Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos
Dr.Edgars Alksnis28.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību pagātnē un perspektīvā.
Covid-19 infekciju pavada dažādas dīvainības, bet šoreiz ne par to.
1. Apstākļos, kad it kā bija miruši tikai daži desmiti cilvēku, ķīnieši karantinē miljonu pilsētas. Pasaules Veselības organizācijai un pakļautās Latvijas administrācijai tas nekādas pārdomas neizraisa. Tā nu vīruss var izplatīties ar starptautiskā lainera ātrumu.
2. Dienvidkorejas valdība sasauc savas valsts specializētās firmas un uzdod "zibens ātrumā" izstrādāt pretvīrusa testu. Tas arī tiek izdarīts - ar diezgan bēdīgu kvalitāti. Domājams, Latvijas zinātnieki varētu radīt ko labāku, taču, cik saprotu, netika iesaistīti.
3. Kā vīruss iedarbosies, ir atkarīgs no smalkiem imunitātes jautājumiem. Operatīva klīniskā imunoloģija pacientiem faktiski nav pieejama. Šādi vīrusi nevar izturēt karstumu (Dr. Dan Lee Dimke), līdz ar to augstas temperatūras plaušu karsoņa gadījumā ir veids, kā ķermenis mēģina ar vīrusu cīnīties. Diemžēl ķermenis nevar sasniegt +56 grādus, ar ko pietiktu iepriekšējai SARS versijai.
4. Kā paredzēja daži profesionāļi, galvenais faktors, kāpēc Latvija tik lēti tiek "epidēmijai" cauri, ir - krievu laiku imunitāte. Okupētās Latvijas pilsētnieku diēta bija vienpusīga. Padomju valdība mēģināja tur ko glābt ar savu vareno vitamīnu industriju. Tās produkcija gan bieži vien nonāca pa taisno tualetes podā. Līdz ar to ikgadējā gripas epidēmija bija tāds kā plānveida pasākums. Gadījās, ka nebūt ne tik veci cilvēki aizgāja ar "gripas komplikācijām" vai "netipisko pneimoniju".
5. Vadošie pakļautās Latvijas personāži "cīņā ar COVID-19" demonstrē tādu kā Staļina laika pieeju. Jurijs Perevoščikovs savā vietnē, piemēram, pievērš uzmanību tam, ka "2017. gada nogalē Latvijā reģistrēti un apstiprināti pieci masalu saslimšanas gadījumi". (Vēl mazliet, un mēs pilnīgi pakļausim dabu, slimību vairs nebūs un visi dzīvos mūžīgi. Par šo "komunisma celtniecību" medicīnā rietumi tagad dārgi maksā).
Uga Dumpis intervijā vietnei WHO Europe atklāj noslēpumu, kā apkarojama nāvīgi bīstamā slimnīcas infekcija - pret antibiotikām izturīgais zelta stafilokoks. Atklāt un izolēt, mazgāt rokas, lietot antibiotikas ar mēru. Dumpis gan atzīst, ka pret antibiotikām izturīgo slimnīcas infekciju skaits laika gaitā pieaug.
6. Pirms dažiem gadiem žurnāls "New Scientist" publicēja skandalozu informāciju par to, ka ar minēto stafilokoku galā tiek tūkstoš gadu vecs britu dziednieku brūvējums. Intuitīvi domājot tajā pašā virzienā, autors divu stundu laikā apturēja "neārstējamu" slimnīcas infekciju, ap ko dakteri bija muļļājušies veselu nedēļu. Pār galvenā infektologa lūpām jau nenāks vārdi "fitoterapija" vai "pacienta asiņu apstrāde"... Par nespecifiskām pretvīrusu metodēm interesanti tīmeklī raksta Dr.Tereško un Dr. Sircus.
7. Covid-19 propagandu palīdz uzturēt nekorekta statistika. Nopietnāk papētot, izrādās, ka ievērojama sabiedrības daļa ar vīrusu ir saskārusies, imūnsistēmas ir reaģējušas, - nav šaubu, ka tas attiecas arī uz psiholoģiski ietekmētajiem Rīgas reģiona iedzīvotājiem. Šādi pārrēķinot, mirstība no jaunā vīrusa nav lielāka nekā no niknākas gripas. Kritiķi teic - nav pierādīts arī, ka cilvēks bez slimības simptomiem var kādam nodot slimību. Covid-19 propagandas mērķis - vakcinācija kā biznesa projekts. Neveiksmes ar gripas vakcīnu, protams, karsējus neaizkavēs.
Bērna ķermenis ir izveidots tā, lai jaunībā pārslimotu visas iespējamās infekcijas, līdz ar to, ja vīruss ir dabisks, bērni faktiski nepiederētu pie sargājamām kategorijām.
8. Amizanta ir pakļautās Latvijas puses kritika Zviedrijai par tās infekcijas vadības veidu. Vairāku valstu valdības, kā jūtams, ir vēlējušās izlīdzināt savu pilsoņu grupu imunoloģisko statusu.
Nevajadzētu atļaut priekšniekdiletantiem šo balagānu rudenī atkārtot.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
