ar kādu dabas katastrofu. Spēcīgās zemestrīces rezultātā kalnu grēdā, kas veidoja vienu no šīs jūras krastiem, parādījās plaisa un milzīgs ūdens daudzums pārpludināja toreizējo indoeiropiešu pirmdzimteni. Jūras atlikumi pakāpeniski izžuva, tādēļ arī samazinājies nokrišņu apjoms. Kādreiz zaļa un plaukstoša zeme sāka strauji pārvērsties par tūksnesi un tie, kas izdzīvojuši plūdos, bija spiesti doties iztikas un jaunas dzimtenes meklējumos, savukārt mīts par ūdensplūdiem ir saglabājies gandrīz visu zemes tautu atmiņā (folklorā), ieskaitot Amerikas pirmiedzīvotājus (kas arī nākuši no Āzijas), taču izņemot Āfrikas iekšienes iedzīvotājus un vēl dažas tautas.

Analizējot šī mīta izplatību pie dažādām tautām, Švarcs centās noteikt secību kādā tagadējas Eiropas tautas pameta savu pirmdzimteni un kā notika cilvēku (ieskaitot neeiropiešus) migrācijas ceļi pa visu pasauli. Respektīvi, indoeiropiešu migrācija notika no austrumiem uz rietumiem un latviešu un lietuviešu atrašanās Eiropas austrumos (pēc tagadējiem uzskatiem – Eiropas centrā) pierāda, ka viņi bija vieni no pēdējiem, kas devušies „bēgļu gaitās” uz rietumiem. Tas arī varētu izskaidrot tās daudzās indoeiropiešu pirmvalodas senatnīgu iezīmju paliekas latviešu un lietuviešu valodā, taču absolūti nepierāda jebkādu šo valodu īpašu senatnīgumu vai vēsturisko vai jebkādu citu pārākumu pār citām Eiropas valodām.

Tuvība sanskritam ir raksturīga ne tikai baltu valodām, bet arī slāvu, t.sk. krievu valodai. Taču šī tuvība ir nosacīta. Piemēram, vācietim nav saprotama holandiešu valoda, kaut arī skaitās vācu valodas dialekts un, atceroties, ka Holande kādreiz bija Vācijas daļa, anglis joprojām sauc holandieti par „dutch”, kas nozīmē neko citu kā izkropļotu „Deutsch”. Vēl līdz 18. gadsimtam anglis ar „dutch” apzīmēja holandiešu valodu, ar „high-dutch” – vācu, savukārt apzīmējums „German” ir radies tikai 18.-19. gadsimta mijā. Līdzīga situācija ir citām radniecīgām tautām, turklāt valodas uztvere var būt arī tikai vienpusēja. Piemēram, portugālis sapratīs lēni runājošo spāni, savukārt spānis jau nesapratīs portugāli cik lēni viņs nerunātu. Jebkurš var pameklēt „youtube” vietnē sanskrita valodas paraugus un pārliecināties, ka sanskrits ir tomēr cita un mūsdienu latvietim pilnīgi nesaprotāma valoda. Ja tā ir cita un nesaprotama valoda, bet valodnieciska tuvība ar sanskritu tādā vai citādā pakāpē ir raksturīga ne tikai baltu valodām, tad par ko ir „cepšanās”?

Atgriežoties pie Švarca teorijas jāatzīst, ka viņa pierādījumu aparāts saprotamu iemeslu dēļ dažos aspektos ir novecojis, jo zinātne attīstās un iet uz priekšu, un dažs labs varētu izvilkt gaismā kādu citu jaunāku teoriju (kuru ir daudz un viena otrai bieži vien runā pretī), taču migrācijas procesi ir atspoguļoti pareizi un grūti atrast citu teoriju, kas sakarīgi skaidrotu šo problēmjautājumu, nekritot histeriskās galējībās un nemēģinot pierādījumu deķi vilkt savā pusē.

Šī teorija, citu starpā, pasvītro to kopību, kas piemīt Eiropas tautām un Eiropas kultūrai par spīti valodu atšķirībām. Tā ir izteikti eiropeiska, inter- un pārnacionāla un liek saskatīt to senatnīgi kopīgo kaimiņtautā, nevis šķelt un meklēt atšķirības. Mēs tik tiešām visi esam brāļi un māsas tādā vai citādā pakāpē.

Šī teorija arī pierāda, ka neviena tauta nevar sevi saukt par absolūti autohtonu, jeb, citiem vārdiem, pretenzija uz autohtonumu var tikt pamatota tikai nosacīti un tikai noteiktā laika posmā. Galu galā pretenzija uz autohtonumu politiskajā plāksnē var tikt pamatota tikai tik tālu, cik tālu autohtoni vēl veido konkrētas teritorijas iedzīvotāju vairākumu. Tā, ASV indiāņu pieticīgie atlikumi var uzturēt pretenziju uz autohtonumu, taču, būdami absolūtā mazākumā, tie neko īsti panākt ar savu pretenziju. Iedzimtie havajieši pēc kādas postošas epidēmijas ir nonākuši mazākumā, baltie amerikāņi sarīkoja valsts apvērsumu un tagad šie iezemieši vien kalpo par Havaju salu kolorītu. Viņu dzimtene ir okupēta un pievienota ASV. Pie tās demogrāfiskās situācijas, kāda ir Latvijā, kontekstā ar dažādām „priecīgām vēstīm”, ka tuvāko „desmit gadu laikā Latvijā varētu iebraukt 200 – 300 tūkstoši cilvēku, iespējams, no bijušajām PSRS republikām. Tāpat varētu veidoties ķīniešu diaspora”[2], jautājums par latviešu autohtonumu var kļūt par dažu nacionālo pulciņu jautājumu jau drīzā nākotnē, ja netiks spērti nopietni pasākumi migrācijas ierobežošanā un demogrāfijas stiprināšanā.

Šī teorija arī pierāda, ka mēs visi esam migranti šajā dzīvē, ja ne vēsturiskā griezumā, tad sadzīviskā. Nesen šo jautājumu aplūkoja mūsdienu latviešu vēsturnieks Artis Buks rakstā „Urbāno nomadu identitātes meklējumi”[3].

...Latvieši kā nācija mūsdienu izpratnē izveidojās 18.–19. gs. – līdz tam nebija nekādu pastāvīgu pārnovadu kontaktu, kas veicinātu lielākas kopības sajūtas veidošanos. … Tikai muižnieku izveidotais skolu tīkls ar vidusdialektā bāzētu vācbaltiešu mācītāju izveidoto latviešu mācību valodu lika mazināties dialektu atšķirībām un veidoties vienai literārajai latviešu valodai. Tikai līdz ar brīvlaišanu zemnieki sāka izkustēt ārpus draudzes un pagasta robežām, viena novada iedzīvotāji nonāca kontaktā ar kaimiņu novadiem, un latvieši no sociālas kategorijas sāka transformēties par tautu (līdz tam ar vārdu “latvieši” apzīmēja piederību zemniekiem un kalpiem, savukārt tie, kas ieguva augstāku sociālo statusu, automātiski kļuva par „vāciem” neatkarīgi no to etniskās izcelsmes).

Turklāt pati šī etniskā sublimācija notika nomadiska dzīvesveida ceļā. … Tas ir, šajos pēdējos 300 gados tauta veidojās kā noteiktā reģionā pastāvīgi migrējoša grupa, kurā dzimtas, kas vienuviet dzīvo vairāk nekā 4–5 paaudzes, ir retums, nevis norma. Tāpēc lielākajai daļai latviešu nekad nav bijušas psiholoģiskas problēmas mainīt dzīvesvietu, vienalga, vai tā būtu pārcelšanās no Otaņķiem uz Rīgu, no Imantas uz Teiku, vai došanās zemes meklējumos uz Sibīriju, Pievolgu, Brazīliju u.c. Šī nomadu mentalitāte izpaužas arī mūsdienās, kad pilsētnieku vidusslānis turpina cikliskā nomadisma tradīciju, mainot dzīvesvietu atkarībā no sezonas: ziemā dzīvo pilsētā, bet vasaras pavada lauku īpašumā, abas šīs dzīvesvietas uztverot kā vienlīdz savas, bet latviešu emigranti izvēlas nevis reģionus Eiropā ar stabilu un tradicionālu vietējās kopienas sadzīvi, bet gan lielos migrācijas centrus, kuros pārmaiņas tā vien mutuļo. ...

Tātad, vienalga vai laucinieks brauc uz pilsētu vai pilsētnieks brauc uz laukiem, latvietis brauc Īriju strādāt vai krievs brauc baudīt vasaru Jūrmalā. Vēsturiskā retrospektīvā raugoties, jāatzīst, ka, ja nebūtu migrācijas iekšvācu kultūrtelpā, Rīgā nekad nenonāktu Herders, Vāgners, Gadebušs (vēsturnieks) vai Broce. Normāla kontrolējama migrācija ir viens no valsts attīstības pilāriem, savukārt nenormāla nekontrolējama migrācija, ko mēs pašlaik redzam Eiropā, ir Eiropas idejas un kultūras iznīcība un Eiropas bojāejas sākums. Tāpēc migrācijas jautājumus nekādā gadījumā nevar atstāt pašplūsmā un nepienācīgi novērtēt iespējamās sekas. Šis ir jautājums par mūsu dzīves un kultūras telpu.

Tāpat šī teorija kliedē mītus par to, ka globāla sasilšana un klimata pārmaiņas ir jaunlaiku problēma. Arāla jūras izžūšana arī ir process, kas sācies senātnē, krietni pirms Staļina laika meliorācijas pasākumiem. Dažas izmaiņas var izsekot pat tepat Latvijā. Reti kurš mūsdienās vispār var iedomāties, ka viduslaikos Limbaži ir bijusi ostas pilsēta, taču ar laiku pazuda ūdens ceļi, kas savienoja šo pilsētu ar jūru. Liepājas pilsētas rašanās salīdzinoši vēlākā laikā izskaidrojama ar jūras pakāpenisku atkāpšanos rietumu virzienā. Un tā, Grobiņā mēs redzam vikingu apbēdījumus, bet Liepājā jau ne. Savukārt kurš mūsdienās nav klikšķinājis tiešsaistē interaktīvo Latvijas karti, kas parāda valsts teritorijas appludināšanas dināmiku jūras līmeņa celšanas gadījumā? Un kūstot abu polu ledājiem šis jautājums var būt aktuāls jau pēc pusgadsimta.

Visbeidzot, Švarca teorijas pareizību pastiprina fakts, ka pirms kādiem 30 gadiem Krievijā tika atrasta Arkaimas nocietinātā apmetne, kuras celšanas laiks tiek datēts aptuveni ap to laiku, kad notika pasaules plūdi, un pēc Švarca tas ir aptuveni 2700. gads pirms Kristus. Tā ir būvēta tieši tādā veidā, kādā Jūlija Cēzara laika galli būvēja savus nocietinājumus, kurus Švarcs apraksta savā grāmatā un min, ka šads būvniecības modelis ir aizgūts no Āzijas. Šis arheoloģiskais piemineklis nebauda pārāk lielu zinātnisku popularitāti un diemžēl ap to ir pārāk daudz nezinātnisku spekulāciju, taču fakts, ka šī apmetne atrodas tikai pāris simtus kilometrus uz ziemeļiem no tās vietas, kur Švarcs novieto indoeiropiešu pirmdzimenti, jau vien ir ievērības cienīgs.

[Dzimtbūšana] Latvijā ir pieņemts kritizēt visu vācisko un strikti no tā norobežoties. Vācietis ir latvieša Urfeind, ennemi héréditaire, hereditary enemy, iedzimtais ienaidnieks. Diezvai ir grūtāk atrast kādu citu tautu, kuru latvietis ienīstu tik stipri (vien  „krievžīdus” atskaitot). Taču šis naids ir visai mākslīgs un „akadēmiskā” izskatā radies 19., romantisma, t.s. „tautu atmodu” gadsimtā, kad katrai tautai vajadzēja sākt apzināties savu „es” un kopības sajūtas izkopšanai atrast savu iedzimto ienaidnieku, lai uz tā negatīvajām īpašībām izceltu savu gaišo pozitīvo būtību, citiem vārdiem, citējot autoritatīvāko Kanta filozofijas pazinēju starpkaru Latvijā profesoru Dr. phil. Pēteri Zālīti („Latviešu tautas dvēsele”, Rīga, 1932), atzītu, ka latviešu tautai dvēsele ir balta, ļoti balta (6. lpp.), un neviens cittautietis pilnīgi nespēs saprast otras tautas dvēseles sapņus un ilgas (65. lpp.), bet paši gan vācieši, gan krievi ir nesuši latviešiem tikai postu un verdzību visādos veidos (32. lpp.). Profesors, protams, idealizē latviešu tautas dvēseli, kurš citādi ir visai skarbs savos spriedumos, bet, iespējams, to var izskaidrot ar toreizējās politiskās situācijas netīrību, kad vajadzēja atrast vismaz kaut ko baltu un savā būtībā nenotraipītu un, piesaucot latviešu tautas tikumus, ko var atrast tautasdziesmās, cerēt uz tikumu uzlabošanos.

Atgriežoties „tautu atmodu gadsimtā”, dainās apdziedātās muižkunga un zemnieka saspīlētas sociālā rakstura attiecības tika papildinātas ar tulkotām vācu hronikām, un kad, tēlaini izsakoties, latvieši ēda no šī vēstures koka „tad viņu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija iekaroti un paverdzināti”. Vācu un latviešu valodas nošķirtība tikai stiprināja šo tēzi, bet degmaisījumu šim ugunsgrēkam pieleja paši vācieši (Janavs, Merķelis, Rūtenbergs) ar 18.-19. gadsimta vāciski runājošiem lasītājiem domātiem liberāliem sacerējumiem.

Mūsdienās nepelnīti aizmirstais Oto fon Rūtenbergs, būdams izcils vārda meistars,  uz „Baltijas vēstures” lappusēm tēloja mūsdienu prātam neiedomājamas Baltijas iekarošanas šausmas un vēlāk tās politiskās sadrumstalotības un nepārtrauktu konfliktu problēmas, kas galu galā noveda pie Livonijas sabrukuma. Tomēr viņš nebija nedz prolatvisks, nedz antivācisks. Viņš vienkārši gribēja būt patiess un neizpušķot vēsturi romantisma garā. Viņš bija savas zemes patriots un vācietis. Viņam „Vaterland” bija tieši Baltija, Kurzeme, savukārt Vācija bija „Mutterland”. Un tomēr tieši šo patiesīgumu un – secīgi – sociālo kaitīgumu – viņam pārmeta gan laika biedri, gan arī vēlākie baltvācu vēsturnieki (Vitrams, piemēram). Savukārt apķērīgie (jaun)latvieši pārtulkoja „Baltijas vēsturi” latviski, nodrukāja vairākas reizes, un kurināja naidu pret vāciešiem.

Te ir sava veida rūgta likteņa ironija, ka Ādamam un Ievai ēšana no dzīvības un laba un ļauna atzīšanas koka beidzās ar krišanu grēkā, izdzīšanu no paradīzes un nāvi, apgaismības laikmets beidzās ar tumsonības triumfu un asiņaināko revolūciju, kas nemaz nebija franciski eleganta, bet liberālais vilnis, kuru sacēla vāciešu sacerējumi, netoleranti aizskaloja viņus pašus.

Latviešu naidu pret vāciešiem vairoja ne tikai izteiksmīgie senatnes notikumu apraksti un pagātnes romantizēšana. Tas bija tā laika Eiropas noskaņojums, kad Svētās aliances politika saglabāt veco un nepieļaut jauno nonāca strupceļā, un uz politiskas skatuves parādījušies ne tikai nacionālisti, bet arī sociālisti, anarhisti, nihilisti, komunisti un daudzi citi. Antivācu sentimenti bija modes kliedziens, jo daudzās zemēs vēsturiski vācieši kļuvuši par vadošām un valdošām, mantīgām šķirām. Tādā veidā sociālais jautājums bieži vien ieguva nacionālo nokrāsu. Ne tikai Baltijā notika uzbrukums vācu privilēģijām.

Krievijā slavofīli prātoja par valsts īpašo ceļu un misiju un cīnījās ar Baltijas autonomiju. Kāds krievu publicists apgalvoja, ka pēc tām privilēģijām spriežot, kādas Krievijā bauda baltvācieši, liek domāt, ka ne jau Krievija ir iekarojusi Baltiju un pievienojusi sev, bet ka viss notika tieši otrādi. Ungāru tautas dzejnieks Šandors Petefi aicināja uz cīņu pret Hābsburgiem un novēlēja tiem nosprāgt un lai „meža zvēru kuņģi būtu par kapiem jūsu līķiem!”. Dānijā vāciešiem pirmais neveiksmīgais karš par vāciešu apdzīvotajām Elbas hercogistēm Šlezvigu un Holšteinu (1848-1851) izraisīja patriotisku pacilātību un pārliecību, ka notika brīnums pie Eideras upes, dāņi ir Dieva izredzētā tauta, kas kā Dāvids stājās pretī Goliātam, un ir neuzvarama.

Zemnieka un muižnieka saspīlētas attiecības nebija raksturīgas tikai Latvijai. Dzimtbūšana tādā vai citādā veidā bija visā Eiropā, izņemot, laikam, Zviedriju. Atšķirībā no Žakērijas Francijā vai Zemnieku kara Vācijā, Latvijā nekad nebija notikuši līdzīga mēroga nemieri dzimtbūšanas laikā.

Latviešu vēsturnieks Jānis Juškevičs pasvītroja, ka „neskatoties uz to, ka valsts valdnieki bijuši vācieši un blakus tiem bija vācu muižnieku šķira kā noteicēja visā sabiedriskā dzīvē, tomēr latvju tauta, kā šīs valsts [t.i. Kurzemes] iedzīvotāju vairākums, netieši dalījās ar saviem svešajiem kungiem dzīves labumos, un ļaunās dienās parādīja, ka prot savās robežās valstiski domāt. ... Šī laikmeta labās puses bieži novērtē pārāk augsti, bet bieži tās pilnīgi noliedz un izceļ tikai ļaunumus. ... Dabiski, ka vācu ordeņa valsts mantinieki – vācu hercogi un bruņinieki – izmantoja savu kungu stāvokli un raudzījās, lai viss darbs būtu uzvelts latvju zemnieka pleciem. Bet tā kā visa saimnieciskā dzīve un labklājība bija pamatotas uz zemnieka darbu, tad drīz muižnieku vairākums saprata, ka darbaspēks ir jāsaudzē. Pret saviem latviešu zemniekiem muižnieki tādēļ izturējās pēc tā laika uzskatiem [Juškeviča izcēlums] ļoti humāni. Nav pareizi šiem laikiem kā mērogu ņemt mūsu laika cilvēku tiesības. Taisni 17. gadsimtenis visā Eiropā nodeva zemnieku galīgi muižnieka varā, un gandrīz visās valstīs vesela pilsoņu šķira sastopama vergu stāvoklī” (Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē, Rīga, 1931, 5. lpp.). Būtu piebilstams, ka mūsu historiogrāfijā tik apjūsmotu „zviedru laiku Vidzemē” beigu posmā zemnieki masveidā bēga tieši uz Kurzemi, nevis pretējā virzienā.

Arī Lietuvā nebija labāk. Vāciešiem neizdevās pakļaut Lietuvu, bet laika gaitā Lietuvu pakļāva un absorbēja Polija (formāli tā bija ūnija) un pašu Poliju 18. gadsimta beigās sadalīja tāpat kā tā divus gadsimtus agrāk Livoniju (kārtēja vēstures ironija!). Lietuvā zemniekam neklājās labāk, pat sliktāk nekā Baltijā. Skatoties uz Lietuvas piemēru jāsecina, ka pat ja Latviju 13. gadsimtā nepakļautu vācieši, tad nav nekāds pamats uzskatīt, ka Latvijā zemnieku stāvoklis būtu labāk zem latviešu kungiem, nekā ja tie būtu zem vāciešiem, savukārt latviešu kungi diezvai arī varētu saglabāt savu tautību un zemes neatkarību. Kārtējais paradokss – tas pats Rūtenbergs atzīst, ka jā, tie 100 000 zemgāļu, kas devušies uz Lietuvu, nevēlējušies pakļauties vāciešiem, bet tur – Lietuvā – ir nonākuši krietni sliktākos pakļautības apstākļos, nekā ja tie paliktu dzimtenē.

Atšķirībā no nīstajiem vāciešiem, tagadējā latviešu valdība nemaz nesaudzē darbaspēku un nedara visu iespējamo, lai cilvēki nepamestu valsti, bet tik vien saviem iedzīvotājiem uzliek nesamērīgus nodokļus un nesaimnieciski tos izlieto, tai skaitā „bēgļu” projektiem. Internets pilns ar šausmu stāstiem. „Par mājokļa nodokļa parādu draud atsavināt vienīgo īpašumu Mežaparkā”[4] ģimenei, kas īpašumā mitinājusies jau paaudžu paaudzēs. Kam ir vajadzīgi kārtējie nomadi? „Džemmas Skulmes ģimenei jāpārdod dzimtas relikvijas, lai samaksātu nodokli par savu Mežaparka māju”[5].

„Ja valsts ir maza un trūcīga, kuras iedzīvotāji nav čakli, kuri nav spējīgi samaksāt visus nodokļus, kas no tiem tiek prasīti, un nav citu ienākumu avotu, tad jābūt pacietībai un jācenšas ar maigiem paņēmieniem citā gadā piedzīt to, ko nevar šajā, lai savus pavalstniekus neiedzītu postā. Jo, acīmredzami, nav iespējams kaut ko paņemt, kas iedzīvotājiem nemaz nav”. Šo banālo patiesību vēl 18. gadsimta vidū formulēja izcilais prūšu kamerālists (mūsdienās mēs viņu nosauktu par ekonomistu-politologu) barons Jākobs Frīdrihs fon Bīlfelds savās sakotnēji franču valodā sarakstītajās un vēlāk gandrīz visās Eiropas pamatvalodās pārtulkotajās „Politiskajās pamācībās” (Bielfeld, Lehrbegriff der Staatskunst, Breslau/Leipzig, 1768, I sējums, 312. lpp.).

Nav jau brīnums, ka 21. – kā tagad mēdz gudri teikt – postpatiesības gadsimta sākumā žurnāliste Vija Beinerte mēģina atrast atbildi uz jautājumu „Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?”[6] Šeit nevar neatcerēties „mūsu balto Tēvu-Baronu priekš [t.i. pirms] nāves, kurš redzot, ka tiek saimniekots uz postu, aizejot uz veļu valsti, klusi nopūšoties, izteicās „es gan nedomāju, ka viņi tā darīs” (Zālīte, op. cit., 6. lpp.). Raugoties uz mūsu valsts pieticīgajiem sasniegumiem pēdējā ceturtdaļgadsimta gaitā, jāatzīst ka vācieši tiešām bija nenormāli humāni, tālredzīgi un gādīgi ļaudis pret latviešiem. Un kā vēl! Latvietis latvietim izdod „Latvijas vēstnesi”, bet vācietis latvietim izdeva „Tas latviešu ļaužu draugs”. Izjūtiet starpību!

Galu galā, latviešiem, kritizējot vāciešus, nācās atzīt arī to, ka nav ļaunuma bez labuma. Kā rakstīja profesors Arveds Švābe, „Baltija bij iekarota. Daudz iedzīvotāju nokauts, ciemi nodedzināti, pilis izpostītas. Ko tauta ieguva par savām ciešanām? 13. gs. Baltijas jautājums bija starptautisks: viņas dēļ savā starpā cīnījās Dānija, Zviedrija un Krievija. Ja ciņā nebūtu iejaukusies Vācija, tad droši vien Latvija pakļūtu zem vairāk kungiem. Stiprā Daugavas fronte atšķeltu Latgali un Vidzemi no Zemgales un Kursas. Varbūt mūsu senči būtu pazaudējuši savu tautību, pāriedami krievos un leišos. Turpretīm jaundibinātās Māras zemes robeža ietvar sevī gandrīz visas Baltijas nekvievu tautības. Ar to tās paglābās no pārkrievošanas.” (A. Švābe, Latvijas vēsture, 1. daļa, trešais izdevums, Rīga, „Avots”, 1990, 104. lpp.).

Tātad, ja 13. gadsimtā vācieši nebūtu nostprinājušies Baltijas jūras krastā, tad krievu iespaida paplašināšanās novestu pie tā, ka latvieši vispirms nonāktu zem krievu jūga un tad galīgi pārkrievotos. Tieši vācu ekspansija un tās rezultātā importēta Eiropas, pirmām kārtām vācu kultūra, ir tas elements, kas ļauj mums teikt, ka mēs esam Eiropas saimei piederīgi. Ne mazāk cienījams literāts – rakstnieks Augusts Deglavs – uzskatīja verdzību, „zem kuras latvieši smaka ilgos gadu simteņus”, par latviešu tautības pasargātāju no pārvācošanās (Augusts Deglavs, Latviešu attīstības solis no 1848-1875. g., Rīga, 1893, 12. lpp.).

Vācieši ne pārāk interesējās par latviešu lietām un tajās nemaisījās, taču strikti norobežoja teutsch no unteutsch. Viņi pat īsti varēja nezināt, vai tie „unteutsch” ir latvieši, lībieši vai igauņi. Ar to nodarbojās vien vietējie mācītāji, kas arī kļuvuši par pirmajiem latviešu valodniekiem. Respektīvi, dzimtbūšana bija tas konservants, kas gadsimtu laikā ļāva saglabāt valodu, tradīcijas, folkloru un kultūru samērā pirmatnējā stāvoklī. Ja Latvijā notiktu tāda „sabiedrības saliedēšana” jeb angļu vēsturnieka Džona Ričarda Grīna vārdiem izsakoties – „Making of England”, kāda notika, piemēram, Anglijā pēc normāņu iekarojuma 1066. gadā, tad, iespējams, šodien šeit nebūtu ne miņas no latviešu valodas.

 [Aizguvumi] Ja latvieši spēja neapzināti pasargāt valodas kodolu no pārvācošanas, tomēr tāpat bija milzīgs aizguvumu daudzums. Aizguvumi ir objektīvs kultūru mijiedarbību rezultāts un ir raksturīgs itin visām tautām un valodām, tai skaitā vācu, krievu, franču, nerunājot jau par angļu valodu, kurā ir 80% aizguvumu no citām valodām.

Ja mēs runājām par aizguvumiem latviešu valodā, tad pirmām kārtām būtu mināmi aizguvumi no vācu valodas. Laika gaitā valodnieki centās izravēt kā nezāles, taču tāpat to ir palicis daudz. „Jā”, „un”, „meita”, „riepa”, „riņķis”, „šķūnis”, „šķiņķis”, „slims”, „zāģis”,  „zēns”– ir aizguvumi no vācu valodas, bez šiem aizguvumiem nav iedomājama mūsdienu latviešu valoda. „Ķēķis”, „brūta”, „bauris” – jau nav tik aristokrātiski aizguvumi un tiek atzīti par barbārismiem.

Pacilātais nepiespiestības stāvoklis, ko biežāk apzīmē ar vārdu „brīvs” vai retāk ar arhaisku vārdu „svabads”, ir aizguvumi no vācu (brī=>fri=>frei) un krievu valodas (свободный). No krievu valodas ir aizgūti „zābaki”, „ķīselis”, „kalps” un vēl daudz kas cits. Kā norāda profesros Lāms, no prūšu valodas ir aizgūts vārds „ķermenis”, bet, kā redzam, kaut ko intelektuāli noderīgu prātam varētu aizņemties arī no Prūsijas valstiskas domas. Visbeidzot Deglava piesaukta „vergošana” neapšaubām arī ir aizguvums no vācu valodas. Pie šī vārda ir vērts pakavēties ilgāk.

Saskaņā ar Konstantīna Karuļa „Latviešu etimoloģijas vārdnīcas” (Rīga, „Avots”, 2001) skaidrojumu vārds „vergs” ir cēlies cilmes „vārgs” (1142. lpp.). Acīmredzami, autors ir nekritiski pārņēmis vārda etimoloģiju no Kārļa Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcas” (Kultūras fonda izdevums, Rīga, 1929-1932, IV. Sējums, 539.-540. lpp.). Pretējā gadījumā nav skaidrs pēc kādiem kritērijiem autors ir atzinis, ka vergam ir jābūt vārgam, lai viņu varētu pilnvērtīgi fiziski ekspluatēt (jeb „vārdzināt”), bet līdzīgi kā vārds „zārks” ir aizguvums no vācu „Sarg” (loc. cit. 1183. lpp.), tā arī „vergs” ir acīmredzams aizguvums no vācu „Werk” (sal. angļu work). „Werk” pamatnozīme ir „darbs”. Tieši tāpat kā krievu valodā vārds „раб” ir cēlies no vārda „работа” (sal. ar starptautisko izplatību guvušo čehu izcelsmes vārdu „robots”!). Tāpēc, ja kāds bāleliņš atkal teiks „Nu atkal tie vācieši! Vai par maz esam viņiem vergojuši?”, tad šim bāleliņam var autoritatīvi norādīt, ka gandrīz ikviens no mums, pat slavenākais no Aivariem, ikdienā vergo, t.i. strādā. Tāpēc ja jūs nejaušā kārtā esat kāda „workshopa” dalībnieks, tad ziniet – latviski tas saucas par „vergbodi”! Un nav jākaunās no vergošanas vai darba. Jākaunās no bezdarbības.

Tik tālu ar vācu aizguvumiem ir skaidrs, taču profesors Lāms pārsteidz ar skursteni, kuram esot zviedriska izcelsme. Citētā Karuļa vārdnīca gan uzskata, ka vārdam ir vācu izcelsme (viduslejasvācu „schorsten”, 845. lpp., ir variants „schürstein” (Keblers/Köbler), schornstein, schorstein, holandiešu schoorsteen (Kluge), visbeidzot Elofa Helkvista (Hellquist) zviedru etimoloģijas vārdnīca vārda „skorsten” izcelsmi skaidro ar tām pašām senģermāņu cilmēm).

Saskatīt zviedru ietekmi Latvijā būtu pagrūti, jo, pirmkārt, etnisko zviedru Baltijā bija visai maz un tie pārsvarā apdzīvojuši salas pie Kurzemes (Roņu sala) vai Igaunijas (Vormsi sala) piekrastes, līdz ar to nebija kultūrvides šādam aizguvumam, otrkārt, tie valstiskie zviedri turpināja izmantot vācu valodu šeit, jo tā toreiz bija visai izplatīta Baltijas jūras baseinā, ievērojot Hanzas savienības kultūras tendences, kas izriet no tirdznieciskiem sakariem.

Īsāk sakot, vācu kultūras nospiedums te ir tik stiprs, ka vācu Landesstaat’a formāla juridiskā pakļautība poļiem vai zviedriem vai krieviem, jeb staigāšana no operatora pie operatora, līdz beigās tika pie imperatora, nekādu kultūras ietekmi te nav atstājusi (izņemot poļu Livoniju jeb Latgali un Baltijas provinču vēlāko rusifikāciju).

Nevar arī piekrist profesora apgalvojumam, ka „pēc Livonijas sabrukuma vācu valoda vairs nebija valsts varas valoda”. Viduslaikos dokumenti vispār tika rakstīti pārsvarā latīņu valodā un arī vēlāko laiku daļa dokumentu tika rakstīta šajā valodā (Livonijas „Pacta subjectionis” vai Kurzemes „Formula regiminis”), savukārt tieši pēc Livonijas sadalīšanas, reformācijas un luterānisma ietekmē, vācu valodas pozīcijas nostiprinājās. 1710. gada akorda punkti starp vietējo bruņniecību un Pēteri I saturēja vācu prasību trejādības garantiju: „vācu tiesības, vācu baznīca, vācu valoda”. Līdz Baltijas provinču rusifikācijai neviens ķeizarvalsts likums te nestājās spēkā līdz tas netika pārtulkots un izsludināts vācu valodā. Kā redzams, arī vāciešiem valodas jautājums bija identitātes jautājums, kaut arī par kaut kādu īpašu vācisku nacionālo pašapziņu te nevar runāt.

[Kas ir latviskums?] Cik spēcīga bija vācu kultūras ietekme latviešiem ilustrē fragments no mācītāja un valodnieka Augusta Bīlenšteina atmiņām „Kāda laimīga dzīve” (Lūcijas Kazenieces tulkojums, Rīga, 1995). Atļaušos to nocitēt pilnībā. Saucas „Ciemiņš no Londonas”.

... Tas bija [18]septiņdesmīto gadu sākumā, kādā rudens svētdienas pēcpusdienā, kad atvērās durvis un mūsu tobrīd klusajā mājā ienāca kāds vīrs vidējos gados, rūtotā uzvalkā, ar kārtīgi ap ķermeņa augšdaļu apņemtu rūtotu pledu. Es apsveicu ienācēju un jautāju, ko viņš vēlas. Viņš pavēra muti un izdvesa veselu virkni man nesaprotamu skaņu, kuras es ar nožēlu konstatēju kā angļu valodu, kuru iemācīties man diemžēl nebija radusies izdevība. Glābiņam tika pieaicināta mana sieva un mūsu guvernante Klapmeieres jaunkundze, kuras daļēji ar angļu, daļēji ar franču valodas palīdzību atrada iespēju sarunāties. Rūtotais vīrs izrādījās daudz pieredzējis ceļotājs un kāda augsta angļu valstsvīra brālis. Viņa mērķis bija apsekot krievu impērijas robežas un pie tām dzīvojošās tautas. Viņš bija jau apmeklējis dienvidrietumus un dienvidus un bija nodomājis turpināt savu ceļu uz Krievijas Āzijas daļu. Latvieši, kas Maskavā ieņēma dažādus amatus, bija viņam uzdevuši latviešu biedrību priekšnieku adreses Rīgā un arī manējo Dobelē. Un tā nu viņš vēlējās visīsākajā laikā izzināt no manis visu iespējamo un neiespējamo par latviešiem. Es, dabiski, izteicu savu gatavību sniegt izziņas, viņam tikai būtu jājautā. Un tad gāja vaļā jautājumi: latviešu izcelsme, radniecība ar citām tautām, valoda, sanskrits, lietuviešu, krievu valodas vēsture, kultūras līmenis un daudz kas cits tika cītīgi atzīmēts nākamajām ceļojuma aprakstam. Es vēlējos būt noderīgs viesim arī sava amata iespējās un uzaicināju viņu aizbraukt uz vienu no draudzēm, kur pašreiz svinēja kādas dzīvojamās mājas uzcelšanu. Tur viņš mūsu tautu varētu apskatīt pats savām acīm.

Priekšlikums bija pieņemts, un es pasūtīju savu vienzirga pajūgu, kuru parasti lietojām izbraukumiem zaļumos 12-16 personām un kurā visiem pietika vietas, izņemot tos, kas gāja kājām. Šoreiz slapja ceļa dēļ braucām tikai četratā: mūsu viesis, guvernante kā tulks, es un kučieris. Mana ierašanās izraisīja lielu prieku, it sevišķi, kad es mājas saimniekam piedāvāju noturēt iesvētīšanas runu viņu jaunuzceltajam namam. Aši tika sameklētas dziesmu grāmatas, nodziedāta dziesma, tad es runāju, bet to mans viesis, dabiski, nesaprata. Pēc tam tika draudzīgi pasniegta kafija ar baltmaizi un šņābis. Muzikanti aicināja uz deju, jaunie ļaudis priecīgi griezās virpulī, bet mēs beidzot braucām mājās. Es jautāju savam anglim, kādu iespaidu viņš ir guvis no tautas. Viņš atbildēja: ļaudis ir ģerbušies kā vācieši, ēd un dzer kā vācieši, dejo vācu dejas un dzied vācu korāļus – viss pie latviešiem ir vācisks, izņemot vienīgi valodu. Šim vīram bija taisnība – viņš to visu bija redzējis pats savām acīm. Vakariņu laikā pastorātā mūsu ciemiņš nonāca mazliet neērtā stāvoklī. Blakus citiem ēdieniem tika pasniegti ar mizu vārīti kartupeļi. Izskatījās, ka kaut ko tādu viņš redzētu pirmo reizi mūžā. Viņš bija steidzīgi jāglābj.

Tumšā rudens naktī viņš devās uz Liepāju. Tā arī palika nenoskaidrots, kādu iespaidu uz viņu bija atstājusi Kurzeme.

Viņa ceļojuma apraksts manās rokās diemžēl nav nonācis...

Patiešām, ja mēs ieskatīsimies latviešu kultūras kanonā vai tuvāk apskatīsimies Latvijas kultūras simbolus, tad būs redzams, ka daudz kas „nacionāli latvisks” nav raksturīgs tikai latviešiem un daudz kam nav latviska izcelsme.

Latvietis lepojas ar vācu dziedāšanas tradīcijā nodibinātiem dziesmu svētkiem. Pašā Vācijā tie gan ir izmiruši, bet kādreiz bija ļoti populāri. Kārļa Vusterhauzena 1830. gadā Darmštatē izdotajā „Dziesmu grāmatā vācu karavīram un vācu tautai” bija apgalvots: „Dziedāšānas kopšana ir tradīciju un tikumu kopšana. Dziedoša tauta ātri kļūst par priecīgu tautu un priecīga tauta kļūst par labu tautu.”. Dziesmu svētki ir arī Igaunijā (arī pēc vācu parauga), bet ja kāds latvietis pilnīgi nopietni pateiktu velsietim, ka latvieši ir dziedošākā nācija pasaulē, tas varētu beigties ar kautiņu.

Jāņi un Līgo svētki ir raksturīgi ne tikai latviešiem, kaut arī reti kurā citā valstī tos svin ar tādu nopietnību un vērienu kā Latvijā. Kādreiz tos svinējā arī Vācijā un kāds bavāriešu vēsturnieks 19. gadsimta sākumā jūsmoja par to, ka „Uraltes Sonnwendfeuer” (izsenā saulesgriežu uguns) tradīcija ir joprojām tautas atmiņā. Tos svin arī Lietuvā un šur tur Krievijā un Ukrainā.

 „Pūt, vējiņi!” nemaz nav latviešu, bet lībiešu kāzu dziesma. Vārds „daina” ir aizguvums no leišu valodas, lai izceltu „baltu vienotību”. Kas ir izteikti latvisks Rīgas domā vai Vecrīgas siluētā?

Kas ir latviski nacionālais Latvijas nacionālās operas (un baleta) namā? Kārļa Frīdriha Šinkela Berlīnes klasicisma stilā cita vācieša – Ludviga Bonšteta celta ēka. Izrādes, izņemot latviešu operas, nenotiek latviešu valodā. Kad tad tur ir nacionāls? Uzraksts „Nacionālā opera”, kas nomainīja uzrakstu „Die Stadt den darstellenden Künsten”?

Kas ir nacionāls Latvijas Nacionālajā teātra namā? Vīnes baroks lejasdaļā apvienojumā ar Hāberlanda Rīgas klasicismu un krievu rakstnieku portretmedaljoniem. Izrādes, vismaz notiek latviešu valodā.

Kas ir latvisks Florences renesanses stilā celtajā Vidzemes bruņniecības jeb tagadējā Saeimas namā? Lāčplēša statuja, kas nomainīja mestra Pletenberga statuju? Runā Saeimas namā lielākoties latviski, bet politika šajā namā noteikti nav latviska. Kur tad paši Lāčplēši? Daugavpilī?

Tieši par to rakstīja 1931. gadā Ernests Brastiņš: „Kas attiecas uz tradiciju ievērošanu valsts uzbūves darbā, tad laikam gan vienīgā tradicija, kas tika godā likta, bija sarkanais ar baltu cauršvītrotais karogs, kuŗa aprakstu atrada „Atskaņotā Laika grāmatā”. Ne valsts ģerbonī, ne papīra naudās, ne vadošo amata vīru nosaukumos, it nekur netika dota vieta latviskajiem veidiem un vārdiem. Ar lielām pūlēm tika pieņemts naudas nosaukums „lats”, bet „santims” kā par izsmieklu tika nokrustīts franču vārdā.”

Bet arī ar Latvijas karogu, kādu mēs pazīstam mūsdienās, nav tik gludi un tas īstenībā ir 19.-20. gadsimtu mijas produkts, kaut arī mēdz apgalvot, ka tas ir viens no senākajiem Eiropā. Ja ieskatāmies vēsturē, tad „īsi pirms 1870. g., Tērbatā, toreizējo latvju studentu, vēlāk Prof. Dr. Lautenbachu-Jūsmiņu darīja uzmanību kāds students, aizrādot, ka Atskaņu hronikā esot sastopamas ziņas par latviešu karogu. Lautenbachs šīs ziņas pārbaudīja un patiesi atradis Atskaņu hronikas beigu pusē no 9223.-9226. rindai datus par latviešu karogu.” (Latvijas karoga vēsture, Latvijas kultūras fonds, Rīga, 1990, 12. lpp.). Un tad sākās diskusija – vai balta strīpa bija horizontāla vai vertikāla, pa vidu vai malā, vai tas bija ādas vai drēbes karogs, vai vispār tas bija latviešu karogs, jo tas tīri latvisks nav – tajā trūkst latviešu īpatnējo rakstu (saulīte, zvaigznītes, dauzkrāsainība utt.), un, iespējams, bijis taisīts pēc pārvalatviskoto vendu (ventiņu), vai pēc pārslāvoto vikingu parašām (op. cit. 14.-18.lpp.). Kaut arī pašlaik neviens neapšauba, ka sarkanbaltsarkanais karogs ir Latvijas karogs, bet šis jau nav 13. gadsimta, bet 19. gadsimta karogs.

Šie daži piemēri rāda, ka daudz no tā, kas tiek uzskatīts par izteikti nacionālo, patiesībā dziļi savās saknēs  ir dažādu kultūru mijiedarbību rezultāts. Jebkura nacionālā kultūra lielākā vai mazākā mērā ir kultūru sintēzes, aizguvumu rezultāts. Šķiet, vislabāk šo domu izteica dāņu dzejnieka Ādama Ēlenšlegera novērotais paradokss. Būdams pa pusi dānis, pa pusi vācietis, izaudzis sava tēva – karaļa pils pārvaldnieka dzīvoklī, Ēlenšlegers, skatoties uz šo Frīdrihsbergas pili, bērnībā brīnījās – pie dāņu galvaspilsētas stāv itāļu barokā celtā pils, kurai no vienas puses pieslejas franču, no otras – angļu dārzs, savukārt pilī dzīvo vācu tautības Dānijas karaļi. Un Ēlenšlegers, kurš līdz 26 gadu vecumam neuzrakstījis nevienu rindiņu vāciski, pats sācis tulkot savus darbus no dāņu valodas un, tādējādi, kļuva par abām nācijām piederīgu.

Tātad, vienojošais, vienā kultūrā pārkausējošais elements ir tieši valoda. Ja valodas vide neaptver visu sabiedrību, tad rodas multikulturālisms, multikulturāla sabiedrība, kas savā būtībā ir disharmoniska, destruktīva parādība, jo to veidojošie elementi, kaut arī tiem varētu būt ārējais ietvars, eksistē paralēli viens otram, neveidojot iekšējo vienotību. Protams, eksistē arī izņēmumi, ka, piemēram, ASV, kur angliski runāja gan baltie, gan nēģeri, un tomēr ilgu laiku eksistēja rasu segregācija ar attiecīgas subkultūras (bez negatīvas pieskaņas) rašanās.

Tātad, par spīti visiem valodnieciskiem aizguvumiem galvenais īsti latviskais latvietim ir viņa valoda. Viss pārējais – ir daudz maz kopīgs ar citām tautām, respektīvi, atspoguļo ārējās, konkrētajā gadījumā [uz 1870.-iem gadiem] – vācu kultūras vides, iespaidu, kādēļ Bīlenšteina tekstā minētais anglis noturētu latviešus par vāciešiem, ja vien ne atšķirīga valoda. Var, protams, iebilst, ka šāds angļa iespaids ir paviršs un patiesībai neatbilstošs, taču, diemžēl, mūsu priekšstati par daudzām lietām ir pavirši un patiesībai neatbilstoši. Piemēram, ja mēs uzmanīgi ieskatāmies, tad saprotam, ka zilonis nemaz nav zils. Ārējā identitātes problēma ir raksturīgā visām nelielajām nācijām. Diezvai kāds latvietis uzreiz atšķirtu slovāku no čeha un horvātu no serba.

Visļaunāk šī latviešu līdzība ar vāciešiem atspēlējās tieši pirmajā pasaules karā, kuru oficiālā krievu propaganda pasludināja par otro tēvijas karu pēc līdzības ar 1812. gadu. Līdzīgi kā toreiz, krievu armijai atkāpjoties, tika piekopta izdedzinātas zemes taktika, arī šoreiz mēģināja dedzināt pilnīgi jebko, ko varētu izmantot pretinieks. Tika iznīcināti ne tikai militārās nozīmes objekti, bet pat muižkungu mājas (tā tika nodedzināta Elejas pils) un citi vāciešiem piederoši objekti. Latviešos, tas protams, izraisīja nedalītu prieku un neviltotu sajūsmu. Taču prieks nebija ilgs. Kad krievi sāka dedzināt arī latviešiem piederošos īpašumus, latvieši mēģinājuši protestēt, jo viņi nav vācieši. Izrādījās, ka krievu armija vienkārši nespēj atšķirt vāciešus no latviešiem!

[Raksturs] Taču ja vien tas aprobežotos ar ārēju līdzību! Krietni dziļākas un acīm neredzamas saites ir izveidojušās starp vāciešiem un latviešiem tautas rakstura ziņā. Vārds „raksturs” latviešu valodā ir Ata Kronvalda darinātais jaunvārds (1869), atvasinājums no vārda raksts. „Tā, kā tautas meitas cimdiem par zīmējumiem ieloka dažādus rakstus, tā katrai lietai īpaši iezīmējumi, pēc kuriem tā jo viegli izšķirama no citām lietām. Cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem tāpat kā nedzīvām lietām savi iezīmējumi, pēc kā katrau var pazīt. Šādus iezīmējumus nosauksim par raksturu (Charakter). Drošam cilvēkam savāds raksturs, nekā bailīgam; sīkstulim arī savs raksturs, pie kā drīz pazīstams” (Karulis, op. cit., 737. lpp.).

Kāds ir latvieša raksturs un kas to ietekmēja? Jau citētais profesors Zālīte apgalvo, ka „mūsu tautas dvēsele visradnieciskāka lielās, brīvās un varenās angļu tautas dvēselei” (op. cit. 28. lpp.). Ne pārāk skaidrs kā 600 gadus vārdzinot latvieti vācietim izdevās izperēt angli, jo raksturs ļoti lielā mērā rodas cilvēka mijiedarbībā ar ārējiem apstākļiem. Spriežot pēc tiem, latvietis parastais ir tipiskākais vācieša parastā klons. Latvietis ir pārmantojis no vācieša ne tikai labas rakstura īpašības, bet arī visus netikumus, īpaši politiskajā jomā. Krietni mazāku lomu rakstura formēšanā spēlē cilvēka psīhes individuālas īpatnības, taču apzinoties rakstura trūkumus ar psīhes palīdzību to iespējams ietekmēt un koriģēt. Te nevajadzētu arī pārlieku demonizēt vāciešus, jo latviešu sadrumstalotība eksistēja vēl pirms vāciešu ierašanās, un visdrīzāk, kā tas jau ir raksturīgi konfliktos – līdzīgs atrada līdzīgu.

Vismazāk latvietis atgādina angli. Jā, ne tikai latviešiem valsts himna sākas ar padevīgu un lūdzošu „Dievs svētī”, bet arī angļu – „God save”, bet angļiem ir vēl kāda dziesma, kas bauda neoficiālas himnas statusu – „Rule, Britannia!”, kuras piedziedājums ir „Britons never, never, never shall be slaves.” Ja angļiem tā ir ne tikai dziesma, bet arī karos un kaujās nostiprināta dzīves ideoloģija, tad cik vien skaļi un bieži latvietis nedziedātu „Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos”, tad tiklīdz latvietis beidz dziedāt, viņš nokļūst realitātē un sāk vaimanāt un raudāt.

„Dievs stāvi klāt! Rādās, ka dzīvot šai valstī ir karmisks sods!!! Mēs visi izciešam sodu. Kam tas tiek, kā pārbaudījums ar varu, naudu un augstu amatu, bet kam ar bezpretestības pilnu pazemīgu nīkulību un nabadzību.” Tas bija komentārs pie raksta „Sieviete ierodas pie ģimenes ārsta un zaudē samaņu”[7], kurā aprakstīts, ka izdevies veiksmīgi reanimēt kādu 67 gadus vecu sievieti, kurai pēkšņi palicis slikti. Cits izteiksmīgs komentārs: „zaudēja samaņu , kad cenas uzzināja”.

Nu jā, latvietim dvēsele ir tiešām balta, jo viņš spēj visai ātri saziedot kāda sveša cilvēka ārstēšanai, taču rakstura un izlēmības trūkuma dēļ ilgi nevar sakārtot medicīnas nozari. Parasti latvietis vien pasaka „Kāda valsts – tāda medicīna!” Kurš tad veido šo valsti ja ne tas pats latvietis? Varbūt, tomēr, pareizāks apgalvojums būs „Kāds latvietis – tāda valsts!”?

Vāciešu mērķtiecīga iznīdēšana stiprināja latviešus valsts dibināšanas brīdī, bet vājināja jau ļoti tuvajā perspektīvā. Mēģinot noskalot vācietību, latvietis, to neapzinoties, ir noskalojis daļu sevis, proti, savu aizsargslāni, kas ļoti neganti atspēlējās 1940. gadā, kad latvieši ģeopolitiski nebija interesanti nedz vāciešiem, kurus tie atgrūda, nedz angļiem un francūžiem, kuriem toreiz bija pilnīgi citas raizes.

Taču pati lielākā problēma palika neatrisināta – latvietis ir izdzinis vācieti no Latvijas, bet nespēja izdzīt to vācieti, kas mīt viņa iekšā. Un šis vācietis ir ar dubulto dabu – spēcīgu un radošu un vāju un iznīcinošu. Un kura ņems virsroku ir atkarīgs no paša cilvēka, no viņa rakstura stingrības. Šo vācu raksturu duālismu savulaik ļoti trāpīgi apspēlēja Šikanēders un Mocarts operā „Burvju flautā”. Atmetot visu to brīvmūrniecisku simboliku un Nakts karalienes un Zarastro tēlu pārvērtību pilnīgu bezsakaru, var teikt, ka tā ir cilvēcisku raksturu enciklopēdija, no kuriem interesantākie, šķiet, ir tieši „japoņu” princis Tamino un putnu ķērājs Papageno.

Ja pirmais sākumā ir neapdomīgs – iet medībās ar loku, bet bez bultām, nevaronīgs – tiklīdz saskaries ar milzīgu čūsku piesauc palīgā dievus, krīt  histērijā un zaudē samaņu, impulsīvs – uzreiz iemīlās attēlā esošajā Paminā – un gatavs iet uz pasaules malu, lai to par katru cenu glābtu, tad, viņa raksturam briestot, mēs jau redzam viņa gatavību pārbaudījumiem un tieksmi uz apdomību, gudrību, pašaizliedzību un ideālismu. Savukārt otrais ir tipisks dzīves baudītājs, jautrītis jocīgās krāsainās putnu spalvās, materiālists, bez jebkādiem mērķiem, izņemot vēlmi nedaudz nopelnīt naudas ar putnu ķeršanu, dabūt vīna glāzi, maizes šķēli un, visbeidzot, dabūt sev kaut kādu Papagenu, pat ja tā ir sagrabējušas vecenes izskatā. Viņam galvenais ir ielikt – mutē, kuņģī vai kur citur. Viņš baidās pilnīgi no visa, arī no pārbaudījumiem, toties viņam piemīt tieksme lielīties, piedevēt sev citu nopelnus, krist depresijā, viņš ir gatavs padarīt dzīvei galu, kad viņam šķiet, ka viss ir pagalam, kaut arī runa ir tikai par pārejošām neveiksmēm. Šis ir ārkārtīgi nestabils, nenosverts raksturs. Papageno ir viegli manipulējams cilvēks. Pirmais ir vadītājs un ved otro aiz sevis, otrais iet pakaļ pirmajam, viņš ir vadāmais un viņam ir vienalga kur iet, būtu tik viens ēdiens, šmiga un baudkāre. Pirmais tēls ir pozitīvs un nopietns, otrais – nav negatīvs, tīri simpātisks, bet ārkārtīgi nenopietns; konkrētajā drāmā tie papildina viens otru, taču kad sabiedrībā dominē Papageno tips un pat pie apvāršņa nav pamanāms neviens Tamino, tad sabiedrībā pārdzīvo ļoti dziļu krīzi. Diemžēl, Latvijas sabiedrībā dominē Papageno tipa cilvēki un citādi papagenveidīgie ar nenopietnu attieksmi pret valsti ar visām no tās izrietošajām sekām. Citējot Deglavu: „arī tagad vēl, kur Latviešiem atvērta visas pasaules kultūra, viņu daba vairāk līgsma [sic!], nekā nopietna” (op. cit., 12. lpp.)[8]. Kā redzam, nekas nav mainījies.

 [Vai zemnieku valoda?] Tālāk profesors Lāms apgalvo, ka „vēl 19. gadsimta vidū latviešu valoda īpaši nopietni uztverta netika. Baltvācieši to uzskatīja par zemnieku valodu, kura piemērota praktisku zemkopības pamācību izteikšanai, ticības stiprināšanai, varbūt arī vienkāršāku jūtu paušanai nesarežģītos pantos.”

Ignorēt augstprātības un primitīva nacionālisma devu dažās vācu aprindās nebūtu pareizi, bet nebūtu pareizi arī kārtējo reizi demonizēt vāciešus. Nerunājot par vācu mācītāju – Manceļa, Fīrekera, Glika, Stendera, izdevēja Hardera (kurš viņu vispār atceras?) iepriekšējo gadsimtu pūliņiem, būtu jānorāda, ka patiesībā jau 1824. gadā vairāki mācītaji ir nodibinājuši Latviešu literāro biedrību latviešu valodas izpētei un attīstībai, jo toreiz latviešiem vēl nebija savas inteliģences un kādam bija jāuzņemas šīs rūpes. Taču nenoliedzams ir arī fakts, ka uzreiz pēc dzimtbūšanas atcelšanas nevarēja izveidoties pilnvērtīga latviešu sabiedrība un tā kā valdošu aprindu valoda bija vācu, tad tie, kas gribējuši izsisties uz augšu, bija spiesti perfekti mācīties vācu valodu un aizmirst par latviešu valodu.

Turklāt, šī tendence nemaz nebija raksturīga tikai Baltijas provincēm, latviešiem un igauņiem. Līdzīgā mērā tā skāra arī pašu Vāciju, kur klasiskā literatūra sāka veidoties tikai 18. gadsimtā, kaut kādu brieduma pakāpi sasniedzot vien uz gadsimta beigām. Pirms tam daudzi vācu autori devuši priekšroku latīņu vai franču valodai. Vācu valoda tik tālu skaitījās par nelabskanīgu un nepiemērotu literatūrai, ka minētais barons fon Bīlfelds pie Eiropas valstu īpatnību analīzes, runājot par Vāciju, bija spiests uzskaitīt izplatītākus aizspriedumus un noturēt veselu aizstāvības runu par labu vācu nācijai (op. cit., III sējums, 444.-457. lpp.).

Interesanti uzzināt, kas tie bija par [galvenokārt franču un itāļu] aizspriedumiem pēc tā laika uzskatiem! Pirmkārt, vācu mežonīgie tikumi. Otkārt, župošana kā nevienai citai nācijai. Treškārt, vāciešiem vispār nepiemīt radošs gars un dabiska tieksme izgudrot. Ceturtkārt, vāciešiem nav gaumes ne tikai arhitekūrā, bet pilnīgi jebkā ko viņi vien dara. Piektkārt, vācu valoda nav laba un arī nav uzlabojama. Sestkārt, vāciešiem nav neviena laba rakstnieka, kura darbus būtu vērts pārtulkot svešvalodās. Septītkārt, vācieši absolūti nerūpejas par literatūru, mākslu un zinātni. Viss, kas viņiem ir, ir tikai garlaicīga pedanterija.

Spriežot pēc tā, ko vācieši izdarīja ar savu valsti Trīsdesmitgadu karā un kādā politiskā, kulturālā un saimnieciskā pagrimumā Vācijā atradās pēc Vestfālenes miera līguma (1648) un cik lēni valsts atkopās, daļai aizspriedumu varētu būt objektīvs pamats. Taču gadsimtu vēlāk, kad Bīlfelds rakstīja savu epohālo darbu, situācija jau krasi mainījusies.

Tāpēc Bīlfelds, kaut arī pasvītroja, ka ir kosmopolīts, tomēr dedzīgi aizstāvēja gan vācu valodu, gan slavēja esošos rakstniekus, māksliniekus un zinātniekus. Šajā ziņā viņš krasi atšķirās no sava karaļa-frankofona Frīdriha II Lielā, kuram franču valoda bija tikai ērts instruments domas paušanai, pašu Franciju karalis nemaz nedievināja un kādu laiku ar to karoja, bet arī pret vāciskumu nekādu pietāti neizjūta. Taču ne tikai viņš vienīgais!

Par vācu ķeizaru Kārli V mēdza stāstīt anekdoti, ka Dievu viņš lūdza spāniski šīs valodas pacilātības dēļ, ar dāmām sarunājās franciski šīs valodas galantuma un elegantuma dēļ, ar diplomātiem apspriedās itāliski šīs valodas izteiksmīguma dēļ, savukārt vāciski draudēja saviem ienaidniekiem un deva pavēles saviem suņiem un zaldātiem.

Pazīstama arī kāda cita anekdote, kur ar laipnībām apmainījās vācietis ar spāni. Spānis aizrādīja vācietim, ka viņa valoda ir tik rupja un tik briesmīgi skan, ka viņam nav šaubu, ka kad Dievs izdzina Ādamu un Ievu no parādīzes, tad Dievs runājis vāciski. Uz to vācietis aizrādīja spānim, ka spāņu valoda viņam izklausās tik viltīga, ka viņam tik pat nav šaubu, ka kad čūska mēģināja iekārdināt Ievu, tad tā runāja tieši spāniski.

Gotšeds, Vīlands, Klopštoks bija pirmie vācieši, kas atstājuši kaut ko paliekošu turpmākajām paaudzēm. Tālāk sekoja Lesings, Gēte, Šillers. Mēs varam tikai lepoties, ka arī tādi baltieši kā Lencs, Neanders, Eliza fon der Reke (ar iesauku „Kurzemes pirmā sieviete” – kur tad ir visas mūsu feministes? Aizmirst tik leģendāru vārdu!) ierakstīja savus vārdus vācu literatūras vēsturē.

Kā varam redzēt, ne tikai latviešu valoda ir gājusi grūto ceļu uz atzīšanu, bet arī vācu. Tāpēc mūsienās meklēt kaut kādu vāciešu sazvērestību 19. gadsimtā pret latviešu valodu neizklausās īsti nopietni.

[Īss ieskats Dānijas vēsturē] Taču visuzkritošāk līdzīga situācija bija Dānijā. Mēs parasti iedomājamies Dāniju kā attīstītu ziemeļvalsti ar visai bagātu kultūru un vēsturi. Vienu dāņu vēsturisko personāžu mēs pieminām vairākas reizes dienā, pat to nenojaušot. Runā ir par formāli nesaderīgu ierīču vienotājstandartu „bluetooth”. Tas nosaukts par godu dāņu karalim Haraldam I Zilzobam, kuram pirmajam izdevās apvienot sadrumstalotas ciltis vienā valstī.

Ja runājam par dāņu literatūru, tad, iespējams, pirmais vārds kas uzreiz nāk prātā ir Hanss Kristiāns Andersens. Kurš gan nav lasījis viņa pasakas? Andersens pieder pie t.s. dāņu kultūras zelta laikmeta (1800-1850), taču pirms šī zelta laikmeta bija absolūts dāņu valodas pagrimums, no kura dāņu valodu izvilka neviens cits kā Ludvigs Holbergs (1684-1754). Dāņi un norvēģi joprojām strīdās par Holberga piederību konkrētajai nācijai. Labi, ka nekaro.

Bet vai ir vērts? Uzvārds viņam bija tipiski vācisks un kā baronam viņam bija predikāts „fon”. Dzimis viņš bija pašā kosmopolitiskākajā norvēģu ostas pilsētā Bergenē. Apceļojis pusi Eiropas, dzīvodāms Anglijā, Francijā, Itālijā, Vācijā viņš apmetās uz dzīvi Kopenhāgenā un sarakstījis veselu virkni komēdiju dāņu valodā vietējam teātrim. Tieši šīs komēdijas ir bijušās jaunlaiku dāņu literatūras sākums.

Turpmāk citētā teksta pareizai izpratnei būtu norādams, ka toreizēja Dānija sastāvēja no pašas dāņu apdzīvotas Dānijas, vāciešu apdzīvotas Šlezvigas un Holšteinas (arī Kopenhāgena bija uz pusi vācu pilsēta), un norvēģu apdzīvotas Norvēģijas. Šajā nacionālajā brūvējumā kā starptautu saziņas valoda tika izmantota tieši vācu valoda. Un šis bija aizejošais Grand Siècle, jeb Louis le Grand laikmets, parūku laikmets, laikmets kad sveša, stiprāka kultūra burtiski spiedās valstī iekšā, izspiežot nacionālo.

Lai novērtētu Holberga sniegumu un iztēlotos tā laika situāciju, ieskatīsimies Georga Brandesa grāmatā „Ludvigs Holbergs un viņa laikabiedri” (Georg Brandes, Ludvig Holberg und seine Zeitgenossen, Berlin, 1885, 37.-39.lpp.)!

… Var teikt, ka parūku laikmeta būtība bija nekas cits kā nobīdīt otrā plānā nacionālo. Jo vai tas nebija parūku stils nogriezt tautību kā paša matus un to vietā pielīmēt svešus? Ja dāņu armiju vācu valodā komandēja gandrīz bez izņēmuma tikai sveši vīrsnieki[9], ja visa tiesvedība no Elbas krastiem līdz Vardehusas cietoksnim (Norvēģijas pašos ziemeļos) notika vācu valodā; ja visi skolu audzēkņi, visi studenti un profesori atrada no savas dzimtās valodas, lai rakstītu un runātu latīniski – kas tas varēja būt cits ja ne parūku stils?! Ja Holbergs savās komēdijās izsmej Jēkaba no Tibo vāciskumu, franču Žāna franciskumu, bet Erasma Montana latīņu runas – tad tā bija tieši parūkošana, kurai uzbruka Holbergs.

Pat svešzemniekam krita acīs, ka Dānijā pret dāņu valodu un pašu nosaukumu „dānis” bija visai nievājoša attieksme. Anglis Molsvorts 1694. gadā rakstīja: „Karalis, augstmaņi, dižciltīgie un daudzi namnieki parasti runā savā starpā vācu valodā, bet ar svešzemniekiem franču valodā. Es dzirdēju kā daudzi augstmaņi lielās, ka viņi neprot ne vārda dāniski”. To, ka apvienotajā karaļvalstī īpaši dāņiem trūka pašcieņas, pierāda šī liecība par Norvēģiju: „Vietējie iedzīvotāji sevi liek augstāk pār dāņiem, kurus viņi nicinoši sauc par „jitiem”.”

Dāņu valoda, kas svešzemniekam reti kad izklausās labskanīga, kļuva par neizglītotu sabiedrības šķīru saziņas līdzekli un bija tik tālu nolaista un nekopta, ka tās izruna ieguva raudošu skaņu. Ne tikai stingrais Molsvorts raksta: „Valoda skan ļoti slikti un savā raudošā tonī līdzinās īru valodai”; bet arī francūzis Reņjārs viņam piebalso un aptuveni tajā pašā laikā izsakās: „Neviena valoda pasaulē neder labāk kā dāņu valoda ubagošanai un diedelēšānai; viņa visu laiku skan tā, it kā dāņi raudātu.” – Valoda neattīstījās, tā netika izmantota nedz dzejai, nedz dziedāšanai, nedz vispārējās literatūras izdošanai. Tā Molsvorts turpina: „Dāņu valodā ir uzrakstītas tikai nedaudzas grāmatas, dažās jomās vispār nevienas, izņemot tās, kurās garīdznieki raksta par reliģijas lietām. Kamēr es tur uzturējos trīs gadus neparādījās neviena dziesma vai melodija.” Oto Šperlings 1704. gadā sūdzas par dāņu grāmatiespiedējiem (izdevējiem tajā laikā), ka viņi vispār neko nezin, ka eksistē kaut kas cits bez katķismiem, korāļiem un sprēdiķu apkopojumiem. Garīga produkcija bija vienīga, kas atmaksājas. Galma mācītājs Maziuss saņema honorāru 1000 valsts dālderu apmērā par Kristiāna Gildenlēves bēru sprēdiķi. Tomēr vienīgais izdevums Frīdriha IV [1671-1730] laikā, kas ar karaļa atbalstu iznācis [dāņu valodā], bija koronācijas un svaidīšanas akts kopā ar [1660. gada] likumu par karaļa varu. Daudzējādā ziņā ir saprams fakts, ka abāts Biņjons, kurš 1709. gadā ar dāņu profesora Veghorsta palīdzību vēlējies papildināt karalisko bibliotēku Parīzē ar dažām dāņu valodā izdotajām grāmatām, saņēma atteikumu: kopš gadsimta sākuma nekas jauns netika izdots.

Pilna aina, kuru objektīvi noskaiņotais svešzemnieks zīmē par tā laika apstākļiem Dānijā, visasāk izriet no francūža Briņjī 1707. gadā izteiktā viedokļa, ar kuru viņš pabeidz dāņu viduslaiku iekarojumu un uzvaru vēstures attēlojumu: „Bet šo iekarotāju pēcnācēji šodien ir paverdzināti; viņi pakļaujas svešajai tautai kopš tiem laikiem, kad viņi sev izvēlējušies svešas tautības karaļus, īpaši kopš tronī nācā Oldenburgas nams. . . . Galmā tiek lietota vācu valodā; dāņu valoda tika atstāta vienkāršai tautai. Un nosaukums „dānis” šodien tiek uztverts kā nicinājums (et le nom de Danois est à présent regardé comme un terme de mépris).” ...

Nožēlojama situācija ar dāņu valodu izpaudās ne tikai valodas lietošanā ikdienā, bet arī materiālajos kultūrpieminekļos. Vienā no skaistākajām Dānijas pilīm – Kronburgas [Kronborg] pilī no kādreiz bagātīgiem interjeriem pašlaik var apskatīt tikai nedaudzus autentiskus. Starp tiem ir pils baznīca (1582), kurā nav neviena uzraksta dāņu valodā – alles nur auf Deutsch – jo Frīdrihs II un viņa sieva Meklenburgas-Gistrovas Sofija ne vārda nesprata dāniski. Bet vācu elements nebija pārstāvēts tikai valdošajās aprindās. Katram tūristam Kopenhāgenā, ja viņš uzmanīgi lasa ceļvedi pa pilsētu, krīt acīs liels skaits vāciešu, kas devuši savu pienesumu pilsētas izskaistināšanai vai kultūras celšanai. Un tie nemaz nav „uzvārdu vācieši”, kādu mums tepat Latvijā ir milzums daudz. Cik vispār vēsturiski bija spēcīga vāciešu dominance Kopenhāgenā, sīkāk var izlasīt grāmatā „Vācu pēdas Kopenhāgenā” (Jan Janssen, Erik Thorud, Deutsche Spuren in Kopenhagen, 2000), pretējā gadījumā ziņkārīgajam lasītājam nāktos rēķināties ar vēl desmit lappušu aizraujoša teksta.

Šāda situācija ar valodu veicināja citu netikumu – absolūto pašcieņas trūkumu, kuru varētu uzskatīt par visu netikumu avotu. Citējot Brandesu tālāk, jau minētais Molsvorts rakstīja: „Ja dāņi brauc ceļojumā uz ārzemēm, tad viņi dod priekšroku sevi stādīt priekšā kā holšteiniešus, jo viņi uzskata par cienījamāku piedzimt Vācu [nācijas Svētās Romas] impērijas robežās, nekā ārpus tām”. To lasot arī pats Holbergs bija spiests atzīt, ka „Ir daudzi dāņi, kuri uzskata par kaunu, ka viņi ir piedzimuši Dānijā” (op. cit. 31. lpp.).

Kā var redzēt, dāņi, kuri, atsķirībā no latviešiem un igauņiem, nekad nebija iekaroti, 18. gadsimta sākumā nemaz nebija labākā stāvoklī pār latviešiem. Ja dāņi nebija iekaroti, tad viņi paši sevi noveduši šādā stāvoklī. Un šeit nevajadzētu meklēt kaut kādu vācu sazvērestību. Vāciešu fenomenālā izplatība Eiropā neaprobežojas vien ar Baltijas jūras reģionu. Absolūts vairākums Eiropas karaļnamu dināstiju bija vācu izcelsmes, kas veiksmīgi „integrējušies” vietējos apstākļos, turklāt vāciešu integrācijas un pielāgošanās spēja ir ne mazāk fenomenāla kā latviešiem vai krieviem.

Kad 1913. gadā atzīmēja Krievijā Romanovu dināstijas 300. gadu jubileju, īsti nebija skaidrs, kas tiek svinēts, jo Romanovi vīriešu līnijā ir izmiruši 1730. gadā, bet sieviešu līnijā beidza pastāvēt 1761. gadā. Kopš tiem laikiem Krievijā valdīja Hotorp-Holšteinas dinastija. Pēdējais „krievu” cars varēja palepoties tikai ar 1/64 daļu krievu asiņu. Un šie nebija vienīgie vācieši Krievijas valsts galvaspilsētā. Vēl 1840.-jos gados pilsētā ar izteikti vācisku nosaukumu „Sanktpēterburga” aptuveni 1/3 daļa iedzīvotāju bija etniskie vācieši, ja pieskaita vēl visus citus – francūžus, itāļus, angļus utt., tad krievi toreiz nemaz neveidoja pilsētas iedzīvotāju vairākumu. Taču pagāja samērā īss laiks un situācija kardināli mainījās.

Par pašreizējo Anglijas karalieni Elizabeti II, protams, var stāstīt, ka viņa ir „Vindzoru dinastijas” pārstāve, tomēr īstais nosaukums ir „Sachsen-Coburg-Gotha”. Vindzoru mākslīgais nosaukums radies 1916. gadā, kara laikā, lai mazinātu nepatiku pret vācu karaļnamu. Arī toreiz bija modē ienīst visu vācisko. Tā tīrasiņu vācieša prinča Alberta (karalienes Viktorijas vīra, kurai dzimtā valoda arī bija vācu) zelta piemineklis tika nokrāsots melnā krāsā, lai mazinātu vandālisma aktu risku. Kautrīgie ad libitum integrētie vācieši pārdevēja ne tikai dinastijas nosaukumu un pārkrāsojuši pieminekli, bet arī angliskoja arī dažus citus ar karaļnamu saistītus uzvārdus – tā Batenbergi kļuvuši par Mauntbateniem. Tieši princim Filipam ir uzvārds Mauntbatens, kaut arī īsti viņš ir piederīgs dinastijai ar latviešu mēlei galīgi neizrunājamo nosaukumu „Schleswig-Holstein-Sonderburg-Glücksburg”. Glück auf mit „šaursliežu dzelzceļš”! Īsāk sakot, mūsu priekšā ir prastie no Neilandiem un Landsbergiem sintezētie Jaunzemi un Zemeskalni, kas laik pa laiku pulcējas uz Bakinghema pils balkona, lai pasveicinātu britu pavalstniekus un papriecātos par Otrā pasaules kara lidmašīnām, kas bombardēja viņu vēsturisko dzimteni. Very british un sehr deutsch vienlaicīgi!

Tāpēc jāsecina, ka Briņjī pārmetumi Oldenburgas karaļnamam īsti ir nevietā, jo tendence iegūt sev par kungiem kādu vācu dinastiju nebija raksturīga tikai dāņiem. Krievijas rakstītā vēsture vispār sākas ar to, ka nebija krieviem kārtības valstī un nācās saukt palīgā svešzemju valdniekus. Cik lielā mērā iezemieši spēja integrēt svešus kungus savā valodā un kultūrā bija atkarīgs tieši no iezemiešiem. Diezvai var atrast krieviskāko ķeizarieni pār Katrīnu II, kura bija tīrasiņu vāciete un līdz mūža beigām runāja krieviski ar stipru akcentu! Un tieši viņa savā Ermitāžā aizliedza runāt franciski un vāciski un lika visiem runāt krieviski. Jo toreiz krievu valoda arī nebija diez cik lielā cieņā.

Rūpīga ieskatīšanās Dānijas vēsturē ir ļoti noderīga jebkuram latvietim, jo starp abām tautām ir saskatāmas vairākas paralēles. Kaut arī ne vienā un tajā pašā laikā, bet latvieši un dāņi ir atradušies uz viena kultūras attīstības līmeņa. Abas tautas ilgu laiku atradās zem vācu tautas dominances. Un šo apstākli atceroties, latvietim tomēr kā pirmo svešvalodu vajadzētu mācīties tieši vācu, nevis angļu valodu, pretējā gadījumā latvietim zūd viss tas vācu kultūras garīgais mantojums, kura pēdas, līdzīgi kā dāņi redz Kronburgas pilī un daudz kur citur, mēs redzam šeit ik uz soļa. Un nevajag atskatīties uz vāciešiem, kas arī savu valodu ne pārāk augstu vērtē mūsdienās.

Un tomēr – cik liela starpība starp Dāniju un Latviju! Ja dāņi skaitās vislaimīgākā nācija pasaulē par spīti tam, ka tur ir visaugstākie nodokļi, tad Latvija ir dziļi nelaimīga valsts ar veselu virkni vēsturisku un līdz šim neatrisināto problēmu. Cik liels progress dāņiem un cik lēns un niecīgs pie mums! Kas ir tas izšķirošais, ka, tēlaini izsakoties, Kopenhāgenā jau sen ir svētki, bet Rīgā joprojām berž pannas?

Dāņi, varbūt mums šķiet nedaudz jocīgi ar savu dzīves stila „hygge” (burtiski: mājīgums, omulība) konceptu un bāž visur kur vien var savas Poulsena jocīgā dizaina lampas (dānis bez šīs lampas ir kā latvietis bez Nameja gredzena), bet kā cilvēki viņi ir atvērti, pretīmnākoši, izpalīdzīgi, spēj saliedēties un mobilizēties. Protams, nemaz nevajag idealizēt Dāniju, tur arī gan tiešā gan pārnestā nozīmē laik pa laiku berž Nāriņu nolūkā attīrīt no kārtējā vandālisma sekām, vai pat meklē tai nozāģēto galvu un citas ķermeņa daļas.

Kad pie mums izcēlās ugunsgrēks Rīgas pilī, visi vienā balsī brēca – „Noveda valsti tik tālu, ka pat nodedzināja prezidenta rezidenci!”. Taisnība jau ir, bet uz to var iebilst, ka ja latvieši ir kūlas dedzinātāji, tad dāņi pamanījušies nodedzināt pat veselas divas reizes savu ēku Nr. 1 – Kristiansburgas [dan. Christiansborg] pili. To pārdzīvot nebija viegli. Pirmā ēka bija viena no skaistākajām un dārgākajām pilīm pasaulē, ugunsgrēkā gāja bojā ap 70 cilvēku. Gleznotājs Nikolajs Abilgors, kas pēc 10 gadu ilga darba tikko pabeidzis karaļu portetu galeriju Bruņinieku zālē, šausmās izsaucās „Tur deg visa mana dzīve!”.  Viņu knapi noturēja no mešanās degošajā pilī, lai glābtu gleznas. Cits, kā piemēram, jau iepriekš sastaptais dzejnieks Ādams Ēlenšlegers, vēroja elles liesmas zemes virsū, kas kapara jumta dēļ iekrāsojās zaļā, sarkanā, dzeltenā krāsā. Trešais baudīja iespēju pusnakts laikā lasīt avīzi tālu no galvaspilsētas. Tik spēcīgas bija liesmas.

Taču dāņi atjaunoja pili. Jā, šoreiz nebija iespējams piesaistīt dārgus un modīgus ārzemju māksliniekus, tomēr cik liela iespēja izpausties pašmāju, dāņu māksliniekiem, pirmām kārtām arhitektam Hansenam un tēlniekam Torvaldsenam! Nekas netika zaudēts, viss tika likts lietā. Nu nepaspēja Torvaldsens pabeigt Napoleona pieminekli, nekas, divas kariatīdas tagad turēs baldahīnu virs karaļa troņa! Milzīga ēkā bija spērti visi tai laikā pieejamie ugunsdrošības pasākumi, bet tam par spīti dāņi vēlreiz nodedzinājuši līdz mūriem ēku! Tomēr izdevās izglābt visu iekārtu. Acīmredzams progress. Arī šoreiz tauta uzskatīja par nepieciešamu atjaunot ēku. Kad atjaunoja ēku, tad atzina, ka kārniņu jumts nav visai prezentabls un visa tauta ziedoja vara jumta izbūvei. Kad saprata, ka torņa smaile ar vienu kroni atgādina kādas dzelzceļa stacijas ēkas torni, tad atkal vāca ziedojumus un pievienoja vēl divus kroņus par nostaļģisku piemiņu valsts kādreizējai varenībai.

Tas ir tas radošais kopības gars, kas pozitīvi izceļ dānu tautu. Nav jābaidās kaut ko nodedzināt, jābaidās to vienkārši nojaukt un neko jēdzīgu tā vietā neuzcelt. Un šeit tiešām ir pamats uztraukties. Jo mēs zinām – ka nodedzināt mēs varam, bet kaut ko uzcelt ne tikai labāku, bet vismaz līdzvērtīgu – nevaram. Būs pārmaksāts vismaz divreiz, darbi tiks nekvalitatīvi veikti, nauda tiks izšķiesta un galīgais rezultāts nemaz neatbildīs iecerētajam. Šo negatīvo tendenci mēs redzam gandrīz visur. Pats traģiskākais – ka pašlaik notiek mērķtiecīga valsts graušana un izlaupīšana, un tas viss uz valsts simtsgades svinību un valsts valodas kulta fona.

[Politiska tukšvārdība] Un nacionālā politika mums jau ilgu laiku ir neveselīga, jo šajā duļķainajā ūdenī joprojām var ķert dažādas dīvainas zivis un ar tām barot savu elektorātu. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai gan izdevās izvairīties no izteiktiem konfliktiem, bet rezultāts tomēr nav iepriecinošs. Savstarpējās izpratnes un cieņas trūkums starp tautām ir tā vesturiska bagāža, ar kādu mums jārēķinās. Savstarpējā cieņa nenāk tikai no vienas puses, tas ir ļoti saskanīgs process, kuram pamatā ir jābūt izpratnei un vēlmei, lai tuvoties harmoniskajai un saliedētajai sabiedrībai. Kā mēdz teikt, plaukstas sit ar abām rokām. Un pamatā ir jābūt izglītībai, audzināšanai, vienotam skolas izglītības standartam, lai būtu izpratne, ka mēs esam vienā laivā un to šūpot nedrīkst. Mēs tāpat esam pārāk vētrainā jūrā.

Taču normālas kartes vietā mēs iegūstam karti ar izdomātiem kontinentiem uz tās. Pašlaik modē ir piesaukt latvisku dzīvesziņu, tā ir pat iekļauta Satversmes preambulā. Kas ir preambula? Jaunlaiku latviešu buramie vārdi, politiska kosmētika, mēģinājums uzzīmēt sevi labākus, nekā esam patiesībā. Bet kas ir dzīvesziņa? Burtiski no vācu valodas [19]trīsdesmitajos gados tulkots vārds Lebenskunde! Un kas ir Lebenskunde? Bioloģijas mācību grāmata ar rasu higiēnas iestarpinājumiem! Lūk! Šī mūžīga vāciešu atdarināšana un nīšana vienlaicīgi! Paradokss? Nemaz. Vēsturiskā tradīcija. Jaunlatviešu nosaukumā nekā latviska īstenībā nav. Jaunlatviešu nosaukums ir veidots pēc analoģijas ar vācu liberālo literāro kustību „Junges Deutschland” (Jaunā Vācija). Pat latviskākais no latviešiem – Ernests Brastiņš, veidojot savu reliģiju – dievturību, nosaukdams tās sekotājus par dievturiem jeb teoforiem, nespēja atturēties no vāciskiem paraugiem. Dievturi ir vācu herrnhutiešu tiešs tulkojums. Ar hūti te atkal nav nekāda sakara. Den Herren hüten – glabāt, turēt to Kungu (sal. die Hütte des Herren – tā Kunga telts). Bišķ valodnieciskas kosmētikas – un voilà! Dievturi ir klāt! Daudziem būs atklājums, ka apzīmējums „dziesmotā revolūcija” ir radies 1938. gadā vācu valodā (singende Revolution) un ar to tika apzīmēts nekas cits kā Austrijas anšluss.

Tas viss vēsturiskais un etnogrāfiskais mantojums, neapšaubām, ir interesants un ir izpētes vērts. Taču ne jau politikā! Pilnīgi skaidrs, ka piesaucot maz kuram saprotamu latvisku dzīvesziņu aiz tukšvārdības un neizglītotā nacionālisma apmetuma tiek mēģināts noslēpt valsts ēkas kostruktīvus trūkumus, nemaz nedomājot, ka pie mazākiem satricinājumiem drup ne tikai apmetums, bet arī visa ēka var sagrūt. Mēs pārāk ilgi meklējām latvisku Nokiju, pat neaizdomājoties, ka jāmeklē latviskais bluetooth. Zilzoba vietā mēs kārtējo reiz vien diagnosticējam Zilupi un aiz tās mītošus „austrumu cilvēkus” vai valodas jautājuma polemikā gūtos zilumus. Mums ne tik izdodas „Making of Latvia” cik „Destroying of Latvia”.

Veselīgais nacionālisms ir valstij ārkārtīgi noderīga noderīga lieta. Taču tāpat kā demokrātiju tas var būt radošs vai postošs. Demokrātija ir efektīva tad, kad pilsoņu kopumam piemīt pilsoniski tikumi – doma par valsti, kopības apziņa, atbildība par valsti, valsts interešu ievērošana sabiedrības jeb kopējā labuma interesēs, un pirmām kārtām – valstiska rīcība. Ja demokrātiju veidojošo pilsoņu reliģija aprobežojas ar savas paša kabatas un personisku interešu pielūgšanu, kad demokrātiju aizstāj partokrātija, kad demokārtija tiek piesaukta tikai tamdēļ, lai kārtējo reizi neviens ne par ko neatbildētu, tad šī nemaz nav demokrātija un šāda valsts iekārta ir postoša. Līdzīgi ar nacionālismu. Cik tas paradoksāli neskanētu, bet īstajam nacionālismam vienmēr apakšā ir nopienta izglītība, inteliģence, pa vidu bagāta dzīves pieredze un pašā augšā – vēlme dot labāku savai nācijai, lai nodrošināt to konkurētspēju un izcilību citu nāciju starpā un pats svarīgākais – stiprs raksturs.

[Bērnu pļāpas] Turpretī mūsu nacionālisms nebūt nav izglītotais, tam nav rakstura, tas ir pļāpīgs, nevis darošs, diskusijas līmenis tāds, ka tik vien brīnies kurš šos bērnudārza absolventus ir pielaidis pie tribīnes, mikrofona vai datora. Šāds nacionālisms ir primitīvs, postošs un nacionālo ideju kompromitējošs.

Piemēram, lasām ziņu – kāds atsaldenis bēg ar auto no policijas, netiek galā ar vadību un ietriecas stabā. Mašīnā līķis. Kāds ar niku „Neslāvs” raksta pirmo komentāru: „Par vienu Ruslanu mazāk!” Loģika ir skaidra – ja atsaldenis – tad krievs. Ja krievs – tad Ruslans. Kurš gan cits? Citi vārdi bez Ruslana un Natašas nemaz neeksistē. Tauta gavilē, latvieši sulīgi laiko šo komentāru, ka nekā Ruslans ir devis savu nenovērtējamo artavu minoritāšu īpatsvara mazināšanā. Nākošajā dienā noskaidrojas, ka bojāgājušais nemaz nav Ruslans, bet Raivis. „Neslāvs” klusē. Sēras. ... Taisnība bija baronam fon Bīlfeldam, kurš rakstīja: „Visizplatītākie aizspriedumi ir tieši aizspriedumi par nācijām. Tie nodarbina pat nopietnākus prātus un uzbruk pat gaišākām galvām.”

Bīlfeldam paveicās. Viņš vēl redzēja nopietnus prātus un gaišas galvas. Palasot mūsu vietējo presi – latviešu, krievu – ar nožēlu jākonstatē, ka abu kopienu inteliģence ir galīgi degradējusies, cilvēki prot klabināt pa tastatūru, bet intelektuālais rezultāts ir nožēlojams. Rodas iespaids, ka ir darīšana ar bērnu pļāpām. Ir tāda Andersena pasaka, ne pārāk izplatīta un ne pārāk gara, tāpēc atļaušos to nocitēt arī pilnībā (Pētera Jankava tulkojums).

... Pie tirgotāja bija lielas bērnu viesības, bagātu ļaužu bērni un augstas kārtas ļaužu bērni. Tirgotājs dzīvoja labi, bija mācīts vīrs, reiz bija beidzis ģimnāziju, uz to bija pastāvējis viņa krietnais tēvs, kas sākumā bija bijis vien lopu uzpircējs, bet godīgs un uzņēmīgs! Tā bija nākusi nauda, ko tirgotājs bija pavairojis, prāts viņam bija, laba sirds arīdzan, tomēr par to tika mazāk runāts nekā par viņa lielo naudu.

Pie viņa apgrozījās smalki ļaudis, gan tie, kas tādi, kā sacīt, bija dzimuši, gan tie, kas tādi, kā sacīt, bija kļuvuši garā, gan tādi, kam piemita abas šīs īpašības, un tādi, kam nebija ne vienas, ne otras. Tā nu bija bērnu viesības, bērnu runas, un bērni runā atklātu valodu. Tur bija kāda skaista meitenīte, bet tik neganti lepna, kalpu ļaudis bučodami viņu tādu bija padarījuši, ne vecāki, tai ziņa tie bija it prātīgi, tēvs bija kambarkungs, un viņa zināja, ka tas ir ārkārtīgi daudz.

„Esmu kambara bērns!” viņa teica. Viņa varēja būt arī pagraba bērns, pats jau tur neko nevar padarīt. Un tā viņa stāstīja citiem bērniem, ka esot „dzimusi”, sacīdama, ka tāds, kas neesot „dzimis”, par tādu nevarot kļūt – nepalīdzot ne lasīšana, ne centība, ja neesi dzimis, nekas tāpat neiznākšot.

„Un tie, kam uzvārds beidzas ar sens,” viņa piebilda, „no tiem jau nu gan nekas nevar iznākt! Tad jāiespiež rokas sānos un jātur viņi pa gabalu, šie seni, seni!” To sacījusi, viņa iespieda glītās rociņas sanos un izslēja elkonīšus, lai rādītu, kā jāizturas. Un rociņas bija tik glītas. Jauka viņa bija.

Bet tirgotāja meitiņa ne pa jokam sadusmojās, zinādama, ka viņas tēvu sauc Madsens un uzvārds beidzas ar sens, un viņa, cik lepni vien mācēdama, teica:

„Bet mans tēvs var nopirkt konfektes par simts dālderiem un izdalīt pa labi un pa kreisi! Vai tavs tēvs to var?”

„Jā, bet mans tēvs,” sacīja skrīvera meitiņa, „var ielikt gan tavu, gan arī tavu tēvu un visus tēvus avīzē! Māmiņa saka – visiem no viņa esot bail, jo mans tēvs vada avīzi!”

Tā runājot, meitenīte aiz lepnuma piepūtās, it kā būtu īsta princese, kam jābūt lepnai.

Bet viņpus pavērtajām durvīm stāvēja nabaga zens un  lūkojās pa durvju spraugu. Mazais pat nedrīkstēja ienākt istabā, tik neievērojams viņš bija. Viņš bija palīdzējis ķēkšai grozīt cepamo iesmu un nu bija saņēmis atļauju aiz durvīm noskatīties uz grezni sapostajiem bērniem, kas priecājas, un arī tas viņam aplam daudz.

„Kaut arī es būtu starp tiem!” viņš domāja un tad dzirdēja, ka tika sacīts, un tur patiesi bija par ko bēdāties. Ne graša viņa vecāki nebija varējuši sakrāt, nevarēja atļauties turēt avīzi, nemaz nerunājot par rakstīšanu, un tad nāca sliktākais – viņa tēva uzvārds, un tatad arī viņējais, beidzās ar sens! No viņa nu nekad nekas neiznāks. Tas bija gaužām bēdīgi! Tomēr dzimis, viņaprāt, īsti dzimis viņš bija, un citādi nevarēja būt.

Lūk, tāds toreiz bija vakars.

Pagāja daudzi gadi, un pa tādu laiku bērni izaug par lieliem cilvēkiem.

Pilsētā pacēlās lepns nams, pilns ar brīnišķīgām lietām, visi gribēja to redzēt, pat cilvēki, kas dzīvoja ārpus pilsētas, nāca to apskatīt. Nezin kurš no bērniem, par ko stāstījām, varētu saukt šo namu par savu? Jā, to tak nav grūti uzminēt! Nē, tomēr arī nav viegli. Nams piederēja mazajam nabaga zēnam. No viņa bija kas iznācis, kaut arī viņa vārds beidzās ar sens – Torvaldsens.

Un citi trīs bērni? – Augstdzimtības, naudas un gara lepnuma bērni, nekas īpašs par viņiem nebija dzirdams, bērni kā jau bērni – nodzīvoja labu un svētītu mūžu, viņos bija labs pamats. Tas, ko viņi toreiz bija domājuši un runājuši, bija tikai – bērnu pļāpas...

Tāda nu ir tā Andersena pasaka par bērna pļāpām. Te var pietiekami ilgi rakstīt par to, ar ko  atšķiras bērna no pieauguša cilvēka psīhes un kā tā ietekmē rīcību, tomēr vienu iezīmi būtu vērts uzsvērt. Pieaugušo cilvēku raksturo atbildība par savu rīcību un spēja būt prasīgam vispirms pret sevi, un tikai tad pret citiem. Ja kaut kas neizdodas vai ir noticis kas slikts – pirms pārmest otram, mēģināt analizēt savu rīcību. Godīgi sev uzdot jautājumu: „Vai esmu izdarījis pilnīgi visu, kas bija manos spēkos, lai tas izdotos, vai lai kas ļauns nenotiktu?”. Ja atbilde būs tik pat godīga un, pat ja tā nebūs glaimojoša, tad vīrišķīģi atzīt – „Nē, es neesmu visu izdarījis, lai tas izdotos vai lai tas nenotiktu”. Tad pieaugoša cilvēka pazīme būs lamāt sevi pašu, nevis Sašu un Mašu un meklēt problēmu kur citur. 

[Koļas stāsts] Taču viena no mūsu nacionālās domāšanas īpatnībām ir mēģinājums meklēt problēmu visur kur vien var, tikai ne sevī, ne savā rīcībā. Nepārtraukti dzirdams – „cittautieši nerunā latviski!”. Jēziņ! Vainīgi ir cittautieši! Protams, ir tādi, kas nemaz nevēlas mācīties latviešu valodu, sauc to par suņu valodu, bet ir ļoti daudzi tādi, kas pārvalda valodu, bet viņiem vienkārši nav kur pielietot šo latviešu valodu vai arī tiem rodas iespaids, ka var bez šīs valodas tīri labi iztikt.

Tā, zemesgrāmatas nodaļā es pamanu kādu Koļu, kurš ir atnesis veselu čupu dažādu nostiprinājuma lūgumu.

Pie galda sēž Rasma un pieņem dokumentus. Vairākas pazīmes liecina, ka Koļa ir kādas nekustamo īpašumu firmeles mākleris, kurš ir atnācis ar kārtējo dokumentu paku un visai bieži nāk pie Rasmas. Dzirdu, ka saruna notiek krievu valodā. Rasmai garlaicīgi darbā un vientuļi dzīvē – vīrs pirms pieciem gadiem aizgājis aizsaulē, bērni jau sen Anglijā, mazbērni knapi runā latviski. Viņa labprāt patērzē ar šo jauko krievu puisi, jo krievi nav tik atturīgi kā latvieši. Turklāt, Koļa, Rasmas ieskatā, ir „tīri ēdama sēne”. Eeeh, būtu viņa 20 gadus jaunāka, viņa tā Koļu nostiprinātu!

Tas pats Koļa pamanāms CSDD tehniskās apskates nodaļas kasēs. Šeit sēž Antra. Koļa nenāk tik bieži uz CSDD kā uz zemesgrāmatu. Šeit jau nebūs „Čau, Rasma!”. Šeit Koļa ir pieklājīgs un lietišķs. „Labdien!” – „Labdien!” Taču Antra, ieskatījusies Koļas dokumentos un noskaidrojusi, ka viņa nelatviskais uzvārds ir Ņečitailo, uzreiz pāriet krievu valodā un saka Koļam – „Вам надо платить столько-то и столько-то. Ворота № 5”. Kāpēc Antra runā ar Koļu krieviski? Tāpēc, ka Antrai apnika n-to reizi dienā pāriet krievu valodā un atkārtot krieviski to, ko tikko pateica latviski. Šodien Antrai jau divi tādi trapījušies. Nē, Antrai apnika. Antra jau nešķiro vai konkrētais Koļa zin valsts valodu vai ne. Antru mājās gaida meita un dēls. Viņa grib ātrāk tikt uz mājām bez sačakarētiem nerviem, samīļot bērnus un pirms gulētiešanas paspēt uzzināt kādas sekmes atvasēm ir skolā. Antra jau ir dzīvs cilvēks, viņai [tā domā Antra] nemaksā tik daudz, lai integrētu katru cittautieti un motivētu viņu runāt latviski. Taču kā tas izskatās no malas? Koļa ir priecīgs, viņš atradis savu Rasmu Nr. 2. Arī šeit ar viņu runā krieviski!

Tā Koļa, vienā dienā apstaigājis vairākas iestādes, noskaidro, ka īstenībā visi latvieši alkst ar viņu runāt krieviski. Tas viņam imponē. Koļa zin, ka Rasma un Antra ir internacionālistes. Tāpēc viņam nerodas šaubas, ka Latvijā ir jābūt divām valsts valodām. Viņš aiziet parakstīties un piedalās valsts valodas referendumā.

Taču Koļam vēl ir kolēģe Zane, viņa ir biroja vadītāja. Zane vispār ir forša un mīļa. Meitene no Baldones, mājās divi suņi un četri kaķi, māte, patēvs. Vienīga apgādniece ģimenē, katru dienu brauc uz darbu Rīgā, jo Baldonē darba nav, bet Rīgā sadabūt darbu nav tik viegli, tāpēc Zane cieši turas pie tā un draudzējas ar pilnīgi visiem šajā birojā. Zanei jau pāri trīsdesmit, bet ne ģimenes, ne bērnu. Zane šajā birojā pilda arī „dežūrlatvietes” funkciju – tēlo, ka birojā tiek ievērotas valsts valodas likuma normas un klientiem tiek sniegta informācija latviski. Īpaši tiem, kas vēlas pirkt „ņedvigu”, lai noformētu termiņuzturēšanās atļauju. Pie reizes, Zanes uzdevums ir „čivināt” ar jebkurām pārbaudošām iestādēm, ja Koļa vai viņa šefs Toļa pēkšņi saslims ar valsts valodas aizcietējumu un nespēs pienācīgi atbildēt uz uzdotājiem jautājumiem. Tāpēc Zane ar Koļu arī runā krieviski, turklāt Zanei ne mazākā mērā kā Rasmai ir savi kulinārie plāni attiecībā uz Koļu. Taču, ak Dievs! Uz Zani Koļa pat neskatās. Ja Zane mazāk aizrautos ar neveselīgiem ēdieniem, vairāk sportotu un beidzot noņemtu tās nesmukās brilles ar bieziem stikliem, tad varbūt būtu pilnīgi cita lieta.

Tāpēc Koļa drīzāk papļāpas ar kolēģi par politiku, nekā par saviem plāniem brīvdienām, un neslēpj savus politiskos uzskatus. Zanei ir naturāla škrobe par to, taču Zane Koļam neko nesaka. Ilgi viņa nespēj izšķirties starp jūtām un aizvainojumu. Un tomēr pienāk brīdis novilkt sarkanās līnijas. Nē, tas nebūs Liu pasionārums Pučini gaumē. Te izlīdīs ārā sākotnējais Karlo Goci tēls – atriebīga verdzene, kas nodos savu pielūgsmes objektu. Tā nu ir, Zane kļūst par mēmās nacionālās pretošanās kustības ārštata dalībnieci un vienkārši noziņo, jeb, latviski izsakoties, nostučī kur vajag, ka Koļa nerunā latviski. Koļa tāpat neuzzinās par Zani.

Un kad pie neko ļaunu nenojautoša Koļas atnāk Dzintra no Valsts valodas inspekcijas un ar Beinsas kundzes no filmas „Gāztais elks” (The Fallen Idol, 1948) sejas izteiksmi (šo autobiogrāfisko lomu rīmeika gadījumā bez grima varētu lieliski nospēlēt neatkārtojama Solvita Āboltiņa...ak, kāds talants ir bezjēdzīgi izniekots!) sāk uzdot jautājumu

 “Paklau, Koļa! Kāpēc tu nerunā latviski?”

tad loģiski, ka Koļa ir pārsteigts. Viņš ne tikai ir pārsteigts, viņš ir apjucis. Viņš nesaprot, kāpēc Dzintra viņam vispār uzdod šo jautājumu, ja Zane, Rasma un Antra ar viņu runā krieviski. Koļa pat nezin ko atbildēt. Aiz sašutuma viņš sāk stostīties un loģiski – Koļa apjēdz, ka “D-D-Dzintra ir f-f-fašiste!”. Dzintra ir slikta, viņa ir nacionāliste, bet Rasma un Antra ir labas, viņas ir internacionālistes! Viņas runā ar Koļu krieviski!

Bet Dzintra jau neklausās, ko saka Koļa. Ar Turandotas spītību un skaļumu balsī Dzintra stāsta par savas sences izvarošanu, kas notika pirms 1000 gadiem un ka viņa joprojām dzird tās sāpju kliedzienu, šo „il grido“. Bet Koļam ir tikai 26 gadi! Viņš neatceras, kur vakar iebāzis savas austiņas, kur nu par notikumiem pirms 1000 gadiem! Koļas izpratne par vēsturi ir ļoti pavirša. Viņš ir tipisks Latvijas vidusskolas izglītības produkts, kurš domā, ka Napoleons ir kūka, bet Bēthovens ir suņa iesauka no amerikāņu filmas. Koļa kaut ko zin par fašistiem, jo viņa vecvectēvs ir gājis bojā karā, tāpēc Koļa necieš vācu valodu. Pārējā ziņā Koļam ir vējš galvā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Jo pašreizejā dzīves posmā viņu interesē tikai trīs lietas: pirmā – kaitošana, otrā – kaitošana un trešā – arī kaitošana. Viņš stundām ilgi pēta specializētās vietnēs vēja stiprumu jūras piekrastē. Ielēkt autiņā un aizbraukt 50 vai 100 kilometrus no Rīgas vēja meklējumos viņam nav problēma. Loģiski, ka Koļa nespēj atbildēt uz Dzintras jautājumu, kāpēc darbā viņš nerunā latviski. Bet Dzintra viņu turpina purināt un pratināt (Più forte! Più forte!):

„Tad ko, ja tu par darba lietām nevari pastāstīt latviski, varbūt pastāstīsi par saviem vaļaspriekiem? Ar ko tu nodarbojies brīvajā laikā?“ – „Ar k-k-kaitēšanu...“ – galvu nokāris klusi atbild Koļa, pat nenojauzdams, ka kļūda vienā burtā viņam būs liktenīga. „Tad tu esi kaiteklis? Valsts ienaidnieks?! Es tevi atmaskoju!“ – triumfē Dzintra. Nu viss, Koļa izgāž pārbaudījumu. Dzintra spriež savu bargo tiesu un viņas spertie soļi noved Koļu Drošības policijas redzeslokā. Jo tomēr šī ložņāšana gar jūras piekrasti ir vairāk nekā aizdomīga.

Dzintra par spīti savai izcilajai filoloģiskajai izglītībai protams, ir galīgi negudra dāma. Pirms iztaujāt Koļu, kāpēc viņš nerunā latviski, viņa neuzdod jautājumu nedz Rasmai, nedz Antrai kāpēc viņas nerunā ar Koļu latviski? Dzintrai pat neienāk prātā noskaidrot, kas ir tie iemesli, kuru dēļ Koļa nerunā latviski? Kā Dzintra plāno integrēt Koļu, ja Rasma un Antra neveido valodas vidi, kurā Koļam būtu motivācija runāt latviski?

Šeit problēma nav tikai pašā Koļā. Koļam kaut ko vajag. Viņš atnāk uz valsts iestādi, kurā tiek runāts latviski. Pārfrāzējot anekdoti – „Nav rociņu? Nav cepumiņu!“ Koļam ir izvēle vai nu runāt latviski, vai nu mērot ceļu uz pirti. Taču nē! Rasmas un Antras gādīgās rociņas dod viņam visus cepumiņus, kaut arī Koļam arī ir rociņas un viņš spēj aizsniegt cepumiņus. Un pēc tam nāk Dzintra un sākas jampadracis ar valodas zirni.

Un ko dara Koļa šajā situācijā? Koļa cenšas saprast, kurš viņam uzsūtīja Dzintru. Viņš tur aizdomās visus un visas – Zani, Rasmu, Antru. Bet viņš nav Šerloks Holmss! Mokošas neziņas un pārdomu stundas ātri paiet. Viņam viss ir pieriebies. Tā viņas dara visas... Koļa novelk savas oranžmelnās līnijas un ar saukli “Фашизм не пройдёт!” Koļa skrien uz Saktas ziedu tirdziņu, pērk puķes un skrien ar tām pie Atbrīvotāju pieminekļa, kur nokļūst Puķina režīmam draudzīgo un smaidīgo žurnālistu ķēpās un sniedz kaislīgu interviju, kuras satura īsais atstāstījums būtu „Суки латыши – угнетатели русского народа!” („Maitas latvieši – krievu tautas apspiedēji!”). Nākošajā dienā šī intervija kļūst par interneta hitu un noturas ziņu topā veselas divas nedēļas.

Dāmas un kungi! Jūsu priekšā ir scenārijs Hičkoka cienīgas asa sižeta mākslas filmai „126 pakāpieni”!

Nu īsts integrācijas veiksmes stāsts! Patiesībā šis stāsts ir traģikomisks, jo vairāki tīri sakarīgi cilvēki ir nokļuvuši pilnīgi muļķīgā situācijā. Piedodiet, bet tas ir tizli, kad latvietis nerunā latviski ar cittautieti latviešu valodā un pēc tam nepārtraukti sūdzas, ka „cittautieši nerunā latviski”!

[Nolaupītais vokatīvs] Vēl tizlāk izklausās, kad mēs pēkšņi lasām, ka par spīti tam, ka latvieši ar cittautiešiem nerunā latviski, tomēr neizskaidrojamā veidā krievu grinči kopā angļu šrekiem ir nolaupījuši latviešu valodai vokatīvu. Profesors Lāms tā gluži nesaka, bet kaut kāds pārmetums un rūgtums sirdī tomēr ir saklausāms. Ja angļu valodā tiešām nav vokatīva, izņemot dažas arhaiskas formas, tad slāvu valodās, tai skaitā krievu, eksistē vokatīvs. Tā, Lūcijas Garūtas kantātes „Dievs, tava zeme deg!” pareizais tulkojums būtu „Боже, твоя земля горит!”, nevis, kā dažreiz var lasīt „Бог, твоя земля горит!”. Kā redzam, vārdam „Dievs”, atšķirībā no krievu valodas,  vokatīva locījuma latviešu valodā vēsturiski nemaz nav. Problēma jau nav krievu valodā, vienkārši daži letiņi slikti pārvalda savu dzimto valodu, kā to raksturo nākošais piemērs.

[Ko (ne)dara mūsu inteliģence?] Un ja kāds domā, ka Koļas stāsts ir autora fantāzijas, nevis skati iz dzīves, tad būtu norādāms, ka Saeimas deputāts Atis Lejiņš nule ir saskaries ar līdzīgu situāciju kādā veikalā Rīgā un par to publiski feisbukojis[10].

„Situācija – tur apmāca jaunu kasieri. Skolotāji-latvieši runā krieviski ar viņu, bet viņa ar klientiem latviski. Prasu apmācītājiem, kāpēc tie runā krieviski, ja viņa tīri ciešami runā latviski, tie parausta plecus, bet, saprot absurdu, pāriet uz latviešu valodu. Tomēr, kad attālinos, sāk atkal krieviski. Tātad iebiedētā latviešu vecākā paaudze nodod normu, ka ar kriev[valodīgajiem] jārunā krieviski, arī jau jaunajai [paaudzei], kas okupācijas laikus nav piedzīvojusi... Acīmredzot, tiešām jāizdod speciālu Valsts rīkojumu, citādi latvietis nekad „nenormalizēsies”. Kur vēl ir otra tāda valsts pasaulē, kurā minoritāte diktē, kādā valodā ar viņu runāt vairākumam? Tā mēs grasāmies sagaidīsīt [sic!] Latvijas 100-gadi?” – neizpratni pauž deputāts.

Ati-bati, gāj’ zaldāti un tiem pakaļ deputāti, apmetuši kuleni, tukši lēja ūdeni!.. Nabaga deputāts! Kur deputāts ir saskaries ar tādu aktu kā Valsts rīkojums?  Vai Svetka no Daugavpils viņam pačukstēja? Turklāt, spriežot pēc viņa pareizrakstības, krievu grinči tajā pašā veikalā viņam nolaupījuši (vai labākajā gadījumā „недодали вместе со сдачей”) arī nominatīvu! Piedodiet, bet tas ir tizli spriedelēt par latviešu valodu un lietot akuzatīvu, nevis nominatīvu pēc vajadzības izteiksmes priedekļa „jā-„!

Vēl tizlāks ir mēģinājums saskatīt šajā situācijā to, kas tur nemaz nav. Deputāts apgalvo, ka „minoritāte diktē, kādā valodā ar viņu runāt vairākumam”, taču viņa stāstā nekas neliecina par to. Deputāts melo, labākajā gadījumā murgo. Nu nav šajā stāstā liecību, ka kasiere būtu uzvedusies neadekvāti un ar putām uz lupām prasītu, lai ar viņu runātu krieviski. Un pat ja viņa prasītu, kāds pamats latvietim tam piekrist un ar viņu runāt krieviski? No situācijas apraksta izriet tieši otrādi, ka kasiere nemaz neprasīja, lai ar viņu runātu krieviski, turklāt, deputāts ir pārliecinājies par to, ka kasiere runā latviski, bet kaut kāda iemesla dēļ latvieši dod priekšroku krievu valodai saziņā ar viņu. Un kasiere arī nemaz nemēģināja iebiedēt vecāko latviešu paaudzi. Pierādījumu tam nav.

Faktiski deputāts manipulē ar sabiedrisko domu, aktualizējot problēmu, kuras risinājums ir atkarīgs nevis no „minoritātes” pārstāves, bet gan no vairākuma attieksmes pret savu valodu un valodas vidi. Un pašas problēmas pēc būtības jau nav, tā eksistē tikai deputāta Lejiņa galvā. Ja deputāts nespēj tik elementārā jautājumā noskaidrot kas ir kas, tad ko mēs varam sagaidīt no viņa sēdēšanas Saeimā?

Tā vidusmēra latvieša mūžīga feisbukošana, tvītošana, komentēšana ir vienkārši sabiedrības sērga. Mūsdienu latvietis vairs neiedomājas savu dzīvi bez šiem digitālā laikmeta sasniegumiem. Stāsta, ka kādreiz britu zinātnieki veikuši eksperimentu: itālim sasēja rokas un ... viņš nespēja runāt! Nav jābūt par britu zinātnieku, lai būtu skaidrs: atslēdziet latvietim internetu un viņš nebūs spējīgs aizstāvēt Latvijas valsti apdraudējuma gadījumā! Atņemiet latvietim feisbuku un tvīteri, liedziet viņam iespēju komentēt! Kas būs? „Шеф, всё пропало! Клиент уезжает, гипс снимают!” Latvietis vairs nespēj cīnīties par latvisku Latviju. Jo visa cīņa par latvisku Latviju diezkāpēc notiek tikai virtuālajā vidē. Pa to laiku ziņu portāli publicē kārtējo šausmu stāstu: „Traģēdija daudzbērnu ģimenē: kamēr māte sēž feisbukā, nomirst 8 mēnešu vecā meitiņa”[11].

Taču nebūtu taisnīgi uzvelt bezdarbību tikai komentētājiem. Bez tiem, diemžēl, fundamentāla Latvijas problēma ir tieši inteliģencē, jeb sociāli un nacionāli aktīvas inteliģences neesamībā. Totālais garīgo orientieru trūkums! Un kā redzam – šī problēma nav jaunlaiku problēma, tā ir hroniska. Un nevajag iedzimtās kaites skaidrot kā padomju laika mantojumu! Par to rakstīja vēl pirms 90 gadiem.

„Palūkojoties mūsu pēdējo gadu desmitu sabiedriskās dzīves vēsturē, jāliecina [t.i. jāsecina], ka mūsu valsts darbinieku savtīgums ir nācis kā mantojums no tēviem un vectēviem. Jau mūsu viscēlākā nacionālās atmodas laikmetā vērojama stipra personiska prakticisma un šauri materiālistiska, egoistiska apakšstrāva, kas iet līdzi mūsu atsvabināšanas kustībai. „Ņemat kuru katru bagātu latvieti, rīdzinieku, liepājnieku vai jelgavnieku,” – saka R. [Roberts] Klaustiņš, „paprasat, kāda apetīte viņam bija, kad viņš ar vīzēm soļoja pa Rīgas vai Jelgavas šoseju pretīm nezināmajai nākotnei. Visam  tam izsalkušam baram, kas līdz tam bija staigājis vīzēs un nātnas biksītēs, nevarēja būt nekādu cēlu ideālu: viņiem bija veca, ieilgusi ēstgriba, kuru nevarēja piepildīt skaistiem vārdiem. Mūsu sabiedrība ir jauna mantraušu, krājēju, veikalnieku sabiedrība, kurā trūkst mantīgas inteliģences un altruistiskas tradīcijas...” ...

Visa mūsu sabiedriskā un kultūras darbinieku inteliģence savā vairumā nāk no sabiedrības pašiem apakšējiem slāņiem. Ja ne mēs paši, tad mūsu tēvi, katrā ziņā ir dzimuši rijās, un ja ne paši, tad tēvi un brāļi staigājuši pakaļ cūku bāram, izbaudīdami visu kalpu kārtas likteni. Tas, ka mūsu kārkluvācietības saģiftētā vecākā inteliģence un pilsonība bija kulturēlā ziņā impotenta, deva arī lielāku un vieglāku iespēju apdāvinātākiem kalpiem un proletariešiem pacelties latvju sabiedrības un kultūras priekšgalā. Sevišķi viņas enerģiskā jauna paaudze parādīja lielas izplešanās tieksmes, un pēc pāris paaudzēm mēs viņus jau redzam kā valsts vadoņus, partiju līderus, lielākos kultūras darbiniekus. Tas vienkārt, gan liecina par viņu lielās uzņēmības un gara spēku, bet, otrkārt, izskaidrojams arī ar to tukšumu, ko vajadzēja pildīt mūsu pirmās pilsonības un inteliģences atvasei.

... Mūsu pirmam lāstam – mantīgās inteliģences trūkumam – pievienojas otrs – zemes mazā produkcija. Kas pārcirtīs šos divus mezglus, tas atsvabinās Latviju no tiem politiķiem-tirgoņiem, kas tagad apkauno mūsu tautu un valsti.

Tiešām. Tie nedaudzie politiķi, kas nedzen veikalus, ir mūsu pirmās mantīgās pilsonības un inteliģences atvase, kā arī mūsu politiskie ideālisti: dzejnieki, rakstnieki un žurnālisti, kuri nekāda veikala nemaz neprot sev par labu uztaisīt. Bet politiskie spekulanti ir tie, kas izbadojušies, reiz tikuši pie valsts siles, rauj ko nagi nes. Viņu ēstgriba ir ieilgusi, tagad tā jāapmierina visādiem līdzekļiem.

Mēs esam vēl vergu laikmeta paaudze. ... Viens no pirmajiem, kas uzrādīja šo latvju pilsonības trūkumu, bija Jānis Asars. Viņš teica, ka latvieši cēlušies turībā, bet nav spējuši izstrādāt latviskas pilsonības formas. Ārējās formas, – kā ģērbties, saieties, sarunāties, – latvju pilsonība esot piesavinājusies no vācu sīkiem pilsoņiem, tā kā īsti latviska nekā neatlicies latvju labākām familijām. Zināms, arī vāciskas tās nav palikušas, bet apstājušas taisni puskoka stadijā – viņi palika par puskoka lēcējiem nevien nacionālā, bet arī sabiedriskā ziņā, arī kā pilsoņi. Pilsoņi pēc mantas stāvokļa, bet zemnieki pēc garīgās kultūras. Un uz šiem pamatiem latvju pirmai pilsoņu paaudzei augusi iedomība, sīkstulība un neīstas slābanas jūras. ...

Vai vēl šodien nav spēkā atziņa, ka ārējās sadzīves formas mūsu pilsonība verdziski atdarina pēc vietējās un ārzemes vācietības paraugiem? – Par lielu nožēlošanu, uz šiem jautājumiem jāatbild ar – jā. (Ernests Blanks, Nācija un valsts, otrais izdevums, Jelgava, 1926, 36.-39.lpp.)

Izskatās, ka latvieša vēlme ar cittautieti runāt viņa valodā ir latvieša zemapziņā esoša un racionāli neizskaidrojama vēlme atdarināt šo cittautieti. Turklāt, šis novērojums izgaismo vēl vienu paradoksu: latvieša patriotisms, valoda – viena no senākajām Eiropā, karogs – arī viens no senākajiem Eiropā, ir domāts drīzāk pašidentificēšanai tautas ietvaros („savējie sapratīs”), bet tiklīdz latvietis nonāk saskarsmē ar cittautieti, bieži vien latvietis izvēlas mimikrijas ceļu un cenšas runāt cittautieša valodā un uzreiz saritināt karogu un ielikt viņu kur dzīļāk. Šajā kontekstā visi kliedzieni, ka „cittautieši nerunā latviski” izklausās nu ļoti dīvaini.

Ja jau [19]divdesmito gadu sākumā sūdzējās, ka mums nav mantīgas inteliģences, un sabiedrībā trūkst ideāli, tad pašlaik trūkst gan ideāli, gan pati inteliģence piedzīvo intelektuālo pagrimumu. Problēma jau nav tajā, ka mums nebūtu vispār cilvēku ar augstāko izglītību – tādu ir pilnu pilnam, vienkārši nav tādu, kas ar savu raksturu un pilsonisku pozīciju spētu ar savu piemēru, saviem darbiem veidot tautas garīgo saturu. Diskusijas palika seklas, tie, kas tiek pie runas, atgremo to pašu veco materiālu. Tie, kas dekorējas ar kaut kādiem amatiem vai akadēmiskiem grādiem, baidās atklāti runāt, lai tik nepazaudētu savu amatu, vietu, ja nu kādam kaut kas nepatiks.  Nedaudzi savādāk domājošie intelektuāļi šur tur publicē interesantu rakstu, bet šīs publikācijas ir domātas drīzāk šauram interesentu lokam, un no šiem domu graudiem nekas prātīgs neizaug.

Līdzīgi kā līdzībā par sējēju (Lūkas ev. 4:4-8) šie domu graudi sakalst, jo nav slapjuma, tos nomāc ērkšķi, apēd putni. Laba zeme, kurā šie domu graudu varētu uzdīgt un nest simtkārtīgus augļus, būtu pašapzinīgi izglītota sabiedrība, kurā eksāmenu jautājumu zagšana būtu neiedomājama, kur tiektos pēc izglītības pirmām kārtām zināšanu, nevis diploma vai atzīmes dēļ. Taču tā izglītības graušana, kas notiek Latvijā ir postoša. Acīmredzot, mēs neesam nonākuši tik dziļā krīzē (kad jau būs stipri par vēlu), lai izprastu vienu elementāru patiesību, ka normālā valstī skolotājs ir ierēdnis Nr. 1, ka viņš ir viens no sabiedrības pīlāriem un viena no cienījamākajām profesijām. Ja valsts uztver skolotāju kā valsts ienaidnieku, tad kādu nākotni šī valsts cer sagaidīt? Un nevajag šeit ironizēt par Vējoni, kuram galvā vēja ir vairāk nekā Koļam. Šis ir īpaši klīnisks gadījums.

Viss, kas pašlaik notiek Latvijā ir pilnīgi pretējs normālajai loģikai. Bērniem ir tikai tiesības, bet nekādu pienākumu. Bērnus interesē atzīmes un diplomi, nevis zināšanas. Vecāki arī nav gudrāki. Var lamāt padomju laiku, bet tur vismaz bija laba un pamatīga izglītība. Toreiz normāli bija precēties 20 gadu vecumā un ka laulātajam pārim uzreiz bija 1,2,3 vai pat vairāk bērni – sociālisma cēlājiem bija nepieciešamas stipras un kvalificētas darba rokas. Grūtniecība ārlaulībā bija visai rets gadījums. Ja cilvēkam bērns ir 20 gadu vecumā, tad nekādas dzīves gudrības, ko šis vecāks varētu nodot savam bērnam nav, turklāt strādājošs vecāks reti kad ir mājās un var pilnvērtīgi pavadīt laiku ar bērnu, tāpēc tieši skolotājam bija jāuzņemas svarīgākā loma ne tikai bērna izglītošanā, bet arī viņa rakstura izkopšanā. Ir daļēji taisnība, ka padomju sistēma ne vienmēr ļāva attīstīties personībai, vienādošana (kr. уравниловка) tomēr bija daļa no valsts ideoloģijas, taču ja cilvēks bija stipra personība ar stipru raksturu, tad neviena padomju skolā nevarēja to lauzt un pakļaut.

Izcilais prūšu ģenerālis, kultūrfilozofs un militārteorētiķis Frīdrihs fon Bernhardi savā slavenākajā un skandalozajā grāmatā „Vācija un nākošais karš” (1913) uzskatīja, ka sabiedrības patriotismu veicina un uztur trīs sociāli institūti – skola, armija un prese. Kā varam redzēt, skola mums ir izdzīvošanas robežas, armija mums ir tik profesionāla, ka sastāv vien no algotņiem, prese mums...par to labāk vispār neizteikties...aiz reta izņēmuma, lielākoties vieni nezinīši raksta citiem nezinīšiem. Analītiskie raksti vispār ir izzuduši. Žurnālistika ir kļuvusi par intelektuālo fastfūdu. Rakstā tiek izteiktas divas-trīs domas, aizmirstot sniegt tām daudzmaz izvērstu pamatojumu. Žurnālistika ļoti uzskatāmi raksturo tautu, jo pat pavirša preses analīze rāda, ko var tautai „iebarot”. Līdzīgi ir ar reklāmām. Tāpat kā putnubiedēklis „valkā” sava īpašnieka drēbes, tā arī reklāma ir tāds pats tautas dvēseles spogulis kā prese.  Jo reklāma ir stulbāka, jo stulbāka ir mērķauditorija, kurai tā domāta, un otrādi.

Tauta katru dienu tiek apdullināta ar negatīvām („šokējošam”, „prātam neaptveramām”, „sirdi plosošām”) ziņām. „Kāda valsts – tādas ziņas” – atkal flegmatiski pateiks vidusmēra latvietis. Ziņu portāliem neeksistē nekādi ziņu atlases kritēriji. Clickbait ir mūsu viss.

Ceturtdiena, 2015. gada 29. oktobris, APOLLO TOP3 ziņas: „Vīrietis savu brāli nogalina ar kartupeļiem” (36 kompetentu komentētāju pienesums), „Meita sadusmojas uz māti un iešauj viņai galvā” (51 vērtīgs komentārs), „Sinoptiķi sola aukstāko nakti šomēnes jau šonakt” (14 komentāri – būtu aktīvāk komentējuši, gaisa temperatūra noteikti paceltos par 10 grādiem!).

Tauta tiek notrulināta ar nevajadzīgām ziņām: tiek apspriesti kaut kādas Kardašjanas (kas viņa tāda vispār ir???) apaļumi, Lienes vai Olgas aizkustinoši, romantiski vai apburoši foto, „Ronaldu Rīgā uzzina, ka kļuvis par dvīņu tēti”, „Tīrās šausmas! Ķirurgi vīrietim izoperē resno zarnu ar 13 kilogramiem "aizcietējuma"”. A-i-z-g-r-ā-b-j-o-š-i!  Tā nu zūd intelektuālais elements mūsu kultūrvidē. Ar nožēlu jākonstatē, ka mūsu valstī nav palicis neviens veselīgs formējošs un regulējošs sociāls mehānisms – pasīva tauta bez rakstura, zaglīgi politiķi, kas ir cēlušies no tās pašas masas, bieži vien nekompetenti žurnālisti, inteliģence, kas prot tikai sūkāt, bet neprot kost.

Neviena patriotiska audzināšana nebūs efektīva, ja nacionāla un valstiska apziņa nenāk no cilvēku dvēselēm. Nav šaubu, ka Latvijā ir daudz patiesu patriotu, tikai tie politiķi, kas runa par brīvību un neatkarību, patiesībā piedāvā tautai tikai brīvības un neatkarības imitāciju. Izsakoties Semjuela Džonsona vārdiem, tā ir kā viltota nauda – izskatās un džinkst līdzīgi, bet tai ir pilnīgi cits svars un iekšā ir pilnīgi cits metāls. Mehr schein, als sein. [Vairāk izskatīties, nekā būt.] Un te nav runa par „Saskaņu”. Visos valsts svētkos mūsu valsts pirmās amatpersonas ar nopietnu sejas izteiksmi dodas pie Brīvības pieminekļa ar ziediem, bet ja uzmanīgi ieskatīties, tad tie nemaz nav ziedi, bet gan puķes. „Vienotība”, „Nacionālā apvienība”, „Zaļo un zemnieku savienība” un daudzi citi pie varas esošie spēki ir ne mazāk postoši un kaitīgi valstij kā „Saskaņa”. Starpība tikai tāda, ka NATO noslēpumi Maskavai tiks nodoti nevis uz sadarbības, bet pirkuma līguma pamata. Un parastie cilvēki ir spiesti izvēlēties starp esošajām varas partijām, kaut arī viņiem daudz kas nepatīk, jo viņiem ir jāizvēlas starp diviem vai trīs ļaunumiem mazākais. Taču mazākais ļaunums tomēr paliek ļaunums un to nedrīkst aizmirst.

Tas arī ir tas iemesls, ka visi tie tvīti un komentāri kļuvuši par savdabīgu tautas daiļrades, ilgu un cerību izteiksmes formu, sava veida digitālajām dainām – ko redzu, to apdziedu. Bet šīm digitālajām dainām ir tikai aprakstošs, meditējošs saturs un absolūti iztrūkst rezolutīvais elements. Kā saka Marija Kallasa izrādē „Meistarklase” – „Ārija bez kabaletas – tas ir kā sekss bez orgasma!”

Latvieša sašutuma pilnas smadzenes kūp un mutuļo, bet šis tvaiks tiek radīts ārpus valsts mašīnas, tas nenonāk pareizajās caurulēs un nekustina virzuli, līdz ar to šis tvaiks vienkārši izgaro bez jebkādas lietderības. Acīmredzami, nepietiek vien ar preambulām un kodolu, ir jābūt kaut kam citam – principiāli jaunam valsts dzinējam, lai parastais nepamierinātības tvaiks pārvērstos par radošu un lietderīgu enerģiju. Acīmredzami neesam vēl izauguši līdz šai apziņai un to aizvieto tipiska bezjēdzīga latviska prātošana par tēmu „Vai man vienīgajam šķiet, ka ...?”, „Cik ilgi mēs pacietīsim…?”, „Kādā valstī mēs dzīvojam?”, „Kāpēc es nebrīnos, ka ...?”. Šajā ziņa latvieši ir īstie vācieši Nr. 2! Domātāju, dziedātāju, dejotāju un dzejnieku tauta! Stark im Leiden, schwach im Handeln. [Stiprs ciešanās, švaks rīcībā.]

Uz šo tukšprātniecību var atbildēt ar diža vācu filozofa Imanuela Kanta domu: neviens nedrīkst sūdzēties, ka viņu mīda kājām, ja viņš pats ļāvis sevi pārvērst par tārpu!

Latvietim patīk noziņot feisbukā, tviterī, kādā ziņu portālā par kaut kādu problēmu. Un no problēmas apraksta izriet, ka pats latvietis nav pat pirkstu pakustinājis, lai šo problēmu atrisinātu (viedtālruņa pogu spaidīšana neskaitās).

Var jau mēģināt meklēt ziņu portālu sazvērestību, ka tie publicē tikai ziņas, kas izraisa tikai jautājumus, nevis dod atbildes, jo uzturēt intrīgu ir krietni svarīgāk (klasiskais – „Turpinājums sekos”), nekā dot skaidru un patiesu informāciju lasītājam. Taču patiesība ir krietni vienkāršāka. Latvietis joprojām gaida, ka kāds kaut ko izdarīs viņam par labu, bet viņa vietā. Latvietis nav pieradis pats risināt problēmas.

Tad par kādu autonomu, uzņēmīgu, izturīgu, darbīgu, uzupurēties gatavu un pienākumu apzinīgu latvieša dvēseli runājis profesors Zālīte? „Vienaldzīgs, neizturīgs, neerģisks, nepastāvīgs pēc savas dabas ir krievs. Viņš gan uz brīdi par vienu otru lietu var sajūsmināties, bet viņam trūkst pacietības, enerģijas, izturības, nelokāmās gribas, lai spraustajam ideālam sekotu un to realizētu. Drīz viņš visam vienaldzīgi atmet ar roku, jo galu galā viss viņam, kā flegmatiķim, ir „ņičevo” (ничего). – Tāda tauta, kurai viss ir „ничего”, zināms, nevar tāles sniegt.” (Zālīte, op.cit., 15. lpp.). Tātad, vai man vienīgajam šķiet, ka ne jau vidusmēra krievs, bet vidusmēra latvietis precīzi atbilst profesora Zālītes krieva raksturojumam? Ar ko krievu „ņičevo” principiāli atšķiras no latviešu „gan jau”? Un kuŗš tad te ir „Slāvs” un kuŗš ir „Neslāvs”??? Vai tiešām tikai Krieviju ar prātu nesaprast?

Kā apgalvoja viens pazīstams politiķis ar pietiekami sliktu reputāciju mūsdienu vēsturnieku acīs, masām piemīt sieviešu raksturs. Kā mēdza teikt viens mans draugs ar labu reputāciju vismaz sieviešu acīs – neviena sieviete neļaus ar sevi darīt to, kas viņai nepatiktu vai būtu nepieņemams.

Ja latvietis sūdzas, ka cittautieši nelieto valsts valodu – tad problēma galvenokārt ir tikai pašā latvietī. Viņš to ļauj darīt vai tas viņam pat šķiet pieņemams. Nevar dzīvot saskaņā ar sieviešu loģiku – pati izdomāja un pati apvainojusies. Jebkuras valsts iemiesojums ir sieviete. Māte Latvija nav izņēmums. Taču lai to aizsargātu jābūt vīrišķībai, nevis sievišķībai valsts lietās.

Mūsdienās arī ne pārāk labi zināmais un latviski vispār netulkotais skotu morālists Semjuels Smailss [Samuel Smiles, 1812-1904] šajā sakarā rakstīja savā slavenākajā darbā „Raksturs” [„Character”, 1871]:

... Vīrišķībai, kas mums ir nepieciešama dzīvē, nepiemīt varonīguma iezīmes. Vīrišķība var izpausties ikdienā tapat kā vēsturiskajos piemēros. Vīrišķība ir nepieciešama, lai būtu godīgam – pretoties kārdinājumam, runāt patiesību, būt par to, kas mēs īstenībā esam, nemēģinot parādīt sevi tādus, kādi mēs neesam īstenībā, dzīvot godīgi pēc saviem līdzekļiem, nevis bezgodīgi izmantot svešu naudu.

Liela daļa nelaimju un ievērojama daļa netikumu pasaulē ir vājuma un neizlēmības rezultāts, citiem vārdiem, tos izraisa vīrišķības nepietiekamība. Cilvēki zin, kas ir labs un kas ir slikts, taču viņiem nepiemīt vīrišķība darīt to labo; viņi izprot pienākumu, kas viņiem ir jāizpilda, bet viņi nevar bruņoties ar izlēmību, kas ir nepieciešama tā izpildei. Vājš un nedisciplinēts cilvēks ir atkarīgs no katra kārdinājuma; viņš nevar pateikt „nē”. Un ja viņam apkārt esoša sabiedrība ir slikta, tad redzot sliktu piemēru, viņš visvieglāk iet ļaunuma ceļu.

Neapstrīdami, ka raksturu var uzturēt un stiprināt tikai ar enerģiskas paša rīcības palīdzību. Gribai – rakstura centralajam spēkam – ir jābūt pieradinātai pie izlēmības – savādāk tā nekad nebūs spējīga pretoties ļaunumam un iet labā ceļu. Izlēmība piešķir spēku palikt nelokamam, savukārt piekāpšanās, pat neliela, var būt pirmais solis krišanas virzienā, kas tālāk ved pie bojāejas.

Vērsties pie citiem pēc palīdzības, pieņemot jebkādu lēmumu, ir vairāk kā bezjēdzīgi. Cilvēkam ir jāpierod paļauties uz saviem paša spēkiem un grūtību brīžos būt atkarīgam tikai no paša vīrišķības. Plutarhs stāsta par kādu Maķedonijas valdnieku, kurš kaujas laikā ir pametis kaujas lauku ir devies blakus pilsētā, lai upurētu Hēraklam; tajā pašā laikā viņa pretinieks Emīlijs, kamēr valdnieks lūdza dievībai palīdzību, cīnījās ar zobenu rokā un uzvarēja kaujā. Un to pašu ikmirkli mēs redzam un sastopam ikdienā.

Ir daudz labu un vīrišķīgu nodomu, kas beidzas tikai ar vārdiem; tiek plānoti varoņdarbi, kuri nekad netiek izpildīti; tiek plānoti pasākumi, kurus neviens tā arī nesāk; un tas viss tikai vīrišķīgas izlēmības neesamības dēļ. Labāk klusējoša mēle, bet daiļrunīgs darbs. Dzīvē un darbos darbība ir labāka pār runām, un īsākā atbilde no visām ir – izdarīt. „Svarīgos darbos – saka Tilotsons, – nav lielākā dvēseliskā vājuma pierādījuma pār neizlēmību un svarstīšanos tajos laikos, kad apstākļi ir skaidri un nepieciešamība ir neatliekama. Mūžīgi mēģināt sākt jaunu dzīvi, bet neatrast laiku to izpildīt, ir līdzvērtīgs tam, ja cilvēks atliktu ēšanu, dzēršanu un miegu no vienas dienas uz otru, līdz brīdim, kamēr, beidzot, galīgi nenovājēs un nenomirs no bada”.

Ne mazākā pakāpē ir nepieciešama tikumīga vīrišķība, lai pretotos tā samaitajošajam iespaidam, ko sauc par „sabiedrību”. Liela daļa cilvēku, īpaši sievietes, ir tās klases vai kastas vergi, kurai pieder. Tas ir neapzinātas sazvērestības veids, kas eksistē starp tās locekļiem un kas vērsta pret katra no viņa individualitāti. Katram lokam vai šķirai, katrai klasei ir savas paražas un noteikumi, kuru izpilde ir obligāta, lai nekļūtu par spitālīgo citu acīs. Pirmos paverdzina mode, otros paražas, trešos – sabiedriskais viedoklis, un tikai nedaudziem piemīt varonība domāt neatkarīgi no savas sektas un iziet personiskas domāšanas un darbības svaigajā gaisā. Mēs ģērbjamies un ēdam un sekojam modei, kaut arī riskējam nokļūt parādos; dzīvojam ne tik no pašu līdzekļiem, cik saskaņā ar mūsu klases māņticīgajiem noteikumiem. Kaut arī mēs nievājoši izsakāmies par indiāņiem, kuri saplacina galvas, un par ķīniešiem, kuri saspiež kāju pirkstus, bet pietiek paraudzīties uz mūsu modes kroplībām, lai pārliecinātos, ka tā pati kārtība eksistē visur.

Tikumīgais gļēvums ir redzams tik pat lielā pakāpē sabiedriskajā, cik arī privātajā dzīvē. Daži neaprobežojas ar kalpošanu bagātajiem, bet zemojas arī nabagu priekšā. Iepriekšējos laikos glaimoja, nesakot patiesību cilvēkiem, kas ieņēma augstus amatus; tagad glaimošana izpaužas nesakot patiesību zemākiem. Tagad „masām” ir politiska vara un tiek pastiprināta tieksme tās lutināt un teikt tikai saldas runas. Tām [masām] piedevē tikumus, kuri, kā zināms, tām vispār nav. Izvairās no noderīgu, bet nepatīkamu patiesību publiskas paušanas, un, lai iegūtu tautas mīlestību, bieži vien tiek izteikta simpātija tādiem plāniem, kuru izpilde no paša sākuma ir bezcerīga. ... Verdziska kalpošana popularitātei pēdēja laikā ir pieņēmusies svarā un tās ietekme ir izpaudusies sabiedrisko cilvēku rakstura bojāšanās. Sirdsapziņas ir kļuvušas elastīgas. Tagad cilvēkam ir viens viedoklis kabinetam un otrs tribīnei. Publiski tiek izteikts atbalsts aizspriedumiem, kurus nicina privātā sarunā. .... Ir nepieciešams spēks un vīrisķība, lai peldētu pret straumi, jo pa straumi peld tikai beigtas zivis.” [133-137]

Kad profesors Lāms apgalvo, ka „ikviens latvis, pēc gudrības un veiksmes dzīvē tiekdamies, sākot pasaules ceļu, gluži kā pastalas uz naglas atstādams, tēva sētā atstāja arī latviešu valodu”, tad profesors lieto nepareizu gramatisku formu. Latvis ne tikai atstāja, viņš arī pašlaik atstāj un ar šādu attieksmi, visdrīzāk, turpinās atstāt latviešu valodu savā tēva sētā.  Ne tikai meitene Zane no Baldones atstāj latviešu valodu pie sevis mājās, to dara arī Antra no Imantas un Rasmas kundze no Purvciema. Šis process notiek mūsdienās. Un tas notiek tieši tāpat, kā tas notika pirms 200 gadiem.

Ja latvietim patīk sevi padarīt par tārpu, tad nav ko čīkstēt un sūdzēties. Ja latvietis nelietos latviešu valodu saziņā ar cittautiešiem, tad loģiski, ka neviens cittautietis nepiespiedīs latvieti lietot latviešu valodu.

Ja latvietis turpinās graut izglītības sistēmu un pats slikti runās savā dzimtajā valodā, nelietos vokatīvu un nominatīvu, tad neviens cittautietis nepiespiedīs latvieti gramatiski pareizi izteikties.

Par valodu nav ko runāt, tā pati par sevi ir saziņas līdzeklis. Tāpat kā par seksu un biznesu nevajag runāt, ar to jānodarbojas, tā arī valoda vienkārši ir jālieto.

Katram latvietim beidzot pašam ir jāizlemj, vai viņš ir personība, vai viņam ir pašcieņa, un vai viņam piemīt drosme un uzdrīkstēšanās, vai arī viņš ir tārps, kuru mīda kājām, vai arī beigta zivs, kas peld pa straumi. Izvēle nav pārāk liela.

Deputāts Lejiņš saka, ka „man krīt uz nerviem, ka latviešiem ir mazvērtības komplekss: latvieši runā ar krieviem krieviski, kaut gan viņi visi saprot latviešu valodu. Esmu saskāries ar šo problēmu. Tāpēc man daudz labāks būtu viens sīrietis, kam nav krievu impērijas domāšanas veida un kas trīs mēnešu laikā iemācītos runāt latviski vismaz sarunvalodā.” [12]

Tikai sīriešu mums vēl trūka! Var, protams, iedomāties, ka deputāts dzīvo uz Sīriusa Lielā suņa zvaigznājā un ir tik pat tālu no realitātes. Interesants deputāts, jāsaka. Tikko kļuvis par krievu kasieres verbālās vardarbības upuri, kura viena pati ir iebiedējusi un terorizējusi latviešu vecāko paaudzi, bet nemaz neizjūt bailes no kāda sīrieša vai vismaz veselīgu piesardzību. Kārtējas bērna pļāpas! Bet politikā bērnu pļāpām nav vietas! Savukārt, pieaugušajam piemīt arī apdomība, piesardzība un preciziāte. Pirms ko nogriezt ir nepieciešams septiņas reizes nomērīt.  Deputātam pat prāta neienāk, ka tas viens sīrietis, kas atbrauks uz Latviju, objektīvu un pilnīgi skaidru iemeslu dēļ, trīs mēnešu laikā (ja neaizbrauks uz Vāciju) iemācīsies krievu, nevis latviešu valodu, integrēs trīs latviešus savā islamā, un ka galu galā te būs viens sīrietis ar krievu impērijas domāšanas veidu, jo Krievijas darba tirgus viņam potenciāli šķitīs vairāk pievilcīgs, ja viņš tiks uz „austrumiem”. Turklāt, visdrīzāk, šis sīrietis ieradīsies vēl ar šahīda jostu un padalīsies ar to ar trīs integrētiem latviešiem. Un būtu interesanti paskatīties uz šo deputātu no droša attaluma, kas, bruņojies ar Satversmes preambulu, Satversmes kodolu, latvisku dzīvesziņu un – pats svarīgākais – Lielvārdes jostu, integrēs šo sīrieti Latvijas sabiedrībā, spaidot pogas savā viedtālrunī un tērējot ne savu, bet nodokļu maksātāju naudu.

Latvietis joprojām klausās dažādas politiskas pasakas, kaut arī šajā sabiedrības attīstības stadijā viņam tās vajdzētu pašam lasīt. Krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins apgalvoja, ka pasaka ir meli, taču tajā ir mājiens. Kādu mājienu var saskatīt, piemēram, slavenajā Andersena pasakā par princesi uz zirņa? Vai šī pasaka nav par Latviju?

Valodas jautājums ir tas zirnis, uz kura guļ mūsu dārgā princese, mūsu Latvija. Kā zināms, īsta princese ne tikai sev neko neatsaka, bet neko arī pati nedara. Un tā, zirnis ir nolikts gultas dibenā un tad virsū ir uzlikti divdesmit gultasmaisi – Valsts valodas likums, Valsts valodas centrs, valodas kursi, sabiedrības saliedēšanas pasākumi, tolerances kursi, un tad gultasmaisiem virsū kā dūnu pēlis vēl Valsts valodas diena. Un tā mūsu princesei jāguļ. Un kādas sajūtas? “Ak, pavisam nelāgas!” princese saka. “Es nekādīgi nevaru aizmigt un normāli izgulēties. Dievs vien zina, kas tai gultā ir apakšā! Es guļu uz kaut kā cieta, un visa mana miesa ir nospiesta zili melna! Tas ir pagalam šausmīgi!”  Un tā mūsu princese katru nakti guļ ar zirni gultā un visu laiku čīkst un sūdzas. Varbūt ir vērts kaut ko izdarīt? Izņemt to zirni ārā? Ir tāda latviešu paruna – kāds darbs – tāda alga. Ir arī krievu sakāmvārds „Под лежачий камень вода не течёт” (Zem guļoša akmens ūdens neplūst) un vācu sakāmvārds „Regender Hund kriegt mehr als liegender Löwe” (Skraidošs suns gūst vairāk nekā dusošs lauva). Ja nav action, tad kāds effect sagaidāms? Defect only. Acīmredzami, ka princesei nāksies ciest tik ilgi, kamēr latviešu valodā neizzudīs vārdu kopa „nacionāli domājošie”, un tās vietā neparādīsies vārdu kopa „nacionāli darošie”.

[Pie reizes par labskanīgumu] Un šeit ir vērts pāriet pie profesora Lāma beidzamā jautājuma, proti, pie jautājuma par latviešu valodas labskanīgumu. Būtu jāizšķir ārējais un iekšējais labskanīgums. Ārējais labskanīgums ir gaumes lieta, bet iekšējais jau sen ir sapuvis. Ieslēdziet jebkuru ziņu pārraidi latviešu valodā – vislabāk LTV1 „Panorāmu”. Kur jūs tur dzirdat latviešu valodu? Šī ir 17.-18. gadsimta mijas dāņu valoda! Tur taču nepārtraukti raud, čīkst, vaid, klaigā, sūdzas, elso un vaimanā kā Kentervilas spoks! Žvadz vēsturiskas važas, tiek kaltas un labprātīgi uzliktas jaunas. Prezidents kādu piemin. Tos, kuri spēja izdzīvot mūsu veiksmes slazdā, prezidents godina. Viens „paņem un uzmet”, otrs „piemin un godina”, „piemin un godina”, „piemin un godina”... Un šo ciešulīšu, sērdieņu, pastarīšu retoriku mēs diemžēl dzirdam katru baltu dienu.

C’mon, jau ir 21. gadsimts! Kam ienāca prātā doma, ka tas viss var labi skanēt? Labskanīgas var būt vienīgi Federiko žēlabas no Čileas operas „Arliete”. Protams, ar nosacījumu, ka želojas izcils tenors, pretējā gadījumā žēlabas izklausās nožēlojami. Televīzijas štata daiļraudāšanas vecmeistares jau pūlas no visiem spēkiem, bet nekas īsti labs nesanāk. Kas nav labskanīgs – tas nav labskanīgs.

Pie reizes tajā pašā raidījumā vāc vai diedelē ziedojumus! Vai nu kāda ārstēšanai, vai nu lai varētu parakņāties valsts mēroga smilšu kastē ar nosaukumu „Likteņdārzs”! Man ir ļoti nepatīkami atzīt, bet nekas sociāli nozīmīgs vai vērtīgs šajā projektā nav atrodams. Par spīti visiem tautas ziedojumiem, iesaistītiem palīgspēkiem, šis noteikti nav radošs kopības gars, jo tiek konservēta tautas traģiska pagātne, neļaujot šajā dārzā izaugt kaut kam intelektuāli jaunam, nacionāli spēcīgam un potenciāli noderīgam.

Ja runa ir par degradētas teritorijas sakopšanu, tad šis pasākums būtu atbalstāms, taču nav jāaizmirst arī par pārējo Latviju, jo visa Latvija ir viens vienīgs likteņdārzs! Ja tomēr runa ir par kāda zemes pleķa ar iepriekšējo nosaukumu Krievu sala pārvēršanu par latviešu pagātnes apziņas templi,  uz kuru tiek vilināts ar aprakstiem par skaistiem saulrieta skatiem, tad īsti nav saskatāma liela starpība starp šo projektu un Tallinā esošo padomju laikos izveidoto Mārjamē (ig. Maarjamäe) ansambli cīnītājiem par padomju varu Igaunijā – no tā platformas arī pavēras fantastisks skats uz saulrietu! Piedodiet, bet „Likteņdārza” ideja atbilst padomju domāšanai. Nevajag dabai piejaukt politiku!

Turklāt, „Likteņdārza” dibinātāju sarakstā ir gan sabiedrībā tīri cienījamas, gan odiozas personas, piemēram, „demogrāfs” Ilmars Mežs. Kas ir kopīgs visiem šiem cilvēkiem nav zināms. Ja mūsu sabiedrību var pilnīgi nopietni nodarbināt tādi jautājumi kā „cirks bez savvaļas dzīvniekiem” (it kā nepietiek ar Saeimu), tad jābūt konsekventiem pilnīgi visā. Pilnīgi nav skaidrs kā var lolot „Likteņdārza” ideju un vienlaicīgi izaicināt likteņa varu, aicinot bēgļus Latvijā. Tas ir tizli. Piedodiet, bet šī ir iespļaušana sejā Mātei Latvijai!

Ja kādam gribas meklēt vācu skabargas latviešu tautas miesā, skaitīt krievu utis latviešu kažokā, ar tik pat nopietnu sejas izteiksmi, kā tiktu noskaidrots holesterīna līmenis asinīs, mēģināt noskaidrot līkdeguņu procentu sabiedrībā – nu lai viņš to dara. Tādām muļķībām pat nav jāpievērš uzmanība. Ne tik „naida runas” ir bīstamas mūsu valstij cik raudu runas, tārpošana, valsts nodevības un tautas neizlēmības gars, kas kā ļaundabīgs audzējs ir pārņēmis pilnīgi visu sabiedrību. Bīstama ir tukša ņemšanās ar maznozīmīgām detaļām un lietām, no uzmanības izlaižot pašu svarīgāko.

 [Politiska parūkošana] Tomēr pats bīstamākais valstij ir moderna politiska parūkošana – iedzīvotāju izspiešana uz ārzemēm, savu iedzīvotāju „nogriešana” un mēģinājums pārstatīt svešiniekus mūsu zemē. Tā ir nezāļu sēšana kviešu laukā. Šī ir kviešu dedzināšana bez mazākām izredzēm atjaunot tīrumu ne tikai labāk kā bija, bet vismaz ne sliktāk. Šādu likteņdārzu un šādu dzīvesziņu-bioloģiju es nesaprotu. Tā kaitīga un nevēlama. Tā ir ne tikai necieņa pret savu tautu, kultūru, vēsturi, tā ir pretvalstiska kaitniecība, valsts nodevība.

Taču latvietis vai nu baidās par to atklāti teikt vai vienkārši to neredz, jo vidusmēra latvieša uzmanība tiek pastāvīgi novērsta no šiem aktuālajiem jautājumiem. Nepārtraukti tiek aktualizēti jautājumi, kurus jau sen varēja atrisināt, vai izdomāti jauni.

Piemēram, jau 25 gadus tiek diskutēts „vērt vai nevērt, pētīt vai nepētīt čekas maisus?”. Skaidrs, ka atvērt un pētīt. Taču atkal nekas netiek darīts un tiek vien prātots. Visu laiku tiek piesaukti dzimumu līdztiesības un vienādas darba samaksas jautājumi, it kā problēma reāli pastāvētu. Tiek aktualizēti vardarbības jautājumi ģimenē, it kā tikai vīri sit savas sievas (Rasnaču sieva taču sita ar rabarberiem!) un tā viss bezgalīgi. No vienas puses Satversmē tiek nostiprināts vīrieša un sievietes laulības jēdziens un ģimenes nozīme, no otras puses tiek pieņemti normatīvie akti, kas faktiski izjauc starpību starp reģistrētu laulību un faktisku kopdzīvi un pārvelk svītru visam tam, par ko tikko cīnījušies. Faktiski tā ir Pēnelopes audekla aušana – ko viņa dienā noauda, to naktī izārdīja, tādējādi audekls nebija noaužams.

Dažas problēmas tik tiešām pastāv, taču lielākoties šī ir tukša darbības imitācija. Tiek aktualizēts tik daudz problēmu, ka šajā juceklī vidusmēra latvietim nav iespējams noteikt prioritātes un koncentrēties uz patiešām svarīgām lietām. Tas ir kā detektīvfilmā, kur radio tiek ieslēgts skaļāk, lai nozieguma izdarīšanas brīdī neviens nedzirdētu šāvienu vai vismaz tas nebūtu tik skaļš, vai apslāpētu kautiņa troksni. Un šī nav nejaušība, bet absolūti apzināta darbība, tā ir manipulēšana ar vēlētāju un pilsoni.

Tomēr pārsvarā šīs sekundāras problēmas izpilda politiska grabuļa funkciju. Ar to tiek pakratīts, tautas uzmanība novērsta no kaut kā primāra. Tā, tiek meklēta krievu piektā kolonna, nepamanot, ka pa šo laiku ir izveidojusies krietni bīstamāka latviešu piektā kolonna, kas pa kluso iznīcina šo valsti. Sākot ar valsts prezidentu, kurš paviesojies Melngalvju namā un tagad sludina „Pārvērtīsim katru latvju māju par melngalvju namu!”. Biedrība „Gribu palīdzēt bēgļiem!”, biedrība „Droša māja” (kam?), žurnāla „Satori” 160 entuziāstu vēstule un vēl daudzi citi, kas sevi neafišē. Un līdzīga kolonna un līdzīgas darbības bija arī 1939.-1940. gadā, kad valsts elites nodevība un tautas bezdarbība noveda pie valsts likvidācijas. Šie „bēgļu” mīļi vienkārši neapzinās cik rūgtu ironiju ar viņiem izspēlēs liktenis, jo tie nemācās vēsturi un tādēļ nesaprot kāda politika valstī būtu jāveido. Jautājums „Cik zinātniska ir mūsu politika?” ir pārāk apjomīgs, lai to iztirzātu šajā rakstā, tāpēc autors (kādreiz, kad būs noskaņojums un laiks) sola atsevišķu rakstu par šo tēmu, taču bez jebkāda clickbaita un intrīgas– zinātniska tā nav.

Šī parūkošana turpinās arī faktiski naidīgajā attieksmē pret Latvijas tautu. Ja pēc neatkarības atjaunošanas iznīcināja rūpniecību naivā cerībā, ka padomju laika migranti brauks prom (un tie nekur neaizbrauca!), tad pašlaik mūsu valsts zemais ekonomiskās attīstības līmenis un mazie pabalsti tiek pasniegts kā tāds sasniegums, ka „bēgļi” jeb „patvēruma meklētāji” pie mums parādās uz īsu laiku un uzreiz tālāk dodas uz Vāciju lielu sociālo pabalstu meklējumos. Visi atviegloti uzelpo. Pie reizes aizmirstot barona fon Bīlfelda atgādinājumu, ka „pie nabadzīgas nācijas nav ko meklēt pilsonisko un militāro tikumu paraugus; ja valsts nav bagāta, tad tad nevar būt nedz spēcīga, nedz laimīga” (op. cit. I sējums, 278. lpp.).

Šī paliatīvā metode izspiest ne tikai savus iedzīvotājus, bet arī atbaidīt bēgļus neko nedod un neko nerisina, jo Eiropas Savienība ir viena liela laiva, kurā neviena valsts nav nošķirta, un fakts, ka bēglis ir nokļuvis Vācijā, neko pēc būtības nemaina. Tas, kas notiek Vācijā mums ir ne mazāk svarīgs, varbūt pat svarīgāks par to, kas notiek Latvijā, jo vietējais „piekrišanas centrs” neko nerisina. Kā trāpīgi rakstīja pirms 200 gadiem vācu vēsturnieks Johans Ādams Bergs, Eiropas valstis veido tik vienotu sistēmu, ka lielgabala šāviens Lisabonā nekavējoties atbalsojas Pēterburgā.

Un tomēr! Cik vien šī sistēma nebūtu vienota, kā runāja Semjuels Smailss, „nācijām ir jātiecas uz sava rakstura saglabāšanu tāpat kā arī atsevišķām personībām; pie konstitucionālās iekārtas, kad visas klases vairāk vai mazāk ir iesaistītas valsts pārvaldē, nacionālo raksturu neapšaubām noteiks vairākuma, nevis mazākuma morālās īpašības. Un tās pašas īpašības, kura nosaka atsevišķu personību raksturu, nosaka arī nāciju raksturu. Ja tām nepiemīt dvēseles devīgums, godīgums, tikumīgums un vīrišķīgums, tad viņas neiegūs citu nāciju cieņu un tām nebūs svara pasaulē. Lai iegūtu raksturu nācijai ir nepieciešams iemācīgies cienīt svešas tiesības, pakļauties disciplīnai, stingri izturēties pret sevi un pildīt pienākumu. Nācija, kurai nav augstāko dievību pār naudu un mantu, noteikti nonāks uz slikta ceļa. Šeit būtu labāk atgriezties pie Homera dieviem, neka pielūgt šīs, jo pagānu dievībām tomēr piemīta kaut kādi tikumi un tās bija pielūgsmes cienīgas.”

Latvietim nav jākaunās izmantot savu valodu un vajag atklāti runāt par to, kas viņam un valstij ir svarīgs. Kopt savu raksturu vajag ne mazākā mērā kā dziedāšanu. Un kopt valodas vidi arī svarīgak nekā kopt vēsturiskus mītus. Pretējā gadījumā latvietis tiešā nozīmē pārtop vai nu par Papageno ar komisku īdēšanu ar aizslēgtu muti „hm, hm, hm, hm, hm, hm, hm” (individuāli) vai arī sanāk dūcošais koris bez vārdiem kā operā „Madama Butterfly” (kolektīvi). Šādos gadījumos saprast ko īsti latvietis vēlas – tiešām ļoti grūti. Un tas ir svarīgi pat ne tik sadzīviskā līmenī, cik valstiskā un starptautiskā. Daudzas lietas var atrisināt ne jau vietējā līmenī, bet Eiropas savienības līmenī un neizmantot šo iespēju un klusēt – arī ir tizli. Diemžēl, mūsu bāleliņi, kas dodas uz Briseli, bieži vien aizmirst vecā Bismarka pamācību saviem diplomatiem, kurš brīdināja „Nesūtīt no Pēterburgas Krievijas ārlietu ministrijas Vācu impērijai adresētos paziņojumus. Es atgādinu, ka vācu diplomāta uzdevums ir pārstāvēt savu valsti un informēt Krieviju par vācu valdības nostāju tādā vai citā jautājumā. Krieviem ir savs vēstnieks Berlīnē. Ja gribēs kaut ko pateikt – vēstnieks tiks pieņemts un uzklausīts. Bet krievi taču ir viltīgi – viņi taupa uz telegrāfa rēķina, sauc pie sevis vācu vēstnieku un izklāsta viņam, ko grib pateikt Berlīnei. Un vācu vēstnieks tērē mūsu naudu, nododot krievu paziņojumu uz reiha galvaspilsētu.”

[Noslēgums] Un tā, mūsu nelielās kultūrvēsturiskās ekskursijas galā mēs uzzinām, ka mēs neesam likteņu vai valodas ziņā unikāla valsts. Īsāk sakot, mūsu karalis ir kails kā vienā citā Andersena pasakā. Kādi būtu secinājumi? Kails karalis, princese uz zirņa, bērnu pļāpas, zelta zivtiņas vai labās fejas gaidīšana, kas atrisinās visas problēmas, Pelnrušķītes un Neglītā pīlēna kompleksi, Pītera Pena sindroms. Mīlīši, taisnība ir mūsu izcilības ekspertiem, kas noraida Puķina atbalstītāju apgalvojumus, ka Latvija ir neizdevusies valsts! Mēs tik tiešām neesam neizdevusies valsts! Mēs esam pasakaina valsts! Jo tikai pie mums var var atrast tik daudz izteiksmīgu pasaku tēlu vienlaikus!

Visbeidzot, kad mums pusdienās ir pelēkie zirņi, kad galvā pelēko šūnu vietā ir pelēkie zirņi, kad mums naktī gultā ir zirņi, arī pelēkie – tad šīs homoformas nesapratīs ne tikai „austrumu cilvēki”, to nesapratīs arī „ziemeļu”, „dienvidu” un „rietumu” cilvēki. Ne tikai krievs, bet jebkurš normāls savējais to nesapratīs! Un šāda tendence ir vērojama itin visos valstij nozīmīgos jautājumos. Un kad mēs no šīm homoformām tiksim vaļā, tad valstī noteikti būs vairāk loģikas un kārtības.

Šī raksta autors, protams, sagaida pārmetumus, ka „āža kājas, ragi un bārda” lien ārā pa visām spraugām, šī ir (ne)slēptā kremlīnu propaganda, nerunājot par to, ka autora vēstures zināšanās ir milzīgi balti plānkumi, ļoti balti. Ja kāds grib par tiem diskutēt – lūdzu dariet to argumentēti, jo par šajā rakstā minētiem jautājumiem ir jārunā. Tikai, lūdzu, bez bērnu pļāpām. Galu galā, ja mums tā patīk piesaukt senatni, tad mēģinot izprast tagadni, mēs nevaram ignorēt vēsturisku literatūru. Tā ir ļoti uzmanīgi jālasa. Tur var būt pārsteidzoši domu graudi. Kā rakstīja Holbergs „Man vairāk patīk lasīt vecas, nekā jaunas grāmatas, jo labāk es pats uzmeklēju [tīru] avotu, neka smeļu [duļķainu ūdeni] no straumes, kura plūst no tā” (Herrn Ludwig Freyherrn von Hollberg eigene Lebensbeschreibung, 2. Aufl., Copenhagen/Leipzig, 1754, 324. S.)

Dažiem tas varētu nepatikt, bet par šīm fundamentālajām problēmām nevar klusēt. Tas, protams, ir nepatīkami pēc divdesmit pieciem gadiem laulībā uzzināt, ka tas, ko uzskatīja par orgasmu, patiesībā ir astmas lēkmes. Bet neveikt vēsturiskas bagāžas revīziju, atmetot nevajadzīgu balastu, kas kuģi iegremdē ūdenī dziļāk pār kravas līniju, arī nevar.

Šis raksts no pirmā acu uzmetiena izskatās pēc polemikas ar profesoru Lāmu, kuram autors pateicas par pamudinājumu izteikt rakstveidā jau sen radušās domas. Tomēr šis raksts ir par tautas, nācijas, valsts politisku briedumu. Šis raksts ir par to kā viena mūšas lieluma bruce nepienācīgas ārstēšanas rezultātā ir devusi ziloņa izmēra iekaisumu. Jo tas jau izklausās jocīgi, ka krievs domā, ka latvietis viņu apspiež, bet latvietis domā, ka krievs viņu apspiež. Šajā situācijā iztrūkst jebkāda loģika.

Ja latvietis viens pats nespēj atrisināt globālas problēmas, tad tomēr kaut ko viņš var risināt sadzīviskā līmenī – runāt ar cittautieti Latvijā latviski. Kā latvieti uztver cittautietis tomēr ļoti lielā mērā ir atkarīgs no tā kā pats latvietis sevi pozicionē kontaktā ar cittautieti. Un latvietim tomēr kritiski jāizturas pirmām kārtām pret sevi, jo tas nav gluži nopietni piedevēt sev vai citiem to, kas tam pilnīgi nepiemīt – sev labas īpašības, citam sliktas.

Valodas jautājums ir tikai daļa no tā jucekļa, kas valda valstī, problēmu aisberga redzama, dzirdama daļa. Izraisa izbrīnu tas, ka ceturtdaļu gadsimta pēc neatkarības atjaunošanas valodas jautājums ir aktuāls joprojām. Pašlaik vispār grūti iedomāties izglītotu cilvēku, kas varētu dzīvot Latvijā un nezināt vismaz trīs valodas, daudzi pārvalda četras un pat vairāk valodas. Valodas jautājums tomēr ir jāatzīst drīzāk nevis par nacionālo, bet par sociālo jautājumu. Var pat teikt, ka valodas jautājums ir zemāko sociālo, sociāli nelabvēlīgu šķīru jautājums. Tieši tāpēc, kad valodas jautājums tiek aktualizēts visaugstākajā politiskajā līmenī, tad tas jau izraisa neizpratni. Nevienā skolā taču nemāca labas manieres kā atsevišķu mācību priekšmetu un labas manieres ir pašas par sevi saprotama lieta. Kāpēc tad šis sociālais jautājums mūsdienās kļūst par nacionālo?

Jebkurā gadījumā nedz Valsts valodas diena, nedz Valsts valodas likums neveicinās latviešu valodas lietošanu, ja iniciatīva nenāks no paša latvieša. Valoda latvietim ir tas svarīgākais latviskuma elements. Ja to nelietot – tad valoda atmirs. Neko nedarīt un meklēt problēmu cittautiešos, nodarboties ar apšaubāmas zālītes kultivēšanu likteņdārzos, pie reizes censties dabūt „bēgļus” savā valstī un domāt, ka spēs tos integrēt – nu tas nav prāta darbs. Cik mūsu zeme nebūtu zaļa un botāniski plaukstoša, tomēr šāda rīcībā kontekstā ar „bēgļu” plūdiem pārvērtīs mūsu dievzemīti par kultūras tūksnesi.

Vēl romiešu vēsturnieks Lūcijs Annejs Flors ir sadalījis valsts un nācijas attīstības posmus pēc analoģijas ar cilvēka dzīvi. Katrai nācijai ir savs bērnības periods, kuram seko brieduma periods, tad vecumdienas un nāve. Ja mūsu sabiedrībai būtu nosakāms attīstības posms, jeb drīzāk diagnoze, tad kontekstā ar iedzīvotāju statistisku novecošanos, tad tas būtu sinīlais infantilisms. Katra nācija ir izgājusi savu attīstības ciklu. Katrai nācijai tā bija grūta cīņa par vietu zem saules. Vācu vēsturnieks Albrehts Virts, runājot par dažādu nāciju attīstības nevienmērīgumu, atzīmēja, ka tas nav kauns būt par bērnu. Šo domu var paturpināt: nav kauns būt par bērnu, kauns ir palikt par bērnu, palikt bērna prātā, ja liktenis dod iespēju valsts attīstībai, kauns neizmantot likteņa dotās iespējas. Pietiek bimbāt! Ir pēdējais laiks pieaugt!


[1]http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/latviesu-valodas-profesors-nelietot-vokativu-ir-tizli.a236308/

[2] http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/vesturnieks-krumins-latvijai-jabut-gatavai-imigracijas-vilnim--10-gados-varetu-iebraukt-200-000-cilveku.a229146/

[3] http://www.satori.lv/article/urbano-nomadu-identitates-meklejumi

[4] http://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/par-majokla-nodokla-paradu-draud-atsavinat-vienigo-ipasumu-mezaparka.a241168/

[5] http://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/dzemmas-skulmes-gimenei-japardod-dzimtas-relikvijas-lai-samaksatu-nodokli-par-savu-mezaparka-maju.a226643/

[6] http://www.la.lv/rozes-un-baobabi/

[7] http://apollo.tvnet.lv/zinas/sieviete-ierodas-pie-gimenes-arsta-un-zaude-samanu/778849

[8] Jāsaka, ka pilns Deglava citāts skan tā: „arī tagad vēl, kur Latviešiem atvērta visas pasaules kultūra, viņu daba vairāk līgsma, nekā nopietna, un – Latviešu dabīgais cilvēks nezin vēl it neko no tās grūtsirdības un nopietnības, kas pimīt Vācu dabīgajam cilvēkam.” Ņemot vērā, ka pēc sakāvēm divos pasaules karos vācietis ir kļūvis citādāks, nekā tajos laikos, kad Deglavs izteica šo domu, autors uzskatīja par iespējamu citēt to daļēji, jo vācieša nenopietna attieksme pret savu valsti tagad apdraud visu Eiropu, šoreiz ar savu pseidohumānismu.

[9] Tomēr tas bija loģiski izskaidrojams, jo sauszemes karaspēku vervēja tieši vācu Šlezvigā un Holšteinā, savukārt floti komplektēja galvenokārt no dāņu apdzīvotiem apgabaliem.

[10] http://nra.lv/latvija/212512-redzetais-veikala-kapec-minoritate-dikte-kada-valoda-ar-vinu-runat.htm

[11] http://jauns.lv/raksts/arzemes/245648-tragedija-daudzbernu-gimene-kamer-mate-sez-feisbuka-nomirst-8-menesus-veca-meitina

[12] http://nra.lv/latvija/195538-diskusija-latvija-situacija-ir-laba-jo-neviens-beglis-nepaliks.htm

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāšaubās, vai Ekonomikas ministrijai vispār ir atbilstoša kompetence OIK atbalsta shēmas īstenošanai

FotoPieprasījums Ministru prezidentam Mārim Kučinskim par Ministru kabineta 2018. gada 24. aprīļa rīkojumā Nr. 172 izveidotās “darba grupas elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai” noteikto darba uzdevumu.
Lasīt visu...

21

Aldis Pielaizītais, Atis Mieramika un krogusmeita Liepiņa

FotoJūras pirātiem ir divi veidi, kā ieņemt kuģus. Viens ir brutāls… kad pirāti, bruņojušies ar dunčiem, ķekšiem un āķiem, iet uz abordāžu. Ar kauju ieņem kuģi, iemet kapteini jūrā par barību haizivīm, bet pārējos ņem savās rindās, iepriekš liekot tiem zvērēt pie haizivs zoba par mūžīgu uzticību pirātu vadonim. Vienkājainais vadonis ieņem komandtiltiņu un kļūst par kuģa saimnieku. Lieta darīta.
Lasīt visu...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Brāķis

Ir lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie...

Foto

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

Pirmdien pulksten 10.00 preses konference par...

Foto

Servitūts

Servitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par...

Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...